Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012
|
Ginters Grass KO VAJAG PATEIKT
Kādēļ es klusēju, noklusēju par ilgu to, kas ir acīmredzams, kas stratēģijas spēlēs ievingrināts, un, kurām beidzoties, mēs, izdzīvojušie, vien pamesli būtu.
Tās ir uzurpētās tiesības dot triecienu pirmajiem, lai viena mutes bajāra pakļauto un organizētās gavilēs viltīgi ievirzīto irāņu tautu varētu noslaucīt no zemes virsas, jo tās robežās, iespējams, tiekot būvēta atombumba.
Tomēr kādēļ es liedzu sev nosaukt vārdā šo otru valsti, kurā jau gadiem ilgi – bet turot slepenībā – ir augošs kodolarsenāls kaujas gatavībā, bet bez kontroles, jo nav pielaistas nekādas pārbaudes?
Šo lietas būtības
vispārējo noklusēšanu, arī mana klusēšana, es izjūtu kā nospiedošus melus un spaidus, kas draud ar sodu, tiem nepakļaujoties; verdikts „Antisemītisms” ir zināms.
Tomēr tagad mana valsts, kas par baisiem noziegumiem, kam nav salīdzinājuma vēsturē, ir ne reizi vien pieķerta un pie atbildības saukta, jau atkal veic darījumus, kaut arī veiklās izrunās tos deklarē kā kompensācijas – tā grasās pārdot Izraēlai kārtējo zemūdeni, kas īpaši pielāgota iznīcinošu kodolraķešu palaišanai uz turieni, kur atombumbas eksistence nav pierādīta, bet aiz bažām par pierādījumiem, kas varētu būt, es saku to, ko vajag pateikt.
Kāpēc es klusēju līdz šim? Tāpēc, ka domāju, mana izcelsme, ko ne viens vien izsens kauna traips apgrūtina, man liedz ar šo faktu kā klaju patiesību griezties pie Izraēlas valsts, kurai esmu pieķēries un gribētu palikt tuvs.
Kāpēc es tikai tagad saku, novecojis un ar pēdējo tinti: „Kodolvara Izraēla apdraud jau tā trauslo pasaules mieru”? Tāpēc ka tas ir jāpasaka, jo rīt jau var būt par vēlu; arī tādēļ, ka mēs – kā vācieši jau apgrūtināti diezgan, tiksim vainoti kā piegādātāji nozieguma veikšanai. Tas ir paredzams, un mūsu līdzvainību nekādas parastās atrunas neizdzēsīs.
Un jāatzīst: es vairs neklusēšu, jo Rietumu liekulība man ir līdz kaklam; turklāt varētu cerēt, ka vēl daudzi no klusēšanas atbrīvosies, lai saskatāmo draudu izraisītājam liktu atteikties no spēka lietošanas un pastāvētu uz to, lai netraucētai un pastāvīgai kontrolei tiktu pakļauti gan izraēliešu kodolarsenāls, gan irāņu atombūves, ko veiktu starptautiska institūcija ar abu valstu valdību piekrišanu.
Tikai tā varēs palīdzēt gan izraēliešiem, gan, vēl vairāk, palestīniešiem, visiem, kas dzīvo šajā apmātības okupētajā zemē, cieši blakus, ciešā naidā, gan, visbeidzot, arī mums.
No vācu valodas tulkojis Zigurds Elsbergs |
GINTERA GRASA CRI DE COEUR
Nav noslēpums, ka Izraēlas valdības kritizēšana plašsaziņas līdzekļos ir tabu, īpaši Eiropā, bet ievērojami vairāk Ziemeļamerikas korporatokrātiskajos masu medijos, kur parasti pat starp maigi kritisku reakciju pret Izraēlas politiku Vidējos Austrumos un antisemītismu tiek likta vienlīdzības zīme. Uz neilgu laiku aprīļa pirmajās dienās gaisu sajauc Nobela prēmijas literatūrā (1999) laureāta, 84 g.v. Gintera Grasa (Günter Grass) pazīstamajā laikrakstā Süddeutsche Zeitung (4.IV) publicētais dzejolis „Was gesagt werden muss” (Ko vajag pateikt), ko, cita vidū, izraisa Berlīnes apņemšanās pārdot Izraēlai jau sesto kodolieročiem „draudzīgo” Dolphin tipa zemūdeni un Telavivas paustie draudi uzbrukt Irānai. Dzejolis ir ievērojamā vācu rakstnieka cri de coeur vecumdienās, kad mana tinte iet uz galu, jo rīt jau var būt par vēlu, pie kam arī Vācija, īstenodama savu komerclēmumu, varētu kļūt līdzvainīga trauslā pasaules miera destabilizēšanā, kā rezultātā arī pašai Izraēlai jārēķinās ar iespējamu bojāeju. Es vairs neklusēšu, jo man ir līdz kaklam Rietumu liekulība, deklarē Grass un saskata vienīgo glābiņu – ne tikai reģiona, bet visām tautām – Izraēlas kodolieroču un Irānas kodolprogrammas pakļaušanā starptautiskai kontrolei. Tajā pat laikā rakstnieks nosauc Izraēlu par zemi, kurai viņš ir pieķēries un gribētu palikt tuvs, un arī nenoliedz savas zemes noziegumus nacisma periodā, kam nav salīdzinājuma vēsturē.
