Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

 

 

 

 

 

 

Roberts Zuika

Ruta Veidemane

Felicita Pauļuka

Ilga Tālberga

Arnolds Ruperts

 

MŪŽA GAITAS BEIDZ – Koru diriģēšanas leģenda un pedagogs Roberts Zuika (1913-2015). Kad vācu okupācijas laikā Latvijas armijas virsniekam 1943. gada vasarā liek uzvilkt leģionāra uniformu (1943), viņš nodibina savas rotas vīru kori Dundagā (1944), pēcāk korus gūstekņu (Putlosā) un bēgļu laikā Vācijā, trimdā Anglijā (1947) un ASV (1961). Virsdiriģents (kopš 1965) vairāk nekā desmit latviešu dziesmu svētkos trimdā un vēl lielākā skaitā dziesmu dienās, bet Latvijā (kopš 1990) vadījis kopkori visos lielajos dziesmu svētkos, arī 2013. gadā, kad Mežaparkā tika sveikts ar ovācijām. Vairākkārt vadījis Jāzepa Vītola Dziesmu dienas Gaujienā. Kopā ar domubiedriem nodibina (1967) regulārās Garezera Dziesmu dienas (Mičiganā, ASV), līdzdibinātājs (1968) rakstu krājumam Latvju Mūzika, redaktors (kopš 1975).

 

Valodniece, literatūras zinātniece un kritiķe Ruta Veidemane (draugu pulkā – Rutišs) (1933-2014), daudzus gadus Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece, neraugoties uz sovjetu okupācijas gados „obligāto” sociālistiskā reālisma metodi, pag. gs. 60. gadu otrā pusē un 70. gados sāk analizēt literārus tekstus kā mākslas darbus, piem., izcilajā dzejas vērtējumu grāmatā Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika (1977). Bez daudziem dzeju skaidrojošiem tekstiem periodikā, publicēta grāmata Latviešu valodas leksiskā sinonīmija (1970). Un viens no pēdējiem pētījumiem – bagātīgi tekstoloģiski komentāri Ulža Bērziņa un Knuta Skujenieka latviskotajai Teikai par Igora karagaitu (2014).

 

„Latvijas zīmols” pasteļglezniecībā Felicita Pauļuka (1925-2014), Ģederta Eliasa un Leo Svempa skolniece, leģendārā gleznotāja Jāņa Pauļuka sieva, mūza un modelis radīja virkni izcilu portretu, atklājot personības daudzpusību, garīgās dzīves dziļumus un tās nozīmību latviešu kultūrā. Tikpat slaveni ir viņas sieviešu aktu gleznojumi, kuros pirmajā plānā izvirzās sievietes emocionālās dzīves atklājums.

 

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre, un tās „labais gariņš”, Dr. hist. Ilga Tālberga (1943-2014). Pētījusi Latvijas zinātnes vēsturi, sekmējusi (1995-2004) Letonika.lv – uzziņu un tulkošanas sistēmu, kas sniedz sistematizētu, enciklopēdisku uzziņu un tulkošanas informāciju, un ietver Latvijas Enciklopēdisko vārdnīcu, Terminu vārdnīcu, datorvārdnīcas, datorenciklopēdiju Latvijas vēsture, kā arī latviešu literatūras grāmatu pilnus tekstus.

 

Viens no 3x3 nometņu ārpus Latvijas kustības pamatu licējiem (ASV, 1980. gados) Dr. Arnolds Ruperts (1932-2014), zobārsts (U. of Michigan, Ann Arbor), pirmā prakse ASV armijā pulkveža pakāpē (1957-1960). Pēc neatkarības atgūšanas 3x3 kustība izplatās arī Latvijā. Skat. Birutas Abulas rakstu „Trīsreiztrīs fenomens“ JG276:64-67.

 

(mb) (re)

 

 

Dzejniece Anna Dzintare

Signe Baumane pēc filmas Akmeņi manās kabatās pirmizrādes Rīgā

Avīzes Latvija Amerikā izdevēja valdes priekšsēde Skaidrīte Tēraude un galvenā redaktore Vita Gaiķe (labā pusē)

 

CILDINĀJUMI/BALVAS

 

Ēģiptē ieslodzītais, tagad atbrīvotais Kataras telekompānijas Al Jazeera English žurnālists Pēteris Greste, kurš kopā ar diviem citiem žurnālistiem pirms vairāk nekā gada tika aizturēts un netaisnīgi nostiesāts uz septiņiem gadiem, saņēmis otro augstāko Austrālijas žurnālistikas balvu (wan-infra.org). Greste ir Latvijas un Austrālijas dubultpilsonis.

 

Nacionālā etniskās preses un mēdiju padome Kanādā (National Ethnic Press and Media Council of Canada) piešķīrusi laikrakstam Latvija Amerikā balvu kā vienam no vecākiem etniskiem laikrakstiem Kanādā, atzīmējot arī latviešu kopienas salīdzinoši nelielo skaitu.

 

Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balva piešķirta Signei Baumanei par panākumiem animācijas filmu laukā (skat. Lindas Treijas rakstu par Akmeņiem kabatās – JG277:40).

 

Carnikavā pasniegta (13.XI) Ojāra Vācieša literārā prēmija dzejā Annai Dzintarei par savu pirmo grāmatu Eju pa svešu ielu. (Viņa ir viena no tiem jaunajiem dzejniekiem/prozaiķiem, kuru pirmās publikācijas iespiestas JG – skat. jaunagaita.net).

 

LTV1 tiešraidē (16.XI) LNB Lielās lasīšanas finālā noskaidrota Latvijas iedzīvotāju mīļākā grāmata – Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas. Balsošanā tā cīnījās ar Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni, Imanta Ziedoņa Epifānijām, Ērika Marijas Remarka Trīs draugiem un Vladimira Kaijaka Likteņa līdumniekiem.

 

PBLA balva piešķirta Dr. Guntim Šmidchenam par Baltijas studiju programmas izveidi Vašingtonas Universitātē un viņa nozīmīgo ieguldījumu latviešu, igauņu un lietuviešu kultūras un izglītības veicināšanā. Iepriekš apbalvots ar Latvijas Atzinības krustu un Igaunijas Māras zemes krustu.

 

Baltijas valstu prezidenti Andris Bērziņš, Daļa Grībauskaite un Tomass Hendriks Ilvess Berlīnē saņēmuši (2014.6.XI) Vācijas Preses izdevēju savienības augstāko apbalvojumu „Zelta Viktorija” kategorijā „Gada eiropieši”.

 

No PBLA Kultūras fonda – Goda balvas Intai Purvai par mūža darbu latviešu kultūras veicināšanā Kanādā; latviešu diasporas skolu darbiniecei Dainai Grosai (Austrālijā); Goda diplomi tautas deju veicinātājai Mārai Simsonei un māksliniekam Andrim Leimanim (Kanādā); Atzinības raksti Trimdas dziesmu svētku tradīcija Eiropā (2013) autoram Aivaram Sinkam (Anglija); latviešu emigrantu dzīves dokumentētājām Īrijā Ingunai Miezei un Laimai Ozolai. pianistam Pēterim Zariņam (Kanādā), teātriniecei, dzejniecei, publicistei Dacei Micānei Zālītei un audējai Vērai Mednei (ASV).

