Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
2 ZINĀTŅU DOKTORI PAR RISLAKI VEIKUMU
Juka Rislaki. Maldināšana: Latvijas gadījums. Rīgā: Jumava, 2008.
286 lpp.
No angļu valodas tulk. Didzis Meļķis
(ISBN 978-9984-38-545-7).
Jukka Rislakki.
The Case for Latvia:
Cienījamā
un par Baltijas reģionu ļoti labi informētā autora, bijušās Latvijas
vēstnieces Igaunijā un Somijā Annas Žīgures dzīvesbiedra, sākotnēji somiski
sacerētā grāmata par Krievijas centieniem uzkundzēties Baltijas valstīm
iznākusi īstā laikā. Uzslavu pelnījis tās angliskojums, kas lasās tekoši un
viegli, bet to nevar gluži teikt par ne visur lietpratīgo tulkojumu latviešu
valodā. Gribas viņa vērtīgo un vajadzīgo darbu salīdzināt ar sieviešu
brunčiem – pietiekoši īss, lai uzturētu interesi par apslēpto, un tajā pat
laikā pietiekoši garš, lai saturs atklātos pieklājīgā formā, citiem vārdiem,
īsiem, brošūrveidīgiem izdevumiem vērība parasti netiek pievērsta, bet
apjomīgi zinātniski darbi garlaiko, īpaši žurnālistus un diplomātus.
Gluži kā citas mazas krustceļu valstis Latvija ir bieži nomelnota ar maldinošām un tendenciozām ziņām, visvairāk no Krievijas puses, kas aktīvi cenšas atjaunot varu agrākās impērijas robežās. Kamēr Krievijas vēstniecības padomdevēju grupas vadītājs Vjačeslavs Altuhovs jau šogad krievu valodai cer Latvijā iegūt valsts valodas statusu, 2012. gadā visiem Latvijas iedzīvotājiem būšot dubultpilsonība. Zīmīgi, ka pērngada otrā pusē Igaunijā pēkšņi palielinājies Krievijas pilsoņu skaits. Un š.g. janvārī Rīgā un Viļņā jaunieši rīko šīm valstīm neierastus grautiņus. Par to, cik nepieciešams ir šis objektīvais darbs, liecina pat ievērojamā Skotijā dzimušā vēsturnieka Nialla Fergussona izcilais pētījums par II Pasaules karu The War of the World: Twentieth Century Conflict and the Descent of the West (2006), kur Latvijas tēlu raksturo kāda nelaimīga cilvēka žēlabas par monstrozām latviešu izdarībām kara laikā 1943. gadā dzimušā Modra Ekšteina atstāstījumā. Un kas redzams Holokausta muzeja š.g. sarīkojumu plānā iekļautajās divās fotogrāfijās? – Uz vienas lietuviešu policists apsargā geto vārtus, uz otras – nošauto žīdu drēbju izpārdošana kādā Lietuvas ciemā... Latvijas tēlu Rietumos lielā mērā veido nevis Latvijas Institūts vai latviešu vēsturnieki, „krievu lietu speciālisti", kuri nekad nav dzirdējuši ne par patiešām īstiem SS brīvprātīgajiem britu brīvkorpusā (leģionā), kas vēl uz kara beigām maršēja Drēzdenes ielās, nedz arī par brīvās Latvijas tirdzniecības floti, kas gāja bojā zem brīvās Latvijas karogiem Rietumu sabiedroto pusē. Nevar nepievienoties autora Rislaki ievadā teiktajam, ka maz pazīstamajām Baltijas valstīm plašsaziņas informācijas avoti nav labvēlīgi. Rislaki norāda uz dažādām krievu mediju ziņām – parasti ļaunprātīgām un bezjēdzīgām, kur Latvija raksturota kā šovinistiska, slepkavīga fašisma un prostitūcijas pārņemta valsts, pirms nepilniem trim gadiem raksturota kā Krievijas Federācijas (KF) „ienaidniece Numur Viens". Seko melu atspēkojumi. Vispirms par it kā minoritāšu apspiešanu. Apgalvojumam, ka pilsonības iegūšanai nepieciešamo latviešu valodu esot pārāk grūti vai pat neiespējami iemācīties, autors liek pretī argumentu par ārzemju diplomātiem u.c. iebraucējiem no Rietumiem, kuri – tikai lai pārliecinātos par apsūdzību patiesumu – ar samērā mazu sagatavošanos nolikuši pilsonības valodas eksāmenu bez grūtībām. Šo ļaužu uzskatā bijušās PSRS pase dod viņiem tiesības saņemt Latvijas pasi automātiski, turklāt krievi neesot vis kaut kāda minoritāte, bet gan pamattauta gan Daugavpilī, gan arī Rīgā gluži tāpat kā Maskavā un citur sabrukušās impērijas robežās. Baltijas valstis viņi uzskata par Krievijas pieļautām jaunām valstiņām. Rislaki arī uzsver, ka Latvija, būdama krustceļu zeme, vienlaikus ar savai izdzīvošanai nepieciešamo valodas un kultūras saglabāšanu, vienmēr ir bijusi toleranta pret minoritātēm, piemēram, pēc likuma krievu skolās tikai 40% no mācībām jānotiek latviešu valodā.
