|
AINA KRAUJIETE
Dzejnieks pie mūzām
Tīdemaņa gleznu klāstā, Ņujorkā, 30. aprīlī 1956. gadā.
Peld, pludo, svaidās krāsu orkānos
puķes pa vāzēm, sejas ar aprikožu apaļuma acīm, šķībām ūsām, iemūžotas par mūzām; dažas pusgulu laiskas kā gurdenas harēma sievas, kuru acīs kā svecēs izdedzis draiskums, citas kā paradīzes Ieva īsi pirms grēka.
Viņu sejas un augumus zelta logātos skatieniem apglāsta jauns dzejnieks, daiļu vārdu šķinējs — smīnīgs kā stabulētājs fauns, nerātnais mūzu pēdu dzinējs — Linards Tauns.
Un es, kas tā gribēju krāsām ziesties kā Gogēns, kas puskailām sievietēm spiesties ar milzu ziediem kā saulēm, miesām tumšām kā purva rāva savos audeklos ļāva, cik mēģinos, tik — par ēnām bālāk. Ko tālāk? Vai lai vicinu nepagurusi ar japāņu tušu pār zīda ruļļiem iedzelteniem un sausiem otu smalku kā zirnekļa kāja vēzieniem gausiem? Varbūt pasākt ko neparastu — Sezana kasti ar ūdenskrāsām vāzt vaļā, vai caurumus sist kā dažs ultrāmodernists, gleznās kas visu, stieples, šņores, maisu ielāpus lipina, jeb pa punktam pār kanvasu tipināt
tā kā
Varēt gribētos visā, bet jāatzīstas — vislabāk patīk dzīvi kā sapņus skatīt spožās un sīkās MOZAĪKĀS.
Jaunie Reizēm tā liekas— kā no pirts tīri, kā no tādas kā veclaiku klētiņas ar krāsu podiem kā ķipjiem pilniem, ar paleti, kāda meistaram katram, kas pārvalda otu, jaunie dzejnieki mūsu iznākuši, nu rūsu no jēdzieniem, vārdiem, jūtām atkasot, visu pārkrāsot grasās, pēc tēliem krietni vien nodeldētiem jaunus lai dotu — Šodienai piemērotus.
Kā Lieldienu olas, dāmu nagu laku krāsās nolakotas vai vārītas sīpolu mizās, kur putraimu sauja ar dzīpariem lētiem par rūnu rakstiem seniem un cēliem musturī tiekas, tēlus jaunus tie sola —
sola un rāda uz krāsām podos: oranžām, zaļām, violetām un rozā kā aveņu debesmannā, abu Annusu toņus zilganos arī blakus oglei, sodrējiem, akvatintam kā pēdējiem podu rindā, tad, pārlaižot pāri tām smaržas un smakas no dārziem, pilsētām, zivīm, gaļām — gaļām žāvētām, sālītām, ceptām un sautētām latviešu godos, un, paletes pienenēs nometuši kā vapeņus liekus pa roku galam, tie projām dodas bez rūpēm vaigā —
dodas uz krogu, kur kā pirtiņā senā, tautiski uzmetot garu ar tīru džinu, noberžas šķīsti, no visas tiesas pērdamies spraigi vārdiem kā tikko sasietām slotām maigām; tad, uzlikuši sev Halovīnu maskas ar priecīgā viepli, gudrā smīnu kā rēgi bez miesas, tie Mārtiņus dejo un dzejo; — Lai ceļam govi — govi, ne sievieti, uz pjedestāla par jaunu dievieti, no bērnu dienām tā zemapziņā manās un tur kā mūžīgā pļavā ganās — govs, neaizsniedzami tālā.
Bet dzeja — tā dzeja, kas augusi podos kā cūkpupa savā vaļā, govij pāri kā strūklaka svaiga un skaļa projām uz debesīm dodas — reizēm tā liekas.
Vienas sievietes procesija
Viena sieviete iet.
Viņa iznāk no kafejnīcas Un tagad dodas centra virzienā.
Viņas gaitā kaut kas tik ievērojams, It kā viņa viena pati Veidotu veselu procesiju vai parādi, It kā viņa, ejot uz centru, neietu uz centru, Bet ietu uz kādu sākumu vai galu.
Tā ir lēta kafejnīca. Viņa atrodas starp Daiera un 12. avēniju, Un pat šeit, ostas rajonā, šai dzertuvei nav laba slava. Viņa ir pērkama, bet nav ikdienišķa sieviete, Jo šis laiks grīļojas viņas soļos. Es brīnos, kā var noturēties Gar sienām, Gar vakardienas spoguļiem, Gar steķiem, Gar mūļu tirgotājiem, Gar bezillūzijām, Ja šis laiks grīļojas soļos? Viņa šļupstošā balsī uzrunā holandiski skrejošus jūrniekus no Andrea Moria, Kas nogāja dibenā Priekš divpadsmit gadiem.