 

Jānis Joņevs par romānu Jelgava 94 saņēmis ES Literatūras balvu kā viens no labākiem jaunajiem autoriem Eiropā.

 

Literatūras festivāla Prozas lasījumi 2014 galvenās balvas ieguvuši Pauls Bankovskis (par stāstu „Kur pazuda saimnieks?”), Nilss Sakss (par stāstu „Zēns, kuram sāpēja vēders”) un Svens Kuzmins (par stāstu „Zbigņevs un dēli”).

 

Grand Prix (23.XI) režisoram Elmāram Seņkovam par izrādi Ezeriņš, kas iestudēta pēc Jāņa Ezeriņa noveļu motīviem. Gada aktrises un Gada aktiera lauri piešķirti Agnesei Jēkabsonei par dziedātājas Edītes Piafas likteņa iedzīvinājumu iestudējumā Piafa Liepājas teātrī un Dainim Grūbem par Bena lomu Dailes teātra izrādē Izraidītie. Par Gada izrādi atzīta Piafa.

 

Par Nacionālās kultūras padomes Izcilības balvas kultūrā laureātiem kļuvuši tenors Aleksandrs Antoņenko, kinorežisors Jānis Nords un muzejs Žaņa Lipkes memoriāls.

 

Ministru kabineta Atzinības raksts (28.X) Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas autoram, arhitektam Gunaram Birkertam. Viņa projektētā „Gaismas pils” kļuvusi par Rīgas simbolu, ceļ nācijas pašapziņu, kā arī saliedē sabiedrību un paver iespējas nebeidzamam izziņas procesam.

 

(re)

 

 

Pērngad augustā atklāto Latvijas Nacionālo bibliotēku, kuras atsevišķas telpas pielāgotas Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē vajadzībām, www.travelandleisure.com dēvē par vienu no „saistošākajām, futūriski fantastiskākajām” tūristu atrakcijām pasaules mērogā.

Foto: Ieva Lūka / tvnet.lv

 

JAUNIZDEVUMI

 

 

Klausāmgrāmatā Bumbucītis un Ņukucītis sakopotas 2001. gadā mūžībā aizgājušā dzejnieka Aivara Neibarta pasaciņas un dzejoļi, kas līdz šim publicēti tikai periodikā.

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS

 

Jānis Rokpelnis Parīzē piedalījās dzejas vakarā, kurā iepazīstināja klausītājus ar krājuma Rīgas iedzimtais atdzejojumu franču valodā (tulk. Alain Schorderet)) L’Aborigčne de Riga.

 

Briseles sabiedriskajā transportā un pieturvietās jau ceturto gadu festivāla Transpoesie ietvaros lasāmi 30 dzejoļi oriģinālvalodās un tulkojumos franciski un nīderlandiski, viņu vidū arī Marta Pujāta dzejolis pārbrauktuve.

 

Reiņa Runča bilingvāls dzejas krājums latviešu un japāņu valodā (tulk. Ayumi Kurosawa).

 

Maskavas apgādā Ojārs Vācietis. Ex. Libris, kurā Vācieša dzeju atdzejojis Sergejs Moreino.

 

(vg)

 

 

DZEJA

 

Krājumā bez komentāriem sakopoti 2001. gadā mūžībā aizgājušā dzejnieka Pētera Zirnīša dzejoļi, kas sarakstīti viņa mūža pēdējā desmitgadē.

 

Ingas Gailes dzejoļu krājumā ģimenēm ar dažāda vecuma bērniem Vai otrā grupa mani dzird? atspoguļojas bērnu un pieaugušo klātbūtne pilsētā, kur aizrit viņu ikdienas dzīve.

 

Arī Ieva Samauska savu jauno dzejoļu krājumu Oliņš Boliņš sēž uz soliņa velta lieliem un maziem, un tas sagādāšot prieku lasītājiem no gada līdz 121 gada vecumam.

 

(vg)

 

 

PROZA

 

Sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts iznācis trešais romāns, un tas ir Paula Bankovska 18, kurā aprakstīti divi latvieši – viens 1917. gada rudenī, otrs 21. gs. otrā gadu desmitā, abi domā par 1918. g. notikumiem, dibinot Latvijas valsti.

 

Viestura Rudzīša cikla pirmā grāmata Pilni pagrabi partizānu no veikalu plauktiem jau gandrīz pazudusi, tagad iznākusi jau otra – Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes, kuras galvenais varonis ir vīrietis, kas dzīvo divās telpās – ģimenes un ārpusģimenes.

 

Aivars Kļavis ar 11 stāstiem par vīriešiem cenšas mainīt ieradumu, kas valdot literatūrā jau no brāļu Kaudzīšu laikiem, rakstīt galvenokārt par sievietēm, un savos stāstos attēlo visdažādākos vīriešu tēlus – ikdienas pilsoni, bezpajumtnieku, narkomānu, kara noziedznieku utt.

 

Latgales ļaužu dzīvi var iepazīt Luānas Loinertes romānā Latgales sāga, kurā attēlots Monikas Skuteles Sedolas dzimtas dzīvesstāsts, 20. g.s. vētrām nākot pāri un mainot viņu dzīves līdz nepazīšanai.

 

Daina Avotiņa ar Rūdi noslēdz vēsturisko romānu triloģiju, kurā risinātas Ziemeļvidzemes latviešu Rimežu dzimtas gaitas uz 20. g.s. vēsturisko notikumu fona.

Sava tēva un mātes cilšu stāstu grāmatā No kurienes nākam izstāstījusi rakstniece, skolotāja un novadpētniece Lūcija Ķuzāne.

 

(vg)

 

 

DAŽĀDA SATURA

 

LU LFMI pētnieces Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā – II Pasaules kara beigās, kad meži un purvi kļuva par militāras pretošanās vietu okupantiem.

 

Viens no nozīmīgākajiem aizgājušā gada nogales grāmatniecības jaunumiem ir LMA Mākslas vēstures institūta paspārnē izdotā Latvijas mākslas vēsture 1890-1915. Vienlaikus ar latviešu izdevumu iznācis arī angļu tulkojums.

 

Tuvojoties vēsturnieka, publicista un rakstnieka Ulža Ģērmaņa simtgadei 2015. gada oktobrī, izdota viņa sarakste ar filologu Didzi Liepiņu Maiņu laika zīmes, Sarakste 1990-1997, kurā atainojas Latvijas valsts atjaunošanās gadi un lasāmi vērtīgi un trāpīgi vērojumi un secinājumi, ko varētu ņemt vērā arī šodienas politiķi, domājot par Krievijas pašreizējo agresiju (skat. arī 46. lpp.).

 

Astrīda Skrube sarakstījusi Vladimirs Kaijaks par, viņas vārdiem sakot, Latvijā visplašāk pazīstamo rakstnieku, mūžībā aizgājušo (2013) autoru.

 

Māksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei jubilejā Nora Ikstena veltījusi Runā manis vainadziņš, tajā blakus savām esejām par unikālo vainagu kolekciju un mākslinieces dzīves skaistajiem un skumjajiem mirkļiem iekļaujot fotomākslinieka Armanda Lāča fotografētos mākslinieces darbus no izstādes Vainagi.

