Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012

 

 

Imants Auziņš

 

AIZSARDZĪBAS LĪNIJAS:

LATVIJA, 20. GS

 

Ābeļdārzi un ceriņu vaļņi

bija un palika

          mūsu galvenās Mažino,

          mūsu Mannerheima līnijas.

 

Lielākajā cilvēces karā

tanki ar zvaigznēm

un tanki ar krustiem

          tur cīnījās;

milzu pulki noasiņoja

nāves pūlēs viens otram

un arī mums

          savu spiedogu uzspiest

          un brīnījās:

 

„Tik daudz saspridzināts,

tik daudz veiksmīgi sašauts

          un dangāts,

gan mūsu, gan viņu audzes

          maltas un maltas, –

bet te atkal visur –

          zilas ceriņu bangas,

ābeles – brīnumbaltas!

 

Pilni meži un purvi

ar visās iespējamās pusēs

          šauto un kritušo kauliem;

o, pat dažlaba kapsēta

vēl pēckara poligonos

          trāpīgi bumbota, –

bet, paskat,

atkal ābeļdārzi un ceriņi

          slavina sauli

un zemes seja –

          ierakumu nesagrumbota!”

 

... Pusgadsimtu brauca,

kamēr aizbrauca pēdējie tanki...

          Nu ziedus, kas vēlas, var nolikt

          it visiem,

lai kurā pusē kurš cīnījies.

 

Pat pie zudušām mājām

ābeļdārzi un ceriņu vaļņi:

          mūsu stiprākās –

          mūsu Mažino,

          mūsu Mannerheima līnijas.

 

2011

 

 

ŠĪSVASARAS
RADOŠĀ ATSKAITE

 

– Vai ceļojāt, dzejniek,

kur tāli, jā?

 

 – Tepatās mežos, ko hārvesteri

grauž robu robos.

Nē, nebiju Antālijā,

nedz Šarm-al-Šeihā

haizivju zobos...

 

Pār Sēliju – tādi mākoņi peldēja,

kā nez kādā Ēģiptē, Turcijā;

tāpat saule trakoti kveldēja,

lietavas zemīti ņurcīja.

 

          Vēl:

skaitīju pamestas mājas

(sen gruvušās – citā ailē),

lai skaidrāks kļūst,

kā mums klājas

starp laikmetu

          spīlēm un spailēm.

 

          Vēl:

Sveicu ik druvu, ik dārzu,

ik atmiņu – senu vai pērnu.

Bet astoņdesmitlatnieki

          jauca bērnudārzu:

jo stārķi

          vairs nenesot bērnus.

 

          Vēl:

peldēju, brīžam niru.

Tad lapoju grāmatu kaudzi.

Ar divriteni un liru

centos panākt

          augošo audzi.

 

          Tā,

cerot uz atziņu lomu,

caur vasaru – spraigi vai rāmi...

– Un vai tad atradāt kādu domu?

          – Jā:

Mūsu tautai nav jāmirst.

 

2011

 

 

Imanta Auziņa kontā ap 30 dzejkrājumu/izlašu, 4 literatūras apceru un eseju grāmatas, 5 atmiņu tēlojumu un skiču grāmatas, apmēram 10 atdzejas krājumu (daži kopā ar citiem); veidojis krievu, ukraiņu (kopā ar gruzīnu rakstnieku un bij. Ukrainas vēstnieku Latvijā Raulu Čilačavu – skat. JG267:17-18) dzejas antoloģijas; pašlaik kopā ar Čilačavu strādā pie gruzīnu dzejas antoloģijas latviešu valodā. Atdzejojis Ļermontovu, Ševčenko, Bloku, Isahakjanu, daudzus mūsdienu dzejniekus. Jaunākie dzejkrājumi – Maiņu mija (2011), Zem zibens zelta saivas (2012). Atdzejots vairāk nekā 15 valodās. Vairākas literārās prēmijas, TZO, Barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme.

