Jaunā Gaita nr. 244, marts 2006

 

 

 

 

Gunars Saliņš
PLIKNES

Matiss MoMĀ

1.

Viņu tirdīja gaisma

gaisma, kas Francijas dienvidos −

un tā, kas sieviešu miesās

 

2.

Šī plikne!

No debesīm? Ai,

tavs liktenis, tava

vienīgā!

 

Bet tad paveries: vēl viena tāda!

Un vēl viena!

Un vēl tālāk, vēl dziļāk −

                                    pliknes,

 pliknes,

                                                      pliknes!

Ikviena

no debesīm!

                  Ikviena

                            tava

                                  vienīgā!?!

 

3.

Saulaino Biskru atminoties.

viņas augums miegā ienācies tā kā

auglis −

              auglis ar kājām.

              auglis ar rokām,

auglis ar krūtīm, ar klēpi

auglis ar meistara

plaukstu nospiedumiem tumši ziliem zem

padusēm −

bet auglis!

 

4.

Vēl cita pamodusies kaila uz galda starp vāzēm −

Izstaipa rožainās rokas, nošūpo rožainās krūtis: − Tad

celsimies?

Bet vāzes −

tās vizmojas tikai,

vizmojas tikai,

vizmojas pašas

sevī

 

 

5.

Un vēl cita − tā iegājusi

līdz pusei jau mūrī iekšā −

ar seju, ar pleciem, ar krūtīm, ar visu priekšu −

redzams vairs tikai

plikais dibens −

bet tajā

neatskatīties

 

6.

Tu, sēdošā,

tu nezcikreiz pārgleznotā,

Jau gluži caurredzamā

kad tevi reiz

kāds berzīs, skrāpēs, mazgās, šķīstīs − tu kļūsi

brīnumains

nekas

 

7.

Tad tāda ir

„SARUNA”?!

Nē, viņi klusē:

viņa

sēdus

melnā tērpā ar tumšzaļu V pret bālu kaklu.

Viņš

stāvus

pusaizvērsies

bālzilā pidžamā ar baltām stāvus svītrām −

bet ārā aiz loga

no kvēli zilas dobes

uz viņiem runā

sarkanas puķes

 

8.

Un tad, cik tālu vien saredz acs,

viss kļūst tuvāks,

viss kļūst tālāks,

viss kļūst ornamen

tālāks −

arī tu pats

 

 

9.

Un tad tas notiek:

viņš gultā dienu un nakti ar dzirklēm krāsainus

papīrus graiza

graiza un līmē −

 

graiza un līmē −

un pasaule pārtop zīmēs −

zīmēs un brīnumos −

kāda dievišķa velna dzīšana −

kāda atpestīšana!

 

AKTS

 

ar Pikaso

 

Viņš skatījās viņā

stundu −

bez vārda −

un viņa juta, ka pamazām lobās no viņas nost

tik tikko pamesto drānu dvesma,

puķu atspīdums,

istabas gaiss,

viss, itin viss −

tik kaila

nekad viņa nebija stāvējusi.

 

Un tad nodrebot viņa jūt:

kāds cits

gaiss apskauj viņu

un viņa stāv

 

ar trim zaļām krūtīm,

ar bālzilu mēnesi sejas vietā uz kreisā pleca

ar gurniem, kas skan −

ar gurniem kas ir

mandolīna

 

DŽAKOMETI

IZSTĀDĒ

 

„TUKŠUMS”

Viņas rokās tukšums −

tas jānotur,

tas jānotur −

tas jānotur, līdz būsim tur,

kur tukšums turas pats sevī −

un mūs

vairs nav

„SĒDOŠĀ”

Tava auguma līnijas metālā −

tik tievas,

tik smalkas −

tu prasies

Iztrinkšķināma

 

Ņujorkas „elles ķēķinieka,” jaungaitnieka un koledžas mācībspēka Gunara Saliņa pirmais dzejkrājums ir Miglas krogs (1975), kam seko Melnā saule (1967), Satikšanās (1979). Latvijā izdota izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Sērijā Dzīves­stāsts un... iznāk grāmata Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi − itin neseni (1997). Atdzejojis Reineru Mariju Rilki, T.S. Eliotu, Robertu Frostu, Dilanu Tomasu. Publicējis literāras apceres, esejas, recenzijas.

 


 

Lolita Gulbe

 

VENTORFA 1948  
I

Mēs nevarējām

Saskatīt

Mēneša otro pusi −

Uz tā

Bija iezīmētas

Mūsu robežas

Un mēnesī raugoties

Redzējām

Tikai viens otra acis.

Nebija neviena

Kam lūgties

Lai robežas iztaisno gaismā −

Mums saprotamas.

Bijām novēlēti

Katrs savam okeānam.

Saviem gada laikiem

Un saviem mūžiem.

II

Tie miglainie ceļi

Iet pāri

Gadu desmitiem. Liekas,

Tie zagtie āboli

Vēl vienmēr tev kabatā

Un mani pirksti

Tavā plaukstā.

Šodien

Mēs viens otru

Vairs nepazītu.

Mūsu acis ir bālākas

Un pat pleciem saskaroties

Varam viens otram

Paiet gaŗām.

Tavs pirmais skūpsts

Dzisis zem tikdaudz citiem,

Un tikdaudz zvaigznes

Ir kritušas starp mums.

Mūsu vārdi

Uz viņām nebija

Uzrakstīti.

 

*  *  *

Kamēr

Manas stundas kūst

Kā Dali pulkstenis

Es zinu pārliecināti,

Zinu

Kas man jādara −

 

Ar pirkstu velkot

Pāri saujas dzīvības līnijām

Man ir jāiet tālāk.

 

Pulsi, sirds sitieni

Mani vedīs

Caur nākošo, kūstošo stundu.

 

Odzes un eņģeļi mani aizskārs

Bet es vēl steigšos

Caur sekundēm

Kā caur ūdens zālēm

Tev pretim.

 

Miers ir akmenim

Granīta zeltainās vēnās

Bet man ir jāiet, jāiet

Kamēr man dāvātais laiks

Aizplūdīs

 

Un okeāns nešūposies.

 

*  *  *

Tu mani nepazaudēsi.

Ar savām acīm

Tu ierakstīsi

Manu adresi

Uz sava istabas sliekšņa

Uz tavu ēnu zīmējumiem.

Un es

Parakstījos

Uz baltas nakts

Ar smilgu

Gaŗu un rūsganu:

Mans lūgums bija

Gaismai

Tevi neatstāt,

Tu mani nepazaudēsi.

 

Vakars

Uz pelēka mākoņa apsēdies

Lupina sauli

Kā apelsīnu

Un mizas saliek

Apvāršņa malā.

 

Saldums

Ir tavās lūpās.

 

*  *  *

Tava dziesma

izskan

caur manām velvēm

un iededz laternu,

kuŗas gaismā

es atrodu ceļu.

Mana māja pastāvēs

kamēr

tu dziedāsi

un durvis būs vaļā.

 

Lolitas Gulbes dzejoļi sakopoti krājumos Jāiztur (1981), Varbūt − es esmu mežs (1985), Gredzena acs (1991), Gājputns (1996). Par dzejnieces pēdējo grāmatu Zaļi pirkstu nospiedumi (2003) skat. Intas Ezergailes rakstu „Dzejniece ar jūtīgu sirdi” JG 236 (2004): 56-57.

 

 

 

 Jaunā Gaita