Jaunā Gaita nr. 276. pavasaris 2014

 

Māris Čaklais

Foto: Rolfs Ekmanis

 

 

Rolfs Ekmanis

DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS

Līdzīgi kā viņa līdzgaitnieki PSRS (minēšu dažus – Pauls Ēriks Rummo un Matss Trāts Igaunijā, Jevģenijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis Krievijā, Vasils Simoņenko, Mikola Vinhranovskis, Vitālijs Korotičs un Ivans Dračs Ukrainā, Ramiss Riskulovs Kirgizstānā, Fikrets Hodža Azerbaidžānā, Olžass Suleimenovs Kazahstānā, Grigore Vieru Moldovā, Rihors Baraduļins Baltkrievijā, Paruirs Sevaks un Razmiks Davojans Armēnijā) Māris Čaklais pieder tai poststaļinisma dzejnieku paaudzei, kuru darbi izpelnījās īpaši jaunāko lasītāju vētrainu atsaucību 60. gados, un vēlāk dzeja kļuva par viņu ideālu, protestu un uzdrīkstēšanās zīmi.

JAUNAIS VILNIS. Māris Čaklais bija viena no ietekmīgākajām personībām latviešu literatūrā no 60. gadiem līdz pat nāvei 2003. gadā, t. i., padomju laikā un pirmajos 12 gados, kopš Latvija atguva neatkarību. V. B. Jeitss rakstīja: Vīra prāts liek izšķirties / Nevainojama dzīve vai nevainojams darbs. Čaklais (..) izvēlējās nevainojamu darbu, nevis dzīvi (..). Viņš radīja vienu no lielākajiem un visinovatīvākajiem latviešu dzejas korpusiem. Dzeja no vienas puses – tas bija būris, kur brīva doma tika pieļauta stingri noteiktās devās. No otras puses – būrim bija zelta stieples: latviešu dzeja nekad nav bijusi – un, domājams, nekad vairs arī nebūs – uz tādas neiedomājamas popularitātes viļņa. Knuts Skujenieks (..) vēlāk apstiprināja to, ka, sākot ar 60. gadiem, dzejnieka kā pravieša funkcijas likās vissvarīgākās: Tas bija praviešu un pseidopraviešu laiks, kad atklātas un slēptas ķecerības tika ieviestas gan tekstā, gan kontekstā, gan zemtekstā. Tas bija dzejas klausīšanās laikmets: pārpildīti skvēri, teātri un sporta arēnas ļāva cilvēkiem aizdomāties, ka šie pravietiskie vārdi varētu kļūt par īstenību. Par spīti tām sāpēm, ko sagādāja cenzori, tas bija dzejnieku un publikas medusmēnesis. Visas pasaules problēmas, visu aptverošas sarunas, brīnišķīga poētiskā agresivitāte. Kultūra bija pārvērtusies par brīvības metaforu. Cilvēki, kas atradās šīs kultūras ietekmē, spēja, nopietni klausoties vai lasot dzeju un meklējot zemtekstus, justies daudz „tuvāki” brīvībai nekā ierindas cilvēki, kuri eksistēja tikai padomju dzīves ierobežotajā telpā un nespēja pacelties virs visa, kas bija dogmatisks, sastindzis un absurds. Tā bija nebeidzama kultūras un varas pretīstāvēšana, un tā pozicionēja dzeju ne vien par literatūras, bet arī sociālu fenomenu.

Pastiprinātā literatūras vajāšana 40. gadu otrajā pusē (īpaši nekrievu republikās) lika daudziem rakstniekiem krist apātijā un apklust, tomēr atmosfēra kopš 60. gadu vidus kļuva nosacīti brīvāka, pieļāva pat protestus. Oficiālie partijas ierobežojumi gan faktiski turpināja ideoloģiski noteikt tematus un rakstības stilu, slavas litānija partijai un tās vadoņiem joprojām pildīja daudzu dzejnieku un prozaiķu darbus, daļa Latvijā radīto darbu tomēr apliecināja: atsevišķi rakstnieki atrod iespējas aplūkot jautājumus un tēmas veidā, kāds bija aizliegts veselus 20 gadus pēc kara. Šie rakstnieki pārstāvēja „jauno vilni”, Māris Čaklais bija viens no tiem. (..) Viņi bija tie, kas viņi bija – dzejnieki; dzejnieki, kas savstarpēji bija pazīstami, pārzināja cits cita darbus, uzskatus. Sovetizētajā Austrumeiropā valdīja pavisam īpaša solidaritātes izjūta progresīvo dzejnieku starpā. (..).

