ATSTARI UN CITI STARI AVOTU DZĪLĒS

Lidija Dombrovska. Atstari avotu acīs. Rīga: Sol Vita, 2007.

Gleznotāja, rakstniece, māksliniece, dzejniece... par Lidiju Dombrovsku jāteic – viņa ir viena no mūsu radošo klaida latviešu nelielā dārza krāšņākajām rotām. Kopš pēdējā gadu desmitā radusies izdevība lasīt viņas mozaīkromānus, esejas par mākslu, skatīt ilustrācijas – daudz kas neredzēts atklājies. Ar dzeju gan līdz šim tik gludi negāja, kaut gan zināju – autorei iznākušas dzejas grāmatas (arī bērniem) Dānijā un dāniski, viena ar varen rosinošu nosaukumu – Ar medus zobenu, tomēr pantus līdz šim nebija izdevies nekur atrast.

Un lūk, tagad – laikā, kad (pretēji gaidītajam un cerētajam) nebūt netopam lutināti ar trimdas latviešu darbiem, iznākusi vesela izlase, turklāt apjomīga un lielu laikposmu (1956-2007) aptveŗoša.

Neesmu lasījusi Pētera Zeiles monogrāfiju par Lidiju Dombrovsku-Larsenu, tāpēc nebīstos, ka varētu ietekmēties, ja nu vienīgi no pēcgaršas, viņas gleznas un kaleidoskopiskos prozas darbus atceroties. Ar interesi ķeŗos pie pētīšanas un redzu – arī šajā žanrā viņa veidojusi mozaīkas: Es esmu krājusi priekus, / Gan uzdzirkstienus, gan niekus (16. lpp.).

Un – protams, protams, ir un paliek gleznotāja – mirkļu tēlotāja. Viņas šķirkļi nav vārdu grēdās, bet ainās – ainavās, pat ne no šīs pasaules:

es samiedzu acis saulē

un redzu visas spektra krāsas,

ne tādas kā no mana dārza,

bet citas, daudz košākas... (17)

No aizapvāršņu dārza. Literatūras dobē viņa ienāca ar krāsainu vizmu – uzplaiksnījumiem stāstos – un dzejā ir tāpat. Tur gaisma grodu grodiem, kuŗa spēj savažot. Un par autori jāsaka – viņa gribot negribot ir gaismas savaņģota – šajā laikmetā, kad daļu dzejnieku vairāk par apkārtējām norisēm aizrauj pašu orgāni, bet veikali grēdām pieslānīti ar amatieŗu mīļpantiņiem – pielietojamo daiļradi apsveikumu rakstītājiem, šis ir patīkams izņēmums.

Gaisma ir visur – kaut vai no sveces kā vecmeistaru audeklos. Un ir arī kaut kas gluži pasakaini tveŗams – skats no sapņa vai teiksmas:

Mēness malējs

savā maltuvē

sudrabu maļ.

Izmaļ un izkaisa

Jūrā, upēs, ezeros

Un cilvēkos.

Naktīs mēs esam

baltsudraboti –

daži kā eņģeļi,

citi kā lāsmainas

lāstekas. (21)

Uzdvesmo kaut kas etnogrāfisks, folklorisks, lai gan nekā tāda taustāma nav, tikai spoža gleznas virsma. Un lūk – jau nākamā: Zaļskuju vīri, / kristālstikla sievas, / bērni kā staraini – spīdekļi. / Zilzaļi, iesārti atspīdumi (26).

Arī dzejā Lidija Dombrovska ir moderniste – tāpat kā glezniecībā. Baltais pants ar lauzījumiem, apcirtumiem, negaidītiem atklājumiem:

Es esmu atklājusi

pazarēs slēptu eju,

dziļi zem zariem,

kur valda klusums

kopš nomadu laikiem. (31)

Gluži kā Pikaso meklējumos – iešana uz priekšu nozīmē iedziļināšanos senajā primitīvajā.

Forma nav viegla un raita, dzīve ne tik. Plakstiņi smagi, / smagi kā slapjš sniegs: / un miega māte roku neuzliek (40).

