GRŪTS TEKSTS LIELISKĀ TULKOJUMĀ

Valentīns Jakobsons. Breakfast at Midnight: Stories from Exile. Translated by Biruta Sūrmane. Ithaca: Mežābele, 2003. 199 lpp.

 

Rīgā 1995. gadā iznāca Triju Zvaigžņu ordeņa laureāta, rakstnieka Valentīna Jakobsona grāmata Brokastis pusnaktī − autobiogrāfiski stāsti par piedzīvojumiem Sibīrijas trimdā. Ja notikumi nebūtu tik traģiski, gribētos to gandrīz vai salīdzināt ar Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, it sevišķi tāpēc, ka Jakobsona valoda ir tik dzīva, piebārstīta idiomātiskiem, reizēm puiciski humoristiskiem teicieniem, daudziem apvidvārdiem (aiz tam, dēļ tam, tāmēt), bagāta ar raitiem dialogiem un lieliskiem dabas, darbu, cilvēku raksturojumiem. Vērtīgā grāmata iznākusi Maijas Hinkles apgādā „Mežābele” lieliskā angļu valodas tulkojumā, par ko varam pateikties Birutai Sūrmanei.

Valentīns Jakobsons spēj koncentrēt − katrā stāstā ir galvenais pavediens, kas saistās ar notikumiem, ļaudīm un problēmām arī citos stāstos. Un patiesi, šī stāstu virkne ir gandrīz kā romāns, jo ne tikai stāstītājs pats (viņam ir cits vārds nekā autoram), bet daudzi citi ļaudis pieminēti atkārtoti, un notikumi lielākoties risinās Jautrā ciema (jā, reizēm rakstniekam nemaz nav jācenšas būt ironiskam) apkaimē un mežā ap to. Notikumi, protams, ir traģiski, piemēram, autors stāsta, kā cits pēc cita trimdinieki šausmīgajā aukstumā, badā un nabadzībā aiziet bojā. Dievs, mielo viņu dvēseles! kļūst par vadmotīvu šajā mokošajā procesijā. Citi ir par vecu, par nespēcīgu vai slimu, lai spētu veikt smagos klaušu darbus mežā, celtniecībā, sienot plostus. Bet ne jau visi aiziet bojā.

Autors pats spēku gūst, paļaujoties uz savu absolūto ticību, ka reiz tiks atpakaļ, un apņemoties nekur un nekad neielaisties kompromisā. Tā, piemēram, lai arī viņš reizēm apraksta dažu sieviešu „šarmu” un šad tad tiek arī aicināts tam pakļauties, erotisms no viņa apziņas ir izslēgts. Sasaistīties nozīmētu, ka atgriešanās varētu būt apdraudēta. Viņš gan reiz piemin, ka izsalkums šķiet spēcīgāks dzinulis nekā citi, ja cilvēks pastāvīgi ir izsalcis: Es nekad nedrīkstu palaisties nīkulībā, viņš domā, es nedrīkstu iegulšņāties. Izdzīvo tas, kas ir kustībā. Jo kustība ir kā vitamīns (..) Mans laika mēra gaŗums man nav zināms, bet ir zināms, ka tas dienu aiz dienas dilst (..) Mana laika mēra gals ir iesprausts Rīgā. Pašā Rīgas viducī.

Sibīrijā saplūduši dažādu tautību pārstāvji − krievi, ebreji, latvieši, vietējie ostjaki un tungusi, bet autors atturas no stereotipiem, galvenais ir cilvēcība. Ļaudis tur it tādi, kādi mēdz būt vienmēr un visur − reizēm izpalīdzīgi un gādīgi, reizēm šauri un patmīlīgi, daži atgādina Bertolta Brechta Kaukāziešu krīta apļa (Der kaukasische Kreidekreis) tipus. Un, protams, lielākā daļa iemītnieku nav vietējie − te var iedziļināties veselu izvešanu un „tīrīšanas akciju archeoloģijā,” daudzi pārvesti jau vairākas reizes, arvien tālāk uz ziemeļiem. Tekstā ievītas frāzes svešvalodās − čekistu davai, davai, vietējo lauzītā „krievu valoda, daudzi izteicieni, galvenokārt no tautas mutes, ir vācu valodā. Tie galvenokārt ironiski raksturo notiekošo. Kad Tomka, tungusu sieviete, kas stāstītājam nav ne mazākā mērā pievilcīga, uzaicina viņu piestāties, kad vīra nav mājās, viņš domās komentē: Es muss was Wunderbares sein, von dir geliebt zu werden. Un kad viens no stulbi lecīgajiem uzraugiem plātās ar savu autoritāti, autors pie sevis noteic: Wenn einer, der mit Mühe kaum gekrochen ist auf einen Baum, schon meint, dass er ein Vogel wär’, so irrt sich der. Šie iespraudumi palīdz šķietami izolētajiem notikumiem radīt pienācīgi starptautisku, universālu ietvaru. Un nekādā ziņā vācu izteicienu lietošana nenorāda uz kādu „mazākā ļaunuma nostāju” pret vācu varu. Blūms skaļi nodzied Deux salauds, ca c’est clair: l’un Staline, l’autre Hitler, un, tā kā čekistu skolās vāji māca franču valodu, pat tiek uzslavēts, ka strādā, priecīgi dziedādams.

