Jaunā Gaita nr. 250. septembris 2007

 

 

ALJAs 11. kongresa (1963.28.-30.XI) dalībnieki reģistrējas. No kr.: Aldis Brozovskis, Aija un Inta Grīnas, Ārijs Boriss (aizsegts), Sarmīte Spure, Austris Ruņģis. Mārīte Ķezbere, pie galda raksta Rita Balode.

Foto: Pēteris Stods

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007)

 

SAPŅOJUMS PAR RADIOKUĢI 1963-1965

Jau 60. gadu pirmajā pusē trimdinieku jaunāko paaudžu saietos tiek pārrunāta neatkarīga raidītāja Baltijas Balss (respektīvi, Igauņu Balss, Latviešu Balss, Lietuviešu Balss) iespēja uz kuģa Baltijas jūŗā. Sīs domas galvenais iniciators − Rīgā dzimušais (1936), Jeilas Universitātē (Yale University), ASV, par ārstu kļuvušais (1961) Dzintars Rolands Paegle. [1] Tāpat kā par Brīvo Latviešu Balsi Madridē, [2] pat trimdā izdotajā Latvju Enciklopēdijā nav atrodama informācija ne par Dr. Paegli, nedz arī par radiokuģa projektu, kaut arī 1963. gadā to „oficiāli” veicināt nolemj trīs kongresos − Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) 10. kongresā Kēnigšteinā (Königstein) pie Frankfurtes (25.-31.VII), Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) 11. kongresā Čikāgā (novembŗa beigās) un Latviešu Studentu centrālās savienības (LSCS) 21. kongresā, arī novembrī, Čikāgā. Dzintars Paegle ir pirmais, kuŗš ELJAs Kēnigšteinas kongresā publiski ierosina ideju par latviešu raidītāju Baltijas jūŗā, iegādājot šim nolūkam kādu pašu kuģi [3]. Četrus mēnešus vēlāk ALJAs kongress pieņem rezolūciju ar aicinājumu latviešu sarīkojumos paaugstināt ieejas maksu vismaz par 25% un šādi ievāktus līdzekļus veltīt radiokuģa projektam. Politiski aktīvā Čikāgas Latviešu jaunatnes pulciņa (ČLJP) rīcības komiteja, kas organizē kongresu, izšķiŗas iedzīvināt šo ieteikumu nekavējoties, iepriekš izziņotajām balles ieejas cenām (diviem dolāriem) uzliekot pa virsu pusdolāra „nacionālo nodokli”. Ar sirds drebēšanu rīkotāji gaidījuši, ko publika teiks par šādu pēkšņu patvarību, bet − ar ļoti retiem izņēmumiem − sanākušās vairāk nekā 200 personas maksājušas ragā, dzīrojušas, dejojušas un dziedājušas cik uziet.

60. gados jūlija mēnesī Čikāgā notiek ikgadējs tautību festivāls, ko ievada atklāšanas parāde ar, cita vidū, uz kravas automašīnu platformām no finiera, papes un citiem materiāliem izveidotiem „plostiem” (floats), kas pārstāv dažādas tautības un kuŗu izveidošanu finansiāli atbalsta pilsēta. Jauniešu apvārdotas, latviešu organizācijas 1964. gadā pieprasa un saņem līdzekļus visai ietilpīga Latviešu Balss kuģa būvei uz riteņiem, no kuŗa parādes laikā, jūsmīgu aplausu pavadīta, sveicienus māj grupa daiļu jūrnieču [4] un iznesīgu jūrnieku [5]. Tā paša gada beigās par notikumu izvēršas Daugavas Vanagu (DV) organizācijas un ČLJP kopīgi rīkotā masku balle ar nosaukumu Brauksim, brāļi, jūriņā! Čikāgas latviešu nams pārvēršas par kuģi ar apaļiem lodziņiem, pie gaiteņu sienām piestiprinātām tauvām un, protams, savu kuģa avīzi. Arī šeit līdzekļi radiokuģim tiek vākti ar speciālu piedevu ieejas biļetei. Turklāt, matrožu formās tērptas meitenes papildina kuģa kasi, pārdodamas balleniekiem itin stipras „zāles pret jūras slimību”.

Brauksim brāļi jūriņā! (1964). No kreisās: Ruta Būmane, Ruta Kulmane (tagad Dzelme), Valdis Siliņš, Māra Romane (Tomsone), Mārīte Ķezbere (Plūme), Dace Ķezbere.

 

 

