Jaunā Gaita Nr. 263. ziema 2010

 

Kārlis Vērdiņš

GUNARS SALIŅŠ AIZMIDZIS MŪŽĪGĀ SAPNĪ

 

Ja par tevi rakstītu monogrāfiju, tā būtu arī anatomija, kā dzejnieks par spīti trimdas ikdienai var būt vizionārs, viegls, žirgts, krāsains, atjautīgs, – tā Dzintars Sodums raksta Gunaram Saliņam kādā vēstulē 1988. gadā. Soduma piesauktās īpašības labi raksturo Saliņa dzeju – tieši tādu to jau pusgadsimtu mīl latviešu lasītāji trimdā, un kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem to var baudīt arī Latvijas lasītājs. Saliņa dzejdarbi raksta dzejnieka dzīvesstāstu un sniedz priekšstatu par viņa attiecībām ar dzeju vairāk nekā 60 gadu garumā. Agrīnie – 40. gadu pirmajā pusē rakstītie dzejoļi tapuši laikā, kad dzejnieks mācās Jelgavas Skolotāju institūtā un jūsmo par Aleksandra Čaka dzeju. Pēc došanās trimdā no dzejoļiem pazūd jauneklīga jūsma un vieglums – 40. gadu otrajā pusē, bargajos bēgļu laikos, jaunais dzejnieks pārdzīvo tautas bēdas un raksta tumšu, dramatisku nojausmu pilnus dzejoļus – spēcīgus tekstus, kas vislabākajā līmenī turpina pirmskara Latvijas dzeju, tomēr vēl neatklāj dzejnieka savdabību. Vēlāk viņš nevēlējās šos dzejoļus iekļaut savos krājumos.

Vieglums un krāsainība Gunara Saliņa dzejā atgriežas 50. gados, jau dzīvojot ASV. Desmitgades pirmā puse vēl aizrit rūpēs par eksistenci un poētikas vingrinājumos. Kā autors atminas, izšķirīgais lūzums notiek ap 1955. gadu – Saliņa līdzgaitnieks, trimdas dzejnieks Linards Tauns pieņem izaicinājumu Amerikā sākt jaunu, modernu latviešu dzeju. Rodas slavenais „Elles ķēķis”. Tas kļūst par garīgu patvērumu tālaika jaunajiem latviešu dzejniekiem, māksliniekiem, viņu mūzām un visu mākslu mīļotājiem, kuru satikšanās sniedz katram dzejniekam tik nepieciešamo iespēju būt saklausītam un saprastam. Uz šī viļņa iznāk Gunara Saliņa pirmais dzejoļu krājums Miglas krogs (1957) – grāmata, kurā dzejnieks vienlīdz žirgti un viegli ceļo gan pa modernās Ņujorkas avēnijām, gan pa dzimto Naudīti un Jelgavu, kuru tam ļauts skatīt tikai sapņos un atmiņās. Šajā gadā Saliņa dzejolis „Miņas” publicēts Jaunajā Gaitā – žurnālā, kurā vēlāk parādījušies daudzi viņa dzejas pirmpublicējumi, raksti un arī spožie Rainera Marijas Rilkes atdzejojumi.

60. gadu sākumā izrādās, ka „Elles ķēķa” idilli nav iespējams saglabāt ilgi. 1963. gadā mirst Linards Tauns, pāragri no dzīves aiziet arī citi draugi un literāti, trimdinieku tikšanās kļūst retākas un skumjākas, arī dzejnieka iedvesmas brīžu kļūst mazāk. Šī perioda dzeja izdota krājumā Melnā saule (1967) – rēgaina drūmuma un pārlaicīga skaistuma pilnā grāmatā. Trimdas ikdienā dzejoļi rodas reti – turpmākajos gados iedvesmu sniedz pārsvarā ceļojumi, gleznu izstādes un koncerti, arī lielākas latviešu sanākšanas trimdā. Taču 1976. gadā dzejnieku spēcīgi saviļņo pirmais brauciens uz Latviju – redzēšanās ar tuviniekiem, iepazīšanās ar Latvijas rakstniekiem, sāpīga apjausma par to, cik tuvas patiesībā ir izkaisītās tautas daļas. Šis apciemojums kļūst par trešā klasiskā Saliņa krājuma Satikšanās (1979) galveno impulsu.