 

Muzikoloģe un žurnāliste Olga Pētersone grāmatā Costa diva. Sarunas ar Latvijas operdziedātājām sarunājas ar Latvijas Nacionālās operas solistēm Inesi Galanti, Sonoru Vaici, Ingu Kalnu, Elīnu Garanču, Kristīni Opolais, Marinu Rebeku un Lieni Kinču, iepazīstinot ar viņu bagāto iekšējo pasauli.

 

Rīgas salās sakopotas Gundegas Repšes esejistiskas apceres par Rīgas esošo un izzudušo salu dzīvi un Kaspara Gobas dokumentālās fotogrāfijas, apskatot gan laikus, kad Rīgā bija vairāk nekā 100 salas, gan mūslaiku realitāti.

Jura Zvirgzdiņa divas jaunākās pasakas Ziemas pasaka un Miega pasaka iznākušas krāšņā liela formāta grāmatā ar brīnišķīgām mākslinieces Anitas Paegles ilustrācijām.

 

Rakstnieka Jāņa Joņeva un mākslinieka Reiņa Pētersona bilžu grāmata Slepenie svētki pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem rāda lietu pasaules slepeno dzīvi.

 

(vg)

 

 

TULKOJUMI

 

Apbalvotās igaunietes Enes Mihkelsones (Ene Mihkelson) romānā Mēra kalps (tulk. Guntars Godiņš) aptverts plašs laiks – nesenie grautiņi pie Aļošas pieminekļa Tallinā, neatkarības atjaunošana pagājušā gadsimta 90. gados, padomju gadi, NKVD un VDK aktīvā darbība pēc kara, mežabrāļu cīņas, II Pasaules karš, brīvvalsts, baltvāciešu kundzība un visam pāri – nodevība vienas dzimtas ietvaros.

 

Lietuvā dzīvojošās krievietes Lenas Eltangas (Лена Элтанг) mistikas, romantikas un detektīvelementu caurvītais romāns Akmens kļavas (Каменные клёны) (tulk. Maira Asare) risinās pansijā, kas atrodas izdomātā ciematiņā Velsā.

 

Mākslas socioloģes Sāras Torntones (Sarah Thornton) Septiņas dienas mākslas pasaulē (Seven Days in the Art World) (tulk. Mārtiņš Zelmenis), kas aizraujošā veidā atklāj mūsdienu mākslas pasauli, ir lasāma jau 17 valodās un tiek izmantota kā mācību literatūra vairākās universitātēs.

 

Džeimsa Patersona (James Patterson) jaunais trilleris Zoo (tulk. Aija Čerņavska) tiek raksturots kā aizraujoša lasāmviela pat vīriešiem, mēģinot atrisināt problēmu, ko darīt ar dzīvniekiem, kas uzbrūk cilvēkiem.

 

Zviedrs Jūnass Jūnasons (Jonas Jonasson) romānā Analfabēte, kas prata rēķināt (Analfabeten som kunde räkna) (tulk. Rute Lediņa) turpina uzjautrināt lasītājus ar savu asprātīgo humoru.

 

ASV dzīvojušā Lietuvas ebreja Sidnija Aivensa (Sidney Iwens) (īstajā vārdā Šaike Ivenskis) vēsturiskā grāmata Debesis tik tumšas stāsta par ebreju baiso likteni Daugavpilī II Pasaules kara laikā.

 

Pasaules slavu ieguvušās jaunās somietes Sallas Simukas (Salla Simukka) Sniegbaltītes triloģija – Sārta kā asins. Balta kā sniegs. Melna kā ogle (Punainen kuin veri. Valkea kuin lumi. Musta kuin eebenpuu) (tulk. Anete Kona) līdzinās Stīga Lārsona un Jū Nesbē darbiem.

 

Izdevēji apgalvo, ka krievu/ebreju izcelsmes amerikāņu domātājas/rakstnieces Ainas Rendas (Ayn Rand, īstajā vārdā Alisa Rosenbaum) antiutopija Himna (Anthem) (tulk. Ilmārs Šlāpins) neatstās vienaldzīgu nevienu.

Norvēģis Gunsteins Bake (Gunstein Bakke) ar grāmatu Moda un Oda. Romāns par satiksmi (Maud og Aud. Ein roman om trafikk) (tulk. Dace Deniņa) rāda jaunu pieeju priekšstatiem, kas ir auto satiksme un ko tā ar mums dara, kā arī parāda to, kāds patiesībā var būt romāns.

 

(vg)

 

 

MŪZIKA/OPERA

 

Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejai veltītajā programmā Pastāvēs, kas pārvērtīsies iekļauti vairāk nekā 800 notikumu. Viens no tiem – viesrežisora Kirila Serebreņņikova muzikālais iestudējums Raiņa sapņi Latvijas Nacionālajā teātrī (29.I) – Raiņa dzīves ceļš no piedzimšanas jeb nebūtības līdz nāvei jeb mūžībai. Viesturs Kairišs iestudē lugu Uguns un nakts nākamai sezonai, bet Rēzija Kalniņa gatavo uzvedumu Vēstules... ar Raiņa un Aspazijas dzeju.

 

Pērn decembrī Richarda Štrausa 150. jubilejas gadā Elīna Garanča atveido Oktaviānu trijās Der Rosenkavalier (Rožu kavaliera) izrādēs Berlīnes Vācu operā (Deutsche Oper Berlin).

 

Elīna Garanča Karmenas lomā

Foto: Ken Howard/Metropolitan Opera

 

Soprāns Marina Rebeka Metropolitēna operā Ņujorkā (2015.7.I) saņem atzinīgus novērtējumus par Violetas lomu Traviatā spoža balss un valdzinošs temperaments. Metropolitēnā šajā sezonā uzstājas arī Kristīne Opolais Mimi lomā operā La Bohčme un pēcāk Elīna Garanča operā Carmen. Ņujorkas laikraksts The Wall Street Journal (2015.9.I) ievietojis pagaru, ilustrētu rakstu (autore Corinne Ramey, kultūras norišu apskatniece) mūsu operas dīvām/mūziķiem „On NYC Stages, a Bounty of Latvian Performers” (Latviešu mākslinieku devums uz Ņujorkas skatuvēm), kur minēta arī virkne citu mūziķu.

 

Gadskārtējais Bacha kamermūzikas festivāls šogad daļēji veltīts Karla Fīlipa Emanuela Bacha 300. jubilejai (piektajam no Johana Sebastiāna Bacha 20 bērniem). Drīz pēc tam (16.XI) Mazajā ģildē ar baroka mūziku uzstājas poļu Capella Cracoviensis, bet 10 dienas vēlāk (26.XI) – Maskavā bāzētais Pratum integrum.