M. Čaklā ieguldījums latviešu kultūrā nebeidzas ar dzeju vien (viņa poētiskais devums ir apkopots 17 grāmatās un piecās izlasēs): viņš ir uzrakstījis divas īsprozas grāmatas, četras eseju grāmatas, trīs autobiogrāfiskas grāmatas, memuāru grāmatu, vairākus bērnu dzejas un stāstu sējumus. M. Čaklais pieder ražīgiem dzejniekiem un rakstniekiem, viņš bija arī literatūrkritiķis un vēsturnieks, ceļojuma piezīmju autors, žurnālists, arī polemizētājs kultūras jautājumos, prasmīgs un iejūtīgs atdzejotājs, kultūras notikumu organizētājs, literāro izdevumu redaktors, jauno autoru balstītājs, intelektuālo un māk­slas aktivitāšu veicinātājs, kurš jau pirms PSRS sabrukuma riskēja kļūt par radio „Brīvā Eiropa” korespondentu Minhenē. (..) Daudzi no šiem viņa apskatiem vēlāk tika publicēti grāmatā Impērijas pēdējās kapeikas (1997).

Māris Čaklais piedzima strādnieku ģimenē Saldū, mazā senā tirdzniecības pilsētiņā Kurzemē jeb Kurlandē, pusceļā starp galvaspilsētu Rīgu un Baltijas ostu Liepāju. Arheoloģijas dati liecina – pilsētiņa Cieceres upes krastos izaugusi no kuršu apmetnes, kuras sākums datējams ar 2. gs. pirms Kristus. Tieši M. Čaklā dzimšanas dienā, 1940. gada 16. jūnijā, padomju Ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs iesniedza ultimātu Latvijas sūtnim Maskavā un nākamajā dienā Sarkanā armija pārplūdināja Latviju. Tad vēl nezināja, ka Baltijas neatkarības liktenis bija apzīmogots 1939. gada 23. augustā ar Molotova-Ribentropa paktu starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību (..).

ZĒNA GADI. Zēns uzauga vistumšākajā staļinisma periodā un mazliet liberālākos Hruščova gados. Viņa agrā bērnība – vispirms zem krieviem, tad vāciešiem, tad atkal zem krieviem – pagāja kara darbības zonā, ap­stākļos, kad neievēroja vispārējos likumus: Toties es jau biju šāvis no automāta, pīpējis īstu tabaku, redzējis vāciešus un pieredzējis citādus brīnumus, ko, nedod Dievs, bērnam gan nevajag pieredzēt (Čaklais 2000,16), viņš rak­sta savos memuāros. Divus gadus pēc kara, 1948. gadā, padomju drošības darbinieki arestēja viņa tēvu tieši tīrumā, kur viņš strādāja. Pa tēva apcietinājuma laiku, apmēram pusotru gadu, ģimene slēpās mežā, lai izvairītos no piespiedu deportācijas. (..) Lai izvairītos no režīma smagās rokas, ģimene slepeni pārcēlās uz mežainu Kurzemes apvidu Kuldīgas pusē un apmetās tukšā mājā, kuras īpašnieki bija izvesti iepriekšējā gadā.

Māris, īpaši attīstīts bērns, agri iemācījās lasīt un desmit gadu vecumā sāka rakstīt dienasgrāmatas, kurās vērojamas viņa literārā talanta pirmās izpausmes. Vietējās skolas bibliotēkas saturs nevarēja apmierināt viņa slāpes pēc drukāta vārda galvenokārt tāpēc, ka lielākā daļa pirmspadomju Latvijas izdevumu bija izņemti no plauktiem un sadedzināti vai aizsūtīti uz papīrfabriku. Par laimi, kaimiņmāju grāmatplaukti un bēniņi bija pilni ar aizraujošu lasāmvielu, arī ar aizliegtiem žurnāliem, kas izdoti neatkarības gados. Viņš lasīja nekritiski, visu pēc kārtas, sākot ar latviešu folkloras krājumiem un beidzot ar fantastiku. Viņu īpaši aizrāva vēsturiskie romāni, zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas prozas darbi, kas balstījās uz leģendām un sāgām, ieskaitot Vermlandes triloģiju, un britu rakstnieka Edgara Vollesa detektīvromāni.

Māris pionieros neiestājās (..), par spīti mēģinājumiem piespiest to darīt. Divpadsmit gadu vecumā viņš sastādīja savu žurnālu Spēriens pa galvu rokrakstā. Pa vidu bērnišķībām te bija vairāki fragmenti, kur bija skaidri redzama necieņa pret oficiāli pieņemtiem uzskatiem. Kad viņa uztrauktie vecāki to atrada noslēptu aiz notekcaurules, zēnu sarāja, bet „bīstamo” žurnālu nekavējoties iznīcināja. Kad 1953. gada 5. martā paziņo par Staļina nāvi, Čaklais atceras: viņa skolā tikai viena persona izrādīja sēras – PSRS konstitūcijas skolotājai, sievietei stāvoklī, acīs bija asaras, bet, kad pēc Staļina nāves nošāva Lavrentiju Beriju, padomju drošībnieku galvu, „imperiālistu aģentu”, pusaudzis uzraksta piemērotu dziesmiņu, ko vēlāk iekļauj poēmā „53. gada pavasaris”, kas sarakstīta 1988. gadā (Čaklais 1989a,13).

