AR MĀKSLINIECES ACĪM UN RAKSTNIECES VĀRDU SPĒKU

Lidija Dombrovska. Klaidonis ar krizantēmu. No mākslinieces dienasgrāmatas.
Rīgā: Sol Vita, 2011. 286 lpp.

 

Mani mazliet atbaidīja apakšvirsraksta vārds „dienasgrāmata”, jo brīžiem dienasgrāmatas veida stāstījumus ir grūti lasīt, tie ir vienveidīgi un svešiniekam kļūst garlaicīgi, pārāk iedziļinoties kāda cilvēka tīri personīgos notikumos un pārdzīvojumos. Tomēr Lidijas Dombrovskas īsie un kodolīgie atziņu un domu uzplaiksnījumi ir pavisam cita veida dienasgrāmata. Lai arī grāmatas gaitā lasītājs tiešām var nedaudz sekot līdzi mākslinieces un viņas apkārtējo cilvēku dzīvei, tomēr tas nav uzbāzīgi un nogurdinoši. Ir pat interesanti ik pa laikam mazajos stāstījumos sastapt kādas personas, kas minētas iepriekš, un uzzināt par viņu dzīves pagriezieniem.

Kā jau pierasts, Dombrovskas prozas darbi nav tikai lasāmviela, kurā atpūsties no ikdienas steigas, bet arī informācijas avots un izziņas materiāls. Šajā gadījumā lasītājs uzzina daudz jauna par Austrālijas dabu, pilsētām, māksliniekiem, arī latviešu sabiedrību Austrālijā. Te labi parādās mākslinieces novērošanas un izvērtēšanas spējas, kā arī rakstnieces māka to ietērpt izteiksmīgos vārdos.

Lai arī grāmatā tik daudz un dažādi izteicieni, apraksti, vērojumi un spriedumi ir veltīti Austrālijai, tomēr, izlasot šo dienasgrāmatu, tā arī nevarēju saprast, vai rakstniece ir iemīlējusi savu pašreizējo dzīves vietu. Viņa noteikti to ir izpētījusi, arī apbrīnojusi, mēģinājusi saprast un pieņemt, bet – vai iemīlējusi? Savukārt viņas dzimtā Latvija grāmatā ir minēta ne tik bieži, tomēr šajos vārdos ielikta bezgaldziļa tuvības sajūta, un to lasītājs nevar palaist garām.

Jāsaka, ka visvairāk mani šajā dienasgrāmatā aizrāva veids, kādā rakstniece pasniedz savu domu, aprakstot to ar īpaši piemeklētu vārdu virknējumiem. Lidijas Dombrovskas asprātīgie spriedumi un secinājumi piedod uzrakstītajam daudz dziļāku vērtību, tāpēc šos īsos stāstījumus drīzāk gribētos saukt par epifānijām, nevis vienkārši par dienasgrāmatas fragmentiem. Pārsteidz rakstnieces prasme atrast trāpīgus un neparastus apzīmējumus. Lasītājs, lai arī ne reizi nebijis Austrālijā, noteikti sajutīs karstumu, kas tur valda, jo tas ik pa laikam ir gandrīz uzzīmēts, lietojot visizteiksmīgākos salīdzinājumus: svelme pieķēdē prātu kā suni pie suņubūdas, karstumā domas sačervelē kā sakaltušas lapas vai izkūp no galvas kā vārošs ūdens no katla. Ir vēl vairāki citi zīmīgi salīdzinājumi, kas paliek atmiņā: vējš gaudoja kā izsalcis suns; tik tālu kā elpa no pakauša; pieķērušies viens otram kā zolei slapja rudens lapa, un tā joprojām. Nevar nepamanīt arī rakstnieces dabas mīlestību. Viņas brokastu draugu – meža pīļu, pieklīduša kaķa, papagaiļu un zaļpelēkās ķirzaciņas apraksts jau vien ļauj sajust rakstnieces tuvību ar dzīvību sev apkārt.

Nav brīnums, ka salīdzinoši daudz ierakstu grāmatā veltīts mākslai, – gan mākslas darbiem un mākslas radīšanas procesam, gan pašiem māksliniekiem un viņu dzīvei. Var just, ka Dombrovska vērīgi ieskatās cilvēkos, atklāj viņu būtību, kā arī prasmīgi vērtē viņu radītos darbus. Mākslinieci saista arī dzeja, tādēļ dienasgrāmatā ik pa brīdim ieskanas vai nu viņas pašas vai citu dzejnieku dzejas rindas.

Varbūt vienmērīgam teksta plūdumam nedaudz traucē aiz austrāliešu vai citu pasaules mākslinieku latviskotajiem vārdiem iekavās ieliktā oriģinālrakstība, tāpat arī dažu atsevišķu vārdu vai nu anglisks vai latvisks paskaidrojums, tomēr ja pieņemam, ka dienasgrāmata savā ziņā ir kā dokumentācija, tad tas šķiet vieglāk saprotams.

Lasītāju vajadzīgajā noskaņā jau ievada pašas mākslinieces zīmētais grāmatas vāks, un tālāk atliek tikai ļauties rakstnieces vārdu spēkam.

Vita Gaiķe

 

Par JG un Latvija Amerikā redaktori, JBPF balvas laureāti Vitu Gaiķi skat. JG265:56-57.