1977. gadā Gunara Saliņa dzeju pirmoreiz publicē Latvijā. Publikācijas kļūst biežākas Atmodas laikā, un likumsakarīgs turpinājums ir Latvijā izdotā 100 dzejoļu izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Pēc četriem gadiem apgāda „Likteņstāsti” sērijā „Dzīvesstāsts un 33 dzejoļi” publicēta mazgrāmatiņa Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni, kuras dzejas daļā apkopoti ceļojumos gūtie impulsi un epitāfijas aizgājušiem draugiem. Saliņa dzejai radās daudz cienītāju arī Latvijā, un šovasar viņa nāve apbēdināja daudzus lasītājus abos okeāna krastos.

Pirms pieciem gadiem patīkamu pārsteigumu radīja Rīgā nonākušais pavisam jauna Gunara Saliņa dzejoļu krājuma manuskripts, kam autors devis nosaukumu No zila gaisa. Tajā sakopoti dzejoļi, kas radušies pēdējo 20 gadu laikā, kā arī daži jau 50. gados aizsākti darbi, kas pabeigti 90. gados. Šis krājums iekļauts Rīgā klajā laistajos Rakstos (Valters un Rapa, 2006), kuros līdzās krājumiem atrodama arī plaša ārpuskrājumu dzejoļu kopa, kas atklāj dzejnieka stila attīstību galvenokārt agrīnajā daiļrades posmā – paškritiskais autors daudz no sarakstītā atstājis ārpus saviem krājumiem. Vēl neiznākušajā Rakstu 2. sējumā paredzēts apkopot Gunara Saliņa atdzejojumus, rakstus par latviešu un ārzemju dzeju un recenzijas, kā arī citu autoru būtiskākos rakstus par dzejnieku.

Saliņa padarītais pieder latviešu dzejas zelta fondam, un jauni viņa darbu atdzejojumi vēl joprojām parādās dažādās valodās – čehu žurnālā Plav 2007. gadā publicēts 1968. gadam veltītais Puisis stiprinieks, dzejoļu kopas atrodamas latviešu dzejas antoloģijās zviedru (1997), angļu (2001) un bulgāru valodā (2008).

Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš veidos saistīta ar dzīvi un mīlestību, arī šajā senajā dzejolī, kas šobrīd noderēs par epitāfiju pašam tā autoram:

Sapnī

 

Pret lēktu, klausoties,

kā putni dzied,

es sāku putekšņot

kā ābeļzieds.

 

Vējš – arī pussapnī vēl

spožs mani pūta

uz jaunu ābeli,

kas tapa grūta.

 

Es tiku sagūstīts

tās ziedos, viņa – manos,

un sapnī aizmigu

uz nemošanos.

Sarakstīts 50. gados, pirmpublicējums

 

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš, Gunara Saliņa Rakstu (2007) sastādītājs, daudz apcerējis dzeju periodikā, arī grāmatās, piemēram, Versija par…Latviešu literatūra 2000-2006, kas iznāk Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē Valtera un Rapas apgādā (2007). Saliņologa vai, varbūt labāk teikt, gonkologa paša līdz šim klajā laistās dzejoļu grāmatas: Ledlauži (2001, 2009), Biezpiens ar krējumu (2004), Burtiņu zupa (2007), Es (2008).

 



Jauno literātu vakarā (1953) Ņujorkas Manhatenā (Manhatten). Priekšā: Paula Jēger-Freimane (kura lasīja sava dēla Dzintara dzejoļus), Kristaps Valters, Henrijs Nordens. Aizmugurē: Gunars Saliņš, Mudīte Austriņa, Rita Gāle.

 



Gunars Saliņš un gleznotājs Fridrichs Milts Ņujorkā
(1989)


Antoloģijas Dzejas un sejas: Latviešu dzeja svešumā („Grāmatu Draugs”, 1962) veidotāji (no kr.): Linards Tauns, Ēriks Raisters, Teodors Zeltiņš, Gunars Saliņš, Vītauts Kalve (Zeltiņa mājoklī Īstoranžijā / East Orange, 1961).

 

 

Jānis Krēsliņš, Sr.