Atkal kāda etnogrāfija, no kuŗas nav iespējams aiziet pat lietus mežā, pie reizes uzlasot kādu valodniecisku atradumu:

Dziļoksnēs valgās

Miglas māte vērpj

plīvuri smalku. (41)

No sevis neviens nevar aizbēgt, lai cik tālu būtu devies. Pat līdz Austrālijai. Un allaž:

Svētdienas rīts uzrunā mani

mana novada valodā. (45)

Šajā ziņā gluži simboliskas ir grāmatas beigu rindas: Tu esi, kas esi (307).

Pārsteidzošā kārtā Lidijas Dombrovskas koškrāsu ziedi drūmajās debesīs, akvareļaini maigā gaisma, pērļainā jūra, kurgojošie baloži (atkal Pikaso?) un citi greznumi, kuŗos netrūkst arī trimdas valodai raksturīgā, šķiet nacionālāk ietonēti nekā dažam visu mūžu Latvijā dzīvojošam. Tāda neizbēgama likumsakarība, kas ne vienmēr ir spēkā. Bet gaisma gan. Jo stari sukā kokiem matus, tāpēc tuvība pastāv. Un sieviete ir skaista kā auglis (Sezans?), ar sarkanu tinti var pierakstīt sensenu zinti, ota kā šķirgata šmauga pār audeklu lodā. Kaut kur parādās arī Munks, Matiss, Modlijani... Brīžiem žēl, ka dzejoļiem nav pievienoti gadi – mūža gaita taptu skaidrāka. Bet meklēšanas prieks neplok – var ieraudzīt arī kaut ko no japāņu glezniecības: Gārnis savicina spārnus / un izplīvo ārā pa logu (72).

Kritikas labad jāsaka: neesmu svešvārdu un daudzu atkārtojumu piekritēja, jebšu zinu, no kuŗienes tie nākuši – no angļvalodīgo vidē pavadītajiem gadiem. Esmu tos redzējusi angliski, franciski un citvalodīgi tapušā dzejā. Tur tie netraucē, jo ir savā vidē. Kāpēc teikt „neeksistē,” ja var sacīt „nepastāv”?

Uzslavas labad, savukārt – atkailināts askētiskums valdzina. Piemēram:

Dievaiņu dārzos

briest augu tempļi

zilgani blāvi.

Ik rītu eju tos apsveikt.

Sēklu mūķenes ir kalsnas

un nerunīgas. (80)

Tāpat kā neapvaldīta iztēle un fantāzijas spēles: Atspulgi izkāpj no ūdeņu plaukstām, / ieņem vasaras karaļa mājokli (81).

Profesonāli runājot – būtu gribējies stingrāku atlasi, lai izvairītos no tēmu pārklāšanās, jau dzirdētiem motīviem (citā kultūrā dzīvojot, tos nevar pārzināt). Taču šī vaina šādā vai tādā veidā parasti ir gandrīz visām lielajām un jubileju izlasēm. Šis un tas reizumis sanāk par gaŗu. Vai – vesels dzejolis satilpst pāris rindiņās. Kaut vai: Čaukst ēnas / mijkrēslī rumulējas (87).

Dažs tāds šķiet gluži citējams – kā aforisms (tie tagadiņ modē): Greizajos spoguļos / pagātnes vaibsti / rādās brīnumskaisti (120). Vai: Arī cilvēka dienas / virs zemes šīs / nav garākas par / Laika mātes haiku (127). Vai: Pasaule ir kaķis / ar zvaigžņu utīm (161). Un protams: Kaut kā jāievingrinās mīlēt / visu gadalaiku mainīgās gaismas.

Manuprāt, dzejoļgleznotājai piestāv minimālisms. Viņa – kā pašas attēlotais trimdinieks perlamutra tornī – gleznojusi pati savu dzīvesstāstu no sākuma līdz galam, ar savu iekšējo aci skatot svētajās birzīs baltos bērzus. Un – kā Čaplins, spieķīti vicinot, iet savu ceļu, par ko atliek tikai priecāties.

Dagnija Dreika

LVU Svešvalodas fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļu beigušā Dagnija Dreika ir turpat 20 dzejas un prozas krājumu autore, kam pievienojas vismaz 30 tulkojumu grāmatas – no franču, angļu, zviedru, poļu, serbokroātu, bulgāru, abhāzu val.