IV un V nodaļā aplūkota Latvijas vēsture, latviešu loma Krievijas Pilsoņu karā pēc boļševiku coup d’état, brīvības cīņu laiks un neatkarības gadi. Nodaļā par Latvijas patstāvības zaudēšanu (1940) un pirmo krievu gadu autors pauž izpratni par nopietnas pretestības neiespējamību, bet vienlaikus – tāpat kā vairāki mūsdienu latviešu vēsturnieki – nespēj samierināties ar Latvijas beznoteikumu padošanos – bez neviena paša, pat ne simboliska šāviena vai diplomātiska protesta. Vācu okupācijas gadiem veltītajā VIII nodaļā, manuprāt, nebūtu bijis par ļaunu atsaukties, teiksim, uz Austrijas pievienošanu Vācijai un norisēm Čechoslovākijā, lai labāk izprastu, cik netaisnas ir Krievijas apsūdzības par kolaboracionismu, kas izaug no čekas terora 1941.gadā un Latvijas valsts struktūru sagraušanas. Saprotamākas kļūtu nelikumīgi mobilizētā Latviešu leģiona un Latvijas krievu bataljonu cīņas vācu pārraudzībā. Attaisnot, protams, nav iespējams vācu drošības dienesta savervēto, no dēkaiņiem un neveiksminiekiem sastāvošo Arāja grupu un tās piedalīšanos žīdu iznīcināšanā. Tajā pat laikā netiesāti ir palikuši Maskavas vadītie slepkavas.
IX un X nodaļa lielā mērā papildina un aktualizē agrāk uzrakstītos un nu jau daudzu aizmirstos Dītricha Lēbera, Borisa Meisnera, Ādolfa Šildes, Arnolda Spekkes u.c. pētījumus. Par to, ko latvieši ieguvuši no svešām varām, sākot ar kristietības ieviešanu, uzzinām XI un XII nodaļā. Rietumu un arī austrumu misionāriem sekojuši iekaroto tautu aplaupītāji un izmantotāji. Iegūto labumu, kas nākuši galvenokārt no Rietumiem, nav daudz. Rakstot par attiecībām ar mūsdienu Krieviju, Rislaki uzsver, ka krustceļu valstis nekad nav īsti patstāvīgas – tām arvien no jauna jāizvērtē attiecības ar stiprākajiem kaimiņiem, jāpielāgojas jauniem apstākļiem. Kopš neatkarības atjaunošanas, Latvija ir izveidojusi eksporta un importa attiecības ar ES valstīm. Tādas būtu vēlamas arī ar Krieviju, kas tās pastāvīgi sasaista ar politiskām prasībām, kurām Latvija līdz šim ir piekāpusies – mīļā miera labad. Pelnīti asi ir Rislaki vārdi, kas vērsti pret Latvijas koruptajiem vadītājiem, pretēji kuriem latvieši parādās nevis kā pazemota un paverdzināta tauta, bet kā godīgi un strādīgi ļaudis.
Jācer, ka Rislaki grāmata, kas aizpilda lielu robu pētniecībā par Baltijas valstīm, ierosinās jaunus, objektīvus pētījumus par Latvijas-Krievijas attiecībām un palīdzēs garīgi tuvināties ES, NATO u.c. demokratiskām daudztautu apvienībām. Iesaku lasītājiem rūpēties par to, lai lieliskais angļu valodas izdevums būtu atrodams universitāšu u.c. lielākās bibliotekās, arī uz ārvalstu diplomātu rakstāmgaldiem.
Gundars Ķeniņš-Kings
Pacifika Luterāņu Universitāte
Melus izplatīt ir viegli. Pēc tam tie folklorizējas, dzīvo savu neatkarīgo dzīvi tālu no patiesības. Pat faktiem bagāti atspēkojumi palīdz maz. Informācijas karos parasti uzvar stiprie un bagātie. Nevienādā sadursmē mazām tautām jāapmierinās ar mērķtiecīgu, sistemātisku, vērtību stiprinošu un radošu pieeju liecību izveidošanā melu atspēkošanai.
Somijas lielākās avīzes Helsingin Sanomat savā laikā Baltijas valstīs stacionētais žurnālists, tagad vairāku grāmatu autors Juka Rislaki dzīvojot Latvijā, apgūst tekošu latviešu valodu. Viņa pievēršanās dezinformācijas tematam iesākās ar melu atmaskošanu par viņa dzimto Somiju. Maldīgās liecības attiecībā uz Latviju sakopotas ne tikai no krievu, bet arī no Eiropas, īpaši Vācijas, un arī ASV plašsaziņas avotiem. Apzinoties, ka melu atkārtošana var kļūt par nelietīgi izmantojamu datu bāzi, autors tomēr nevairās no tiešas un atklātas pieejas – ar kodolīgām, pārliecinošām atbildēm uz 14 jautājumiem, katrā nodaļā pa vienai. Neapstrīdamus faktus atrodam līdzās cittautiešiem grūti izprotamiem, sarežģītiem vēstures skaidrojumiem. Un beigās – par pašu pilsoņu spēkiem novēršamo valsts vadītāju tautas gribas ignorēšanu, korupciju, morālo vērtību degradēšanu, amatpersonu personīgo kabatu pildīšanu. Rezultātā – iedzīvotāju neuzticība saviem „tautas kalpiem".