DR. PAEGLE UN KĒNIGŠTEINAS REZOLŪCIJA

Kēnigšteinas kongresā, kuŗa virstemats ir „Komunismam nav nākotnes”, dalībnieki apstiprina, un klātesošie ALJAs viesi pievienojas sekojošai rezolūcijai: ELJAs 10. kongress apsveic Dz. Paegles ierosinājumu par Baltijas raidītāju uz kuģa Baltijas jūrā un uzaicina trimdas latviešu sabiedrību nežēlot līdzekļus, lai šis pasākums īstenotos. Ar to latviešu politiskie emigranti varētu neatkarīgi rīkoties plašākā internacionālā mērogā un netikvien atgādinātu pasaulei Baltijas valstu esamību, bet arī sniegtu morālu atbalstu latviešiem okupētajā Latvijā, kā arī veicinātu neatkarības centienus. Kongress aicina ikvienu ELJAs locekli un citus dalībniekus noskaidrot un paziņot valdei: a) dažādus techniskus papildinājumus sakarā ar šo jautājumu; b) citu, pat vēl efektīvāku projektu ierosinājumus; c) apzināt cik daudz palīdzības tuvumā esošie latvieši solās ziedot minētam projektam. Apjautājoties par finansiālo palīdzību, pašlaik pietiktu ar rakstveida solījumu atbalstīt kuģa pasākumu ar zināmu summu, kas būtu vajadzīga tikai tad, ja izrādīsies, ka pietiks līdzekļu projekta īstenošanai. Kongress lūdz valdei rūpēties par radiokuģa ideju izplatīšanu sabiedrībā, mēģināt piesaistīt citas latviešu organizācijas šī pasākuma īstenošanai, kā arī uzņemt sakarus ar lietuviešiem un igauņiem Rietumeiropā [6]

Dzintars Paegle

Foto: Aivars Ruņģis

Ar karstu sirdi un atjautīgu prātu apveltīto Dzintaru Paegli, kuŗam tolaik piemīt spējas redzēt dziļāk un plašāk, strādāt neatlaidīgi, piesaistīt līdzgaitniekus un gaŗās debatēs pārliecināt par sava viedokļa pareizību, [7] jau pirms 25. gadskārtas sasniegšanas sāk nodarbināt doma par radio sakariem ar tautu Latvijā, kam viņš piedēvē centrālo un vissvarīgāko lomu trimdas cīņā par latviešu un pārējo baltiešu tiesībām. Rakstnieka un publicista Aivara Ruņģa vadītajā jaunatnes rakstu krājumā Mēs ievietotajā intervijā Paegle atbild uz jautājumu, kādēļ mums vajag raidāmstacijas kuģi? − Proti, ne no viena neatkarīgi radioraidījumi latviešu valodā, pirmkārt, palīdzēšot celt nacionālo pašapziņu un cīņas sparu okupētajā Latvijā, otrkārt, tie demonstrēšot pasaulei Dāvida drosmi pret Goliātu, līdz ar to iegūstot pasaules uzmanību, un, treškārt, tie celšot arī pašu trimdinieku nacionālo pašapziņu [8].

 

13. NOVEMBRIS UN JAUNSTRĀVNIEKI

Tas ir laiks, kad izveidojas visai prāva aktīvistu grupa, kuŗus varētu apzīmēt par trimdas sabiedriskās dzīves „jaunstrāvniekiem”. Lielā mērā prāvesta Norberta Trepšas (1913-1972) un Dzintara Paegles iedvesmoti, viņi cenšas pamodināt no miega „centrālo organizāciju” vadošos darbiniekus, kas, īpaši Savienotajās Valstīs, kur patvērumu atradis lielais vairums bēgļu, kļūst arvien pakļāvīgāki Vašingtonas politikai, turas pie laiku pārdzīvojušiem trafaretiem. Pagriezienu rada lietuviešu jaunās paaudzes Ņujorkā (1965.13.XI) noorganizētā līdz tam laikam vislielākā baltiešu demonstrācija ar aptuveni 14 000 cilvēkiem, kuŗi dodas no 23. ielas (Madison Square Garden) uz Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) namu, kur visu trīs Baltijas valstu pārstāvji iesniedz ikvienam ANO loceklim memorandu ar prasību iestāties par pašnoteikšanās tiesībām iedzīvotājiem Padomju Savienības okupētajās Baltijas valstīs. Latviešu tā laika lielās organizācijas par šo notikumu neliekas ne zinis, turpinādamas, tāpat kā iepriekšējos 15 gados daudzu uzskatā neiedvesmīgo, nepacilājošo, snauduļojošo trimdas „nacionālpolitisko vadīšanu”. Gandrīz neticami, ka lielākā trimdas latviešu avīze Laiks (Ņujorkā) pat darbojas pret jaunākās paaudzes centieniem, piemēram, atsakoties ievietot savās slejās ne tikai informatīvu rakstiņu par gaidāmo demonstrāciju, bet sākotnēji noraida arī samaksātu sludinājumu, kas beigās tomēr tiek iespiests − pēc atgādinājuma redaktoram Kārlim Rabācam, ka pēc ASV likuma oficiāli reģistrētos masu saziņas līdzekļos sludinājumu nedrīkst atteikt bez pamatota iemesla. [9] Šāda rīcība, protams, stipri apgrūtinājusi līdzekļu vākšanu, ko tomēr izdevies daļēji pārvarēt ar daudzu personīgu vēstuļu sūtīšanu, ko noorganizē Dzintars Paegle kopā ar prāvestu Norbertu Trepšu un grupu dedzīgu piepalīgu no jaunās un vidējās paaudzes − Oļģertu Balodi, Ivaru Bērziņu, Dr. Uldi Bluķi, Dr. Dzintru Bungs, Uldi Gravu, Viktoru Kaminski, Fredu Launagu, Ausmu Macati, Intu Rupneru, Aldu Tālbergu, Sigurdu Vidzirksti, Antru Zariņu u.c. Īsā laikā šiem entuziastiem izdodas savervēt krietni ievērojamu latviešu grupu no ALJAs biedriem, dažām DV nodaļām un no Ņujorkas un tās apkārtnes latviešu katoļu draudzēm, kas pievienojas lietuviešu un igauņu demonstrantiem. [10] Turklāt pavisam negaidītu finansiālu palīdzību sniedz uz lielsanāksmi un demonstrāciju atbraukušais bijušais Rīgas Auduma īpašnieks Roberts Hiršs. Baltiešu demonstrācija ar karogiem un transparentiem izvēršas varena un, protams, pievērš sev amerikāņu sensāciju kāros masu plašsaziņas līdzekļus, kaut arī daļēji to izkonkurē tieši tajā dienā okeānā nogrimušais itāļu izpriecu kuģis.

