Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

ĪPAŠI SMAGS & NELABS JAUTĀJUMS

Saruna notika Sveiks kopā 2008.6.-10.IX

 

 

Man ir īpaši smags & nelabs jautājums. Ja notiktu Krievijas-Latvijas sadursme līdzīgi kā tas notika Krievijas-Gruzijas gadījumā, cik daudz Latvijas iedzīvotāju paliktu lojāli Latvijai?

Aija Veldre Beldavs <beldavsa@indiana.edu>

 

Scenārijs baida... pastāv liela iespēja, ka Putinu saņemtu kā atbrīvotāju droši vien arī tie krievi, kas bija barikādēs kopā ar latviešiem, arī daļa latviešu! Daudz ciniskāka valdība par tagadējo Latvijai nevar būt. Mēs latvieši esam viena fantastiska tauta!

Uģis G. Bērziņš <ugis.berzins@tele2.se>

 

Latvijas izcelsmes zviedrus, tādus kā Uģi, scenārijs tikai baida, bet amerikāņi varbūt jau gatavo bumbas. Nevajag baidīties no citu rakstītiem scenārijiem un nevajag arī domāt, ka mīlestības iegūšanai pietiks ar bumbām. Vajag taču reiz rietumniekiem rakstīt pašiem savu scenāriju, lai Latvijā nevienam prātā nenāktu skatīties uz Putina pusi. Citādi rādās, ka nākamajās vēlēšanās uzvaru gūs tieši Putinam lojālās partijas. Rietumniekiem būtu jāmācās no tiem pašiem krieviem – gan cara, gan padomju laikā Baltija kā pierobežas zona saņēma lielas investīcijas. Rietumi tik domā, kā lētāk tikt cauri. Pret pierobežas valstīm ir jāizturas ar lielāku cieņu, lai tās justu ne tikai militāru drošību, bet arī normālus dzīves apstākļus.

Ausma Ābele <aabele@sveiks.lv>

 

Ausma, Tev daudz taisnības, bet tavi vēstures piemēri prasa papildus paskaidrojumus. Cara laikā grāfa Sergeja Vites saimnieciskā politika veicināja privāto uzņēmību dzelzceļu, fabriku un pat kuģu būvei. Ar valsts finansēto ostu izbūvi tur veidojās dzīva internacionālā tirdzniecība un tās labumi ir vērojami Rīgā vēl šodien. Tiesa, šī politika, ar visiem tās trūkumiem, būtu labs paraugs tāda veida Latvijas globalizācijas attīstībai, kas pamatojas tranzīta satiksmē. Pirmās republikas laikā Krievijai vairs nebija intereses pilnīgāk iesaistīties ārējās pasaules tirdzniecībā, un tad Latvija orientējās uz vietējo ražojumu eksportu un valsts vadītu saimniecību. Sasniegumu pamatā bija tautas strādība un taupība. Padomju laikā Krievijas ieguldījumi Latvijas rūpniecībā bija tiešām lieli, bet tos finansēja ar ļoti lielu Latvijas devumu PSRS budžetam. Daudzi no tiem bija neekonomiski, bet kalpoja Latvijas pārkrievināšanai. Tagad Otrās republikas laikā Krievija nedz veicina tranzītu caur Latvijas ostām, nedz ko ievērojamu iegulda Latvijas industrijā. Sāpīgi pietrūkst ieguldījumu izglītībā un zinātnē. Tas kavē technoloģisko nozaru attīstību.

Gundars Ķeniņš Kings <kingga@plu.edu> 

 

