Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

 

 

 

Voldemārs Avens

PĀRBŪVĒTAIS ŅUJORKAS MODERNĀS MĀKSLAS MUZEJS

 

Viena no Ņujorkas grand dāmām, ko daudzi grib redzēt, ierodoties šajā grēcīgajā, bet tagad it kā apdraudētajā pilsētā, ir MOMA jeb pilnā vārdā − Museum of Modern Art (latviskā mēlē − Modernās mākslas muzejs). Ņujorkieši, kam vizuālā māksla ir tuvu pie sirds, to vidū arī es, bijām pie MOMA’s pieraduši kā pie mammas. Tur varēja iegriezties, kad gribēja pajūsmot par Anri Matīsa (Henri Matisse) krāsu prieku, vai parunāties ar Pablo Pikaso bronzas kazu muzeja dārzā, vai, ja laiciņš jauks, atsēsties pītajā drāšu krēslā blakus strūklakai un balto bērziņu pavēnī palasīt The New Yorker, kas paņēmies līdzi. Grūtāk jau bija apmeklēt lielās dižizstādes, kur iekšā tikšana bija apgrūtināta, un daudzgalvainais mākslas entuziastu bars tik biezs, ka izstādītās gleznas bija jāapskata gandrīz vai pa priekšā stāvētāja kāju starpi. Muzejs bija vienkārši par mazu un mākslas mīļotāju par daudz. Tādēļ tas bija jāpaplašina. Muzeju slēdza, respektīvi, pārvietoja no Manhatenas uz kādu speciāli pārbūvētu noliktavas ēku otrpus Austrumu upei Kvīnsā.

Muzeja pārbūves projekts bija uzticēts japāņu architektam Jošio Taniguči (Yoshio Taniguchi), kas nekad nebija neko projektējis ārpus dzimtās Japānas. Pēdējais muzeja paplašināšanas projekts bija veikts pirms 20 gadiem. Tā autors bija architekts Filips Džonsons, kuŗa stikla mājā arī man studiju gados bija izdevība pabūt un klausīties Džonsona stāstā, kā viņš katru rītu salasot beigtos putnēnus, jo tie, moderno stikla māju noturēdami par derīgu caurlidojumam, stiklā nositās.

Laikraksti raksta, ka Taniguči projekta paveikšana izmaksājusi 858 miljonus dolāru. Vecā 1929. gadā celtā MOMA tika izjaukta un pārprojekteta līdz pēdējai skrūvei. Piepirkta klāt tikusi blakus esošā viesnīca. Būvdarbi vilkās vairāk nekā divus gadus.

Skaistais skulptūru dārziņš bija pārvērsts dziļā būvbedrē. Cietām visi šo pārbūves laiku kā garīgu trimdu. Neizpirku arī savu muzeja biedru karti.

Muzeju beidza pārbūvēt 2004.20.XI. MOMA ir uz pekām − jauna, liela, spodra, apbrīnojama, arī nepierasta, lejas biļete mākslas entuziastam tagad maksā 20 „bakus.” Tā esot muzeju tirgū augstākā ieejas maksa pasaulē. Daudzi vairs nevarēs iegriezties pusdienlaikā parocīgajā 53. ielā pie Piektās avēnijas tikai lai apskatītu Džonsa (Jasper Johns) „Amerikas flagu,” paamizētos par Raušenberga (Robert Rauschenberg) kolāžu, krāsu pietašķīto „Gultu,” vai pamielotu acis iespaidīgajā modernā dizaina nodaļā, kur iespēja atrast ierosmes savam jaunam dzīvoklim.