Tajās dienās 13. novembri sajūsmīgi sveic daudzi aktīvisti, pārliecināti, ka šis datums ieies latviešu pēckaŗa trimdas vēsturē kā pats centrālais notikums. Izsakoties Trepšas vārdiem Otrā Kultūras darbinieku kongresā Čikāgā (1966.27.III), tas uzšķērda kā ar chirurga nazi visas pamatvainas [trimdas] organizētajā dzīvē. [11] Katrā ziņā norises ap baltiešu demonstrāciju Ņujorkā iedarbojas pozitīvi uz latviešu „jaunā viļņa” politiskajiem aktīvistiem, kuŗi arvien asāk sāk aģitēt par neatkarīgu, visaptvērēju latvisku politiku trimdā, par politiku, kas nerēķinās tikai ar patvēruma, pavalstniecības un algas maksātājas zemes šodienas apsvērumiem, bet gan Latvijas, resp. Baltijas valstu pašreizējās situācijas diktētu reālistisku politiku, vienotu un saliedētu pāri kontinentiem. [12] Dažādos saietos arvien skaļāk sāk atskanēt vēlme modernizēt, aktivizēt, veidot kvalitatīvi augstvērtīgu latviešu trimdas sabiedrību, atšķirībā no ne vienas vien organizācijas vadošajām aprindām, kam sajūsmas kalngalus, šķiet, sagādā kārtējās ASV valsts departamenta (State Department) jeb ārlietu ministrijas Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas deklarācijas, kas faktiski nedara daudz vairāk kā tikai uzspodrina pašu deklarētāju mundieŗu pogas.

Pēc Ņujorkas lieldemonstrācijas ar lielākām vai mazākām sekmēm tiek veikts kaut kas līdzīgs politiskās aģitācijas darbam trimdinieku, kā toreiz tiek teikts, „pagastos”. Rosmīgais Dzintars Paegle apbraukā latviešu bēgļu centrus, piedalās dažādās sanāksmēs, kur nenogurstoši skaidro, ka uz vietas nestāvošais laiks nav mūsu sabiedrotais, par ko skaidri liecinot fakts, ka latvieši dzimtenē 1964. gadā sastāda vairs tikai 57% no visiem iedzīvotājiem. Drūmas domas viņu māc, klausoties uz tiem latviešu organizāciju vadītājiem, kuŗu ieskatā piesardzīga nogaidīšana ir prātīgākais ceļs Latvijas brīvības atgūšanai. Ja visiem līdzekļiem neaizkavēsim krievu iepludināšanu, tad jau nedaudz gados latvisko Latviju vairs neglābs nekādas brīvas vēlēšanas. Lūgumrakstu un pateicības rakstu posms ir pagājis. Ir pienācis laiks nevis kā nedrošiem ubagotājiem, bet kā respektējamiem sabiedrības locekļiem pastāvēt uz mūsu tautas politiskajām tiesībām un atgādināt Baltijas valstu jautājuma neatliekamību. [13]

 

Dzintara Paegles opozicionāri ALAs valdē, kuŗu uzskatā jaunais dakteris esot pārāk straujš, acīmredzot nezina latviešu tautas sakāmvārdu: straujš zirgs var vilkt smagāku vezumu − tā karikatūrists Ed. Keišs.

 

AKTĪVISTE DAGMĀRA

Viena no galvenajām iecerētā radiokuģa Baltijas Balss aktīvistēm ir Dagmāra Paegle-Vallena (dz. 1928), gaiša, spēcīga, garīgas degsmes piesātināta personība. Viņai, tāpat kā Vilim Skultānam [14] un Dzintaram Paeglem (Dagmāras ļoti tālam radiniekam), informācija uz Latviju un no Latvijas izsūtītas informācijas raidīšana atpakaļ uz dzimteni kļūst par dzīves saturu. Čikāgas gados politiski aktīvajam Čikāgas Latviešu jaunatnes pulciņam tolaik trīsdesmitgadniece Vallena skaitās tāda kā neoficiāla padomdevēja gan radiokuģa, gan arī dažādu kulturālu sarīkojumu jomā, kārtojot sabiedriskus pasākumus, piemēram, literārus vakarus ar Ivara Lindberga, Olafa Stumbra u.c. rakstnieku savu darbu lasījumiem. Kad divus mēnešus pēc baltiešu lielsanāksmes un demonstrācijas Ņujorkā baltiešu aktīvisti − lielā mērā pateicoties Roberta Hirša $10 000 ziedojumam, nodibina (1966.12.-13.III) jaunu organizāciju BATUN − Baltic Appeal to the United Nations (Baltiešu Apelācija pie Apvienotajām Nācijām), kuŗas ideoloģiskais līderis toreiz ir prāvests Norberts Trepša − Vallena Ņujorkā kļūst par BATUN galvenā biroja vadītāju (1967-1975). Šī visiem baltiešu politiskajiem bēgļiem kopīgā organizācija (ar biedriem gan citur ASV, gan arī Kanadā, Eiropā, Austrālijā un Dienvidamerikā) drīz vien var lepoties ar ievērojamiem nopelniem ciešāku savstarpēju saišu izveidošanā, informācijas izplatīšanā par baltiešu prasībām un apstākļiem viņu okupētajās zemēs − īpaši ANO locekļu vidū, kā arī jaunu iespēju meklēšanā pastāvīgiem radioraidījumiem uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. [15] Uz Ņujorkas biroja rosīgo darbību norāda, piemēram, fakts, ka viena gada laikā (1969) tās delegātus pieņem 25 ANO dalībvalstu vēstnieki, 14 lietveži, 12 ministri, 17 padomnieki un 18 vēstniecību sekretāri. [16]

