Jaunā Gaita nr. 254. Septembris 2008
Eva Eglāja-Kristsone
DZELZS PRIEKŠKARS, AUKSTAIS KARŠ UN LATVIEŠU LITERATŪRAS VĒSTURE
Latvijas Universitātes Filoloģijas zinātņu doktores (2007) Evas Eglājas-Kristsones interešu lokā ir „balto plankumu” aizpildīšana krievu okupētās Latvijas un latviešu trimdas literātu saskarsmes jomā, par ko liecina vairākas viņas publikācijas zinātniski vai literāri ievirzītos rakstu krājumos, to vidū Jaunajā Gaitā – nr. 235(2003), 237(2004), 245(2006).
DZELZS PRIEKŠKARA UN AUKSTĀ KARA JĒDZIENS
Dzelzs priekškars (citā variantā – dzelzs aizkars) ir termins, kas apzīmē robežu, kura simboliski, ideoloģiski un fiziski sadalīja Eiropu divās politiskās telpās no II Pasaules kara beigām līdz Aukstā kara beigām, t.i., aptuveni no 1945. līdz 1990. gadam. Aukstais karš izpaudās kā ilgstošs militārs saspīlējums starp komunistiski totalitāro valstu sistēmu PSRS virsvadībā no vienas puses un demokrātisko Rietumu valstu sistēmu ASV virsvadībā no otras puses. Vienlaikus notika gan atklāta, gan slepena politiskā, ekonomiskā un ideoloģiskā cīņa. Plaši pazīstams dzelzs priekškara simbols bija Berlīnes mūris, kas uzskatāmi un izteiksmīgi šķīra Rietumu brīvo pasauli, kurā ir nodrošinātas cilvēka – indivīda un pilsoņa – tiesības un brīvības, un Austrumu totalitāro pasauli, kurā cilvēks dzīvo pazemojošu aizliegumu un ierobežojumu apstākļos, komunistu varas represīvo un ideoloģisko orgānu kontrolē.
Dzelzs priekškars bija Rietumu termins. Tas plaši lietots latviešu trimdas izdevumos. Piemēram, ASV izdotajā latviešu žurnālā Tilts bija rubrika „Latvija aiz dzelzs aizkara” [1]. Austrumu pusē terminu „dzelzs priekškars” parasti nepublicēja plašai sabiedrībai, savukārt vārdu salikums „Aukstais karš” ir ticis lietots kā politikas termins abās dzelzs priekškara pusēs. Piemēram, Rietumos Arveda Švābes redakcijā izdotajā Latvju enciklopēdijā ir šķirklis „dzelzs priekškars” [2]. 1987. gadā Rīgā Galvenajā enciklopēdiju redakcijā izdota Politiskā enciklopēdija Pētera Jērāna redakcijā. Tajā ir šķirklis „Aukstais karš”, bet nekur nav pieminēts jēdziens „dzelzs priekškars”. Padomju Latvijā izdotajā politizētajā daiļliteratūrā šo jēdzienu lieto tikai personāži, kas pārstāv padomju varai naidīgos Rietumus – ārzemnieki un latviešu ”buržuāziskie emigranti” [3]. Jāatzīmē, ka termins „dzelzs priekškars” lietots tikai, lai apzīmētu stingri apsargātās robežas Centrāleiropā, un nekad netika izmantots, lai apzīmētu līdzīgas robežas Āzijā starp komunistisko un kapitālistisko režīmu valstīm. Aukstais karš neatgriezeniski beidzās 1991. gadā ar PSRS sabrukumu, bet dzelzs priekškars faktiski bija beidzis funkcionēt jau 1990. gadā.
Politiskā jēdziena „dzelzs priekškars” etimoloģija ir saistīta ar teātra vēsturi. 20. gadsimta sākumā teātros bija sastopams ugunsdrošības aizkars – dzelzs siena (Eisener Vorhang), kas nolaidās skatuves priekšā, tiklīdz uz skatuves sākās ugunsgrēks, norobežojot to no zālē sēdošajiem skatītājiem. Šo aizkaru kā tēlainu metaforu politiskā tekstā izmantoja Beļģijas karaliene Elizabete 1914. gadā, raksturojot Vācijas – Beļģijas attiecības. 1939. gadā zinātnieks Duglass Rīds (Douglas Reed) izmantoja šo metaforu grāmatā par Dienvidslāviju, raksturojot serbu – horvātu attiecības [4].
Minēto metaforu lietoja arī nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Gebelss (Joseph Goebbels) II Pasaules kara beigās, kritizējot Vācijas pretinieku koalīcijas valstu – ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības – līderu Rūzvelta (Franklin Delano Roosevelt), Čerčila (Sir Winston Churchill) un Staļina (Josif Staļin) vienošanos Jaltā, kas paredzēja atdot padomju spēkiem visu Austrumu un Dienvidu Eiropu un lielāko daļu reicha. Dzelzs priekškars nolaidīsies pāri šai milzīgajai teritorijai, kuru kontrolēs PSRS, rakstīts Gebelsa rakstā „Das Jahr 2000” avīzē Das Reich 1945.25.II.
Pēc nacistiskās Vācijas sakāves bijušo sabiedroto – PSRS un demokrātisko Rietumu valstu – attiecības neizbēgami saasinās, un britu valstsvīrs Vinstons Čerčils tās sāk raksturot ar metaforu „dzelzs priekškars”. Tā 1945. gada maijā un jūnijā, ASV prezidentam Trumenam (Harry S. Truman) adresētās telegrammās Čerčils izteicās, ka dzelzs priekškars ir nolaidies priekšā padomju okupētajai Eiropas daļai un nav zināms, kas aiz tā notiek. Viņš nopietni bažījās, ka, nesaņemot stingru ASV atbalstu, karā novārdzinātā Eiropa paliks nespējīga izturēt PSRS spiedienu, tādēļ protestēja pret iespējamu ASV karaspēka atvilkšanu, kas var atvest padomju varu pašā Eiropas sirdī [5]. Potsdamas konferencē [6] Čerčils izteica pārmetumu PSRS diktatoram Staļinam par dzelzs priekškaru, kas nolaists priekšā britu misijai Bukarestē [7].