Rislaki labi parāda Hitlera Vācijas un PSRS, pēc tās sabrukšanas Krievijas Federācijas, meistarīgi izkopto dezinformāciju, piemēram, Hitlera režīma rūpīgi izplānotā genocīda vainas uzvelšanu vietējām „mežoņtautām", to it kā saniknotajiem pūļiem. Lai gan Vācija visā pilnībā atzinusi savu vainu, joprojām ir vācieši, kuri uz citu tautu rēķina cenšas mīkstināt savu tautiešu īstenotās noziedzības Tāpat Rietumvalstis, nevēlēdamās zaudēt KF kā sabiedroto, ir ar mieru pagriezt muguru patiesībai, t.i., Krievijas meliem. Krievijas pēcpadomju režīma ieskatā Maskavas intereses Baltijā ir vēsturiski un politiski attaisnojamas, turklāt uzvara „Lielajā Tēvijas karā" dodot tiesības runāt par Baltijas valstu „brīvprātīgu" pievienošanos Padomju Savienībai un noliegt patiesību, t.i., brutālo okupāciju 1940. gadā. Rislaki nevairās vērst pirkstu pret lielvalstu liekulību un divkosību, nevēlēšanos atzīt vai labākā gadījumā notušēt faktu, ka Baltijas valstu okupācija faktiski izbeidzās tikai 90. gadu sākumā. Tiek pieciesti pat tādi galēji fantastiski apvainojumi, kā Maskavas mēra Jurija Lužkova fantastiskās izteikas par latviešu īstenoto genocīdu pret Latvijā mītošajiem krieviem, ko viņš salīdzina ar Pola Pota masveidīgo cilvēku slaktēšanu Kambodžā, un Krievijā joprojām izplata propagandas filmas par „nacisma atdzimšanu" Baltijā. .
Attiecībā uz žīdu iznīcināšanu vācu okupācijas gados, Rislaki uzsver, ka Latvijā nekad nav piekopta antisemītiska politika, arī ne cara laikā, kad citur Krievijas impērijā notika plaši žīdu pogromi. Starpkaru posmā Latvijā visādi veicināta minoritāšu kultūru autonomija, ieskaitot minoritāšu skolas, arī žīdu, un vācu okupācijas laikā ne viens vien latvietis, riskējot ar dzīvību, glāba žīdus no drošas nāves, ko Rietumu „speciālisti" bieži vien piemirst. Autors nožēlo, ka Modra Ekšteina populārā fantāzijas grāmata ir darījusi daudz latviešiem kaitīgas dezinformācijas izplatīšanā. Arī dažas rindkopas Agates Nesaules darbos. Attiecībā uz „krievu valodas apspiešanu" Latvijā Rislaki konstatē, ka gandrīz visi latvieši prot krieviski, taču liels skaits visu mūžu Latvijā nodzīvojušu krievu neesot pacentušies pat minimāli apgūt latviešu valodu. Tādēļ arī privātā sektorā darba devēji prasa krievu valodas zināšanas. Atbildot uz jautājumu, cik pateicīgiem latviešiem vajadzētu būt par okupācijas gados uzceltajām rūpnīcām, ceļiem, ostām un blokmāju korpusiem, Rislaki norāda, ka tas netika darīts vietējo iedzīvotāju labad, bet gan padomju bruņoto spēku vajadzībām un centrālās varas nostiprināšanai. Pārtikušās lauksaimniecības iznīcināja uzspiestā kolhozu sistēma. Laikā kad latviešu dzimstības koeficients bija pietuvojies nullei, Latvija tika pārpludināta ar krievu, baltkrievu un ukraiņu strādniekiem. Rislaki arī uzskatāmi parāda, ka atjaunoto neatkarību latviešiem, tāpat kā lietuviešiem un igauņiem, neviens neuzdāvināja – baltieši paši izmantoja vienreizējās iespējas to atgūt, kas, protams, kremt tiem, kas joprojām cer uz Maskavas impērijas atdzimšanu. Kopumā Rislaki pārliecinoši parāda, ka latvieši nav „mellāki par velliem", bet ir apbrīnošanas vērta tauta, kas spējusi izdzīvot par spīti ilgajiem un, maigi izsakoties, ļoti nelabvēlīgajiem apstākļiem.
Aija Veldre Beldava
Folkoras zinātņu doktore Beldava ir iesaistīta pētniecības darbā Indianas Universitātē (Indiana U.), ASV.
