Jaunā Gaita nr. 254. septembris 2008

 

Indra Gubiņa

 

VARBŪT

 

Liepai zari nolīkuši zemu,

un zem velēnām, zem tiem

guļ, kas kādreiz bija tuvi,

tāpēc – zarus nelaužiet!

 

Itneko, kas viņiem vēlēts,

savam priekam neņemiet!

Ziedi nobirs, varbūt smarža

var caur zemi izspiesties,

un tad gars ar dzīvo garu

neredzami sasauksies.

 

Liepai zari nolīkuši zemu.

Bites tajos medu sūc.

Viņas drīkst. Varbūt uz spārna

kādai pielipis tavs skūpsts.

 

NAV JĀRUNĀ

 

Asi kā mežrožu zari

ērkšķaini, kaltuši, sīki

ap mani līkst tavi vārdi,

kurus negribu dzirdēt.

        Skaties, kā lietus aiz loga

        veldzē stādus un zāli,

        lai var tie ziedēt.

Nesaki tagad nekā,

mirklī kad es gribu klusēt,

skaties vien dārza zaļumā

un lāsēs, kas mierīgi norit.

        Puķes vēl vajadzēs iesēt.

        Bet tagad, tagad nerunā!

        Es gribu klusēt.

 

LŪGUMS SAULEI

 

neslēpies tu aiz mākoņiem!

Krēsla uz zemes ir arī bez tiem,

jo lampas, visas lampas sasistas,

pat sveces svētnīcās izpūstas,

un zeme – labā zaļā zeme

grimst tumsā.

 

Pelēkumā vietām var samanīt –

kaut kur vēl deg daži lukturi.

Atradies varbūt kāds sveces gals,

jeb – tās ir dzirkstis no bērnu acīm?

        Kas notiks,

        kas notiks, ja dzisīs tās?

        Vai gaisma zelta ābeles staros

        būs jāmeklē tā kā pasakās?

 

Saule, baltā labā saule,

neatstāj mūs, bet spīdi,

spīdi caur sirdīm un paliec!

        Paliec!

        Kā debesīs tā arī virs zemes.

 

NESAUC MANI VĀRDĀ

 

Nesauc mani vārdā,

kad eju pie zvaigznēm

pa mēness staru.

Zili putni zilganā gaismā

ap mani lidinās.

Kopā ar viņiem es slīdu

divi dažādās mūžībās.

Tikai nesauc mani vārdā!

Uz zemes negribu krist.

Nebaidies, pa to pašu staru

atpakaļ nākšu, kad mēness sāks dzist.

Un tu nezināsi, vai tie bija putni,

vientuļas dvēseles,

vai tiešām uz mēnesstara – es.

 

NEAIZIESIM

 

Mēs neaiziesim vairs nekur,

jo mūsu kapi jau izrakti.

Spītīgi griežam tiem muguras,

vērdamies aizvien tālē,

it kā mums būtu jātiek tur,

kur dzīve un darbs sit vilni.

 

Mūsu acis mākoņu stērbelēs

bijušo ilgojot tausta,

kur it kā vēlamies aiziet mēs,

bet tomēr stāvam uz vietas –

gadu un atmiņu smaguma pilni.

Vairs neaiziesim nekur,

jo mūsu kapi

jau šeit izrakti.

 

Indra Gubiņa (dz. Bencone) beigusi Lībekas Latviešu ģimnaziju, piecus gadus dzīvojusi Anglijā, kur Londonas Avīzē publicēti viņas pirmie darbi. Pārcēlusies uz Kanadu (1952), kur Toronto Universitātē iegūti akadēmiskie grādi: B.A. mākslas vēsturē un B.L.Sc. bibliotekāru zinībās. Strādājusi Ontario Mākslas galerijā, Toronto U. bibliotēkā un pie avīzes Latvija Amerikā. Publicētas 26 daiļliteratūras grāmatas, no kurām sešas apbalvotas (LPB Kanadas kopas balva, J. Jaunsudrabiņa balva prozā, KF Kr. Barona prēmija, Goppera Fonda balva un divas reizes PBLA KF goda balva). Daudz rakstījusi trimdas periodiskajos izdevumos. JG līdzstrādniece kopš 1957. gada.