Kad 1975. gadā Radio Brīvība (Radio Liberty) sāk raidīt no Minchenes baltiešu valodās (kopš 1984. gada Radio Brīvā Eiropa jeb Radio Free Europe paspārnē), Vallena uzņemas latviešu redakcijas Ņujorkas biroja vadīšanu, sekmīgi to turpinādama līdz pat aiziešanai pensijā (1993).

Atgriežoties pie iecerētā radiokuģa Baltiešu Balss, labi pārdomātā un ļoti atjautīgā rakstā „Kāpēc vajadzīgs radioraidītājs?” (1964) [17] Vallena ļoti trāpīgi norāda, ka līdzšinējie starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā a) ne vienmēr atbilstot latviešu tautas interesēm (tādi kā Radio Vatikāns un Amerikas Balss) un b) tie varot pārraidīt tikai pašu nepieciešamāko aprobežotā laika dēļ. Pamatīgus un vispusīgus raidījumus visdažādākajām ļaužu grupām varētu sagaidīt tikai no tāda raidītāja, kas darbotos astoņas, sešpadsmit vai, vislabāk, 24 stundas diennaktī, komentējot dažādas nozares − no vēstures, filozofijas, loģikas, psicholoģijas un pedagoģijas līdz jurisprudencei, filoloģijai, žurnālistikai, pat medicīnai un matemātikai, nevis tikai piepildot ēteru ar nepārtrauktām patriotiskām runām, nepārtrauktu pretkomunistisku propagandas straumi, kūdīšanu uz sabotāžu, varasvīru lamāšanu un marksisma-ļeņinisma-hruščovisma teorijas apkarošanu. Svarīgu vietu Vallena ierāda klausītāju iepazīstināšanai ar trimdas publicējumiem, īpaši grāmatām − vai nu pārspriežot pie mikrofona to saturu, vai arī lasot tās priekšā turpinājumos. Dzejnieki savukārt varētu savas jaunākās grāmatas ierunāt lentē, ko pēc tam pārraidītu atsevišķās pusstundās.

Latviešu Balss darbībai, kā uzsver Dagmāra Vallena, jānotiek kaŗa apstākļos, nevis kādā drošā vietā, kādā respektablā, pasaules svaru kausos par teicamu atzītā aizmugurē, jo pat dedzīgākās patriotiskās runas varētu būt klausītājiem vienaldzīgas, zinot, ka tās sagatavotas par cietu algu, siltā un ērtā birojā, varenas patvēruma zemes paspārnē. Turpretim pat ķecerīgs džeza gabals, raidīts no vietas, kur draud dzīvības briesmas, varbūt liktu nosmīnēt ūsās un neviļus piesist takti ar kailo papēdi pa kolchoza kūtsaugšas (labais tonis pašreiz Latvijā prasot neturēt privāto radiouztvērēju uz etežēras) pussagruvušajām sijām, sak’ − vella pulveri tie letiņi, varbūt nemaz nav tik aptaukojušies, kā visu laiku licies. Turpretim, iedomāsimies šo pašu džeza gabalu skanam no drošas, pasaules vareno balstītas stacijas − tad tas liktos kā mūsu nelaimīgā likteņa nežēlīgs izsmiekls. Citiem vārdiem: ja gribam pa īstam atrast kopēju valodu ar saviem brāļiem dzimtenē, mums jāsastopas uz kaut cik vienlīdzīgas bāzes. Viņi riskēs savas un savu mīļo dzīvības mūs klausīdamies. Ko mēs liksim pretī? Vai tikai vārdus? Nebūsim pārsteigti, ja viņiem tas izliksies par maz.

Vallena vēl pasvītro, ka Baltijas Balss katrā ziņā jāuztur trimdas baltiešiem pašiem, nevis svešzemju mecenātiem, jo tā ir mūsu lieta, mūsu zeme un mūsu brāļi! Un mēs to varam pavisam viegli. [18] Tādēļ, lūk, vislabākā vieta raidītājam esot tieši uz kuģa, jo tad, ļaudis, par to padzirdot, apstātos un padomātu. Tas arī iespētu veicināt Baltijas jautājuma iekļūšanu avīžu pirmajās lappusēs, parādītu rietumniekiem un arī austrumniekiem, ka esam gatavi ziedot vairāk kā tikai vārdus savu brāļu dēļ, turklāt, diplomātiskais spiediens uz kaut cik nozīmīgu sauszemes raidītāju varētu būt nopietnāks, nekā uz kuģi, kam ļaunākā gadījumā tikai jāapmaina karogs, lai tas „piederētu” atkal citai valstij. Un arī no tiesu prāvām neesot ko bīties, jo tās kļūtu par sensācijām un baltieši tādējādi iegūtu publicitāti. Par piemēru varētu ņemt melnādaino amerikāņu cīņu par tiesībām ASV dienvidu štatos.