Metafora „dzelzs priekškars” kļuva chrestomātiska pēc Čerčila runas Vestminsteres prezbiteriāņu vīriešu koledžā Fultonas pilsētā ASV 1946.5.III. [8] Savam priekšlasījumam Čerčils bija devis nosaukumu „The Sinews of Peace”, taču runa nekavējoši tika publicēta avīzēs ar virsrakstiem, kuros figurēja vārdi „dzelzs priekškars”. Fultonas runu pats Čerčils nosaucis par svarīgāko visā savā politiskajā darbībā. Raksturodams Maskavas varas sistēmu pēckara Viduseiropā un Austrumeiropā, Čerčils izteicās, ka no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai pāri visam kontinentam ir nolaists dzelzs priekškars, aiz tā dzīvojošās Viduseiropas un Austrumeiropas tautas atrodas pastiprinātā Maskavas uzraudzībā, komunistiskajām partijām, kuras pirms kara visās Austrumeiropas valstīs bija ļoti niecīgas, ir piešķirts stāvoklis un spēks, kas ievērojami pārsniedz to biedru skaitu, un tās visus iedzīvotājus cenšas turēt totalitārā kontrolē, bet daudzās valstīs tālu no Krievijas ir izveidotas komunistiskās „piektās kolonnas”, kuras pilnīgā vienotībā un bez ierunām paklausīgi pilda komunistiskā centra direktīvas, aizvien vairāk apdraudot kristīgo civilizāciju. Ietekmīgais politiķis pateica skarbu patiesību par Padomju Savienības mērķiem – panākt neierobežotu savas varas un ideoloģijas izplatību. Vinstons Čerčils aicināja izveidot ASV un Lielbritānijas savienību, lai kopīgi cīnītos pret komunisma draudiem pasaulē [9]. Fultonas runa tiek uzskatīta par sākumu starptautisko attiecību laikmetam, kuru apzīmē ar vārdiem „Aukstais karš”.
PSRS radītā dzelzs priekškara sistēma centās izolēt komunistisko partiju kontrolēto pasaules daļu no demokrātiskajiem Rietumiem. Pēc Maskavas komunistu ieceres, „sociālistiskās nometnes” valstu saimei bija jāizveido savs sociālistiskās kultūras modelis, kuru nedrīkstēja ietekmēt Rietumu kultūras formas un idejas. Taču šo mērķi PSRS nesasniedza. Liela sabiedrības daļa iekšēji nepieņēma padomju un Rietumu kultūru pretstatīšanu, pilnīga norobežošanās nebija iespējama, tādēļ varas iestāžu kontrolē veidojās kultūras sakari un apmaiņa, kas kļuva par Aukstā kara cīņas lauku.
KULTŪRA KĀ AUKSTĀ KARA IDEOLOĢISKĀS CĪŅAS IEROCIS
Kultūras sakari starp padomju Latviju un trimdas latviešiem Rietumos Aukstā kara laikā ir uzskatāmi par nozīmīgu latviešu kultūras un literatūras vēstures tēmu, jo sakaros piedalījās redzamākie tālaika kultūras darbinieki, un ievērojamu lomu spēlēja rakstnieki. Kultūras sakarus plānoja un kontrolēja VDK, cenšoties ar kultūras līdzekļiem un kultūras aizsegā veikt trimdas un Rietumu sabiedrības izpēti un ietekmēšanu. Vērtējot Latvijas PSR un trimdas kultūras sakarus, nepieciešams plašāks ieskats par kultūras funkcijām Aukstajā karā pasaules mērogā.
Rietumu zinātnieki diskutē un joprojām nav atraduši vienotu viedokli par to, kas sagrāva dzelzs priekškaru, kāpēc 20. gs. 90. gadu sākumā tik negaidīti sabruka draudīgā, militāri spēcīgā padomju lielvalsts. Ietekmīgais latviešu dzejnieks, PSRS pārbūves politiķis un Latvijas Atmodas politiskais līderis Jānis Peters uzskata, ka Auksto karu pārtrauca un totalitāro padomju režīmu sagrāva Kremļa „revolūcija no augšas” – nomenklatūras revolūcija [10]. Rietumu zinātniskajās publikācijās ir daudz izskaidrojumu notikušajam, un tie nereti ir pretrunīgi [11]. Nesenākie pētījumi apliecina, ka viens no būtiskākajiem faktoriem, kas izraisīja padomju režīma sabrukumu, bija Rietumu ietekme uz Padomju bloka iekšējo evolūciju, kas tika panākta kultūras un subkultūras sacensībā starp Padomju Savienību un Rietumiem.
Aukstais karš tika daļēji realizēts ar vārdu un tēlu palīdzību. 40 gadus ilgajā cīņā starp Austrumiem un Rietumiem pašā uzmanības centrā bija propaganda dažādos līmeņos un daudzveidīgās izpausmēs, proti, informācijas kara ieroči bija mūzika, dejas māksla, kino valoda, dizaina formas, vārdu un tēlu izplatīšana, radīšana [12]. Gandrīz viss, sākot ar sportu, baletu, līdz pat komiksiem un kosmosa kuģiem, ieguva politisku nozīmi un potenciāli varēja tikt izmantots kā ierocis gan lai ietekmētu pašmāju viedokli, gan lai grautu ārzemju sabiedrību dzelzs priekškara pretējā pusē [13]. Grāmatas, filmas, gleznas un sporta pasākumi ne vien atspoguļoja, bet arī aktīvi projicēja politiskās un ideoloģiskās nozīmes. Propaganda, ko tikpat kā nemanāmi izplatīja laika gaitā, ilgtermiņā iedarbojās efektīvi. Šajā ziņā Rietumi ar saviem spēcīgajiem finansiālajiem un sakaru resursiem parādīja lielāku spēju izplatīt savu vēstījumu, turklāt Rietumu ietekmi visā pasaulē pēc II Pasaules kara pastiprināja pieaugošā amerikāņu popkultūras klātbūtne, ar kuru Maskavas režīms ilgstoši nespēja konkurēt pat savās mājās. Tas kopumā radīja situāciju, ka Aukstā kara sacensībā par ļaužu sirdīm un prātiem komunistu pasaulei nebija izredžu uzvarēt [14].
Rietumu pētnieki atzīst, ka propagandas efektivitāti un valsts kultūras politikas iespaidu uz sabiedrisko domu Aukstā kara laikā nav iespējams „precīzi nomērīt”, taču nešaubās, ka kultūras aktivitātēm ir centrālā loma un tās ir noteikušas daudzu cilvēku Aukstā kara uztveri [15]. 20. gs. pēdējā ceturksnī tapuši daudzi pētījumi kultūras studiju disciplīnā par vēsturiskiem un politiskiem laikmetiem, no kuriem Aukstais karš ir īpaši raksturīgs ar kultūras (gan masu, gan elitārās) izmantošanu komunikācijai un manipulācijām politisku mērķu sasniegšanā, ko plānoja, vadīja un kontrolēja abu pušu specdienesti.
Pēc II Pasaules kara liela Rietumu inteliģences daļa neticēja informācijai par staļiniskajiem noziegumiem un simpatizēja Padomju Savienībai. Ievērojamie Rietumu augstās kultūras pārstāvji Pablo Pikaso, Luiss Aragons, Bertolts Brechts aktīvi iesaistījās globālajā „miera cīņā”, kuras inspirēšanu slepeni vadīja PSRS specdienesti. Minētās personības komunistisko režīmu valstīs tika popularizētas un cildinātas kā „progresīvas”. ASV Centrālā Izlūkošanas pārvalde (CIP jeb CIA, t.i., Central Intelligence Agency) bija sevišķi norūpējusies par franču rakstnieka, kreisā intelektuāļa Žana Pola Sartra ietekmi inteliģencē [16].