Varasvīri čekisti un šādi tādi uzkundzējušies ākstīgi tipi ir lieliski kariķēti. Satīra un karātavu humors ir Jakobsona stiprā puse. Epizode, kuŗā attēlots, kā varasvīri ievāc no trimdiniekiem nodevas, protams, brīvprātīgi, lai pabalstītu valsti grūtajās dienās, ir īsts meistardarbs. Lielisks ir gaŗākais stāsts sējumā „Kumeliņus sajūguši,” kuŗā stāstītājs apraksta ilgu braucienu ar siena pilnām ragavām cauri mūža mežam, apvienojot ne tikai kārtējos notikumus, dabas tēlojumus, apstāšanās dažādās vietās un cilvēkus, kādus tur sastop, bet arī pārdomas un atmiņas, kas gaŗajā ceļā viņam nāk prātā. Pirmais, ievada stāstījums „Bildes pirms brokastīm” lasītājam atgādina chaotisko, bet vēl vismaz šķietami pusnormālo pasauli pirms aizvešanām. Stāstītājs ar draugu Neolītu vēl mācās eksāmeniem un paķer divriteņus, lai aizbrauktu uz Itāliju pēc saldējuma. Bet mākoņi jau ir savilkušies: Parīze ir kritusi vāciešu rokās, Sarkanarmija iegāžas Lietuvā, bet Daugavpilī latgalieši dzied dziesmas savos svētkos. Daugavpilī dzied, bet mūsu robežpunkta mītnē Masļenkos krievi naktī apšauj guļošos robežsargus...

Biedrs Evraims Blūms nomirst badā un tiek izlikts uz pirtiņas jumta, lai sagaidītu pajūgu, kas viņu pēc divām nedēļām aizvedīs pie tuviniekiem, un vecais Lāpins burkšķina, ka divas nedēļas Evraīms vis te nevārīšoties. Līdz tam viņš aiztikšot tālu projām ar savām stīvām kājām. Stāstītājs komentē: Humor ist, wenn man trotzdem lacht. Šāda attieksme ir tikai viens pavediens. Līdztekus tam jūtama dziļa, dziļa nopietnība, sirsnība pret citiem trimdiniekiem, traģisms bez ironijas vai humora. Bet, kad īstenība ir tik ekstrēma, zināma distance ir nepieciešama. To izjutuši arī autori, kas raksta par holokaustu. Citādi var draudēt patoss vai sentimentalitāte.

Birutas Sūrmanes tulkojums ir ļoti, ļoti labs, turklāt šis teksts tulkotājam nav nekāds vieglais. Tajā ir svešvārdi, dialekts, vietu un personu vārdi no dažādām valodām, latviskoti uzvārdi, techniski mežniecības, būvdarbu un citu nozaru termini, zivju, augu, koku, darbarīku nosaukumi. Tulkotāja ar visu apbrīnojami labi tikusi galā. Viņa teicami prot abas valodas, un angļu valodas lasītājam nebūs jāklūp pret ciņiem. Un, galvenais, Biruta Sūrmane spējusi atainot īsto gaisotni, Jakobsona toni un modalitāti. Viņa nav mēģinājusi pārnest kādu latviešu idiomātisku izteicienu neidiomātiskā angļu valodā, bet parasti droši atmet burtisko un atrod būtisko. Varam pateikties „Mežābeles” vadītājai par šī vērtīgā darba izdošanu, sagādājot tam plašu lasītāju loku.

 

Inta Ezergaile

 

 

Dr. Inta Ezergaile (1932-2005), kuŗas recenzijas pirmais variants iespiests Laikā (2004.24.-30.I), vairāk nekā 30 gadus ir vācu un salīdzināmās literatūras profesore Kornela (Cornell) Universitātē, ASV. Skat. JG240(2005): 12-13.