Es piegāju viņai klāt. Dīvaini — Viņa stāv manā priekšā Pestīšanas armijas leitnanta uniformā. Viņas askētiski stērķelētā aube Izslejas kā tornis Virs viņas sejas gotiskajām smailēm, Pa kuŗām viņa grib ietiekties debesīs Pirms nāves. Viņa ir vecmeita. Viņa vāc ziedojumus misionei pie paklīdušiem jūrniekiem no Andrea Moria. Rokā viņa tur 15. gadsimta šķīstības jostu. „Hallelūjā!” viņa teica. „Hallelūjā!” es teicu. Un viņas debesu valstības kareivja figūra Plivinājās virs skatlogiem Kā Dieva rokas piesists plakāts par Armagedonas iestāšanos.
Es vēlreiz paskatījos sievietē. Uz krūtīm virs plāna katūna viņa valkā mātes rokas pārmestu krustu. Viņa ir mājīga kā nabaga ļaužu dzīvoklis. Viņa ir Skrejošā Holandieša brūte. Viņa tikko saderinājusies ar jaunu matrozi no Andrea Moria. Viņa taču pavisam jauna meitene, Jo viņai ir virs sarkanu dakstiņu jumtiem staigājošu lillā balonu gaita. Vēl šorīt Es viņu sastapu kāpnēs pēc misas Un rokā viņai bija vecmāmiņas dvēselei aizdedzināma svece. Ā, Viņa bija tulpe. Vai viņa iesāka ziedēt uz pakāpieniem? Nē, viņa iesāka skriet šausmās, It kā labāk ļaujot, lai vējš To nolauž, Nevis lai svešās kāpnēs izsmaržotu Tulpe ar sveci rokās.
NEPIETIEK
Nepietiek ziluma debesis, Nepietiek zaļuma zālē; Dziļuma klusajos vārdos, Skaļuma pērkona dārdos.
Nepietiek drosmes atvērties Naktij. Nepietiek drosmes.
***
Nekavējies, Līdz nobrūk pēda aiz pēdas, Pirms soli liec;
Krāšnuma ziedus Gar malu Sveicini. Neaiztiec.
* * *
Es atgriezīšos, es pārnākšu, Tu teici, Jo bez tevis nav ūdenim garšas, ne mutei.
Jo bez tevis nav Dievs
Tik stiprs un nemaldīgs un vētrainiem smiekliem, Tā teici.
Aiz apvāršņa bāluma, aiz saules pamales sārtas Tālu tev jānāk, tālu, es iziešu pretī.
* * *
Pāriet dzīve kā elsas,
Pēdējās druskas dali. Vizošie putni jau laipni Stātās atvērtā delnā Dāvanu saņemt.
* * *
Vai gan no dzīves Kas ceļas, Vai iznīkst no nāves; Dziesma aizstiepjas pāri Klajumu klajumiem.
Tek no stelles stellē, Pārtek pavediens, Tek no dzīves dzīvē.
Pasaules saklaigājas, Saules pa debesīm staigā. Arī es Atradīšos.
Dejo Dieva slavai, Patikšanai savai Dejotājs.
Reiz krēslainā un klusā novakarē Tu pēkšņi cēlies, izliecies kā loks
Un pats kā bulta prom no sevis rāvies Mēs redzējām šī mirkļa gaišo sprīdi pret mūžību ar ripu ripām ejam.
Spogulis biji vispirms, Kas kūļiem un aumaļām Sakrita tevī kā spietā.
Bet tad Gaisma, kas biji bijis, Tapa kā tumsa, Kad nepalika no tevis Nekā. Jo caur tevi, kas biji vērties caurspīdībā, Ienāca saprašanā Mirdzēšana.
Un mēs arī bijām tapuši logi, Pa kuriem nākdamas sudraba ugunis Griezās virpuļos ap tavu nostāšanos.
BIJ KĀDREIZ
Veltīts kādai tā laika sešpadsmitgadnieces fotogrāfijai.
Vakarā aukstā, kā loga stikls, Sēdēju sildīdams sevi, Ar saspiestu vīnogu ilgām, Plūktām dienvidu tveicē. Atmiņu klibie soļi Nelūgti mēroja Pagātnes ielu.
... Bij kādreiz romantika, Pie drupu stūra piecotnē, Kā narkotiķiem slepus, No vienas cigaretes baudu rast Un gudri pārrunāt, Ko kādreiz darīsim, kad Algebra vairs nebūs lāsts Un biežāk varēs pasēdēt Bez grēcinieku bailēm Pie vecā doma pagrabā, No kausa alu sūcot Un nikni strīdoties Par domām svarīgām Un lielām.
... Bij kādreiz romantika Nakts melnā klusumā Pa ielām vecajām, Tik diviem Četrotnē Ar savām ēnām klīst, Pat sniegu nejūtot Pār vīna kalniem dzīto; Par skūpstu domājot, Zem kailiem kastaņkokiem mīto Un pirmo mīlu Abu plaukstās sasildot, Kas bikli savītas Man jakas kabatā No dzīves skumjām slēpās.