SENO LAIKU DRAUDZĪBĀ

 

Savā dzejā Gunars Saliņš svin visu dzīvīgo, skaisto, pirmatnīgo, visu lietu un dzīvā kopsakarīgumu. Pasaules daiļumu viņš slavē augļos, ziedos, sievās un draugos. Un šais pašos veidolos viņš slavē mīlestību, dzīvības nezudību un varenību, vienreizīgumu. Pasaules krāšņums ir tik bezgalīgs, ka ir žēlabas par īso laiku, kas dots mums to baudīt. Tādēļ šis krāšņums ir intensīvi jāsvin, jāgodā, gandrīz sengrieķisko mistēriju veidā.

Ar pagāniskām ermoņikām

un ģitārēm un visu ko –

un augļiem, sieru, maizes rikām,

un vīnu ragos saldāko

mēs uzradāmies vienā telpā

ar eņģeļiem, kad svētki bij,

un alelūjā vienā elpā

tur dziedājām līdz pusnaktij.

Apjaušot visa esošā nīcīgumu, dzejnieks grib apliecināt arī savas alkas pēc mūžīgās dzīvošanas. No nāves ir jāglābjas to svinot, tā nav jānolād, jo tā ir nenovēršamība, gandrīz vai prieki, ja arī baigi prieki, viena no lielās metamorfožu ķēdes locekļiem, viena no lielām mistērijām.

Mēs bijām tajās bērēs,

kur laiku nepatērē

ar atvadām un niekiem,

bet tik ar nāves priekiem.

Šai saulē, Saliņš saka, no nāves varas paglābj tikai noburtība, ko dod mīlestība un dzeja: tikai noburtība var paglābt mūs no nāves, jo Jāizdziest zvaigznei / un ziedam / un tādēļ mīlam / un dziedam.

Vai pati galvenā tēma Saliņa dzejā ir pārvērtības, visa dzīvā, nedzīvā mainīšanās, savstarpēja sakarība, radniecība un plūsma. Saliņa dzejā no viņa sejas aug zāle, no padusēm bērzi un meijas, viņa sievas pārvēršas augļos, tajos pārvēršas viņš pats:

Un pilniem klēpjiem meitas tevi nesa

uz visām debess pusēm dārzā prom –

līdz apklusdamas tumsā ieauga

ar tevi ķiršos, ābelēs un ogulājos.

Pārvērtību ķēdēs šīspasaulīgās beigas ir saplūšana ar zemi, kas jau notiek pamazām dzīvojot: Aizvien vairāk un kairāk tu līdzinies zemei. Galējas beigas reizē ir jauns sākums, jo, kad saplūšana ar zemi ir notikusi, dzejnieks izsaka vēlmi: no maniem māliem / Dievs lai pīlītes taisa / un iepūš viņās / dziesmu no zila gaisa. Dzejnieks tic dziesmas un dzejas, un reizē arī savai mūžīgai dzīvošanai, un viņš tic,

ka mīlā zeltainiem locekļiem

un ar dārziem un pilsētām savijušies,

mēs pārdzīvosim

mūsu dvēseļu bojā eju.

Šī Saliņa pārliecība ir arī viņa apbrīnotā vācu dzejnieka Rilkes kredo, kura dzejoli „Sonets Orfejam” viņš ir pārtulkojis:

Tam pieminekli neceliet. Vien roze

ik gadus viņa piemiņai lai zied.

Jo tas ir Orfejs. Viņa metamorfoze

no lietas lietā. Velti neminiet

 

pēc citiem vārdiem. Atkal un arvienu

ir Orfejs te, kas dzied. Viņš nāk un zūd.

Vai nav jau daudz, ja viņš par pāris dienu

var pie mums ilgāk nekā roze būt?

 

Ai, kā tam jāpazūd, jums jāapjauš!

Un kaut tam pašam bail bilst vārdu to, kas

šīs pasaulīgās esmes loku lauž,

 

viņš ir jau tur, kur vēl neviens nav bijis.

Vairs liras spraišļi nenospiež tam rokas.

Un pārkāpdams viņš ir jau paklausījis.

 

 

Piemiņas vārdi dzejniekam Gunaram Saliņam, nolasīti 2010.3.VII pēc atvadu dievkalpojuma latviešu luterāņu Salas baznīcā Longailendā. Šo rindu sākotnējā versija ir fragments referātā (1968) par Saliņa krājumu Melnā saule (1967). J.K.

 

 

Uldis Bērziņš

GUNĀRA SALIŅA MOTĪVS. OGLE

NO CIKLA „BIBLIOTĒKA OSTMALĀ”

 

Kas varēja pateikt, ka desmitiem garu

gadu šī ausīs mums jūŗā?