Gundar, tad redzi, no kurienes tie vēji pūta, kas pēc Latvijas valsts atjaunošanas ātros tempos gribēja šeit nodibināt tranzīta republiku, kuru netraucētu ne rūpniecība, ne zemniecība, pat ne cilvēki! Kad nolikvidēja VEF, Radiotehniku, ķīmisko rūpniecību, mašīnbūvi un vieglo rūpniecību, kuru noieta tirgus bija Padomju Savienībā, rietumnieku tehnoloģijām šeit atbrīvojās milzīgs daudzums augsti izglītotu cilvēku, kuriem būtu vajadzējis tikai mazliet pārkvalificēties, lai strādātu tālāk. Vai bija investīcijas no rietumnieku puses? – Nebija. Cilvēki pārvērtās par bezdarbniekiem, nabagiem un pat bomžiem. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka atjaunotā nacionālā valsts ir pastāvējusi tikai uz entuziasma pamata. Pēc loģikas tai vajadzēja atgriezties Krievijas klēpī un NVS sastāvā jau tūlīt pat pēc jauno pārkārtojumu normalizēšanās, nevis turpināt vilkt dzīvību kā Rietumu nekvalitatīvās preces noieta placdarmam un humpalu izgāztuvei. Kara nebija, bet tika iznīcināts viss, arī labi nostādītie sadzīves pakalpojumi un zemniecība. Gandrīz 20 gadus rietumvalstis ir uzbarojušās uz nabaga austrumvalstu rēķina. Vajadzētu taču kādreiz prasties un atdot parādu. Ne jau izglītotu darbinieku trūkuma dēļ šajā novārdzinātajā valstī nenāk investīcijas no ASV. Galvenais ir tas, ka Rietumu impērija šeit nav domājusi nopietni attīstīt tautsaimniecību, bet gan turēt rezervē vietu, kur ārpus savām teritorijām izmēģināt spēku ar ieročiem pret otru impēriju. Uztaisīt konfliktsituāciju ir nieka lieta, kā rāda šo gadu notikumi citur pasaulē. Varbūt, ka Krieviju nedaudz atturētu savu tautiešu klātbūtne šeit, taču šaubos – krievs savu “gaļu” nekad nav žēlojis, un vajadzības gadījumā izvest krievus uz tēvzemi arī nav sarežģīti, tāpat kā kādreiz notika ar baltvāciem pēc tam, kad lielvaras slepus pasauli bija sadalījušas II Pasaules kara priekšvakarā. Rietumvalstis mūsu uzticību var iegūt tikai vienā veidā - nostiprinot Eiropas Savienības austrumu robežu. Un ne jau ar bumbvedējiem, kas gaudo virs galvām, bet gan kopīgiem spēkiem stabilizējot šīs robežvalstis ekonomiski. Ar jaunām spēkstacijām. Ar augsti attīstītām tehnoloģijām tautsaimniecībā. Ar visprogresīvāko ostu, dzelzceļu, auto un gaisa ceļu saimniecību, kā arī loģistiku, atmetot domu par sava militārā spēka pārbaudīšanu citu valstu teritorijās. Ja ir vēlēšanās, lai impērijas karo pašas savās zemēs. Karš taču nevienam normālam cilvēkam nav vajadzīgs.

Ausma

 