 

Anna Dzintare

 

 

* * *

 

Stacijas perona vientuļais tālums

Iesalis zilganā krēslas ledū

Mūžīgs

Un neaizskarams

Kā okeāna dzelme

 

Vientuļi soliņi

Tālā pelēka asfalta strēlē

Stāv it kā gaidītu mīļoto

Kurš nekad neatnāks

 

Pāri stacijas gaiteņiem

Drīz izlīs naksnīgais parfīms

Zvaigznes apbērs sliedes

Ar savu gaismu

Kā pūderi

 

Bet perons joprojām liksies tāls

Iegrimis dziļi okeānā

Tikai

Bez zivīm

* * *

 

Tu esi

Kā zemeņu saldējums

Saldums

Zem ledus

 

Pasaki man

Kad iesi prom

Lai varu atstāt

Savas durvis

Vaļā

 

Vējam un tev

 

Arī saulrieta debesis

Šodien aiz loga

Ir aukstas

Kā zemeņu saldējums

 

* * *

 

Domas iestigušas

Pelēko debesu klīsterī

Kas izplūdis tālu pāri

Augstsprieguma vadiem

 

Blakus sēž dažas vārnas

Un mēģina sarunāties

 

Zem lietussargu tumšajiem šķīvjiem

Pa ielām klīst cilvēki

Kuriem prātā

Katram savs tuksnesis

 

Tie nepaskatās augstāk

Un vārnas sēž vienas

 

Joprojām līst

 

LU Filoloģijas fakultāti beigusī Anna Dzintare pērngad saņem Rakstnieku savienības Dzejas meistardarbnīcas diplomu. Kopš 2009. gada aktīva sarīkojumos Dzeja mežā, Skaņkalnes pagasta Ģendertos.

 

 

Paulis Birznieks

 

 

Dzimšanas apliecība:

dotā vārda
nozīme / nesazīme

 

„Tā

nemaz nav tik

viegla lieta – atrast kaķim

vārdu, tā nav nekāda svētvakara

spēlīte,” rakstīja Tomass Stērns Eliots.

Atrast man vārdu, turpretī/blakus,

laikam/mūžībai, gan

bija daudz

vieglāk,

ne tā kā meklēt

un atrast pareizo Tomasu,

pēc kā saukties – aizmirsto apustuli

vai slaveno šaubīgo Tomu, angloamerikānim

pašam droši vien/daudz ticīgāk

vēlāk izvēloties Romas

katoļu Akvīnas

Svēto,

bet ne tik viegli/

paviegli, kā lielais ASV Runcis

(Tomcat in Chief) varēja aizmirst vai

noslēpt, vai pat viltot savu dzimšanas apliecību,

dzīvojot/peļojot cepuri kuldams savā

„Ziemeļarmorikas” (Džoisa vārds)

Baltajā/nebaltā

namā,

bet pilnīgā pretstatā/

atstatā, tālajā latviešu valodā,

kā mana māte, zīmīgi apliecinājusi

manu dzimšanu savā rokrak­stā, kā ar miesu

un asinīm, palaida mani pasaulē kā

kādu tīrasiņu dzīvnieku, un

tēvs, mācītājs, to vēl

parakstījis,

likuma kārtībā,

lieliem burtiem, kā kāds

Kārlis Lielais, mani svētīja/iesvētīja

garīgai dzīvei. Nē, jau toreiz, nezinu kāpēc,

viņš vairs nemēdza lietot/rak­stīt

doto priekšvārdu Kārlis,

izvēloties vidusvārda

Arnolds

pirmo burtu, ko

piekārt alfabētiskā kārtībā

uzvārdam Birznieks, kuru saprot

tikai Latvijā, un nemaz nezinot/neapzinoties,

ka Arnolds ASV nozīmēs maizes kukuli

pārtikas veikalā vai Baltā nama

apkaimē bijušo/izbijušo

vācu

restorānu, kurā

viņam patikās desiņas ar

skābiem kāpostiem. Mana baznīcas/

valsts dokumenta galvenē un piekājes zīmogā

minētā Svētā Katrīna, mocekle, mātei

rada, iezīmē dzimto draudzi,

kura kādreiz dejoja/

dziedāja

pagānu priekā, tad

ļāvās kristīties krusta nāvei/

mūžīgai dzīvošanai un vēl tālāk/vēlāk,

gribot/negribot, cieta/izcieta mocekles likteni

zem tuvāko kaimiņu/naidnieku hordām

gan no Austrumiem, gan no

Dienvidrietumiem.