Bij kādreiz romantika, Aiz naktīm negulētām, Aiz lūpām neskūpstītām, Aiz glāzēm nedzertām, Aiz domām neviltām, Bij kādreiz jaunība.
Vakarā aukstā ka loga stikls Lēnām sasildu sevī, Jaunības sapņu kvēle Un atmiņu klibie soļi Svētīti mēroja Pagātnes ielu.
Balle. Augstākais cīņas sasniegums. Pie durvīm, tautiskā šķīvī krājas Sudraba graši un tukšas frāzes. Un pulcējāmies visi ar spīdošiem Pieticības vainagiem galvās. Savu tukšumu piepildījām ar Franču liķieriem Visdārgākiem. Savu vienaldzību apsedzām ar Jaunākām modēm Visgreznākām. Savus mirstošos brāļus pārkliedzām ar Džeza orķestriem Visskaļākiem. Un dejojām visi akluma valsi Svešiem zelta dieviem. Stūrī, pie galda, vecs kaŗa kalps Dungoja sen aizmirstu Cīņas dziesmu. Un viņa draugs Noreibis snauda Kā mūsu dvēseles.
DZEJOŠANAS NETIKUMS
Šovakar Varētu jau arī nedzejot, Bet lasīt rakstos, Kas stāsta, Kā pareizi dzīvot Un cikos iet gulēt, Lai nenokavētu augšāmcelšanos. Bet ir grūti — ticiet man — Apmainīt aizsvilšanos Par vilcienu svilpēm Ar taurēm, kas vēstī Pēdējās dienas aurus. Ir grūti, mans Kungs, būt nēģerim, Kā dziesma dēstī Un kveldina dimantus Tavās ubaga skrandās Taisni tad, Kad visa Ņujorka plandās Manās dzīslās Kā miljons mīļāko — neredzēto, neapjausto — Kā Tavas pasaules pareizā seja, Kungs! it kā Tu pats — Ar seju ne pret mani.
Tev pietiktu šarma, Lai manas domas pārvērstu pāžos, Kas Lapzemes kāvus Atnes pie tava sliekšņa Un debesu devītā stāvā Dod zīmi ķerubiem Klusēt, Kad vakaros mājup ejot Tu smaidi un klusē.
Bet dienas ir ātras, Mums iedotais laiks — vēl ātrāks, Tad — kāpēc tu esi tāda, It kā mūžībai nebūtu laika Arī tevi pārvērst No manu domu dārgākā stāda Par Neko ar nāves pļauku vaigā?
Kāpēc tu esi tāda, It kā no akmens varētu piedzimt puķe un bērns Arī tad, ja pat akmeņi vairs nerunātu, Un pavasar's pērns Būtu bijis pēdējais Šīs zemes dullajos joņos?
Vasaras raibumi tavā sejā Man tovakar likās kā miriadas zvaigžņu pie debesīm, Un es noliecos pār tavu seju It kā zvaigžņu tulks, It kā tālbraucējs kapteinis, kuŗa kuģis, Zaudējis kursu, Maldās pa debesu āri. Bet tavās lūpās bija tāds saldums, Tāda padošanās manu maldu kārei, Ka pēkšņi sajutu: osta ir klāt. Tad arī tu pārstāji mani kārdināt Un, pārsedzot pūderi zvaigznītēm bikli, Runājies ar mani mīļi un tikli Kādas divi stundas: Par Ilūksti un Sakstagalu Un kuģiem, kas iet uz mēnesi Tikai ar atomu spēku, Par zvaigznēm, kur drīzi nokļūsim Bez pieturām meiteņu sejās, Par laiku un Alfrēdu Bērziņu Un tamlīdzīgi.
DIEVMĀTES DEBESĪS UZŅEMŠANAS DIENĀ
Kā gan Jūs tikāt debesīs Ar miesu un dvēseli — Tik augstu, tik tālu? Vai Jūsu brūnās acis un mati Jau toreiz Nācaretē Nebija debesu iejaukšanās Mūsu planētas aplamā gaitā Kopš Ievas laika?
Vai miljonu sievu un meitu skaitā Jau toreiz Jūs nebijāt Pirmā Dāma, Kuŗas klēpis un gaita Nesa Aizlaika noliekšanos Pāri laikam un renstelēm, Kas mūsos pulsē It kā bezlaicība, it kā svētuma dzelti murgi, It kā elle, kurā ienāk ar cerībām?
Bet nu tas viss ir cauri. Jūs esat debesīs ar miesu un dvēseli; Un ik reizes, kad mūsu dvēseles auro, Mēs atceramies Jūsu kurpju nospiedumus Nācaretes smiltīs, Un mums gribas celties no renstelēm Un būt pētniekiem — Ticīgiem Jūsu Dēla pētniekiem.
|