Lai panāktu kreiso ideoloģiju ietekmes mazināšanos un Ziemeļatlantisko ideju ietekmes pārsvaru pār PSRS ietekmi, Rietumberlīnē tika izveidota (1949) starptautiska sabiedriskā organizācija Congress for Cultural Freedom (CCF), kas patiesībā bija CIP segorganizācija. Tai bija biroji 35 valstīs. CCF izdeva ap 20 prestižu žurnālu, rīkoja mākslas izstādes, prestižas starptautiskas konferences. Daudzi CCF biedri, proti, – rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi un filantropi, ilgi nezināja, ka organizācijas darbu plāno, vada un kontrolē CIP. Taču par vienu no galvenajiem cēloņiem, kāpēc Rietumu oficiālie propagandisti kopumā guva ievērojamu pārsvaru pār saviem Austrumu konkurentiem, tiek uzskatīts fakts, ka Rietumos ārkārtīgi daudz cilvēku un grupu bija gatavi un nemudināmi piedalīties kultūras projektos, kas nosodītu un kritizētu komunistu sistēmu, cildinātu demokrātijas labās īpašības un spēku [17].
Rietumu zinātnieki lielu uzmanību velta jautājumam, cik lielā mērā kultūra Aukstajā karā tika izmantota kā valsts propagandas līdzeklis Rietumos, pretstatot to Austrumiem [18]. Pētījumu lielākā daļa apliecina, ka ļoti daudzu Rietumu kultūras darbinieku ieguldījums kultūras konfliktā ar PSRS ir brīvprātīgs. Viens no pirmajiem Aukstā kara cīnītājiem pret komunismu literatūras laukā bija angļu rakstnieks Džordžs Orvels, kurš vērsa savu dzēlīgo satīru pret Padomju Savienību jau tad, kad Lielbritānija un PSRS vēl bija sabiedrotās (pazīstamais romāns Dzīvnieku ferma rakstīts II Pasaules kara gados), un līdz mūža beigām brīvprātīgi sadarbojās ar britu Ārlietu ministriju [19] (British Foreign Office). Neilgi pirms nāves, precīzāk,1950. gadā, Orvels britu valdībai sastādījis un iesniedzis konfidenciālu sarakstu ar „slepenajiem komunistiem” mākslas un mediju pasaulē, t.i., iesniedzot šādu sarakstu, norādījis, ar kurām slavenībām valstij nebūtu iespējams un ieteicams mēģināt sadarboties antikomunistiskās propagandas laukā. Šis Orvela biogrāfijas fakts kļuva zināms atklātībā 1996. gadā, atslepenojot britu Ārzemju biroja slepenās lietas. Šis atklājums izraisīja debates par to, vai bija kāds, kas rakstīja, gleznoja, pat domāja pilnīgi brīvi, vai visa kultūra abpus dzelzs priekškara bija tikai izvērsta politika un kā būtu jāmainās sabiedrības izpratnei par šo konfliktu [20].
Daudzi kultūras darbinieki Rietumos brīvprātīgi piedalījās tiešā vai slēptā propagandas darbā, nereti neapzinoties valsts varas neredzamo klātbūtni viņu aktivitātēs. Britu Ārzemju birojam bija slepena nodaļa Information Research Department (IRD), kuras uzdevums bija pretdarbība PSRS propagandai un ietekmes aģentūras infiltrācijai kultūras laukā. IRD sniedza palīdzību aktīviem, pretkomunistiski noskaņotiem filantropiem, māksliniekiem, dzejniekiem, aktieriem un intelektuāļiem. Daudzi par to pat nezināja, bet daudzi citi, kā, piemēram, Orvels, brīvi sadarbojās. Arī Anglijā dzīvojošais latviešu rakstnieks Guntis Zariņš, vēlēdamies apmeklēt Latviju un izrādīdams iniciatīvu izdot angļu valodā latviešu literatūras un mākslas almanahu, kurā vienkopus būtu publicēti mākslinieciski augstvērtīgi trimdas un Latvijas PSR rakstnieku un mākslinieku darbi [21], ieinteresēja britu iestādes atbalstīt viņa kultūras sakarus ar nolūku ideoloģiski ietekmēt padomju sabiedrību. Vēstulē ASV dzīvojošajam dzejniekam Gunaram Saliņam Guntis Zariņš konfidenciāli paskaidro (1964): …angļu nostāja ir sekojoša: jo Jums būs lielāks kontakts ar viņiem, jo labāk mēs varēsim viņus liberalizēt, un komunisma liberalizācija ir komunisma gals. (..)Pašlaik stāvoklis ir sekojošs – es esmu viņiem vajadzīgs kā „pārbēdzējs” un liberālā – komunistiskā emigranta simbols. [22]
Kultūru sacensība Aukstajā karā nebūtu iedomājama bez kultūras sakariem starp abām pretējām pusēm, t.i., starp PSRS un Rietumvalstīm. Latviešu informatīvajā telpā dominē priekšstats, ka Padomju – Rietumu kultūras sakaru ideja un iniciatīva pieder Padomju Savienības pusei, taču ir fakti, kas liecina, par Rietumu iniciatīvu Aukstā kara laikā. Jau minētajā piemērā Guntis Zariņš sadarbojās ar britu specdienestiem. Arī Guntis Liepiņš, viens no trimdas presē asi kritizētajiem kultūras sakaru organizētājiem, Kanādas latviešu sabiedriskās organizācijas Dardedze dibinātājiem, ir sadarbojies ar Kanādas specdienestu Royal Canadian Mounted Police (Karaliskā Kanādas Jātnieku policija) [23]. Raksturīgi, ka trimdas vadība un sabiedrības vairākums nespēja pieņemt kultūras sakarus kā metodi, kas varētu darboties pretēji PSRS nolūkiem. Tāpēc ir noderīgi palūkoties, kā veidojās angloamerikāņu – krievu kultūras sakari un kādi tiem bija rezultāti.