Muzejā tagad ir seši stāvi. Pēc neizteiksmīgās, funkcionāli komercionālās ieejas, uzkāpjot 2. stāvā, apmeklētājs nonāk gigantiskajā, piecus stāvus augstajā, centrālajā atrium telpā, kuŗas vidū nostatīta Ņūmaņa (Barnett Newman) nestabīla izskata lielskulptūra Broken Obelisk (Pārlauztais obelisks). Telpa kā telpa − iespaidīga, sevišķi ja uzbrauc 5. stāvā un vēro galvu reibinošo tukšumu no augšējās platformas. Bet kur ir mākslas darbi? Pliki aukstas, baltas vertikāles žilbina acis. Lielā tukšuma lejas daļā pie sienas pakārtā Monē (Monet) dižglezna „Ūdens lilijas.” Izskatās kā pielīmēta pastmarka. Citas gleznas tur − tāpat. Tukšas un neizteiksmīgas ir arī iekšējai satiksmei plānotās slīdošo kāpņu telpas un koridoru gaņģi ap liftiem. Iekštelpu plānojumā architekts ir tomēr devis arī dažus pārsteiguma momentus − no pāreju platformām atveŗas lieliskas panorāmas uz muzeja dārzu un pilsētas debesskrāpjiem, tādā veidā laužot telpu ieslēgtību. Arī augstajam atrium atvērumam ir dabīga griestu gaisma (skylight). Kādā šķirbā pret dārzu karājas dizaina paraugs − zaļš helikopters. Muzeja galerijas grupējas ap milzīgo centrālo atrium telpu. Augšstāvs ir domāts periodiskām izstādēm. Piemēram, līdz 2005.IX tur bija redzama modernās mākslas celmlaužu Sezana - Pizaro (Cezanne - Pissarro) salīdzinošā izstāde. 5. stāvs veltīts pastāvīgajai muzeja kolekcijai ar vecajiem paziņām Pikaso, Matisu, van Gohu, Sezanu u.c. 4. stāvā − MOMA’s skulptūru klāsts un modernie klasiķi kā, piemēram, Polaks (Pollock) un Vorhols (Warhol).

Viena no daudzajām MoMAs galerijām.

Foto: Voldemārs Avens

  

5. stāvā atrodas arī kafejnīca, kas muzeja atklāšanas svinībās bija vēl slēgta. Tur kā vienīgo kafejnīcas apmeklētāju mēs pamanījām melnu pelīti, kuŗa skraidīja pa galdu apakšu. Vai tā arī bija ielūgta uz atklāšanu, jeb ieradusies aiz mākslas vai siera mīlestības, kas to lai zin. 2. stāvs būšot veltīts visjaunākajiem iegādātiem un aizdotiem mākslas darbiem. Visas galeriju telpas jaunajā plānojumā ir plašākas, gaišākas, gandrīz vai sterīlas. Telpu lieluma dēļ senāk iepazītie darbi liekas mazāka formāta un it kā nomazgāti, tīrāki. Tos pētīt tuvumā ir vieglāk nekā agrāk un, vērojot tos no lielākiem attālumiem, tagad radusies it kā cita perspektīva. Muzejā ir arī divi kīnoteātŗi, kur tiek izrādītas vecas un arī jaunākas mākslas filmas. Tur arī izrādīja Lailas Pakalniņas Kannas festivālā izrādīto filmu Kurpe un vāciešu ražoto filmu ar trīs stundu garo Himlera runu, kuŗā viņš, neskatoties uz vācu armijas uzsākto atkāpšanos visās frontēs, izskaidro visu nacisma būtību un āriskuma svarīgumu, kas novedīšot nacilālsociālistus pie galīgās uzvaras.

Muzeja pirmajā stāvā atrodas arī lepns restorāns ar pazīstamu Ņujorkas šefpavāru un labu ēdienu izvēli. Negatīvs novērojums veltāms mazmājiņām. Tās pludo, jo architekta izvēlētās modernās izlietnes labi izskatījušās uz zīmējumu dēļa, bet praktiski − nederīgas. Muzejam plaša zinātniskā bibliotēka, dažādi mācību kursi pieaugušiem un bērniem. Ir arī liels mākslas grāmatu veikals un vairāki dāvanu stendi.

Lai izmanevrētu cauri jaunajiem mākslas muzeja labirintiem, ir vajadzīgs laiks, priekšzināšanas (der paņemt galeriju plānu jau pie ieejas), ērtas kurpes un, protams, mīlestība uz moderno mākslu. Pie visa jaunā ir jāpierod. Un tā tas būs arī ar šo 21.gs. pienesumu, jauno MOMU. Mīlestība uz pirmo acu uzmetienu šoreiz man nepielēca, bet tā droši vien pieaugs. Uz jaunās 120 dolāru biedru kartes ir Andija Vorhola Merlinas Manro smaids plastmasā. Tas palīdzēs.

 

 

Gustava Kluča Skaļrunis Modernās Mākslas muzejā, Ņujorkā (2005). [Skat. arī JG239:30]

Foto: Voldemārs Avens

 

 

 Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas kolēģijas loceklis.

 

 

Jaunā Gaita