Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
CILVĒKS GRIB SPĒLĒT
Viktors Hausmanis. Latviešu teātris ASV un Kanādā. Rīgā: Zinātne, 2008. 790 lpp.
Šī
raksta virsraksts patapināts no Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma lugas,
kas gan nav pieminēta aplūkojamā izdevumā. Varbūt tāpēc, ka profesors
Hausmanis pievēršas galvenokārt teātrim un, cik zināms, lugu latvieši nav
uzveduši ne uz ASV, nedz arī Kanādas latviešu skatuvēm. Turklāt, tās
galvenais tēls režisors Mūrs, met visai negatīvu, izteikti traģikomisku ēnu
uz teātriniekiem. Eglītis savā viencēlienā ar kodīgu ironiju ieskicē
latvieša apsēstību ar teātri. Virsrakstā arī atbalsojas Mārtiņa Zīverta
lugas Cilvēks grib dzīvot patētiskais atgādinājums par cilvēka
pamatprasībām, gan citā toņkārtā un citā vidē. Viktora Hausmaņa secinājums
savā ar abām rokām turamā lieldarbā ir stipri līdzīgs. Kaut arī autors
pievēršas tikai Ziemeļamerikas skatuvēm, no faktu pārpilnības apreibušais
lasītājs droši vien arī nonāks pie slēdziena, ka latviešiem, lai arī kur tu
neatrastos, – ja vien skaits ir pietiekošs (ciniķi teiktu – vismaz trīs, bet
varbūt arī mazāk) – teātris kļūst par viņu raison d’ętre. Hausmaņa
chef d’oeuvre (lietojot franču izteicienu, kuriem tādu netrūkst – gan
par teātri, gan arī par dzīvi vispār) ir sava veida apliecinājums autora
autoritatīvai virskundzībai šajā jomā. Lai gan Hausmanis izvērtē tikai viena
kontinenta devumu paīsā laika posmā, teksta apmēri ir visai iespaidīgi,
nemaz nepieminot daudzos foto uzņēmumus. Bez pazīstamajiem centriem, kur
latviešu kultūra uzliesmojusi un bieži tikpat ātri padzisusi (piemēram,
Vašingtonā, Ņujorkā, Bostonā, Sanfrancisko), lasītājs atklās arī mazāk
pazīstamas teātru kopas, skaitā aptuveni 25. Tās apskatītas ģeogrāfiski,
nevis hronoloģiski.
Tā sauktajā Jaunajā pasaulē latvieši ierodas pēc II Pasaules kara tik lielā skaitā, ka asimilācija nespēj ātrā gaitā izdzēst viņu etniskās iezīmes. Paši pirmie latviešu teātra taisītāji bija „sarkanie" veclatvieši, izdzīti trimdā cara brutālās 1905. gada revolūcijas apspiešanas rezultātā. Viņu centieni atdzīvināt Savienotajās Valstīs revolucionāro garu gūst maz ievērības (ja neskaita FBI, t.i., satracinātās Hūveras policijas uzbrukumus aizdomās nonākušajiem) un arī mēģinājumi sasaukties ar jauno boļševiku režīmu Krievijā paliek bez sekmēm. Bet pavisam cits Zeitgeist parādās līdz ar pēckara bēgļu ieplūdumu. Viņu vidū ir arī teātra mākslās profesionāli izglītoti ļaudis.
Hausmanis izmanto daudz materiāla no tā laika trimdas preses. Kritiķu vidū izceļas Paula Jēgere-Freimane, kura ar savu skaudro aci saskata daudz diletantisma un nesagatavotības skatuvei, piemēram, Ņudžersijas kopas Minchauzena precību uzvedumā. Ar laiku arī jaunāka gadagājuma spēlmaņi apgūst profesionālitāti, bet tas neattur skatītājus apmeklēt amatierisku entuziastu uzvedumus. Rezultātā, piemēram, Milvokos, kas nekad nav izcēlusies kā ievērojams kultūras centrs, laika gaitā bijušas veselas trīs teātra kopas. ASV rietumos ievērojamākā rosība izveidojas ar sanfrancisko mazā teātra nodibināšanu, pateicoties Brigitai un Laimonim Siliņam – profesionāļiem, kuri nebaidījās uzvest mazāk populāras, pat neatzītas latviešu un cittautiešu lugas, nerēķinoties ar peļņu vai uzslavu. Siliņi sadarbojās arī ar Latvijas teātriniekiem, kuri trimdā savulaik skaitījās personae non gratae.
Viktors Hausmanis atturas no ideoloģisko atšķirību un to seku izgaismošanas un izvērtēšanas, un arī citādā ziņā nekur neatklāj savu personisko viedokli. Toties aprakstītas teātrinieku kopas un to atrašanās vietas Ziemeļamerikā, izceļot īsumā īpatno un ievērojamo. Informatīvajā materiālā dažbrīd atrodami arī jocīgi novērojumi, piemēram: Indianapolē ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, liels skaits ir afrikāņu (346). Ar šādu apzīmējumu autors, jādomā, nosauc nēģerus vai melnos. Abi vārdi latviski taču ir gluži pieņemami, jo nav atvasināti no amerikāņu pazemojošiem rasiskiem aizspriedumiem. Diženajam sējumam vietām pietrūkst zinīga redaktora labojumi. Bet tas nevarētu apslāpēt Aleluja bazūnes.
Juris Silenieks
Emeritētais franču literatūras profesors ir JG redakcijas loceklis.