Dienas vai divu laikā dzejoļa tulkojumi parādās 16 valodās tādos laikrakstos kā angļu The Guardian un The Independent, norvēģu Aftenposten, dāņu Politiken, amerikāņu The New York Times, itāļu La Repubblica, spāņu El País, zviedru Expressen un Dagens Nyheter u.c., izraisīdami vairāk vai mazāk atklātas diskusijas. Kā jau bija sagaidāms, apsūdzības antisemītismā sāk plūst kā no pilnības raga, visasākās tīmeklī no žīdu dažādu grupējumu labā spārna ekstrēmistiem, kas ne tikai vērš pirkstu pret Grasu un Vāciju, kas ir zaudējusi uzticību uz mūžu mūžiem, bet – kā dokumentē Apvienotās Karalistes (UK) pilsonis, antisemītisma eksperts Lermans (Antony Lerman) Eurozine rakstā (23.IV) „Günter Grass, Antisemitism and the Inflation of Evil”, – nevairās vainot holokaustā visu Eiropu, kas, līdzīgi Mēdejai grieķu mitoloģijā, bez apstājas ir rijusi žīdu bērnus. Pat Izraēlas valdības pārstāvjiem, ieskaitot premjeru Benjaminu Netanjahu, nav ne mazāko šaubu par Grasa antisemītismu, un iekšlietu ministrs Eli Jišai (Yishai) izsludina dzejoļa autoru par persona non grata, jo viņa dzejrindas esot mēģinājums uzpūst naida liesmas pret Izraēlas valsti un tautu. Tam pievienojas Ebreju rakstnieku savienība (Hebrew Writers’ Union) un, citu vidū, arī rīdziniekiem pazīstamais Simona Vīzentāla centra Izraēlas pārstāvis Efraims Zurofs – Grass, lūk, izsacījies tā vāciešu spektra vārdā, kam ir antisemītiski uzskati.
Zīmīgi, ka tajā pat laikā starp galvenajiem dzejoļa aizstāvjiem ir tieši virkne žīdu pazīstamu sabiedrisku darbinieku un publicistu, starp viņiem arī minētais Lermans, Institute for Jewish Policy Research bij. vadītājs un Antisemitism World Report dibinātājs/redaktors. Tikai no prāta izgājušie nosauks dzejoli par antisemītisku – blogosfērā izsaucas The Magnes Zionist veidotājs, filozofijas profesors, kurš slēpjas aiz nom de plume Jerry Haber. Izraēlā dzīvojošā (kopš 1985), ASV dzimušā publicista (The Jerusalem Post, U.S. News and World Report, Sunday Times of London u.c.) Derfnera (Larry Derfner) raksturojumā kodolieročiem bruņotā Izraēla ir destabilizējošs faktors Vidējos Austrumos, [par ko liecinot] atklātie draudi Irānai, letālie atentāti pret irāņiem un palestīniešiem, uzbrukums turku kuģim „Mavi Marmara” [ar humanitāro palīdzību Gazas joslai], kā arī kategoriskā nepievienošanās kodolieroču neizplatīšanas līgumam (Nuclear Non-Proliferation Treaty). Izraēlas vēstnieks Bonnā 90. gados Avi Primors (Primor), pēc aicinājuma dzejoļa kritizētājiem vispirms iedziļināties tā saturā, norāda, ka Grasa referāti un publikācijas nekad nav liecinājušas pat par piesardzīgiem pārmetumiem Izraēlas politikai, nemaz nerunājot par kaut kādu antisemītismu. Un pazīstamais laikraksta Haaretz publicists Levijs (Gideon Levy): Kaut arī neviens nevar liegt izraēliešiem būt aizkaitinātiem, viņiem jāņem vērā Gintera Grasa [dzejolī teiktie] vārdi.
Rolfs Ekmanis