Gan rakstiski, gan arī mutiski, Vallena kaunina trimdas latviešu, īpaši vecākās paaudzes ierasto letarģiju, visai izplatīto uzskatu, ka mēs jau esam par mazu un sīku, lai ko iespētu, vai dažkārt arī: viss ir taču labākā kārtībā − gulēsim tālāk! Bet visskarbākie vārdi vērsti pret organizācijām, respektīvi, to vadošajiem darbiniekiem − pagājis jau gandrīz 20 gadu, bet viņi neesot pat domājuši par savu neatkarīgu raidītāju latviešiem: kamēr amerikāņi, kam tautas jēdziens mūsu izpratnē nemaz nav tuvs, tomēr raida latviešiem (Amerikas Balss); ģeneralissimo Franko, ko dažkārt dēvējam par „briesmīgu fašistu” − raida latviešiem (Madrides raidītājs); Nacionālā Ķīna, kam līdzekļu tik maz, ka nevar uzņemt visus savus bēgļus, tomēr atlicina kaut cik, lai raidītu latviešiem Sibīrijā; Romas pāvests raida latviešiem; pat krievu solidāristi raida latviešiem. [19]

Un pēdīgi Vallena izsaka cerību, ka viss tas nāktu arī pašai trimdai par labu − daudzi trimdas jaunieši, iepazinušies ar „kuģa papīriem”, kuŗus paredzēts rediģēt un izplatīt plašākas publikas vajadzībām, sākšot vairāk interesēties par apstākļiem dzimtenē, par komunistu metodēm (atšķirībā no ideoloģijas, par ko tie dzird skolā). Radiokuģa ideja, iespējams, viņus pasargās no asimilēšanās un palīdzēšot kļūt par īstākiem latviešiem. [20] Līdzīgas domas par trimdinieku pašlepnuma celšanu pauž Dzintars Paegle: Kopš dzimtenes atstāšanas nav bijuši latvieši, kas varētu lepoties ar to, ka riskējuši un parādījuši drosmi. Izņēmums daļēji ir tie, kas darbojušies zem citu zemju karogiem, piemēram, kā ASV armijas karavīri. Ja radiokuģim būtu panākumi, tad vecāki varētu beidzot teikt savām atvasēm: lūk, mēs visa trimdas saime kopā, atkal paši strādājam un cīnāmies par savas tautas brīvību un atzīšanu. [21]

 

TRIMDINIEKU APTAUKOŠANĀS SINDROMS

60. gados uz trimdinieku aptaukošanās sindromu norāda arī daudzi citi latviešu jaunās un vidējās paaudzes aktīvisti, viņu vidū arī vairāki rakstnieki un dzejnieki (labi piemēri ir Valdis Krāslavietis, Valentīns Pelēcis, Dzintars Sodums, Valdis Zeps u.c.) − ja trimdas politiskā apņēmība un apzinība nepieaugšot, ja trimdinieki nekļūšot neatkarīgāki un drosmīgāki, pienākot brīvības stundai nebūšot viegli iestāstīt Latvijas latviešiem, kādi vareni un rosmīgi cīnītāji, kuŗus nebaida neviens risks, esam bijuši. Laika posms līdz 60. gadu vidum trimdā (izņemot krietni aktīvākos un atbildīgākos Zviedrijā nonākušos latviešus) dažkārt raksturots kā ar latviskiem ornamentiem bagātīgi izrotāts tukšums. Protams, lielumlielajam vairumam pēckaŗa pirmie četri vai pieci gadi paiet bēgļu jeb „dīpīšu” nometnēs Rietumvācijā, pēcāk, skolojoties vai pārskolojoties un vienlaikus pelnot naudu iztikai, šaubu nav, grūtā darbā dažādās patvēruma zemēs (ASV daudzos gadījumos pat divos darbos − vienā pēc otra), lai tiktu, tā teikt, uz zaļa zara, kas arī lielā mērā notiek − māju un automašīnu iepirkšana un vispār personīgās labklājības nostabilizēšanās. Sava daļa tiek atlikta arī paciņām − sūtīšanai radiem un paziņām dzimtenē. Bet viss tas nav būtiski. Nevar būt, ka viņiem vajadzīgas tikai paciņas, izsaucas Vallena, ikviens, kas kaut brīdi bijis ieslodzījumā, atcerēsies, ka vairāk par maizi tam gribējās brīvības! [22]

 