 

Bostonas Simfoniskā orķestra maestro Andra Nelsona vadībā sezonas kulminējošais koncerts (2014.21-22.XI) izpelnījās publikas un kritiķu atzinību par diriģenta mūzikālo talantu, gaišo personību, iejūtīgo uzstāšanos un skaņdarbu izvēli viņa pirmajā BSO sezonā. Ērika Ešenvalda kompozīcijas pirmatskaņojums Lakes Awake at Dawn [Ezeri atmostas rītausmā – ar Tenglvūdas kori (Tanglewood Festival Chorus) un Peidžas (Edita Page) angliskotiem Ingas Ābeles dzejprozas Atgāzenes stacijas zirgi fragmentiem un paša komponista vārdiem] The Boston Globe kritiķa Eihlera (Jeremy Eichler) novērtējumā: … nemierīgas un uzbudinošas skaņas uzbur bezmiega nakti mežā, vienatnē. Seko spēcīgas kora balsis, no kurām izlaužas ūdensputnu klaigām līdzīgs savvaļas stīgu instrumentu glissando. Nobeigumā sirsnīgi pausta „lūgšana pēc gaismas”. Noklausoties šo uzvedumu, rodas vēlēšanās saņemt vēl vairāk šādu kompozīciju no Nelsona dzimtenes.

 

The Arts Fuse kritiķa (Cashman Kerr Prince) ieskatā Ešenvalds radījis spēcīgu, pat kinematogrāfisku gleznojumu. Skat. Helēnas Ginteres rakstu par Andri Nelsonu JG:267:27-30.

 

Hyperion Records laidusi klajā Ērika Ešenvalda albumu Northern Lights, ko iedziedājis Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžas koris diriģenta Leitona (Stephen Layton) vadībā, piedaloties arfistei Prīsai (Sally Pryce) un ansamblim Trinity Brass.

Par Grammy laureātu kļuvis Kalifornijā mītošais basbaritons Pauls Berkolds, vokālists albuma Plectra&Percussion Dances ierakstā.

 

LNO (5.XII) pasaules pirmizrādi piedzīvo Artura Maskata opera Valentīna, kas tapusi pēc kinozinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfijas motīviem. Librets (autori Liāna Langa un Arturs Maskats) ataino Latvijā dzīvojošām tautām būtiskas, dramatisma pilnas lappuses laika posmā no 1939. līdz 1944. gadam.

 

(jž) (re)

 

 

TEĀTRIS

 

Alvis Hermanis nāk klajā ar skarbu paziņojumu (Ir, LA.lv, delfi.lv 6.XI) par Putina uzvedību režisora iestudētajā izrādē Šukšina stāsti: Putins uzkāpa uz skatuves un teica propagandisku runu, kurā centās padarīt par savas ideoloģijas sabiedroto arī autoru Vasiliju Šukšinu, kurš jau sen vairs nav starp dzīvajiem un kuram ir liegta iespēja pretoties šai manipulācijai. Labi zinādams Šukšina biogrāfiju un viņa daiļradi, gribu stipri apšaubīt, ka rakstnieks kļūtu par Putina sabiedroto, ja būtu nodzīvojis līdz šodienas notikumiem, norāda Hermanis un turpina: Sāksim ar to, ka viņa tēvu 1933. gadā apcietināja un pēc tam nošāva čekisti. Viņa literārajos darbos starp rindām ir nojaušama diezgan negatīva attieksme pret padomju varu (cik to ļauj tālaika cenzūras ierobežojumi). Šukšins iemiesojis krievu cilvēka vislabākās īpašības – sirds gudrību, emocionālu viedumu un humora izjūtu. Nekad neticēšu, ka viņš atbalstītu un pievienotos tai sovjetiskajai lumpeņu psihodēlijai, kas šodien dominē Krievijas sabiedrībā un kuru Putins mēģina iepakot kā krieviskā garīguma atdzimšanu, saka Hermanis ar piebildi, ka pēdējā laikā Putina ideologi regulāri savās publikācijās cenšas par saviem sabiedrotajiem padarīt arī sen nomirušus krievu kultūras klasiķus – sākot no Puškina un beidzot ar Visocki – neviens pasaulē nenoliedz, ka Krievijas kultūrai ir diža vēsture, bet tiem sen nomirušajiem cilvēkiem nav nekāda sakara ar Putina antikrievisko ideoloģiju. Tas, ka Krievijas prezidents apmeklē teātra izrādi, kuras režisors tieši mēnesi pirms tam ir iekļauts šīs valsts melnajā sarakstā, protams, pierāda tikai to, ka Kremlī šobrīd labā roka nezina ko dara kreisā. Tas liecina par nesakarīgu uzvedību, kas ir bīstama tieši tāpēc, ka vairs nav loģiska. Kā sabojājusies rotaļlieta, kuras kustības vairs nav aprēķināmas – tā Alvis Hermanis.

 

(re)

 

 

TĒLOTĀJMĀKSLA

 

Purvīša balvu 2015 (28 500 eiro) ieguvis Miķelis Fišers par izstādi Netaisnība, kas bija skatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

 

Tukumā Dzejas un Mākslas dienās „Vārti uz Kurzemi” (12.-14.IX) izstādē „Kurzemes māksla”, citu vidū, rādīti Augusta Annusa, Anša Artuma un Jāņa Tīdemaņa darbi, bet Tukuma domē vienuviet bija aplūkojami 32 Liepājā, Tukumā, Ventspilī, Talsos, Kuldīgā un Saldū dzīvojošo mākslinieku gleznas, keramika, grafika. Kuldīdznieki paši veidoja instalāciju „Jauna sezona”.

 

Baiba Vegere, kura šobrīd viena no aktīvākām pasteļglezniecības meistarēm, izrāda savus darbus Rīgas galerijā „Daugava”, kas izdod arī Andas Treijas grāmatu par mākslinieci.

 

Latvijas goda konsulātā Vankuverā (Kanādā) norisinājusies Ievas Baklānes un Laura Milbreta gleznu izstāde.

 

Latvijas Mākslas akadēmijā atklātās Keramikas katedras 90 gadu jubilejas izstādē „200. telpa” redzams 37 studentu un 5 pasniedzēju veikums.

 

Toronto galerijā Wichwood Barns Peter MacKendrick skatāmi Elvigas Sebres 29 melnbaltie deviņvīru spēka zieda zīmējumi un divi citi darbi.

 

Galerijā „Daugava” LMA asociētās profesores, keramiķes Līgas Skariņas izstāde Gaismas forma sastāv no dažādiem gaismas ķermeņiem, kas veidoti galvenokārt no baltās akmens masas.

 

Gadu mijā Saules sistēmas perspektīva „Arsenālā” vairāk kā 70 mākslas darbi veltīti Visuma izpratnei no sena mitoloģiska pasaules skatījuma līdz zinātnes faktu apcerei un jaunu tehnoloģiju izgudrojumu izmantošanai. Reliģija, zinātne, astronomija, kosmosa apguve, science fiction ir visbiežāk izmantotie instrumenti, lai mākslā interpretētu to, ko mēs savā Saules sistēmā varam saskatīt debesīs un redzēt aiz Saules sistēmas. Arī mākslinieki pasaules mikro procesus vizualizē tēlainās līdzībās ar Visuma makro procesiem.

 

Havajas U. (U. of Hawaii) akadēmiskā apgāda izdoto Marionas Kostas (Costas) grāmatu Hawai’i’s Animals Do the Most Amazing Things! (Havajas dzīvnieki dara viskuriozākās lietas! – U. of Hawaii Press, 2015) bagātīgi ilustrējusi Rēna Ekmane, kura, pēc mākslas studijām divās Kalifornijas augstskolās, lieto savu talantu apdraudētās dabas un, īpaši, apdraudēto dzīvo radību aizsardzības veicināšanai.