 

Manhatana un mana celle, zem loga

diļļu da omāru elle, līksmes un

tvīksmīgo bifšteku Magadana! Ik rītu

mums līdz mākoņiem jāstaipa kakli. Kā

melleņoga, kā ogle, kā bārtuŗa

smaidīgais mūlis, kā šamaņa lietussargs

sviedrainā jūlija pūlī šī atkal man uzlēks

gardīņu staklī, vai acīm jūs akli?

 

Platons teicis, ka Krēsliņš der

sēdēšanai, bet nesēž pats. Uz redzi nu,

vecais, tu dzimtenē gan būtu pasēdējis!

Te – nederi sēdēšanai, līdz pat sirmam

pakausim rokrakstiem nokrauts. Zelts,

kāds nu kurss dzejnieku zobu da zobenu

biržā? Sukas vietā beržu ar

rādītājpirkstu. Atkal ausīs meln zēnības

kokle, kādas stundas pirms saules nāk

jūŗa un pasauc atpakaļ.

2010

Priecājos būt kaut tādā veidā vēl reizi ar Gonku pie viena galda. Nuja – „vēlreiz”... Patiesībā tikai otro reizi. Pamodos mazā gaismiņā, uztusnījos augšā, kaut kas uznāca – atcerējos, kā Jānis Liepiņš rāda man Melno sauli un saka, latviešiem esot Amerikā savs liels dzejnieks, viņam – Nāzima Hikmeta elpa utt. Bet atstāj no vārda tikai „G.” – tā citiem, kuru „motīvi” šajā ciklā. Jā, Cedriņpēteris uzreiz noreaģēja – Gunars ar tak īso! Es par to garumzīmi no rīta biju iedomājies, bet paliku pārliecībā, ka to vajaga. Laikam jau tomēr daudzi izrunā Gonkas vārdu ar garo, sevišķi mūskrastā.

u. 

 

Sniedze Ruņģe

AUSA JAUNS RĪTS

Gunaram Saliņam

 

Iztrūkusies pagriezos,
griezos pie loga vēsā stikla vaiga
aiz kura gaisa gaišs un starojošs dārzs

Viss kā jau pa vecam
ausa jauns rīts
vīterojot un ziedot uz nebēdu
ausa jauns rīts

Ne bēdu,
bet līksmi es jūtu,
Beidzot, tu, izģērbies kails
meties paradīzes dārziņā

Met nost tās novalkātās drānas!
sen izsāpētās sāpes & ilgas

Met pie
malas visu taupīto,
krāto!
Šī pasaule pilna šauru krātiņu un ārprātu

Tavs
augums tevi pametīs?
Tavi mīļie paliek aiz?
Aiza.

Lai…lai…

laid vaļā…

laidies lapās, Gunar

un neatskaties.


2010.18.VI 

 

 



Glenridžā (Glen Ridge) 70. gados. No kr.: Laila Saliņa, Agnis Kaugars, Sniedze Ruņģe, Gunars Saliņš.

 

Ingmāra Balode

NERAKSTU NEKROLOGUS...

 

Jau kādu nedēļu prātoju par to, ka derētu uzrakstīt. Ka pieklātos, ka vajadzētu. Kādus piemiņas vārdus Olafam Stumbram (1931-1996), Amerikas latviešu dzejniekiem (ierasto vārdkopu „Amerikas latvieši” šeit lasīt ar citiem, ne tiem ierastajiem uzsvariem!). Tā ir labi un tā piederētos, nu jau citējot Olafa Dzejoļus vecākiem cilvēkiem.

Olafam tagad katrs aizsapņojies vidusskolēns (lai arī gribas teikt „ģimnāzists”, vai vēl labāk, tekstiem pieturoties: „ģimnāziste”) var aiznest puķi, jo kopš pagājušās nedēļas viņa atdusas vieta ir Otrie Meža kapi, Stumbru dzimtas kapu kopa. Stāvot pāris dzejnieku pulkā kapu saulē neparasti gaišā noskaņā – jo tās arī nebija bēres, bet urnas apbedīšana, piederīgo solījums Olafam, dzejoļu lasīšana, - vēl nezināju, ka drīz varēs sacīt – visa latviešu Ņujorka tagad ir debesīs.