RADIOKUĢA MEMORANDS

1965. gada vidū, apmēram ap to laiku, kad izbeidzas latviešu raidījumi Madridē, ALJAs paspārnē nodibinātā Radiokuģa komisija sastāda un izplata vairāk nekā 30 lappušu gaŗu memorandu blīvā mašīnrakstā, sadalītu 13 nodaļās, kur visai detalizēti izstrādāts radiokuģa Baltijas Balss projekta iedzīvināšanas plāns, kā arī izklāstīti dzīves apstākļi Latvijā − no krievu iepludināšanas un draudiem, ka Latvija varētu kļūt par pārkrievotu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) sastāvdaļu, līdz padomju režīma soļiem nacionālkomunisma apkaŗošanā, izmisīgajai pretestības kustībai pret okupācijas varu, dzimtenes latviešu neziņai un vienlaikus interesei par trimdas latviešu dzīvi u.tml. [23] Nodaļa par nepieciešamību uzlabot un pastiprināt politisko darbību patvēruma zemēs iesākas ar nožēlu, ka trimdas latviešu politiskās darbības rosmes un iniciatīvas lielā mērā noritējušas ārpus latviešu centrālo organizāciju rāmjiem, jo tās, nespēdamas pārstāvēt brīvās pasaules latviešu kopdomu, kļuvušas par tukšām, politiski nenozīmīgām čaulām. Atzīstot, ka atsevišķu personu un grupu, īpaši politiski apzinīgāko jaunāko un vidējo paaudžu pārstāvju iniciatīva politiskajā darbā ir ļoti vēlama un pat nepieciešama, pienācis tomēr laiks jautāt − vai arī centrālajām organizācijām nav jāpārvērtē sava līdzšinējā rosme un jādomā par aktīvāku lomu politiskajā darbā? [24]

Privātā ierosmē rodas vairākas politisko jautājumu studiju grupas, arī (bez jau minētās BATUN organizācijas) Americans for Congressional Action to Free the Baltic States (Amerikāņi par kongresa atbalstu Baltijas valstu atbrīvošanai), kuŗu visumā sekmīgajai darbībai latviešu centrālās organizācijas sniedz vienīgi „morālu atbalstu”, turklāt minimālu. Bez centrālo organizāciju līdzdalības sasauc trimdas vēsturē pirmo Kultūras darbinieku kongresu Čikāgā, [25] kur pulcējas ap 200 zinātnieku, skolotāju, rakstnieku, sabiedrisku darbinieku, latviskas dzīves kopēju. Literāta un dermatoloģijas doktora Pāvila Vasariņa vērtējumā kongresā ar runām uzstājas mūsu labākie lietpratēji, ne diletanti ar labu gribu un sliktām zināšanām. Uz jautājumu, kādēļ šādu sanāksmi neietilpina savā dienas kārtībā neviena centrālā organizācija, viņš atbild: tās pārlieku aizņemtas ar nepieciešamajām skanīgajām vispārēja satura runām, amatpersonu vēlēšanām un debatēm par administratīviem sīkumiem. [26] Otrs Kultūras darbinieku kongress notiek 1966. gadā, arī Čikāgā.

Zīmīga ir ALJAs Radiokuģa komisijas prasība palielināt Brīvās Pasaules latviešu apvienības (BPLA − 1972. gadā tā pārdevējas par PBLA − Pasaules Brīvo latviešu apvienību) darbības apjomu un kļūt par kodolu, kuŗā apvienotos visas lielākās trimdas saimes: BPLA jākonstruējas cīņai par mūsu brīvību, jāpaceļ sava balss skaļāk un daudz asāk nekā līdz šim, tai jākliedz, lai visi, kam jādzird, dzirdētu tās balsi, tai bez vilcināšanās jādibina ad hoc pētījumu komisijas dažādu politisku jautājumu apsvēršanai − par sadarbību ar igauņiem un lietuviešiem, par BPLA darba aktivizēšanu, par politiska centra izveidošanu, par radiokuģa demonstrācijas-informācijas braucienu, par Baltijas Balss raidījumu varbūtēju saturu, par sakaru uzturēšanu ar Rietumzemju valdībām un sūtniecībām, par Madrides raidījumu atjaunošanu, par raudzīšanos, lai informācija par stāvokli trimdā un Latvijā, ko sakopo Latviešu Nacionālais fonds Skandināvijā, Madrides latviešu raidījumu redakcija, trimdas laikraksti, Komiteja Latvijas Brīvībai, sūtniecību darbinieki, Institutum Balticum (Kēnigšteinā, Vācijā), Mare Balticum (Hamburgā un Stokholmā) u.c, būtu pieejama visiem interesentiem. [27] Vienīgi atsevišķas DV organizācijas nodaļas un Latviešu Apvienība Austrālijā pievērš nopietnu uzmanību šim Radiokuģa komisijas ultimātam. Jāpiebilst, ka tā sastādītāji tomēr nav iedrošinājušies minēt Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas vadību un tās jaunos biedrus trimdā, kas ļoti operatīvi apkopo ziņas no dzimtenes, lielu daļu darot pieejamu savā Stokholmā atsāktajā (1948) mēnešrakstā Brīvība. [28] Jau 1956. gadā pazīstamais zviedru apgāds Tidens Förlag (Stokholmā) laiž klajā vācu valodā tajā laikā plaši pārrunāto un daudz citēto Dr. Bruno Kalniņa grāmatu Der sowjetische Propagandastaat: Das System und die Mittel des Massenbeeinflussung in der Sowjetunion (Padomju propagandas valsts: Masu pārliecināšanas sistēma un līdzekļi Padomju Savienībā).