 

 

Mākslas muzejā „Rīgas Birža” pirmizrāde (2014.16.XII) dokumentālai filmai Gleznotājs Laris Strunke (rež. Maija Smildziņa).

 

(mb) (ie)

 

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS

 

KUDOS LILITAI ZAĻKALNEI! – JG redakcijas loceklei, par zinātņu doktores grāda iegūšanu Stokholmas Universitātē, sekmīgi aizstāvot disertāciju Back to the Motherland / Rapatriation and Latvian Émigrés 1955-1958 (Atpakaļ uz dzimteni / Repatriācija un latviešu emigranti 1955-1958. Skat. recenziju 68. lpp.). Sidnejā, Austrālijā, dzimušā Minsteres Latviešu ģimnāzijas absolvente (1973) Zaļkalne (dz. Puķīte) iegūst bakalauru (1975) Kalifornijas U. (University of California, Berkeley) un Fil. kand. gradu baltu valodās (1981) Stokholmas U., kur ir pasniedzēja (kopš 1995) un līdzstrādniece (kopš 1997) projektā Diktatūra un kultūra Latvijā un Lietuvā, 1926-1991.

 

Anna Dagda, kā vēstī literatūrkritiķe Anda Kubuliņa konferencē LU Akadēmiskajā bibliotēkā (2015.22.I), ir dzejniece, kura ar vienu krājumu nostājas blakus Vizmai Belševicai un Aspazijai. Viņas dzeja ir mīlestības dzeja, kas iekļauta viņas vienīgajā dzejoļu krājumā Līdzības (1950). Bēgdama no otrreizējās PSRS okupācijas, viņa devās (1944) trimdā uz Zviedriju. Latvijā nodibinātā Annas Dagdas fonda balvas piešķirtas Ingunai Jansonei, Mārim Salējam, Ingai Gailei, Andrai Manfeldei un Arvim Vigulam.

 

Pirms piecarpus gadiem „Dažu vārdu” sadaļā „Ērmotas būšanas” (JG258:55) paudām neizpratni – par „Latvijas Preses Hronikas” neloģisko nostāju attiecībā pret aizrobežā veidotām latviešu publikācijām, ieskaitot „Jauno Gaitu”, kuras liela daļa līdzstrādnieku ir Latvijā mītoši rakstnieki, kritiķi vai mākslinieki, proti, LV bibliogrāfijas oficiālajā rādītājā JG iekļauta „ar Latviju saistītu” citvalodu izdevumu sadaļā „Letika”. Vai tad šajos digitālajos laikos patiešām ir tik svarīgi, kur viens vai otrs izdevums tiek „likts driķķē”? Bet vismaz ir labi zināt, ka Ulža Bērziņa, Imanta Auziņa, Ingmāras Balodes, Ildzes Krontas u.d.c. oriģināldarbi JG lappusēs ir „ar Latviju saistīti”... Vēl mistiskāka būšana ir ar citvalodu izdevumu sadaļā iegumzītajām avīzēm „Laiks” un „Brīvā Latvija”. Abu redakcija atrodas Rīgā, Ausekļa ielā, tās vadītāja ir tīrasiņu „Latvijas latviete” un BL tiek arī iespiesta Latvijā.* Vai (pēc veseliem 18 gadiem!) tās varētu būt LPSR domāšanas atliekas? Šā vai tā, Fausts teiktu: „Tur var it gudris vīrs pat apmulsīties”, uz ko Mefistofels atbildētu: „Tas nākošās reizās ies labāk, es ceru, / Ja mācāties visu reducēt / Un ar, kā pienākas, klasificēt” (Raiņa tulk.) – tā rakstījām JG 2009. gada septembrī. Šķiet, līdzīgas „ērmotas būšanas” dažbrīd uzpeld vēl šodien, pat Latvijas literatūras establišmenta augšgalā, piem., Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstītā literatūras žurnāla Latvju Teksti (2014,7:63) 14 rindiņu garā īsrecenzijā par Eduarda Silkalna apkopotajām recenzijām (2007-2014) publikācijā Par grāmatām un dzīvi (Rīgā: Vesta-LK, 2014) atrodama šāda dīvaina vārdkopa: …recenzijas, kas publicētas Amerikas latviešu laikrakstā Laiks” un Eiropas latviešu laikrakstā „Brīvā Latvija”, acīmredzot domātas vecākās paaudzes lasītājiem, kuri joprojām mīt Ulmaņa laikā izveidotajā un trimdas „Jaunās Gaitas” paaudzes mazliet modificētajā latvietības izpratnē un kurus vajag aizbildnieciski brīdināt, ja romānā parādās kaut nedaudz žargona, nelineāra stāstījuma, seksa, vardarbības un citu lietu, kuras „svešās” literatūrās būtu pieņemamas, bet pašmāju literatūrā uzskatāmas par apgrēcību. Lietojot recenzenta paša izteiku, tas izklausās vairāk nevis pēc grimšanas realitātē, bet gan savu subjektīvo izjūtu dūkstīs. Varbūt vienkārši misēklis, jo diasporas situācija autoram nebūt nav sveša. Jāpasmaida par piesauktajiem Ulmaņlaiku ietekmētiem ļautiņiem – laikam jau briesmīgi sīkstas, garīgi možas un turpat simtgadīgas večiņas un tikpat sīksti večuki, kas kāri kā Nirvanā ieniruši Silkalna pēdējos septiņos gados publicētajās recenzijās. [Informācijas labad, Silkalns, kurš pēdējos 15 gados nav publicējies rakstu krājumā JG, savu pirmo recenziju kopojumu Kritikas krāja: grāmatu vērtējumi 1957-1994 laiž klajā Austrālijā (1994)]. Tāpat var „apmulsīties” par anotācijas autora minēto, visai mistisko JG paaudzes mazliet modificētu latvietības izpratni, ja pēdējos septiņos gados (un jau krietni pirms tam) lielumlielais vairākums no JG līdzstrādniekiem ir dažādu paaudžu „Latvijas literāti”, kuru paudumi neko daudz neatšķiras no LT „brīdinājumiem” un „aizbildnieciskuma”. Bez tam anotācijā pavisam piemirsti ekonomiskie emigranti, kuru skaits jau sen pārspējis ātri vien izmirstošo II Pasaules kara politisko bēgļu skaitu. Uz kultūrai veltītās JG globālo misiju un tās latvietības izpratni visai precīzi norādījis LZA prezidents Ojārs Spārītis (JG279:1). Lai nu kā, nākas atkārtot Raiņa tulkoto Mefistofeļa atbildi Faustam: „Tas nākošās reizās ies labāk, es ceru, / Ja mācāties visu reducēt / Un ar, kā pienākas, klasificēt”.

* Kopš 2014. gada vidus Laika/BL redakcija atrodas Ģertrūdes ielā 27, namā, kura īpašnieks ir savulaik Kanādas latvietis Andris Auziņš.

 

(re)

 

 

MEDIJI/PERIODIKARFE/RL (Radio Free Europe / Radio Liberty) un VOA (Voice of America) uzsāk (2015.5.I) pārraidīt 30 min. garu TV programmu Nastojaščeje vremja (Tekošais moments/Current Time) Latvijas krievu raidstacijas TV5/MTG TV paspārnē. Programma krievu valodā (ziņas, intervijas, apskati, politiska satīra etc.) jau kopš pērngada oktobra redzama arī Gruzijā, Lietuvā, Moldovā un Ukrainā, arī interneta portālos.