Jā, nu pēc viņu: Linarda Tauna, Gunara Saliņa, arī Olafa Stumbra kanona: skaidrs, ka debesīs, vai, tveramāku vārdu lietojot: mākoņos. Tur kopš tās pašas Olafa bedību dienas nakts ir arī Gunars Saliņš (1924.21.IV-2010.29.VI), viens no gaišākajiem un gaisīgākajiem, tīrākajiem, vizošākajiem latviešu modernistiem, piedodiet visus šos epitetus, bet ticiet (vispār – kā tik viegli var rakstīt par debesīm, lūpām un pļavām, un neiekrist banalitāšu vālā?).

Kārlis Vērdiņš, avīzē Kultūras Forums (2010.2.-9.VI) par Saliņu rakstot, precīzi saka: dzejnieka tipiskā biogrāfija kļuvusi par izejmateriālu netipiskai trimdas dzejai, kas, ātri pārvarējusi tradīcijas un nostaļģijas žņaugus, iedvesmojoties no Ņujorkas pilsētas noskaņām un modernās literatūras un mākslas, rāda, ka nacionālo piederību un trimdu iespējams ne tikai apraudāt, bet arī svinēt. Kārlim jauki paveicās – nonākt Ņujorkā un Saliņu satikt, saukt viņu par Gonku kā draugam un kopā aiziet uz Gugenheima muzeju, kur tapis viens no iepriekš nepublicētajiem dzejoļiem, ko Kārlis arī iekļāvis Kultūras Foruma publikācijā „Telpai nav gala”.

Atgriežos pie Gunara Saliņa izlases Satiksimies miglas krogā pie melnās saules (Rīga, 1993), kas ir triju autora krājumu nosaukumu apvienojums: Miglas krogs un citi dzejoļi (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979) – pazīstami, apbalvoti krājumi – partitūras. Saliņa dzejas vieglums, trāpīgums, valodas pieticīgie un reizē – piesātinātie (varbūt tā ir meistarības atslēga, viena no labākajām formulām, ko atstājuši dažādie modernismu viļņi mūsu lietošanai?) izvērsumi dzejoļos – tas viss man kļuva pazīstams pirms vairāk kā desmit gadiem, kaut kādā pusaudzībā, un viens no skolas biedriem, pamatskolu beidzot, zem planšetēm-bildēm ar apgleznotiem augumiem bija (šķiet, mašīnrakstā) sarakstījis Saliņa dzejoļus. Pēc tam manā pārdzejotajā apziņā šīs bildes un teksti savijās kopā, es tos iztēlojos par grāmatu, kas noteikti ir turēta rokās, un tādēļ pat teju sastrīdējos ar kādiem, kas apgalvoja, ka tāda krājuma nav. Taču aizvien nezinu – varbūt pat kāds paštaisīts krājumiņš bija. Jājautā tam ķermeņu apgleznotājam.

Nospriedu, ka nevaru rakstīt atvadu vārdus sensenās un nesenās naktīs lasītiem dzejniekiem. Negrasos neko aprakt vai nozūmēt, pat citējot vēstīt par to, cik izsmalcināts, lidojošs un tīrs ir Saliņa vai Stumbra teksts un to radītās iztēles telpas – tas būtu tikai mans fragments, bet Saliņa bilde ir salikta un turas kopā pati, nepapildināma.

Ko dod šādā laikā stāsts par upi, kurā vakar peldējos, un kā tā smaržoja, un kā ūdensrožu lapas skārās klāt, un kājas kustināju tā, lai nesapītos, un upe bija visa reizē šobrīd un tad, tur un šeit, visā pilnībā, kā jau ūdens, vienmēr savienots ar pārējo. Gunara Saliņa dzeja arī vienmēr ir savienota ar pārējo, savienota arī ar pieminēto Olafu Stumbru, savienota ar vienkārši izteiktām kaislībām un viegli iezīmētiem īsta smaguma punktiem. Savienojumi un pārejas jāpēta pašiem – atliek vēlēt, lai tie, kam vēl nav gadījies, tās uzietu.

2010.5.VII

 

Literatūras un filozofijas portāla Ľ satori redaktores Ingmāras Balodes dzejdarbi publicēti krājumā Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli (2007). Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Literāras apceres un dzejdarbi Karogā, Lunā, Jaunajā Gaitā u.c. Tulkojusi/atdzejojusi poļu, īru, angļu, amerikāņu, čehu, slovāku, krievu rakstnieku darbus. <www.satori.lv/blogs>  

Jaunā Gaita