Uldis Bērziņš

Ceļš

 

Pagānisks mājīgums dvašo no cikliskās ceļa koncepcijas – sens un tik drošs, ka pat mūsu četrkājainie draugi gaida kopā ar mums sauli lecam pār ganībām un jauno zāli pavasarī uzdīgstam, un māte gaida debesmājās savu mazo bārenīti. Mājupceļš! Tas – mūsu ceļš, to rodam un ejam no paaudzes paaudzē. Vīri staigā pakaļ arklam, pakaļ kara karodziņam – un citam agri, citam pavēlāk pavēlēta ir smilšu taka. Un ja es nedarīšu, kā manā laikmetā un manās aprindās pieņemts, tad drīz dzirdēsiet, ka Bērziņš ir nogājis no ceļa.

Uz templi, baznīcu, sinagogu, mošeju mūs ved mājupceļš – atpakaļ pie savas īstenās būtības, atpakaļ pie Radītāja, un tā no audzes audzē, no gadsimta gadsimtā, kā rāda i latīņu vārds religio – „atsaikne, piesaiste aizmugurei”. Bet kādos vēstures brīžos dažādās pasaules vietās ir veidojusies vēl cita, daudz riskantāka! – lineārā Ceļa koncepcija: no kurienes Mēs nākam, kādēļ un kurp gribam nonākt? Kādēļ esam? Kādēļ Viņš radīja Mūs? – Tādi jautājumi daudzām dzīvēm ir piešķīruši spirgtu dramatismu, dažām – „jēgu”. Bet daudzus atbildes meklējumi noveduši izmisumā.

Mūs radīdams, Kāds mums ir uzdevis veselu virkni grūtu jautājumu. Uz tiem atbildēt miljardiem gadu nopūlas dzīvā un „nedzīvā” daba. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadu savās lūgšanās un dziesmās nopūlas ticīgā tauta. Uz tiem atbildēt tūkstošiem gadu nopūlas pravieši, prātnieki, priesteri, zinātnieki, skaņraži, tēlnieki, gleznotāji, dzejnieki.

Vai Dievs sūta mums Savu Dēlu, lai Tajā ieraugām Viņu? Vai otrādi, Mēs sūtījām Cilvēka dēlu – pie Viņa? Arī šie pieder pie grūtajiem jautājumiem. Prātnieks, kas bikli aizslēpies aiz ķēniņa Zālamana vārda, mums saka: „Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!” (1:8). Var, var taču būt, ka Dievs ne tikai spoguļojas mūsos, lai Sevi ieraudzītu, bet gan tikai vēl top Mūsos. Tad Mūsu tagad jau lineārā Ceļa mērķis ir – Dievam rasties, tapt Mūsos? Tā var būt, tā var nebūt. Droši vien ir tik pavisam Tā, ka To nevar izteikt ar vārdu „ir”. Totaliter aliter, kā teikts kādā stāstā no klostera brāļu dzīves.

Prasīju padomu savam ilggadīgam strīdu un pārdomu partnerim Bonnā, Annaskalnā – Andrejam Urdzem. Tad lūk, ko man Andrejs atbild: „Uldi, nespēju nekā teikt par ciklisko un/vai lineāro ticības vai neticības veidošanās ceļu – nedz no [R.M.] Rilkes, nedz no manas puses. Katram šis ceļš veidojas savādāk. [...] Esmu atstājis dažādas norobežojošas dogmas un rituālus, un nācis pie apjausmas, ka „Dievs ir mīlestība”, ka Dievs var būt tikai – mīlestība. Dievs parādās mīlestībā, mīlestības domās, vārdos un jo sevišķi – darbos, rīcībā. Kur nav mīlestības, tur nav un nevar būt Dieva. Jebkāda naida kurināšana, karošana, nāvēšana vienalga uz kuras ideoloģijas vai reliģijas pamata ir cīņa pret Dievu – arī ja tā notiek Dieva vārdā.

Manuprāt, mīlestībai jābūt visu patiesu reliģiju pamatam, Ceļam, mērķim. Mīlestība kā milzīgs spēks, kā visu pretešķību, ķildu, naidu pārvarēšanas ceļš – gan atsevišķu cilvēku attiecībās, gan starp nācijām un reliģijām. Šai mīlestībai nav sākuma, nav gala (noteikti tā nesākas ikgad maijā no jauna). Mīlestības spēks paliek mūžīgi, to varam pieņemt, noraidīt vai pat apkarot, bet tas nebūs pievarams vai izskaužams.