 

BALTIJAS JAUTĀJUMS UN ANO

Atskan balsis, ka radiokuģis, respektīvi, nopietnas pretestības gribas parādīšana Rietumu valstīm, varētu iekustināt Baltijas tautu jautājumu ANO ar baltiešiem labvēlīgu valstsvīru un delegātu palīdzību. Piemēram, cerības, kaut arī visai vientiesīgas, tiek liktas uz Francijas prezidentu, ģenerāli Degolu (Charles de Gaulle, 1890-1970), kuŗš, kas zin’, varbūt pat varētu nodot radiokuģinieku rīcībā daļu no Francijā noguldītajiem un iesaldētajiem Baltijas valstu līdzekļiem.

Baltiešiem ļoti svarīgi, kā norāda Radiokuģa komisija, būtu iegūt tiesības uz saviem pārstāvjiem ANO, kas norādītu uz Baltijas tautu 20 neatkarības gadiem, kad tās sasniedz un nodrošina relatīvi augstu vispārējās labklājības līmeni un tiek atzītas par pilntiesīgām Tautu Savienības (League of Nations) loceklēm, un uz tā pamata mēģinātu pārliecināt ANO dalībvalstis iestāties par brīvām vēlēšanām okupētajās Baltijas republikās speciālas ANO komisijas pārraudzībā, par krievu iepludināšanas izbeigšanu, cenzūras atcelšanu, ārzemju publikāciju brīvu pieejamību, iespēju brīvi ceļot pa visu pasauli u. tml. Pārstāvjus izraudzītu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas diplomātiskā korpusa locekļi brīvajā pasaulē. [29] Tajā pašā laikā radiokuģinieki labi izprot reālos apstākļus − pat, ja Vašingtona mainītu savu negatīvo nostāju pret Baltijas jautājuma pacelšanu ANO no ASV delegācijas puses (kas konkrētajā gadījumā, protams, izrādās par tukšām cerībām), tas nenozīmētu jūtamu dalībvalstu atbalstu, nerunājot nemaz par balsu vairākumu. Tieši pretēji − neitrālās valstis šādu ASV nostāju droši vien uzlūkotu tikai par vēl vienu manevru superpretinieku Aukstā kaŗa cīņā un tāpēc ieņemtu nelabvēlīgu nostāju.

 

FANTĀZIJAS LIDOJUMI

Sakarā ar cerībām, ka radiokuģis varētu izmainīt politisko situāciju par labu baltiešiem, dažkārt tiek dota vaļa bagātai, bet nereāli zvaigžņacainai iztēlei. Citēsim pilnībā kāda anonīma autora izfantazēto scenāriju, iespiestu ČLJP informācijas biļetenā (1965): Baltijas Balss izturējusi jau labu laiku Baltijas jūrā, varbūt jau demonstrējusi pie AN[O] un ieguvusi zināmu ievērību ASV publikā. Tā pārbrauc okeānam, lai piedalītos Apspiesto tautu [Captive Nations] piemiņas nedējas sarīkojumos ASV austrumpiekrastes lielajās pilsētās, kā Bostonā, Ņujorkā, Filadelfijā un varbūt Vašingtonā. Kuģa jau savlaicīgi izbūvētā sarīkojumu zālē notiek piemiņas akti, kuŗos ieaicināti ASV kongresa locekļi, citi federālās valdības pārstāvji, attiecīgo pilsētu galvas, kā arī preses pārstāvji. Pēc sarīkojuma parastā fotografēšanās. Salīdzinot ar patreizējo piemiņas sarīkojumu mērogu un to atspulgu presē, kuģa atbalstīts sarīkojums iegūtu krietni vairāk uzmanības, kaut vai tādēļ, ka ne jau nu katru dienu radio kuģi iebrauc ostā. Var sagaidīt, ka lokālajās avīzēs šī notikuma apraksts būs pirmajā lappusē un līdz ar to lokālo politiķu vārdi un bildes, kas šo sarīkojumu ir apmeklējuši. Lokālie politiķi varētu cerēt, ka vismaz daža laba lasītāja-vēlētāja atmiņā viņu vārdi iegulsies, saistīti ar brīvības principu atbalstīšanu to tradicionālajā nozīmē. Ja kāds kongresa loceklis būtu sevišķi pulējies mūsu labā, to intervijās būtu iespējams arī izcelt. Citu gadu kuģis varētu mēģināt mērot ceļu uz rietumpiekrastes Losandželosu un Sanfrancisko vai, izbraucot Sv. Lorenča ūdensceļam, apciemot Čikāgu un Detroitu. Šos sarīkojumus un kuģa apciemojumus varētu arī savienot ar atbrīvošanas centieniem domātu līdzekļu vākšanu amerikāņu publikā. Šo uzdevumu attiecīgā vidē varētu nodot profesionālo līdzekļu vākšanas organizāciju rokās. Bez augšā minētā efekta amerikāņu publikā, sarīkojumus apmeklējošajos amatvīros mūsu lieta tiktu nostādīta stipri iespaidīgākā gaismā, jo, klausoties runās, tie justu ap sevi mūsu darboties gribas un cīņas gribas kuģa četrās sienās, un nevis tikai īrētas zāles robežās. Protams, ASV kongresa locekļus, kas izrāda pārāk lielu labvēlību baltiešiem, varot arī piemeklēt tautas vietnieku nama deputāta Kerstena (Charles J. Kersten) liktenis. Viņš interesējas un daudz mēģina darīt Austrumeiropas apspiesto tautu labā, bet vēlēšanās zaudē. Uz sevi centrēto amerikāņu vēlētāju uzskatā viņš, lūk, pārāk daudz interesējoties par apspiestajām tautām un tāpēc maz darot sava „distrikta” labā − tas ir viens no iebalsotā oponenta argumentiem.