60. gados ASV piedāvāja PSRS slēgt kultūras līgumu, kas paredzēja: 1) padomju un ASV studentu apmaiņas braucienus un stažēšanos abu pušu augstskolās; 2) padomju rakstnieku viesošanos pie rakstniekiem ASV un amerikāņu rakstnieku viesošanos pie rakstniekiem PSRS. Padomju puse atbildēja pozitīvi, un apmaiņas braucieni notika, taču ātri vien izrādījās, ka padomju puse baidās. ASV puse bez bažām bija gatava sūtīt un pieņemt daudz lielāku studentu skaitu, nekā PSRS uzdrošinājās piekrist. Studentu vietā patiesībā uz ASV augstskolām tika nosūtīti rūpīgi pārbaudīti PSKP nomenklatūras kadri – cilvēki ar pabeigtu augstāko izglītību, vismaz aspiranti. Tie dalījās divās lielās grupās: 1) Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) kadri; 2) VDK darbinieki. Vēlāk, M. Gorbačova pārbūves (perestroikas) politikas laikā, atklājās, ka no bijušajiem pirmo ASV-PSRS kultūras sakaru dalībniekiem daudzi toreizējie PSKP CK kadri ir kļuvuši par reformatoriem – Rietumu parauga demokrātijas, vārda un preses brīvības, decentralizētas tirgus ekonomikas un demilitarizācijas aizstāvjiem un iniciatoriem. Šie CK kadri realizēja atgriešanos kapitālistiskajā saimniekošanas sistēmā. Bijušie VDK un citu specdienestu kadri un proimpēriskie analītiķi Krievijā šodien traktē bijušo PSKP CK kadru rīcību 1990. gados kā „nodevīgu” pakļaušanos Rietumu ietekmei, kas noveda PSRS līdz sakāvei Aukstajā karā [24]. Arī paši bijušie CK kadri atzīst, ka Rietumos redzētais viņus pārliecinājis par nepieciešamību atteikties no komunistiskajiem mērķiem un principiem. Tātad ar studentu apmaiņu ASV puse sekmīgi grāva daudzu vēlāk ietekmīgu PSKP nomenklatūras biedru komunistisko pārliecību, izraisot viņos simpātijas pret Rietumiem un vēlmi mainīt Padomju Savienības politisko un ekonomisko iekārtu. Piemēram, viens no šādiem 60. gadu jaunajiem CK kadriem bija Aleksandrs Jakovļevs – vēlāk viens no vadošajiem Mihaila Gorbačova laika reformkomunistiem, dēvēts par „Perestroikas (Pārbūves) architektu”, un viens no konsekventākajiem Borisa Jeļcina laika Krievijas demokrātiem. Viņš bija viens no pirmajiem dalībniekiem 60. gadu apmaiņas braucienos, pavadīdams gadu kā doktorantūras students Kolumbijas Universitātē, kur viņš studēja mūsdienu Amerikas vēsturi un politiku [25]. Pats Jakovļevs ir apliecinājis, ka Amerikā pavadītais laiks mainījis viņa uzskatus, un apgalvojis, ka viņa darbības mērķis 90. gados bijis komunistiskā Padomju Savienības režīma likvidēšana [26].
Arī rakstnieku apmaiņa, kas sākās 60. gados, deva ASV pusei vēlamus rezultātus. PSRS rakstnieki, tiekoties un sarunājoties ar ASV kolēģiem, pārliecinājās, ka tiem nav tēmu, par kurām jābaidās atklāti runāt. Tā viens no amerikāņu rakstniekiem, kuri viesojās pie krievu rakstniekiem PSRS 1963. gadā, liecināja: Es sapratu, ka tas, ko viņi uzzināja no atbraukušajiem amerikāņu rakstniekiem, bija mūsu iespaidīgā brīvība izteikt savas domas (..), mums piemita rakstnieku tendence atklāti izteikties par pretrunīgajiem, strīdīgajiem jautājumiem. Es tajā mēnesī to darīju bieži, un katru reizi varēju manīt, cik ļoti mani apskauda. Citiem vārdiem sakot, apmaiņa deva iespēju padomju rakstniekiem, intelektuāļiem, studentiem u.c. redzēt, ka apzīmējums „vārda brīvība” nebija tikai politiskais žargons. [27]
Ričmonds (Yale Richmond) [28], viens no ASV Informācijas aģentūras virsniekiem, kurš strādāja Maskavā, labi pārzināja un pats administrēja apmaiņas braucienus, piedāvā savu vērojumu par Padomju Savienības sabrukumu, uzsverot, ka nozīmīgs faktors bijis Rietumu ideju iedarbība uz padomju cilvēkiem, tātad Aukstā kara beigas un komunisma sabrukums ir vairāk kā 35 gadus notikušo padomju kontaktu un apmaiņu ar Rietumiem un ASV rezultāts. Ričmonds uzsver: Vēl jo vairāk, šo kultūras, izglītības, informācijas, zinātnes un tehnoloģijas apmaiņu brīvi vadīja ASV, pateicoties vienošanās līgumiem, kas tika noslēgti ar padomju valdību, un izmaksām, kas bija niecīgas salīdzinājumā ar ASV izdevumiem par aizsardzību un izlūkošanu tajā pašā laika periodā. Tā rezultāts bija Rietumu ietekmes pieaugums Krievijas sabiedrības daļā, kas tika uzskatīta par inteliģenci [29].
Kultūras sakari atradās abu pušu specdienestu uzmanības lokā. Šo sakaru daļa bija arī kultūras sakari starp latviešiem trimdā un latviešiem Latvijā. Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – trimdinieki savās mītnes zemēs Rietumos bija pazīstami kā pārliecināti antikomunisti, kas prata iegūt vērā ņemamu ietekmi Rietumu varas centros, tādēļ PSRS bija ieinteresēta neitralizēt viņu pretpadomju aktivitāti. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ no Padomju Savienības puses tika organizēti kultūras sakari [30] starp dzimtenes un trimdas (padomju izpratnē – emigrācijas) rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem, režisoriem, kritiķiem utt.
Latviešu trimdas vadošās organizācijas (Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas latviešu apvienība, Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē, Daugavas Vanagi u.c.) uzskatīja kultūras sakarus par bīstamām padomju lamatām Rietumiem un asi kritizēja Kultūras sakaros iesaistītos latviešu trimdiniekus, kaut arī bija pārliecināti, ka tie neizbēgami. Pielietojot Ata Lejiņa metaforu, trimdinieki ir „peles lomā”, bet LPSR VDK un KKS – „kaķa lomā”. Trimdas vadība un vairākums neiztēlojās pretēju iespēju.
Raksturīgi, ka ievērojama daļa trimdas profesionālāko rakstnieku šādai trimdas politiskās vadības un trimdas sabiedrības vairākuma nostājai kopumā nepiekrita un lielākā vai mazākā mērā izveidoja sakarus ar kolēģiem dzimtenē, bez ilūzijām apzinādamies, ka šos sakarus kontrolē VDK, tomēr uzskatot, ka no nacionālo interešu viedokļa literārie kontakti ir nepieciešami. Daži regulāri iesaistījās KKS organizētajās aktivitātēs (Velta Toma, Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs), citi tās izmantoja vienreizējam dzimtenes apmeklējumam (Gunars Saliņš, Valentīns Pelēcis), citi tikai sarakstījās ar kolēģiem Latvijā, apzinoties, ka vēstules lasa VDK, un saņēma grāmatu sūtījumus (Anšlavs Eglītis), tikās ar kolēģiem individuāli (Gunars Janovskis).
Kultūras sakaru un apmaiņas realizācija ir bijusi sekmīga no Rietumu viedokļa, jo apmaiņas braucienu rezultātā ietekmīga PSRS komunistu nomenklatūras daļa zaudēja iekšējo motivāciju cīnīties pret Rietumiem un ieguva motivāciju atteikties no komunistiskā režīma mērķiem, ideoloģijas un prakses. ASV-PSRS „Kultūras sakariem” ir izcila loma nomenklatūras revolūcijas izraisīšanā PSRS, kas savukārt izraisīja tās sabrukumu. Ir pamats secinājumam, ka bija iespējami arī līdzīgi kultūras sakaru starp latviešu trimdu un padomju Latviju rezultāti.