 

Muzejs un pētniecības centrs Latvieši pasaulē no pērngada novembra tīmeklī piedāvā jaunu mājas lapu pirmsskolas/sākumskolas vecuma bērniem: mazputnins.lv. Kā zināms, Mazputniņš bija vienīgais regulārais žurnāls (1959-1994) bērniem pēckara trimdā. Finansiālie atbalstītaji: LF, PBLA Izglītības padome un ALAs Izglītības nozare.

 

Pētnieces/žurnālistes Rudīte Spakovska, Sanita Jemberga, Aija Krūtaine, Inga Spriņģe pētījumā „Vai ir dzīve pēc krīzes?” konstatē, ka no Baltijas valstīm Igaunijā ir vislabākā situācija gan finanšu, gan sabiedrības uzticības, gan patēriņa, gan brīvības ziņā. Attiecībā uz Latvijas populārāko mediju situāciju sarukuši ienākumi, aizgājuši lielie, starptautiskie spēlētāji un noticis atkritiens preses brīvībā. Vissmagāk cietis Lietuvas avīžu tirgus, kur izdevēju apgrozījumi krituši par 41,2-72,4%. Latvijā bažas raisa mediju pieaugošā konsolidācija pāris īpašnieku rokās, tā liekot šaubīties par mediju spēju kalpot kā neatkarīgam sabiedrības interešu sargsunim. Populārākos interneta medijus Baltijā kontrolē Igaunijas uzņēmumi. Radio nozīmīgākais spēlētājs visās trijās valstīs ir sabiedriskais medijs, bet TV dominē divas grupas – zviedru MTG un Baltijas mediju alianse, kura ir līderis satura izplatīšanā krieviski. (irir.lv 13.XI).

 

Radīta jauna vietne studentiem.lu.lv, kurā studentiem pašiem iespēja aktīvi izteikties, tādējādi ietekmējot gan universitātē, gan sabiedrībā notiekošos procesus. Vietnē var uzzināt vairāk par „Iespējamās misijas” dalībnieku pieredzi izglītības jomā (ieskaitot izglītības politikas analīzi), atrast informāciju par stipendijām, paredzētas videointervijas u.c.

 

Jauno Laiks (2014,5) sauc atmiņā 80. gadu vidu – jau tad ticis skandēts trauksmes zvans par trimdas žurnālistikas krīzes stāvokli, par drukātās preses un citu tradicionālo plašsaziņas līdzekļu norietu tehnoloģisku jauninājumu dēļ, vienlaikus paužot apbrīnu par to dzīvotspēju. Un mūsdienās? – Laiks pastāv, tāpat virkne citu izdevumu, kā Jaunā Gaita un vietējās sabiedrības Vēstneši, ALJA joprojām izdod Vēja Zvanus Tiek piesaistīti jauni autori, akcentētas jaunas tēmas un vienīgā izdevēju vēlme ir gados jauni lasītāji.

 

The Guardian vēstī (2015.2.II) par Krievijas un Baltkrievijas opozīcijas līderu izveidoto TV interneta kanālu krievu valodā Igaunijā Aru.tv.

 

(re)

 

 

DIASPORA

 

... IDEĀLISTS IR TAS, KAS LAUŽ CILVĒKU DABAS LIKUMUS. IDEĀLISTS IR PAŠĀ BŪTĪBĀ REVOLUCIONĀRS. IDEĀLISTS IR AUGSTĀKĀ PAKĀPE SABIEDRĪBĀ, KUR VISS PERSONĪBAS LABUMS TIEK NOLIEGTS LIETAS LABĀ – šī Raiņa aforisma zīmē ASV Teksas štata pilsētiņā Marfā tiek atzīmēta (2015.27.-28.III) dzejnieka 150 gadu jubileja ar Raiņa un Aspazijas dzejoļu lasījumiem (dažiem muzikālā pavadībā) Amerikas Latviešu mākslinieku biedrības (ALMA) biedru, draugu un pasākuma dalībnieku interpretācijās latviski un angliski, arī Raiņa daiļradei veltīta izstāde (Marfa Book Company). Vilis Inde iepazīstina klausītājus ar Raiņa ideoloģiju, viņa daiļrades ietekmi, Latvijas vēstures laikmeta pagriezieniem un arī ar savu Raiņa lugas Zelta zirgs angliskojumu.

 

64. Kongresā Sietlā (Seattle, Washington) jaunievēlētā Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības valde nolemj 2015. gada Kongresu rīkot Mičiganas štata pilsētā Grand Rapids. Priekšsēdes Indras Pūrmales ieskatā brīnišķīgi saorganizētajā Sietlas saietā dažādos pasākumos piedalījušies vairāk nekā 150 dalībnieku.

 

(lt) (ie)

 

 

ALJAs jaunievēlētā valde (2014.29.XI). 1. rind. no kr.: Kārlis Memenis (vicepriekšsēdis.), Lina Batarags, Indra Pūrmale (priekšsēde), Ilze Lazdiņa, Lāra Janitena, Allie Malinovska, Astra Audra. 2. rind.: Indra Ekmane, Marisa Gudrā, Andra Ērgle, Lāra Āmoliņa, Lāra Robežniece, Diāna Atvare. 3. rind.: Jēkabs Kramēns, Pēteris Israels, Aleks Vizulis, Pēteris Apsītis, Laila Gudrā, Aleksandrs Israels, Selga Muižniece. Augšā: Aldans Browns, Nikolajs Timrots.

 

 

 

FILMA

 

Festivālā Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā balvu saņem režisors/operators Ivars Seleckis un montāžas režisore Maija Selecka, bet par labāko filmu starptautiska žūrija atzīst Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu. Vita Vārpiņa nosaukta par labāko aktrisi galvenajā lomā.

 

Iznākusi Jura Kursieša filma Modris, kas ievērota arī vairākos starptautiskos kinofestivālos. Tbilisi Starptautiskajā filmu festivālā Gruzijā tā saņēmusi Sudraba Prometeja balvu par labāko režisora darbu.

Berlīnes kinofestivāla laikā (2015.II) paziņots, ka Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu (2013) atzīta par Eiropas labāko bērnu filmu 2014. gadā.

 

(re)

 

 

Ar Lielo Kristapu apbalvotie Ivars Seleckis un Maija Selecka Timura Subhankulova foto

 

 

Katlaklana folkloras kopa

 

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

 

CD Zalkša līgava dzirdama mūzika no Tautas deju ansambļa Līgo deju izrādes – folkloras un postfolkloras tradīcijās ieturētas dziesmas ar Daces Micānes Zālītes tekstiem, kas balstīti tautas pasakā, un kopš 2011. gada uzvesta daudzviet Latvijā.

 

Albumā Padebeši savukārt atrodamas septiņas smagā metāla/folkroka stilistikā ieturētas dziesmas latgaliski, kuru tēmas ir iedvesmojusi folklora, mītiski vēstures notikumi un mūziķu piederība Latgalei. Tituldziesma Zyli malni padebeši jau 2007. gadā kļuvusi par Latgales radio gada spēlētāko dziesmu.