Nedomāju, ka „Dievs ved radību” vai „absorbē radību” vai to „materializē”, nē – bet Dieva mīlestības spēks gan var pārveidot radību sākot no atsevišķa cilvēka, no vismazākās kopienas līdz visai sabiedrībai. Un katrs no mums ir aicināts pieņemt, uzņemt sevī un dot citiem tālāk šo spēku, un tādejādi līdzveidot Dieva valstību. Katram no mums dots vismaz piedāvājums ņemt dalību Dieva mīlestības valstības veidošanā. Un „otrādi” – ja jau Dievs „materializējas” cilvēkos, tad ikkatrs no mums var būt daļiņa no šīs Dieva valstības. Tas ir „savstarpējas atrašanas” Ceļš, tā ir sava veida „realizēšanās vienam otrā”. Dievs uzrunā cilvēkus un aicina mīlēt citam citu, un cilvēks tuvojas Dievam un palīdz mīlestības spēkam veidoties un izplatīties.”

Mīlestības spēks, saka Andrejs Urdze. Varam pieņemt, ka ir tāda dievišķa kādība, tāds vektors, kurš Demiurgam ļauj – vai liek? – radīt būtnes, radīt pasaules un Visumus. Ne mums, ne skudrām, ne bitēm, ne atomiem, ne planētām nav un nevar būt priekšstata par šo spēku, šo vektoru. Jā, mēs drīkstam to nosaukt par Mīlestību. Dievs mīl Savu radību, to mēs varam iztēloties, jo mums dota šī spēja – mīlēt. Andrejam Urdzem taisni Mīlestība ir tas stāvoklis, tas cilvēkprātam it labi aptveramais brīnums, kas ļauj mums staigāt ne vairs pa apli, bet traukties pretim Absolūtajam – cilvēkos un Dievā. Mīlēdams Dievs rada pasaules, mīlēdama Radība meklē Dievu, savu Radītāju. Vai nu vienu dzīves taku nostaigājusi, vai varbūt, kā daži apgalvo – caur daudzām piedzimšanām un nomiršanām ceļagājēja dvēsele steidz pie Dieva, sava Mīļotā.

Mūsu šīvakara sarunai ir arī tāda kā izziņas iecere, un tad jau mans tulkotāja pienākums un pienesums būtu palūkoties Korānā. Viens no Dieva 99 Jaukajiem vārdiem ir `alWadūd – Mīlošais, Korānā gan – tikai divās vietās (11:90, 85:40). Bet verbi `ahabba un wadda, tie tulkotājam nāk priekšā desmitos Korānvietu. `inna-l-Lāhu yuhibbu-l-muhsinīna. Dievs mīl tos, kas labu dara (2:195), kas nožēlā pie Viņa vēršas, kas turas pie šķīstības, Viņš mīl bijīgos, paļāvīgos, pacietīgos, taisnīgos. Dievs nemīl noliedzējus, pārkāpējus, pārlieku līksmotājies, lielībniekus, šķērdētājus, tos nepateicīgos, tos grēkagabalus, visus, kas liek līdzās Dievam vēl līdzniekus un visus, kas lepnībā iecirtušies, kas dara netaisnību un nelietību. Redzam, ka tā nav tā kosmiskā, pasaules radošā Mīlestība, par kuru savā vēstulē runā Andrejs Urdze, tā ir mīlestība, kas jānopelna, staigājot pavēlēto ceļu, arābiski šarī’a.

Sūrā Ceļos metušies, 45:18:

Tad Mēs uzvedām tevi uz pavēlēta ceļa,

ej to – un neskraidi pakaļ šo iegribām,

jo šie i nejauš.

Man jāpiekrīt tiem, kuri apgalvo: Korāns un sunna ir islāma Vecā derība, un tikai vēlāk sūfiju Dievmīlas, Dievredzes ceļš i viņus – i mūs, no malas vērotājus it kā noved Jaunās derības pasaulē – Mīlestības pasaulē. Nē, Dieva pavēlētais ceļš nav atcelts. Ceļš, kas Dieva meklētājam, Dievā skurbušajam zem kājām, kas ved te no Buhāras uz Bagdādi, te no Marokas uz Ēģipti, no šīssaules uz elli un Debesdārzu – tas vairs nav tikai Korāna „pavēlētais ceļš”. 13. gs. persiešu dzejnieks Attārs poēmā „Putnu sarunas” un 15. gs. Vidusāzijas turciešu dzejnieks Navāī poēmā „Putnu valoda” vēsta par Trīsdesmit putniem, kas gudrā un uzņēmīgā pupuķa vadīti devušies pār jūrām, pār kalniem un lejām meklēt Viņu – Sīmurgu, visu putnu Putnu, un ceļa galā atrod Viņu – sevī. Tā nu ir, persiešu vārds Sīmurg taisni to nozīmē – Trīsdesmit putni. Es, daiļrunīgās persiešu tradīcijas stostīgais atdarinātājs uzdrošinos piedāvāt šim stāstam savu strupo versiju:

Tā kā muļķis blenžu koku galotnēs: ieraudzīt to putnu, kuram vārdā – es. Pupuķis tā teica, un tas laikam būs: ka šī fantāzija tiešām vieno mūs. Dzejnieks uzrakstījis: esam Trīsdesmit, bet nav obligāti, cits var uzrakstīt vairāk mūs vai mazāk, kas to tagad min, tā ir patiesība, Dievs jo labāk zin, abstrahēta jūra jāpārlido Mums; jo Viņš gaida Jūsu, runāt grib uz Jums.

Magtimgulī, 18. gs. turkmēņu dzejnieks, klīst šaisaulē viens, ik solī taujādams pēc Dieva, sava Kunga:

Vai redzēts nav

 

Spožums dzisa tumsai tumsa pieskārās

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

Radīšanas rītā Dienā pastarā

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Tāds kā Anka putns lido brēc Tu Tu

Lidu lidu kamēr neatmaņā nu

Putnu stāstu dzejniek Navāī teic tu

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Plosa manas aknas sāpe niknākā

Visur eju saucu kur mans Draugs un kā

Svētās Kaabas zemē Šāmā Irākā

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Rūmā Indā Ķīnā tur aiz zemēm trej

Dižā Troņa priekšā pāri pasaulei

Zvaigznājos kas debess velvē augstu skrej

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Mīlētāju čukstos kad tie tā un tā

Sarkanajā jūrā ai kā viļņo tā

Lotus puķu pļavā Jēzus pilsētā

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Sauca zemei Alī kuru slava vij

Sniedz viņa sauciens apkārt debesij

Četru vēju saimniek Ahmed Jasavī

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Kas tai augstā kalnā Viņu meklēt kāps

Vaicāt noies lejā tur kur Jēzus kaps

Vai kāds debess namos Viņu nesastaps

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

 

Magtimgulī nezin kur pie Drauga iet

Nevar atrast var vai zemei apkārt skriet

Ak eņģel Džabraīl ko tu klusu ciet

Vai mans skaistais Kungs vairs redzēts nav

Lineārais, taisnais Ceļš ir mums kājāmgājējām dvēselēm tāls – mēs no pusceļa atgriežamies, mēs atkal dodamies ceļā – no pilsētas uz pilsētu, no lūgsnuvietas uz lūgsnuvietu, no viena apskaidrības mirkļa putekļains un baiļpilns ceļš jānostaigā līdz nākamajam. Te vēl viens Dievskurbā Magtimgulī mīlestības un ceļagaitu dzejolis:

Dievadotais nāk

 

Naktī guļu ekur nakišbendu šāhs

Bahāvedīns vārdā dievadotais nāk

Ceļa spieķi rokā nāk no Buhāras

Dieva mīlestības apstulbotais nāk

 

Uzmodos no dusas kājās uztrūkos

Skat man dievadotais vīna kausu dos

Nodzēros tā vīna dikti iesaucos

Asaras man acīs teic jel ko tās nāk

 

Dvēsele sāk drebēt dzīslās asins irdz

Sirdī vētra ceļas iet pār malu sirds

Nu jau zīme dota redzi tumsā mirdz

Mīlestības gaiši stari no tās nāk

 

Prātā esmu sajaukts sirdī atskaidrots

Redzēt Skaisto vai tad aklajam nu dots

Mīlestības tizls guļu savalgots

Manai kaitei zāles senilgotās nāk

 

Draugi laižas dejā ka tik līdzi tiec

Stipras bungas dauza stiprā balsī kliedz

Stājiet aplī lai tak prieka solis iets

Nāk jau sirdis Ceļu vienīgo tās nāk

 

Dervīši jau pulkā i tu lempi nāc

Tracis ceļas lai mums žēlīgs Kunga prāts

Asins asaras līst cilvēk smieties sāc

Liekas Pastardiena debess godā nāk

 

Ubagdoze rokā ķirbis galvā mums

Neprātīgie runā Dieva vārdus jums

Krūtīs vīns tiem skurbīgs pierē reibīgs dūms

Laidiet visus sirdi ielīksmot kas nāk

 

Magtimgulī saka Korāns gaismu dos

Tenkās neklausīšos grēka atstāšos

Noslēpumu teikšu no jums neslēpšos

Veru muti Patiesība no tās nāk

 

2010.27.X. Jāņbaznīcā

 

 

Dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš saņem Gada balvu par savu pēdējo krājumu Saruna ar Pastnieku (skat. JG258:59).