LATVIEŠU LITERĀRĀ VIDE DIVĀS POLITISKAJĀS TELPĀS
Pēc II Pasaules kara latviešu literatūra Latvijā attīstījās komunistiskā totalitārisma iekārtā, kurā valsts centralizēti administrēja un kontrolēja kultūras nozari. Kultūras procesu ietekmēja divējāda pakļautība PSRS varas orgāniem Maskavā un LPSR varas orgāniem Rīgā, kuri centās realizēt Maskavas noteiktās vadlīnijas. No vienas puses, joprojām dzīva bija tradīcija un tajā balstītā jaunrade, no otras puses, ideoloģija un valsts varas mechānisms tradīciju mēģināja ierobežot vai aizliegt. Latvijā pēc padomju okupācijas, gluži tāpat kā Krievijā 30. gados, bija notikusi pilnīga staļinistu kultūras atzīšana, sākot no iesācējiem līdz pat rakstniecības autoritātēm. Iepriekšējā perioda rakstnieki vai nu sevi adaptēja padomju kultūrā vai arī to pameta. Jaunas paaudzes literatūrā ienāca, vairs nezinot par bedri starp pasaules uzskatu un radošo aktivitāti [31], t.i., mēģinājumu piemēroties ideoloģiskajam diktātam.
Valdošās komunistiskās partijas orgāni un tiem pakļautās struktūras katru gadu publicēja norādījumus un vadlīnijas kultūras darbam, regulāri kritizēja un nopēla rakstniekus, māksliniekus un kultūras darbiniekus, kuri vadlīnijas neievēroja, un izrādīja atzinību tiem, kuru māksla bija tām atbilstoša. Informācijas kontroles iestādes, proti, Galvenā literatūras pārvalde (Glavļit), Preses komiteja u.c., ierobežoja publiskajā telpā atļautos un aizliegtos autorus, varoņus, tēmas, stilus un interpretācijas līdz pat 20. gs. 80. gadu beigām [32]. Atļautu tēmu trūkums ierobežoja prozu, savukārt dzeja kļuva par galveno brīvās izteiksmes formu Latvijā. Dzejas grāmatu metieni bija Latvijas apstākļiem milzīgi, un tos reizēm izpirka stundu laikā.
Rakstnieki bija apvienoti padomju rakstnieku koporganizācijā Rakstnieku savienībā, kuras biedriem bija pieejamas privilēģijas un teorētiski bija pienākums radīt literatūru, kas kalpotu sociālisma un komunisma celšanai, kā arī cīņai pret kapitālistisko sistēmu pasaulē un tās ideoloģiskajām „atliekām” Padomju Savienībā. Rakstnieku savienību centās sistemātiski uzraudzīt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Kultūras nodaļa, rūpīgi sekojot viedokļiem un tendencēm. Partijas interesēm nevēlamas parādības Rakstnieku savienībā CK parasti mēģināja apkarot, ar savu favorītu – Rakstnieku savienības biedru (Arvīds Grigulis, Valdis Lukss, Žanis Grīva, Andris Vējāns) – balsīm, panākot rakstnieku sapulcēs sev vēlamus rezultātus, taču ar laiku Rakstnieku savienībā vadību pārņēma brīvdomīgie vienas paaudzes intelektuāļi, kuru darbība bija pretrunā ar PSKP politiku nacionālajos jautājumos (Imants Ziedonis, Jānis Peters, Māris Čaklais, Zigmunds Skujiņš), un LKP CK to nespēja novērst. Latvijas PSR Rakstnieku savienība izveidojās par patstāvīgu ideoloģisku spēku, kas realizēja savu, proti, no PSKP programmas atšķirīgu nacionālo un kultūras politiku.
Rakstniekiem, īpaši dzejniekiem, okupācijas un totalitārisma apstākļos bija liela autoritāte plašās masās. Pēc nacionālās politiskās vadības zaudēšanas tauta par savu vadību psiholoģiski uztvēra populāros rakstniekus. Rakstnieku reālā autoritāte bija ievērojami augstāka par kompartijas nomenklatūras autoritāti, jo latvieši to nespēja mentāli izjust kā savu patieso vadību. Šāda tautas īstās vadības loma rakstniecībai Latvijā pastāvēja jau no II Pasaules kara vācu okupācijas laika. Šo stāvokli tēlaini un trāpīgi skaidro rakstnieks Zigmunds Skujiņš: Tauta, tāpat kā dzērvju kāsis, sajukušā stāvoklī ilgi lidot bīstas. Pazaudējusi vadoņus, tā instinktīvi meklē jaunus, aiz kuriem sakārtoties. (..) ceļa zinātājus meklēja dzejniekos, prozaiķos (..) Viņu klātbūtne viesa stabilitātes apziņu. [33] Ar rakstnieku ietekmi varai bija jārēķinās, savukārt arī rakstniekiem bija jārēķinās ar varas iespējām ierobežot, pārtraukt vai aizliegt varai neērtāko rakstnieku darbus, pakļaut rakstniekus VDK manipulācijām. Rets paņēmiens bija rakstnieku iebiedēšana ar represiju draudiem, piemēram, dzejnieka Knuta Skujenieka notiesāšana un ieslodzījums kā brīdinājums, ar ko visiem jārēķinās. Uz Padomju Latvijas rakstniekiem un literatūru jāattiecina krievu literatūrzinātnieka Jevgeņija Dobrenko (Evgeny Dobrenko) secinājums: autora transformācija pašcenzorā – lūk, šeit ir patiesā padomju literatūras vēsture [34]. Šo transformāciju pašcenzorā Zigmunds Skujiņš izteicis personīgā metaforā: ...man nenāk ne prātā slēpt, ka vienmēr esmu centies rakstīt savus darbus tā, lai tie „izietu cauri”, nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne galdnieks, kas taisītu, teiksim, skapjus, nerēķinoties ar priekšā stāvošo durvju platumu un augstumu [35].
Ārēji latviešu kultūras norises padomju laikā tiek pakļautas tiem pašiem totalitārās kultūras mehānismiem, kuriem spiestas pakļauties visas Padomju Savienībā iekļauto tautu kultūras, tomēr iekšēji tā saglabā savu savdabību, vārdā nesaukto tradīciju [36]. Piemēram,1955. gadā Mirdza Ķempe teikusi Zigmundam Skujiņam: Turpiniet rakstīt kā Anšlavs Eglītis. Kā Ādamsons. Tas ir jūsu stils. [37] Ne velti Skujiņš savu daiļradi konceptuāli saista ar pirmskara literatūras vilni, ko nosacīti apzīmē par ornamentālo literatūru [38].