 

Jaunās etnorokgrupas ElektroFolk albumā – Elektro dzirdama savdabīga tautas un rokmūzikas sintēze – Dainu vārdu dzīvības spēks mūsdienīgā/dinamiskā/profesionālā skanējumā.

 

Grāmatā Ieviņas ir apkopota informācija par Vidzemei raksturīgajām ermoņikām, kuras vēl pirms 60-70 gadiem visā reģionā bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Sējumam pievienots CD ar dančiem un ziņģēm, kas spēlētas uz Ieviņām kopā ar citiem tolaik raksturīgiem instrumentiem.

 

Kapitāldarbs ir Ilzes Būmanes apjomīgā grāmata Latvijas novadu dārgumi, kuras radīšanā piedalījušies 73 Latvijas novadi – katrs no tiem stāsta par vienu tikai sev raksturīgu un nozīmīgu lietu, notikumu vai cilvēku – par baznīcas zvanu, karogu, kinoscenāriju, nēģu taci, mācītāja talāru, tautas tērpiem, vēstulēm, zobeniem u.c. Annas Žīgures vērtējumā šī ir Latvijas pagastu dižošanās krustu šķērsu pāri visai valstij un cauri laikiem, no senatnes līdz šodienai. Arī šādā veidā, gabaliņu pa gabaliņam vien, var uzbūvēt mūsu vienīgo, neatkārtojamo Latviju. Cik daudz pašcieņas un cik dziļa mīlestība plūst no katras lappuses! Piemēram, aknīstieši par savu dārgumu atzinuši Gārsenes tautastērpu, jēkabpilieši – Kaldabruņas jostu, rūjienieši – stāstu par mācītāju Robertu Slokenbergu (ja baznīcas kalnā uzvestu siena vezumu un Slokenbergs teiktu draudzei, ka vajag to noēst, tad pēc pusstundas salmiņš nebūtu pāri palicis), balvenieki – Alberta Pūces dienasgrāmatu, kurā ļoti izteikti atainota nacionālo partizānu cīņa Latgales pusē.

 

Alsungas Suitu sievas pieskandina ar Dainām Francijas vidienes rātsnamus, viesunamus un katedrāles Orleānā (Orléans), Bloā (Blois), Tūrā (Tours), Šartrā (Chartres), Buržā (Bourges) u.c.

 

Milda

Mildas svētki Lietuvā

 

No tīmekļa Zalša Lapas uzzinām, ka 13. maijā (vai tam tuvākajā nedēļas nogalē) lietuvieši svēta Mildas svētkus par godu mīlestības un brīvības dievietei Mildai, kas esot radniecīga grieķu Afrodītei un romiešu Venērai un kuras vārds pirmo reizi minēts krustnešu dokumentā 1315. gadā. Prof. Prane Dunduliene vēsta par Mildas svētnīcu Viļņā, Ģedimina dārzā – tagadējā Trīs Krustu kalnā, bet Kauņā bijušas pat divas Mildas svētnīcas – viena tagadējā Aleksotā, senatnē dēvētā Svibirgale, otra – Neres un Nemunas satekas vietā, kur arī tagad pie atjaunotā aukura mēdz pulcēties un svētkus svētīt baltu ticības piekritēji. Vēsturnieks Teodoras Narbutas uzskata, ka Mildas svētnīca atradusies Vilņā, tagadējā Antakalnē. Dunduliene uzskata, ka tieši dievieti Mildu attēlo 7,5 cm augstā bronzas figūriņa, kas atrasta (1840) Ģedimina kalna pazemē. Līdzīga (ap 0,5 olekti augsta) statuete – sieviete ar ziedu pušķi rokā – atrasta (1782) Kauņā, iemūrēta pirms 1400. gada celtas ēkas sienā. Diemžēl mācītājs uzskatījis atradumu par nepiedienīgu un sadauzījis to gabalos. Mildas vārda izcelsme meklējama lietuviešu vārdos milti, mylėti – mīlēt. Bet etnoastronoms Jonas Vaiškūnas rosina pievērst uzmanību arī vārda milti paralēlnozīmei: ar nokaitētu akmeni sasildīt ūdeni. Proti, arī šī aina var būt metaforiski saistīta ar mīlestību: vīrs kā karsts un ciets akmens, bet paļāvīgā sieviete – kā ūdens. Ne velti Mildas dienā tiek godātas jaunās meitenes – dzīvības turpinātājas, jaunas pasaules aizsācējas. Mitologi zina vēstīt, ka Mildas godā turētājus un tos, kas ar zālītēm vai vārdošanu dziedējuši mīlas vainas, ļaudis saukuši par „mildauninkai”. Vēl pirms gadiem desmit Lietuvas ciemos šis vārds dzirdēts no vecu ļaužu lūpām. Milda pa visu pasauli lidojusi gaisa ratos, kurus velk bariņš baložu – baltu kā sniegs. Viņai bijis arī dēls – spārnots rūķītis, kurš saindē sirdis ar mīlestības indi. Etnologs Libertas Klimkas ir kritiskāks – Milda esot fikcija, kuras diena kalendārā pirmskara Lietuvā lietuviskuma veicināšanai, tāpat kā daudzi citi vārdi, ar vieglu roku ierakstīta nejauši izvēlētā datumā. Mīlas dieviete lietuviešiem gan bijusi, bet viņas vārds neesot saglabājies. Dievietes simbols bijusi dzērve, par ko liecinot, piemēram, tradīcija, ka masku dzērve „knābā” meitas, kurām laiks iziet pie vīra, dzērves tēls piedalās ar precībām saistītās jauniešu rotaļās, un kur nu vēl dzērves ilgpilnās klaigas un skaistās, graciozās dejas pavasarī...

 

(re)

 

 

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture

LATVIJAAR SKATU SENDIENĀS

 

Latvijas Radio korespondente Baiba Kušķe vēstī par vēsturnieka Agra Dzeņa 15 gados tapušo, bagātīgi ilustrēto monogrāfiju Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā, kas aptver laika posmu no 13. gs. līdz 20. gs. beigām. Par uzticīgu dienestu Livonijas ordeņa labā ķoniņi bijuši privileģēti, brīvi no klaušām un nodokļiem, baznīcās sēdējuši goda vietās, bet tajā pašā laikā aktīvi piekopuši senču tradīcijas, izslavēti ar savu viesmīlību un varenām dzīrēm: Kristību, kāzu un bēru gadījumā svinības notika vismaz trīs dienas, ja ne visu nedēļu. Šīm dzīrēm netika žēlots ne alus, ne ēdieni, un tika aicināti ne tikai ķoniņu piederīgie, bet arī kaimiņi no zemnieku kārtas, norāda Dzenis. Viņu privilēģijas tikušas likvidētas pēc pirmās Latvijas brīvvalsts nodibināšanas. Latvijā vēl šobrīd dzīvo ne mazums cilvēku ar uzvārdiem, kas raksturīgi tikai Ķoniņu dzimtām, piemēram, Tontegode, Peniķis, Vidiņš, Šmēdiņš. Kā uzskata Dzenis – kuršu ķoniņu 700 gadu brīvības pieredze ir atspēkojums mītam par latviešu 700 gadu verdzību. Es vēlos, lai šī vēsturiskā pieredze, ko ir guvuši kuršu ķoniņi, noderētu mūsdienu Latvijas iedzīvotāju un latviešu dzīves labiekārtošanai, jo no šīs lēņavīru vēstures redzams, ka patiesu brīvību nodrošināja, pirmkārt, personiskā brīvība un, otrkārt, īpašuma brīvība. Brīvais īpašums piesaistīja cilvēku noteiktai vietai, un bija telpa, kur varēja īstenot personisko brīvību, norāda Dzenis (lsm.lv 23.XII).