Manuprāt Latvijas valdība pēc neatkarības atgūšanas nemaz lieki necentās likvidēt to rūpniecību, kas pirms tam bija pilnīgi integrēta centralizētajā padomju sistēmā. Tas bija laiks, kad es labi iepazinos ar Latvijas rūpniecību. Tas bija laiks, kad Krievijā nebija tādu maksātspējīgu uzņēmumu, kas varētu būt Latvijas ražojumu pasūtinātāji. Tos vēl kādu laiku palīdzēja uzturēt Godmaņa valdība, kas nemaz nevēlējās Harvardas prof. Saksa (Jeffrey Sachs, Harvard U.) ieteikto šoka terapiju (to neieteicu arī es). Izvēles bija maz. Valdība vispirms izmantoja uzkrātās izejvielas, lai nodarbinātu stradniekus – ar lieliem zaudējumiem. VEFs rietumniekiem piedāvāja novecojušu ražojumu sortimentu, bet Rīgas dīzeļu fabrika – dzinējus, kam nebija nekādu apkalpošanas tīklu. Alfa spēja piedāvāt mazderīgu militāro tehnoloģiju, Ogre varēja pirkt Austrālijas vilnu, bet arī tai nebija maksātspējīgu trikotāžas pircēju. Jelgavā saražotie busiņi visi bija ar defektiem, bet, lai no tiem tiktu vaļā, fabrikā vajadzēja kapitālremontu un daudz jaunu ieguldījumu. Liepājā dzelzs rūpniecība turējās uz karaflotes lūžņu pārstrādi. Citiem vārdiem, Latvijas rūpniecībai nebija ne kvalitatīvu ražošanas spēju, ne maksātspējīgu pircēju. Pat tik labi uzņēmumi kā RRR eksportam spēja ražot tikai skaļruņus. Tu piemini augsti izglītotos latviešus, bet atcerēsimies, ka toreiz Latvijas speciālistus nemeklēja arī darbam ārzemēs. Par Rietumos saražoto importu var teikt, ka tas bija un ir ļoti dažāds, taču visumā pieprasīts. Ir zemas un augstas kvalitātes ražojumi, un arī no zemas kvalitātes ražojumiem ir gūta peļņa, bet par nobarošanos uz Latvijas rēķina nav vērts nopietni runāt. Ieguldījumi Latvijā ir vairāk tirdzniecības tīklos, mazāk fabrikās. Pēdējie ilgi bija nerentabli, piemēram, Kelloga pārslu fabrika, kas neatmaksājās jau pieminēto maksātspējīgo Krievijas pircēju trūkuma dēļ. Beidzot, daži vārdi par Krievijas centieniem atgūt noteikšanu Latvijā. Rūpīgi apsverot militāros jautājumus, es nedomāju, ka Latvijā gaidāma kara darbība. Baidīšana gan, jo bailēm ir lielas acis. Saimnieciskā ziņā Krievijai nav daudz ko dot, un nav daudz ko ņemt. Konflikti un konfrontācija notiek valodu un skolu jomās, un tur gandrīz visu diemžēl var izšķirt iebaidīšana.

Gundars

 

Gundar, šito dziesmiņu par Latvijas nekam nederīgo rūpniecību esmu dzirdējusi tik daudz reižu, ka no galvas varētu noskaitīt. Ja Rietumiem būtu bijusi jel kāda interese par Latvijas ekonomiku un cilvēkiem, gan jau tirgu atrastu, kaut vai Trešās pasaules valstīs. Taču kārtīgiem kapitālistiem interesē tikai peļņa, tāpēc te vietējais ražotājs tika nolīdzināts līdz ar zemi, lai paši dominētu tirgū. Vai gaļa, ko ieveda no ASV, bija tik labas kvalitātes, ka vietējam zemniekam savu bulli vairs nebija kur likt? Vietējos lopiņus iepirka tikai tik, lai būtu garšai. Ievestā gaļa, vairākus gadus noliktavās nogulējusī, garšoja vienīgi pēc ķimikālijām. Vai tas no Rietumu puses bija taisnīgi, ka viņiem tirgus te bija atvērts, veda iekšā pēdējos mēslus bez kādas kontroles, turpretī mūsu tirgus uz Rietumiem atvērās vienīgi pēc iestāšanās ES? Savienotajām Valstīm nopelnu Latvijā nav nekādu, pat atjaunoto valsti atzina tikai pēc tam, kad Jeļcins to jau bija atzinis. Turpretī nekaunības jaukties valsts iekšējās lietās tik daudz, ka var vest ar vezumu – kaut vai to slaveno Beilijas [Catherine Todd Bailey – bijušā ASV vēstniece] uzstāšanos pret Kalvīti. Amerikāņi uz šejieni joprojām brauc bez vīzas, bet no Latvijas uz ASV – nekā. Ja nav līdztiesības, priekš kam tādi sūdabrāļi vispār te vajadzīgi? Lai izpētītu, kurā vietā bumbas izdevīgāk nomest? Un kas Rasma Kārkliņa par universālu speciālistu, ka paģēr jebkuru amatu – prezidenta, ombudsmeņa, tagad KNAB priekšnieka? Vai tāpēc jāved Latvijā Trojas zirgs no mītnes zemes, ka nepietiek ar profesores amatu universitātē? VV-F bija kanādiete, taču pilnībā G.W. Bušam pakļauta. Tagad droši vien Bušam vairs nav vajadzīga. Protams, Krievija te bumbas nemetīs – uz Jūrmalu jau nu nekādā ziņā. Pārāk daudz kapitāla te viņiem pieder, lai vieglu roku iznīcinātu. Impērija ir gan viena, gan otra, taču ASV 20 gadu laikā nekādas redzamas investīcijas te nav ielikusi. Tad, atvainojiet, kādas jums tiesības komandēt parādi? Mēs esam ES daļa, nevis ASV. Mums nav vajadzīga Krievijas 5. kolonna. Taču bez ASV 5. kolonnas un tās ielikteņiem – Providus, Delnas, Dienas utt. – mūsu jau tā sašķeltā sabiedrība nebūtu galīgi sadrumstalota un spētu izdarīt daudz vairāk.