Savukārt dzelzs priekškara Rietumu pusē patvērumu bija atraduši Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas trimdinieki, kas pielika lielas pūles, lai atmaskotu komunistu noziegumus un melus par dzīvi aiz dzelzs priekškara, brīdinātu Rietumu sabiedrību par komunistu draudiem, lobētu nepiekāpīgu cīņu pret komunistisko sistēmu. Ar baltiešu trimdiniekiem Rietumvalstu valdības rēķinājās kā ar konsekventiem antikomunistiem. Ja paši pasaules latvieši sevi vislabprātāk dēvēja par trimdiniekiem, tad Rietumu pasaules periodikā viņi tiek minēti gan kā trimdinieki (exiles), gan kā emigranti. Turpretī Latvijas izdevumos gandrīz konsekventi dēvēti par emigrantiem – dažreiz savienojumā ar tendencioziem epitetiem, kā buržuāziskais, nacionālistiskais.
Latviešu sabiedrība trimdā bija labi organizēta. Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) bija centrālā jumta organizācija piecām centrālajām organizācijām dažādās pasaules daļās: Amerikas latviešu apvienībai (ALA), Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas Centram (LAK EC), Latviešu Nacionālajai apvienībai Kanadā, (LNAK), Dienvidamerikas latviešu apvienībai (DLA). Minētās centrālās organizācijas apvienoja daudz sīkāku un lielāku organizāciju. Aktīva un ietekmīga bija organizācija Daugavas Vanagi, kurai bija centrālā valde, atsevišķas valdes un nodaļas Anglijā, ASV, Austrālijā, Kanādā, Vācijā un Zviedrijā. Paralēli centrālajām organizācijām darbojās latviešu jaunatnes organizācijas ASV, Eiropā, Austrālijā, Kanādā un Dienvidamerikā. Zviedrijā darbojās spēcīga Latviešu Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Latvieši dažādās zemēs organizēja baznīcu draudzes, kredītbiedrības un biedrības. Liela nozīme latvietības uzturēšanā un paaudžu vienošanā bija akadēmiskajām mūža organizācijām – studentu korporācijām un akadēmiskajām vienībām. Trimdas organizācijas vadīja bijušie Latvijas valstsvīri, politiķi un valsts ierēdņi, garīdznieki un militārpersonas. Centrālo organizāciju vadībai bija liela autoritāte. Latviešu kultūras dzīves uzturēšanai trimdā tika organizēti fondi, no kuriem ievērojamākie bija PBLA Kultūras fonds un Latviešu fonds.
Trimdai no sākuma līdz beigām, t.i., no pirmajiem pēckara gadiem līdz pat Atmodai, ir politisks mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana de facto. Trimdas kultūra visplašākajā nozīmē ir saistīta ar šo mērķi, un tas ietekmē attieksmi pret Latvijas literāro procesu. Tā literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis saredz, piemēram, dzejnieku Ojāru Vācieti kā vienu no tiem, kuru darbs nodrošinās pamatus nacionālās literatūras jaunajam cēlienam brīvajā dzimtenē kādreiz nākotnē [39]. Ap 120 000 latviešu trimdinieku, kas dzīvoja Vācijā, Zviedrijā, ASV, Kanādā, Austrālijā un Anglijā, pirka un lasīja trimdas rakstnieku grāmatas un trimdā izdotu presi. Uzskatu, vārda un preses brīvības apstākļos Rietumos attīstījās literatūra, kas bija nezināma tautai Latvijā. Trimdiniekiem Latvijā izdotā prese un literatūra bija krietni pieejamāka, lai arī dažkārt PSRS un Latvijas pārvaldes aparāta ierobežota. Kā apgalvo literatūrvēsturnieks, žurnāla Jaunā Gaita pirmais redaktors Valters Nollendorfs, jau 60. gados varēja brīvi un ļoti lēti pasūtīt Latvijas presi un citus izdevumus, arī grāmatas [40]. Trimdā bija daudzi Latvijas brīvvalsts laika rakstnieki, kuri turpināja rakstīt, un tur izauga jauni latviešu rakstnieki.
Atšķirībā no trimdas, Latvijā kultūra pēckara gados tīri mechāniski tika attālināta no notikumiem Eiropas kultūras un sabiedriskajā dzīvē, kurai latviešu rakstnieki un mākslinieki centās pietuvoties un ar kuru tie tiecās salīdzināties kopš 19. gs. beigām. Ziņas par notiekošo Eiropā un pasaulē tika saņemtas vai nu pastarpināti, vai izmantojot dažādus aplinku ceļus. Tikai 50. gadu beigās radās iespēja (kaut ierobežoti) piekļūt ideoloģisko iestāžu nesankcionētai informācijai. Rīgas grāmatnīcās parādījās ārzemju, galvenokārt PSRS satelītvalstu grāmatas un žurnāli. Ar ierobežojumiem un kontroli bija saistīti pasta sūtījumi. [41] Uz Latviju sūtītās grāmatas un žurnāli, vai tie būtu latviešu vai kādā citā valodā, Rīgā „pazūd”. Arī tad, kad sūtījumi bijuši ierakstīti un vēl apdrošināti. Nekādas internacionālās pasta konvencijas padomju impērijā neeksistēja.
Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs izmantoja dažādus paņēmienus, lai iegūtu trimdas grāmatas un žurnālus. Dažos gadījumos iespieddarbu apmaiņa bija tikai lietderīgs fons regulārai korespondencei ar ideoloģiskajiem pretiniekiem. Tā 1961. gadā literatūrzinātnieks un sovjetologs Rolfs Ekmanis nosūta vēstuli Latvijas Valsts laikrakstu un žurnālu izdevniecībai, pauzdams vēlmi abonēt vairākus periodiskos izdevumus un pasūtīt vairākas grāmatas, kā arī izteikdams nožēlu, ka vairāki pasūtījumi, kas veikti Meždunarodnaja Kņiga, nav viņu sasnieguši. Tā paša gada 12. oktobrī viņš saņem atbildes vēstuli, bet gan nevis no izdevniecības, bet gan no KKS Latvijas nodaļas vadītāja Leonīda Rimjana, kurš raksta, ka Latvijas Valsts laikrakstu un žurnālu izdevniecība piesūtīja mums Jūsu š. g. 5.septembra vēstuli, paskaidrojot, ka periodisko izdevumu un jo vairāk grāmatu sūtīšana individuāliem abonentiem ārzemēs neietilpst izdevniecības kompetencē [42].