Pats,

nosaukts krusttēva,

tēva drauga, mācītāja Paula

Rozenberga vārdā, nemaz nezinot/

neapzinoties, ka tas kādreiz kļūs par latviešu

tautas visspilgtāko mocekli, kas,

neizbēdzis uz Rietumiem,

uzticīgs savai draudzei

Koknesē,

izsūtīts uz

Austrumiem, it kā

palaists mājās, tika nodurts no

muguras ārpus nometnes vārtiem tikai

tādēļ, ka tas bija pasniedzis Svēto Vakarēdienu

citiem vergiem uz pēdējo dusu, pats, pats,

izmēģinājis mācītāja darbu pa

amerikāņu modei Svētā

Paula

luterāņu draudzē

Vašingtonā, pēc tam doktorējies

pasaules literatūras/dzejas profesūrai,

no kuras pensionējies tagad, nemocīts/laimīgi

lidodams starp Raimonda Paula

atbrīvoto dzimteni, kurā

„drīz snigs,” un

Rona

Paula brīvo

Teksasu, kurā vēl gaidām

pavasara lietu, dzejoju/aizdzejojos par

to, kas varētu būt, Eliota kaķa vārdiem, mans paša

„neizsakāmais sakāmais sakāmneizsakāmais

dziļais un neizdibināmais

viennozīmīgais

Vārds.”

 

 

Mana valoda dzied

Raimondam Paulam

 

Mana

valoda dzied

savā

meldijā, ne tā kā

korāļi

neveiklā tulkojumā.

Pašu

dainās raud taures

pār

Latvijas ārēm,

bez

svešām atskaņām

atbalsīs

tuvās. Kā Raimonda

dziesmās

Dundaga dun, tautas

dzejā

cīruļi dzied, ne tā kā

operā

skaļā, bet klusi no

sirds.

Gudra kā jūra valoda

viļņo

pati savā ritmā Rīgas

līcī,

čalo kā strautiņš bezvēja

mierā,

viesuļo pretī iebrucējiem

nikniem.

Vārds seko vārdam kā

vaga

vagai. Apdziedot citus, tā

salīgo

mīlu. Ejot darbā, tā

piesit

kāju, soļojot soļos

uzvaras

gaitā. Atļaujot

brīvību

dieviem un nedieviem

ļauniem,

latviešu valodai izteiksme

prātā.

Punktu tā pieliek ar

patiesību

pašu – īstenības

vārdā.

 

Paulis Birznieks, nesen pensionējies mācībspēks vairākās pazīstamās amerikāņu universitātēs, publicējis literātūrzinātniskus rakstus un dzejoļus gan amerikāņu, gan arī latviešu periodiskos kultūras izdevumos, to vidū Karogā (piem., 2002.2) un, protams, JG – turklāt jau kopš 1956. gada! Paulis ir speciālists vācu 18. gs. literatūrā, ieguvis filozofijas doktora grādu Džonsa Hopkinsa (Johns Hopkins) Universitātē.

 

 

Leons Briedis
 

zeltaino lapseņu spiets

 

 

es skrienu pa ceļu

un man pakaļ dzenas milzīgs zeltainu lapseņu spiets

putekļi kā bezdelīgas švirkstot šaudās man pie kājām

 

kaut tik tie nenogurtu pavisam līdz mājām!

 

apžilbinoša varavīksne izjumjas pārmežos

ar kuru kā nēšiem mana māte atskatīdamās sev pār plecu

nes spaiņus piesmeltus pilnus līdz pat malām ar zilgmi

 

kaut tik to neizšļakstītu pavisam līdz mājām!

 

apdullinoša pērkona rīboņā iezviedzas dābolainie padebeši

ar kuriem kā zirgiem mans tēvs atskatīdamies sev pār plecu

dzen ratus piekrautus pilnus līdz pat malām ar vēju

 

kaut tik to neizkaisītu pavisam līdz mājām!

 

aiz trejdeviņām jūrām un aiz trejdeviņiem kalniem

nule kā uzausis ilgās dienas riets

vīkšas šurp jau palēnām ar kājām

 

kaut tik tas mūs visus nepanāktu pavisam netālu no mājām!

 

es skrienu nakts tumsā pa ceļu atskatīdamies sev pār plecu

vai man pakaļ vēl dzenas milzīgais zeltaino lapseņu spiets

zvaigznes kā bezdelīgas dzirkstot šaudās man pie kājām

 

kaut tik tās nenogurtu jo vairs pavisam nav tālu līdz mājām!

 

2012

 

Dzejniekam, dramaturgam, esejistam un redaktoram Leonam Briedim šovasar Rīgā laists klajā dzejkrājums Naktsmājas bezmiegam, kura noslēgumā latviešu valodā, iespējams, visīsākais dzejolis: ORF, ej!

 

 

Jaunā Gaita