Ausma

 

Krievija varētu būt mūsu draugs teorētiski, bet tās varas ideologu ambīcijas to liedz. Domāju, ka pašlaik notiek to valstu, kuras ir bez draugiem, konsolidēšanās. Polija un Baltijas valstis tuvinās un sāk veidot kopēju pozīciju. Tas var būt labs pretspars partneru tīkojumiem neokoloniālisma gaisotnē. Tāpēc mazāk vajag skatīties uz ASV un ES megaekonomijas valstīm, un vairāk lūkoties pēc draugiem ar līdzīgu likteni. Un, protams, vienlaikus pārveidot pašreiz esošo demokrātiju Latvijā. Ne iekārtu, kurai lielos vilcienos nav vainas, bet pašu demokrātiju, jo nevar būt demokrātija, ja savus pārstāvjus virza mazāk par 1% tautas. Ja tauta pati nav spējīga varu ņemt rokās, to ņem tie, kuri vēlas, un tautai nākas savilkt jostas. Par Providus un tamlīdzīgiem veidojumiem varu vien teikt, ka tur sēž latvieši, kuri tāpat vēlas redzēt demokrātisku valsti. Un neesmu manījis no to puses kaut kādu šķelšanu, jo nevar jau sašķelt drumstalas.

Vilnis Gricaičuks-Puriņš <v.g.pooh@gmail.com>

 

Vilni, pret ES man nav pretenziju. Tā ir vienīgā iespēja pretoties abām impērijām – ASV un Krievijai. No citurienes vismaz Latvijai draudu nav. Polija ir liela valsts, taču sajūsmā neesmu – kas zina, cik tur bija taisnības par slepenajiem amerikāņu cietumiem. Arī raķešu poligons neiepriecina, jo neredzu, ka Krievija gribētu iznīcināt ES. Un ielaist amerikāņu armiju tik tuvu, vēl zinot prasības par tās nesodāmību... Pret pašu ES armiju uzticība būtu daudz lielāka. Ir jāsadarbojas ES un ASV, bet paļauties šeit uz ASV armiju ir tas pats, kas laist āzi kāpostlaukā. Bet par tiem “demokrātu veidojumiem” tu vēl padomā. Ne viss ir zelts, ko nosauc par zeltu. Tas, ka latvietis latvietim pēdējā laikā ir labākais ēdiens, nav nekāda demokrātija. Redzi, tas neokoloniālisma galvenais varas rīks spēja gan novest tautu galīgā nabadzībā, bet nav nemaz tik daudz izstrādātu paņēmienu, kā no tās ķezas izkulties. Neiecietība un pseidodemokrātija, pat procentus rēķinot, tur nepalīdz.

Ausma

 

Ausma, tā ir interesanta stratēģija. Nevis paļauties uz stipru Amerikas (NATO) atbalstu, bet drīzāk uz militāri vājo un politikā saskaldīto ES! Par Amerikas armiju nemaz nerūpējies! Izņemot kādus sakarniekus un apmācītājus, tās Latvijā nebūs. Praktiski ne latviešiem, ne amerikāņiem nav iespējams Latviju nosargāt pret masīvu Krievijas uzbrukumu. NATO ir citas reālākas izvēles, un no tām arī baidās. Taču katra karošana ir drausmīga un tai ir allaž neparedzētas beigas.