Vēstule ir oficiāla, tomēr Rimjans nevairās paust savu attieksmi pret Ekmani un demokrātisko sistēmu: Izlasījuši Jūsu vēstuli, ar nožēlu bijām spiesti konstatēt, ka vairāki formulējumi tajā liecina par samērā augstu garīgās atkarības koeficientu no pretpadomju aģitatoru izdomājumiem. (..) Aptauja Galvenajā pastā mums apliecināja, ka visi Jūsu vēstulē minētie periodiskie izdevumi pilnā eksemplāru skaitā saskaņā ar Meždunarodnaja Kņiga pasūtījumu nosūtīti uz Jūsu adresi. Sūtījumu pazušanā acīmredzot vainojama savdabīgā brīvības un pilsoņu tiesību izpratne Jūsu uzturēšanās zemē. [43] Tomēr, neraugoties uz dažādajiem pasaules skatījumiem, Rimjans ir noskaidrojis, ka Rīgas grāmatnīcās Rolfa Ekmaņa prasītās grāmatas vēl var dabūt, taču pasūtījuma pilnīga izpilde prasīs ievērojamus naudas līdzekļus, tādēļ to varēsim īstenot tikai gadījumā, ja kompensēsiet mūsu izdevumus, sūtot mums uz mūsu pasta kastīti /Rīga, Galv.pasts, p.k.261/ sekojošos izdevumus: 1. Tilts. Ilustrēts latviešu žurnāls. 2. Latvija Amerikā. 3. Ceļa biedrs. 4. Amerikas Vēstnesis. Minētās publikācijas vēlamies saņemt regulāri to iznākšanas kārtībā viena gada laikā, sākot ar š. g. 1. novembri [44]. Vēstules beigās rodams KKS sarakstei raksturīgais teikums – uzskatām, ka publikāciju apmaiņa būtu gaidīts ieguldījums tuvības stiprināšanā starp dzimteni un tautiešiem svešumā [45]. Aizsāktā sarakste turpinās vairākus gadus, spilgti parādot divu personību dialogu atšķirīgās politiskajās telpās.
Mēģinājumi vienai telpai informēt par sevi otru telpu regulāri saskārās ar varas kontroli. Latvijas rakstniekiem sūtītās grāmatas nonāca bibliotēku, īpaši Misiņa „specfondā”. Taču nereti izdevās grāmatas arī saņemt. Kā savās atmiņās min Zigmunds Skujiņš: Aizgāju uz Gorkija ielas namiņu pie Lešinska un jautāju, kāpēc man adresētus sūtījumus nenodod pēc piederības. Es to atļāvos, uz maniem pleciem bija zināmas bruņas – „činas” un tituli. Lešinskis, stalti izslējies, taču pagļēvi mīksts, satrapa pozā sēdēja pie rakstāmgalda un kūpināja tādu kā Šerloka Holmsa pīpi. Aiz briļļu stikliem it kā pēc pļaukas viņa acis mulsi, izvairīgi lūsinājās. Viņa atbilde toreiz man likās nesakarīga un izvairīga: „Ne jau aiz labas dzīves…” Ko viņš ar to gribēja teikt, varēju vienīgi minēt. Tomēr Janovska nākamo sūtījumu, Dz.Soduma tulkoto „Ulisu”, saņēmu. Šo eksemplāru, kas tolaik Rīgā bija liels retums, lasījuši (vai mēģinājuši lasīt) daudzi Latvijas kultūras darbinieki. [46]
Ideja par vienotu un nešķiramu latviešu literatūru ir raksturīga pēcatmodas gadiem, taču okupācijas un trimdas gados pastāvēja un tika runāts par divām dažādām un šķirtām literatūrām. Pārsvarā valdīja viedoklis, ko precīzi izteicis Zigmunds Skujiņš: ...šeit nebija nekā, tur bija viss. Vai otrādi: viss ir šeit, tur kaut kādi sīkumi. Tādi spriedumi rodas paviršā vēstures apzināšanas līmenī. Tāpat no totālās neizpratnes, no naivas pārliecības par ideālu jaunrades vidi vienai vai otrai pusei. Ideāla vide rakstniecībai ir tikpat utopisks pieņēmums, kā ideāla vide sabiedrības attīstībai. Tikai dažādas, atšķirīgas. Un arī nodevas esam maksājuši visi. Tādas vai citādas, tomēr nodevas. [47] Taču ir arī izņēmumi, kas liecina, ka kopīgais, vienojošais ticis meklēts vienas paaudzes rakstniekos abpus dzelzs priekškara. Piemēram, Anglijā dzīvojošā trimdas literatūrkritiķa Jāņa Andrupa recenzijā par Gunara Saliņa krājumu Satikšanās 1979. gadā rodams būtisks šo paaudžu konturējums: Pirms diviem gadu desmitiem vienlaicīgi trimdā un Latvijā sākās jauns dzejas attīstības posms. Trimdā tas saistās ar „Elles ķēķa” vārdu, tā pirmais saucējs bija Gunars Saliņš, un iekšējā motīvācijā tas nozīmēja gan lielpilsētas sprosta, gan trimdas režģu pārvarēšanu. Latvijā jaunā posma sācējiem bija jāpārspēj „partijas ķēķis”, un par cik viņi to iespēja, par tik dzeja atkal sāka elpot. Tagad, divdesmit gadus vēlāk, gaidāma jaunas paaudzes ienākšana un jauna dzejas attīstības posma iezvanīšana. Jādomā, ka arī šoreiz tas notiks vienlaicīgi trimdā un dzimtenē, ja vien Rietumos latviešu jauno paaudzi nebūs pārāk izretinājuši svešuma centrbēdzes spēki un ja dzimtenē turienes ķēķa pavāri nebūs padarījuši garīgo gaisotni pārāk smacīgu [48].
Nenoliedzami, ka notika mēģinājumi šīs literatūras tuvināt un izprast, gan pārpublicējot literārajos žurnālos, gan recenzējot un analizējot, taču iedalījums trimdas un padomju Latvijas literatūrā saglabājas līdz pat šodienai. Latvijas lasītājam trimdas literatūra pārsvarā nebija pieejama. Ir izņēmumi, kuri no komunistu varas viedokļa tika uzskatīti par politiski nekaitīgiem – Monikas Zariņas, Veltas Tomas, Valda Krāslavieša un vēl dažu trimdas dzejnieku darbi, kas paretam parādījās presē vai pat tika izdoti grāmatās (par tām parādījās skopas recenzijas Latvijas presē). Taču trimdā daudzos gados tapusī literatūra lielākoties bija un arī vēl šodien ir plaša un neapgūta pasaule lielai Latvijas lasītāju daļai, protams, ar daudziem izņēmumiem. Savukārt trimdas literāti un literatūras interesenti skrupulozi un pamatīgi iedziļinājās Latvijas literatūrā, gan to vērtējot atsevišķi, gan salīdzinot ar trimdas literatūru, sniedzot vairāk vai mazāk pārdomātus un objektīvus vērtējumus.