Māris Čaklais studenta gados

STUDIJU GADI. 1958. gadā Čaklais iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Vēlāk memuāros Čaklais uzslavē dažus savus pasniedzējus, galvenokārt valodniekus un literatūrzinātniekus – Arturu Ozolu (latviešu valodas vēsture), Martu Rudzīti (salīdzināmā valodniecība), Vitoldu Valeini un Vilni Eihvaldu (latviešu literatūras speciālistus) un Andreju Siņavski (krievu dzeja 20.–30. gados), kuru 1966. gada februārī notiesāja kopā ar Danielu, piesprieda cietumsodu par “pretpadomju darbību”, t.i., par netīru paskvilu sacerēšanu par savu valsti, partiju un padomju sistēmu, izsūtot tās ārzemju izdevniecībām [kā konstatē valdības oficiozā Izvestija (Čaklais 2000, 37)].

Jau pirmā mācību gada laikā Čaklais novēro, ka studenti, īpaši humanitārie, ir drīzāk negatīvi noskaņoti pret oficiālām, kā cementā lietām literārām un politiskām vērtībām. 1958. gada beigās vairākas pagrīdes literāras publikācijas mašīnrakstā cirkulē starp studentiem, piemēram, Sirds uz trotuāra, Pūt un palaid, Steidzies lēnām. Māris Čaklais ir viens no Sirds uz trotuāra sastādītājiem. Universitātes vadība bija sašutusi par šādu nepieņemamu rīcību, un tās drīz nonāca VDK (Valsts drošības komiteja) uzmanības lokā. 1959. gada 25. martā LVU Komunistiskās partijas organizācija sagatavoja rezolūciju, kurā cita starpā konstatē, ka tikai ar komjaunatnes grupas pirmorganizācijas bezdarbību izskaidrojams fakts, ka Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļas pirmajā kursā parādījās idejiski kaitīgais žurnāls „Sirds uz trotuāra”. Nodaļas un grupas komjaunatnes organizācija šādu faktu ne tikai nenosodīja, bet piekopa neiejaukšanās politiku (Čaklais 2000, 41). Latvijas KP CK slēgtā plenārsēdē 1959. gada 7.–8. jūlijā pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš pauda sašutumu: 1958. gada decembrī Vēstures un filoloģijas fakultātes studentu vidū cirkulēja mašīnraksta žurnāls „Sirds uz trotuāra”, pilns ar pretpadomju uzskatiem. Pagājušā gada jūlijā, kad studenti no Rīgas devās uz Kazahiju, dziedāja buržuāziskās Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”. Savukārt Jānis Jurgens, LVU rektors, konstatē: ... tā ir nelaime, ka pēc tam viņiem (šiem nesenajiem vidusskolu absolventiem un tagadējiem pirmā kursa universitātes studentiem, kuri sakopoja un līdzdarbojās „Sirdī uz trotuāra”) tika dots vārds žurnāla „Liesma” 6. numurā, kur viņi nāca klajā ar īpaši nepieklājīgiem smērējumiem (Čaklais 2000, 40-43). Dažus studentus par līdzdarbību žurnālā izslēdza no universitātes, citus pratināja Drošības komitejas aģenti.

Tulkojusi Beatrise Reidzāne

Turpinājums sekos [Skat. JG277]

 

Raksta pirmpublicējums: „Harmonizer of disharmony. Latvian poet and editor Māris Čaklais” – Journal of Baltic Studies. Vol 40. No. 2. June 2009. Pp. 215–243. Šeit pārpublicējam saīsināto un Beatrises Reidzānes latviskoto variantu, kas publicēts filoloģijas doktoru Ievas E. Kalniņas un Andas Kubuliņas sastādītajā rakstu krājumā Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis (Rīgā: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 288 lpp.). Skat. arī Ekmaņa apceri par Māri Čaklo Dictionary of Literary Biography (Vol. 353). Twenty-First-Century Eastern European Writers (Editors: Steven Serafin, Vasa. D. Mihailovich). Detroit-New York-London: A Bruccoli Clark Layman Book, 2009:40-47. Vidus- un Austrumeiropas rakstnieku vidū šeit atrodami raksti arī par Paulu Putniņu (Alfreds Straumanis), Gundegu Repši (Lalita Muižniece), Zigmundu Skujiņu (Alfreds Straumanis), kā arī par lietuviešiem Vytautas P. Bložė, Ričardas Gavelis, Jurga Ivanauskaitė. Nijole Miliauskaitė un igauņiem Tőnu Őnnepalu, Hando Runnel.

 

AVOTI

Čaklais, Māris. (1989a) Mīlnieks atgriežas noziegumvietā. Rīga: Liesma.

Čaklais, Māris. (2000) Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.

 

Jaunā Gaita