 

Baltijas Balss kuģa meitenes. Pirmā rindā no kr. Regina Skrupšķele un Inta Zariņa. Otrā rindā: Dace Ķezbere, Māra Romane, Ruta Kulmane, Ruta Būmane (1964).

 

Turpinājums JG251

 

V Ē R E S   U N   P I E Z Ī M E S

1. Domu par radiokuģi Dzintaram Paeglem dod pag. gs. 60. gadu sākumā netālu no Anglijas krastiem pietauvojies kuģis, kas raida tādus popmūzikas grāvējus, kādus BBC u.c. britu radiostacijas neiedrošinājās laist ēterā. Ap to pašu laiku presē parādās ziņa, ka ASV valdība par lētu naudu vēlas pārdot II Pasaules kaŗa laikā saražotos Liberty tipa kaŗavīru un kaŗa materiālu transporta kuģus.

2. Skat. JG248:31-38, 42-43 − par laikaposmu no 1955. līdz 1965. gadam.

3. Mēs 1963,8:17-21.

4. Dace Ķezbere (tagad Jauntirāne), Mārīte Ķezbere (tagad Plūme), Māra Romane (tagad Tompsone), Inta Zariņa, Rūta Brēmene u.c.

5. Brāļi Plūmes, Juris Jauntirāns, Daumants Tompsons, Jānis Veitmanis, pat viens jauniešu draugs, amerikānis Džimijs Šacšneiders.

6. Mēs 1963,9:4.

7. Dagmāra Vallena vēstulē 2007.12.III.

8. Mēs1964,9:4-5. 

9.  Sakarā ar avīzes Laiks daudziem neizprotamo rīcību dzirdami dažādi minējumi, piemēram, nav bijis noslēpums, ka galvenais redaktors Kārlis Rabācs izcēlies ar lielu pakļāvību Laika un Grāmatu Drauga izdevējam Helmāram Rudzītim, kuŗš savukārt politiskos jautājumos pārmērīgi uzticējies bijušajam Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam. Pēdējais tolaik kopā ar citiem pirmskaŗa politiķiem ir nodarbināts ASV valdības apmaksātajā Brīvās Eiropas Komitejā un Apspiesto Nāciju Asamblejā (ACEN), vācot ziņas par notikumiem krievu okupētajā Latvijā. Amerikāņi bēgļu darbiniekiem esot pieteikuši „nenodarboties ar politiku”, ko Bērziņš uztvēris kā aizliegumu runāt un rakstīt par ārpolitiku. Vallenas ieskatā iespējams, ka
šāda nostāja radusies pārpratuma pēc, jo amerikāņi ar šo jēdzienu bieži apzīmē darbošanos republikāņu vai demokrātu partijā. Bet var jau būt, ka amerikāņi „mīļā miera dēļ” tiešām arī šādu vēlmi izteikuši.
Viņa vēl atceras sarunu Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) laikos ar ungāru kolēģi, kuŗš klāstījis, ka visām bēgļu grupām, iebraucot ASV un veidojot savas nacionālās organizācijas, kā gadījies, kā ne, aizvien priekšā radies kāds „uzticams” tautietis ar ASV pilsoņa pasi kabatā. Arī latviešiem 19 gadus ALAs priekšgalā atrodas socioloģijas doktors un profesors (Merilandes U. − University of Maryland) Pēteris („Pjērs”) Lejiņš, kuŗš jau 30. gados iebraucis ASV. Arī viņš bieži atkārtojis, ka viņa vadītā ALA nedrīkst nodarboties ar „politiku” (Dagmāra Vallena 2007.12.III rakstītā vēstulē).

10. R. Pakalns. „Liela demonstrācija Ņujorkā bez ALAs atbalsta”. Brīvība (Stokholmā) 1965,10:13.

11. Norberts Trepša. Mūsu sabiedriskās dzīves analīze. Autora izdevums. 1966:4.

12. Turpat.

13. Latvija Amerikā 1965,99.

14. JG248:31-38, 42-43.

15. Laba daļa no latviešu radiokuģa atbalstītājiem vēlāk stājas BATUNa rindās.

16. Latvju enciklopēdija 1962-1982. Rokvilē (Rockville, Maryland): ALAs Latviešu institūts, 2006: 205.

17. JG48(1964):25-27.

18. Turpat, 27.

19. ČLJP biļetens (saukts arī par informācijas krikumu lapām) 1965:3.

20. Turpat.

21. Mēs 1964,9:4-5.

22. JG48(1964):27.

23. ALJAs radiokuģa komisija. Īss latviešu politisko problēmu apskats. 1965:30 (rotatora technikā).

24. Turpat, 3.

25. 1965.9.-10.I; skat. JG248:33-35.

26. JG52(1965): 36.

27. ALJAs Radiokuģa komisija... 1965:6-8.

28. Fēliksa Cielēna un Bruno Kalniņa vadībā Brīvība iznāk jau agrāk, vispirms Stokholmā (1938), pēcāk Helsinkos (1939-1940).

29. ALJAs Radiokuģa komisija... 1965:10.

 

Ieva Maurīte. Ko tu domā? 2001

 

Jaunā Gaita