 

 


 

Anita Dzirne

 

MAESTRO

 

kailas plaukstas sit

flamenko

dziļi tik dziļi sit

grib pie kauliem tuvāk tikt

flamenko

dejotāju nagliņas

sit mani pie tā, kas dala gaismu no tumsas

kaulu no ādas

 

esmu atnākusi

liecināt

par kaut ko

par kauliem

par kaut ko, ko gribu bet nezinu ko

man jātuvojas kaulam

tālumam

dvēselei

 

rasa

skatuves grīda norasojusi

sviedriem

dejotāji situši cauru nakti

 

maestro

tik jādejo jādejo

unodostresquatro

te nav mēģinājuma

bet izrāde

unodostres

 

maestro

turi savu roku šeit

kļaujies tuvāk man klāt

skaties acīs

dejo

 

maestro

dejotāju sapņi sapīsies sapņos

tavos sapņos

tu tuvosies

dejotājas svārki virpuļos

plīvos un aizraus tavu elpu tālumā

sapņos saplūdīs krāsas

kā saules rietā tālajā

tu tuvosies

krāsas sanēs

krūšu kurvī skanēs

vīriešu papēži

ar katru kailo sitienu

pukstēs grims

dziļi tik dziļi

zemāk par sapņiem

tuvāk pie kaula

dvēseles

 

maestro

nāc tuvāk

skaties acīs

dejo tā

       lai neviena

              maza

                      gaismas

                              kripatiņa

nerādās starp tevi un mani

 

 

VALDAI

 

mīļā

 

baigā aiziešana

tava baigā aiziešana

 

vai tad kad tu aizgāji

vai tu atstāji durvis vaļā

vai tad kad tu aizgāji

vai tu tās pievēri

varbūt tu tās aizcirti tik stipri

ka visa māja norībēja

pagrabā vīnu pudeles sasitās

pēdējo reizi

putekļi visaugstākos grāmatu plauktos

pacēlās gaisā

un palika saules gaismā

kā tava elpa

tava es

 

mīļā

 

VASARA,
RUDENS, CITS
LAIKS

911 911 911
911 911 9

 

paliec paliec

vasariņa

šis laiks bez tevis

stāv kails mēms neskan

 

stumsim rudeni

stumsim tumsu aiz apvāršņa

rudens izbālējušās lupatas

grāvjos guļ kā beigtas kaijas

 

stumsim rudeni

aiz apvāršņa

stumsim

 

šis laiks stāv kails

tavi bērni stāv kaili

mēs visi...

kailie

 

tad kad asins sāks rūsēt

tad sapratīsi –

ir pienācis cits laiks

 

mēs staigājām jūrmalā

lupatas

šurpu un turpu

apmākti līku loču

 

gar šo jūru vai to jūru

vienalga

tu vienmēr nonāksi pie jūras

 

mēs ēdām

un nevarējām paēst

mēs dzērām

un nevarējām apreibt

                                      mēs nedziedājām

 

kad mūsu asins bij sarkana

kā katoļu samts

kā saule pēc ugunsgrēka

kā grēks pats

 

                           vai tad bij vasara

 

bet šis ir cits laiks

tāds kurā grūti ticēt

grūti elpot

 

tāds kurā asins rūs

un cilvēki krīt no debesīm zemē

un izgaist

 

šis laiks ir kā sods

bez miera bīstams

ass kā zināšana

 

sarūsējis kā pārliecība

bez asarām

bez dziesmām

 

 

Anita Dzirne-Irlen, dzimusi Austrālijā, šobrīd dzīvo ASV – Keipkodā, Masačusetas štatā (Cape Cod, Massachusetts). Vēl joprojām meklē īstās mājas. Cer tās varbūt atrast Latvijā. Anita līksmo par to, ka – pēc ilgāka laikposma – dzejdarbu radīšana padara viņas dzīvi atkal dzīvu. Pirmā dzejoļu kopa „Svēts noslēpums” iespiesta JG118(1978), kam seko citas JG128(1980), 143(1983), 162(1987). Šeit publicētie dzejoļi sacerēti 2007. gada vasarā.

 

 

Jaunā Gaita