Imants Ziedonis 1981. gadā uzrakstījis rakstu „Jautājumi Veltai Tomai”, kurā atzīst, ka tautas kultūras spēku sadalīšanās pēc II Pasaules kara vismaz divās nometnēs nav tik skaidri divdaļīga, kā to māca teorija. Bez dialektiski naidīgajiem spēkiem katrā kultūrā pastāv vienojošais, kopāvedošais, integrējošais, pāri stāvošais evolūcijas virsspēks. Ne velti Ziedonis uzsver: ...ir jāpieņem, ka arī latviešu (vismaz) divdaļīgā kultūra reiz sameklēs viena otru. Mēs nezinām, kad tam jānotiek. Bet vai mēs nevaram jau tagad (kaut vai ērtības labad) vienoties – kur kam jānotiek? Es to jautāju tāpēc, ka daudzi ļoti vērtīgi kultūras cilvēki netiek pāri paaudzes vēsturiskajam apvainojumam, apvainojumam „iz vēstures”. Vai tad kultūra vienmēr nav bijusi tāda tiltu sajūta?” [49]
Metafora „tilts” bieži izmantota, runājot par saskarsmes nepieciešamību starp kultūrām, literatūrām un literātiem, sabiedrības grupām un paaudzēm. Latviešu literārā vide divās politiskajās telpās, kaut spiesta rēķināties ar sabiedrības, ideoloģijas un valdošās politikas nostādnēm un brīžam psicholoģisku ietekmi, spēja saglabāt eksistences, mākslinieciskās kvalitātes un izaugsmes vēlmi un ieinteresētību vienai par otru.
[1] „Latvija aiz dzelzs aizkara.” Tilts 23(1957):36.
[2] Latvju enciklopēdija. 6. grāmata. Stokholmā: Trīs zvaigznes, 1950:559.
[3] Piem., Grigulis A. Kad lietus un vēji sitas logā. Rīgā: Latvijas valsts izdevniecība, 1965:354.
[5] US Dept of State, Foreign Relations of the US, The Conference of Berlin (Potsdam), 1945, vol. 1:9.
[6] Potsdamas konferencē 1945. gada vasarā spēcīgākās un lielākās II Pasaules kara Sabiedroto valstis, no kurām spēcīgākās bija PSRS, ASV un Lielbritānija, lēma, kā pārvaldīt sakauto nacistisko Vāciju, vienojās par pēckara politiskās sistēmas izveidošanu un valstu robežu noteikšanu.
[7] US Dept of State, Foreign Relations of the US, The Conference of Berlin (Potsdam) 1945, vol. 1:92.
[9] Čerčila iecerētajai savienībai pievienojās citas demokrātiskās rietumvalstis, un 1949. gadā izveidoja militāro NATO bloku ar mērķi kopīgi aizsargāties pret pasaulē lielākās armijas – Padomju armijas draudiem. Tam Maskava pretstatīja militāro Varšavas līguma bloku, kurā bija iekļautas valstis ar PSRS kontrolētu komunistu vadību un sociālistisku ekonomiku.
[10] Mille A. Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā. Rīga: Atēna, 2006:282.
[11] Tā Marks Kramers secinājis: Par spīti milzīgajai Padomju Savienības sabrukuma nozīmībai, Rietumu zinātnieki līdz šim nav adekvāti izskaidrojuši, kāpēc un kā tas notika. („The Collapse of East European Communism and the Repercussions within the Soviet Union”. Journal of Cold War Studies. Vol.5, No.4:178.-256.)
[12] Shaw T. „The Politics of Cold War Culture”. Journal of Cold War Studies. Vol.3, No.3, Fall 2001:59.
[13] Turpat.
[14] Turpat, 75
[15] Shaw T. „The Politics of Cold War Culture.” Journal of Cold War Studies, Vol.3, No.3, Fall 2001:75.
[16] The Congress of Cultural Freedom. http://www.bilderberg.org/ccf.htm
[17] Shaw T. „The Politics of Cold War Culture.” Journal of Cold War Studies, Vol.3, No.3, Fall 2001:75.
[18] Turpat.
[19] Jaunībā 1930. gados Orvels bijis kreisais anarchists, kad brīvprātīgi karojis par sociālismu Spānijas pilsoņkarā, taču piedzīvojis staļinistu aģentūras mēģinājumus sistemātiski un nesaudzīgi iznīcināt visus anarchistus un citus no Maskavas atšķirīgi domājošos kreisos. Tas izraisīja Orvela politisko uzskatu maiņu.
[20] Shaw T. „The Politics of Cold War Culture.” Journal of Cold War Studies, Vol.3, No.3, Fall 2001:61
[21] „Uz naža asmens. Viena tauta. Iz kultūras sakaru vēstures. Guntis Zariņš.” R. Cepļa publikācija. Karogs, 2(2002):181.
[22] Turpat, 176.
[23] No G. un A. Liepiņu privātā arhīva Toronto, Kanādā.
[24] Pečeņev V. Smutnoje vremja – noveišaja istorija Rossiji. Moskva: Izdateļstvo Norma, 2004:21; Kadetovs. Kak Suvorov predaval Akvarium. Moskva, OLMA-PRESS, 2004:41.
[25] Richmond Y. Cultural Exchange and the Cold War. Raising the Iron Curtain. The Pensylvania State University Press, 2003:153-155.
[26] Pečeņev V., 21.
[27] Richmond Y.
[28] Pats Y. Ričmonds, kā atvaļināts ASV Informācijas aģentūras virsnieks (United States Information Agency), kurš strādājis Maskavā, ļoti labi pārzina šos apmaiņas braucienus, no kuriem daudzus administrēja tieši viņa aģentūra.
[29] Richmond Y.
[30] Zālīte I. LPSR VDK uzbūve un galvenie darba virzieni – http://vip.latnet.lv/lpra/vdk_uzbuve.htm
[31] Dobrenko E. The Making of the State Reader: Social and Aesthetic Contexts of the Reception of Soviet Literature. Stanford: Stanford University Press, 1997.
[32] Briedis R. „Laikmeta konturējums.” No: Latviešu literatūras vēsture 3.sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001:35.
[33] Skujiņš Z. „Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā „Sātana eņģelis”. Rīga: Likteņstāsti, 1997:19-20.
[34] Dobrenko E.
[35] Skujiņš Z. „Piebildes sarakstītajam.” Karogs, 3(2005):116.
[36] Briedis Raimonds, 36.
[37] Skujiņš Z. „Secinājumi”, 39.
[38] Turpat, 38.
[39] Rudzītis J. „Literatūra padomju žņaugos.” Latvija 1964.22.II:4.
[40] Saruna ar V. Nollendorfu 1999.21.V, Rīgā (sarunas pieraksts glabājas E. Eglājas-Kristsones personīgajā archīvā).
[41] Briedis R., 35.
[42] L. Rimjans vēstulē R. Ekmanim 1961.12.X. RTMM 558852
[43] Turpat.
[44] Turpat.
[45] Turpat.
[46] Skujiņš Z. „Caurums žogā. Gunars Janovskis.” No: Raksti, 1.sēj. Rīga: Mansards, 2005:240.
[47] Turpat, 246.
[48] Andrups J. „Ticības atjaunošana (par G. Saliņa dzejoļu krajumu Satikšanās).” Jaunā Gaita, 133(1981).
[49] Ziedonis I. Raksti. 12. sēj. 315. lpp.