Gundars

 

Gundar, tu saki interesanta stratēģija? Ja es justos apdraudēta un man būtu jāizvēlas starp Betmenu un diplomātu, es izvēlētos diplomātu. Ar spēku iegūts miers ir ļoti mānīgs. Ko līdz demokrātija, ja, kā tu saki, no militāriem uzbrukumiem sargā tikai NATO? Vai mēs joprojām dzīvojam pagājušajā gadu tūkstotī, kad teritoriju sadalīja tikai ar ieročiem? Mēs taču bijām Padomju Savienībā, nevis NATO, kad atdalījāmies un atjaunojām valsti. Bet te bija Dziesmotā revolūcija, nevis Pakistāna, Ķīna, Irāka, Afganistāna, Libāna vai Izraēla. Pat ne Gruzija. Un militāri mēs bijām vājāki par visvājākajiem. Varbūt esmu ideāliste, bet es ceru, ka pasaulē kādreiz patiešām visu izšķirs diplomātija, nevis militārs bruņojums. Kādam tas jāsāk, un tā būs tieši militāri vājā un politikā saskaldītā ES, kas rādīs priekšzīmi. Ar trakajiem visvairāk var panākt ar labu. Tas ir ES spēks, nevis vājums. Tāpēc ASV zaldātus labāk redzu ejam, nevis nākam.

Ausma

 

Ausmas miermīlīgā un diplomātiskā pozīcija ir skaidra. Man tikai viens jautājums – vai mīļā miera labad Ausma ir gatava atbalstīt Krievijas miermīlīgās diplomātiskās prasības: 1) piešķirt pašvaldību vēlēšanu tiesības Latvijas nepilsoņiem (iesākumā); 2) piešķirt otras valsts vai vismaz oficiālās valodas statusu krievu valodai (protams, atceļot skolu reformu un krievu valodu ierobežojošas likuma normas); 3) automātiski piešķirt pilsonību Latvijas nepilsoņiem; 4) paplašināt Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu tiesības; 5) izmaksāt kompensācijas “Latvijas krievvalodīgo kopienai” par “aparteīda režīma laikā nodarītajiem zaudējumiem”. Situācijā, kad Krievija ar naftas un gāzes krāniņu palīdzību tur īsā pavadā krietnu tiesu Rietumeiropas valstu, šādas prasības taču būs tikai atbalstāmas, vai ne? Un nekādu ASV imperiālistisko interešu, nekāda kara, nekādu teritoriālo pretenziju, pasarg Die’s! Mēs dzīvojam tieši tādā pašā pasaulē, kādā esam dzīvojuši vienmēr. Gadu tūkstošiem šeit nav nozīmes, tie ir cilvēku izdomājums. Diplomātiju pazina un izmantoja jau senie šumeri un babilonieši tāpat kā karus.

Vents Zvaigzne <vents.zvaigzne@gmail.com>

 

Vent, kur ir teikts, ka diplomātija nozīmē mūžīgu piekāpšanos? Patiesībā taču diplomātija ir mūžīgs karš, tikai ar miermīlīgiem līdzekļiem. Un manuprāt nav diplomātiski cilāt lietas, kas šajā brīdī nav aktuālas, jo var gadīties, ka otra puse jau ir kaut mazliet samierinājusies, tāpēc jāļauj brūcēm sadzīt, protams, paturot vērā, ka tās brūces atkal var asiņot. Daudz patīkamāk taču ir runāt par lietām, kas der abām pusēm – par šprotēm un hokeju, piemēram. Bet, ja nu tu esi padevies jau pirms kaujas, uzskatot, ka diplomātija pret krāniņatkarīgajām rietumvalstīm nevar palīdzēt, tad priekš kam mums tērēties un vēlēt ES parlamenta deputātus? Lai sēž mājās un mūsu vietā visu izlemj lielākās ES valstis vienas pašas. Atzīt, ka ar karu var izšķirt, kuram taisnība, nozīmē atzīt savu bezspēcību. Jo diplomātija tomēr ir augstāka par visiem masu iznīcināšanas ieročiem. Ko mēs, veči, iesāksim, ja jaunie to nesapratīs!

Ausma

 

Materiālus sagatavoja Juris Žagariņš.