 

Priekules novadā Kurzemē. netālu no Virgas muižas, pēc nepilnu simt gadu pauzes atrastas 70 gandrīz 2000 gadu vecas romiešu bronzas monētas.

 

(re)

 

 

LATVIJAAR SKATU VIŅDIENĀS

 

Sekojošā fragmentā arhitekts Arno Teivens (1905-1995) atceras braucienu zvejas laivā no Latvijas uz Gotlandi (1944.20.-21.XII) – no LOM jaunā interaktīvā multimedija (latviešu, angļu, vācu, krievu val.) Atstājot Latviju 1944-1945, kad tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Rietumiem: Kad pēdīgi 20. decembrī ap plkst. 21 izplatījās neticamā ziņa, ka laiva esot jau klāt, bērns bija jau uz izveseļošanās ceļa. Saiņiem apkrāvušies, tumsā un klusumā, gatavi katrā brīdī būt vāciešu staigājošās patruļas pārsteigti, devāmies uz kāpām. Jūrmalā ledus un plīstošie viļņi. Tiekam pievedlaiviņā, bet tā uzsēžas uz otrā sēkļa, viļņi gāžas gandrīz paralēli laivā iekšā, draud to apgāzt. Panika. Komanda: „Vīrieši, izkāpt!“ Līdz ceļiem aukstā ūdenī stumjam laivu pāri otram sēklim, tad rāpjamies paši tanī atpakaļ. Kad sasniegta selgā stāvoša liellaiva, pa labi un kreisi Kurzemes krasti blāzmo ugunsgrēku atspīdumā un atlido tāla dunoņa – ir atkal vienlaicīgs uzlidojums Ventspilij un Liepājai. Laiva pieblīvēta bēgļiem, cits pie cita bez kustēšanās iespējas. Ap plkst. 23 sākas brauciens pretī nezināmajam. Pēc apm. 20 minūtēm laivas motors sāk niķoties un pēdīgi apstājas pavisam. Viļņi pārņem laivu savā varā. Drudžaina motora labošana, un to izdodas sameistarot līdz pusjaudai. Tā mēs braucam cauri naktij, cauri otrai dienai, kad sāk rasties zīmes, ka celsies vētra. Laiva pārlādēta, iegrimusi apm. 1 pēdu no klāja virsmas. Ja vētra pieņemsies, sviedīsim bagāžu jūrā, bet vai ar to pietiks? Viļņi šļācas pāri, visi uz klāja izmirkuši un apledojuši, smagi. Bet vētra pagāja mums garām, un pēc 18 stundu brauciena no zvejas laivas, ko pārmaiņus vadīja Prullis un Krišs Priedoliņš un kur normāli ir vietas 30 cilvēkiem, sāka rāpties laukā šīs 127 cilvēcīgās būtnes. Slītes pilsētiņa bija spožās ugunīs, uz ielām Ziemsvētku egles – lielāku pretstatu grūti izfantazēt. Apmēram 5 mēnešu laikā līdz 1945. gada maijam, bēgot no karadarbības un otrreizējās PSRS okupācijas, ap 200 000 iedzīvotāju atstāja Latviju cerībā drīz atgriezties. No Rīgas, vēlāk no Liepājas un Ventspils uz Vāciju pa jūras ceļu pārveda ap 180 000 (to vidū ap 40 000 latviešu karavīru). Bēga arī pa zemes ceļu, kā arī zvejnieku laivās/ kuteros, riskējot ar dzīvību, šķērsoja karakuģu patrulēto Baltijas jūru, lai no Kurzemes jūrmalas nokļūtu Zviedrijā. Neraugoties uz vācu okupācijas pārvaldes aizliegumu, no 1944.VIII-1945.V ap 4 559 bēgļi nonāca Zviedrijā. [Multimediju veidoja: Māris Liepiņš, SIA SOLAVI, Mikus Riekstiņš, Markus Rožkalns, Web+dizaina aģentūra Graftik.]

 

Laikā / Brīvajā Latvijā / LA.lv 2014.12.XI Franks Gordons vērš uzmanību uz The New York Review of Books ievietoto (2014.23.X) Rīgā dzimušā (1909) britu filozofa Jesaja Berlina 20. gs. vērtējumu, kur Hitlers minēts pa vidu starp Staļinu un Mao: Cilvēki gadu tūkstošiem iznīcināja cits citu, bet huņņu vadoņa Atilas, Čingishana, Napoleona (viņš iesāka masu slepkavības kara laikā) varasdarbi, pat armēņu slaktiņi nobāl līdz nenozīmīgumam salīdzinājumā ar Krievijas revolūciju un tās pēcspēli: spaidi, spīdzināšana, slepkavības, par kurām atbildīgi Ļeņins, Staļins, Hitlers, Mao, Pols Pots, un sistemātiskā informācijas falsifikācija, kas gadiem ilgi neļāva uzzināt par šīm šausmām – tam nav nekā līdzīga.

 

Viesturs Sprūde (LA.lv 23.XII) sauc atmiņā 1944. gada 23. decembri, kad Kurzemē padomju-vācu frontē uzliesmoja tā sauktās otrās Ziemassvētku kaujas. Padomju karaspēks centās izlauzties Tukuma un Saldus virzienā. Latviešu leģiona 19. divīzija niknas aizstāvēšanās kaujas izcīnīja Džūkstes-Lestenes iecirknī, kur cīņā tika raidīti arī padomju armijā steigā mobilizētie latviešu puiši no Vidzemes un Latgales. Intensīvas kaujas ilga līdz 31. decembrim. Cīņa notika par katru māju, par katru augstieni. Tās vairākkārt gāja no rokas rokā. Līdz uzbrukuma apsīkuma brīdim padomju karaspēkam atsevišķos iecirkņos bija izdevies pavirzīties 13 km uz priekšu, tomēr nākamā gada janvārī pretuzbrukumā vāciešiem daļu zaudētā izdevās atgūt. Milzīgus zaudējumus cieta abas puses. Daudzi tajās dienās kritušie leģionāri tagad atdusas Lestenes brāļu kapos.

(re)

 

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS

 

Lai arī lielās politikas vadlīnijas vilkt turpina Brisele, Latvijai ļoti sarežģītos apstākļos uzņemoties prezidentūru ES Padomē, Rīga savā ziņā uz sešiem mēnešiem kļūst par Briseli, uz kuru, kā uzsver LA.lv (2015.6.I) korespondents, īpaši paļaujas ES Austrumu partnerības valstis. Pirmām kārtām Ukraina, kam esam parādā zināmu pateicību, jo Kijeva satricināja mūsu politiķu vēlmju domāšanu [uz ko Uldis Ģērmanis (1915-1997), šaubu nav, būtu attiecinājis savu daudz citēto frāzi: nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.]

 

Raidījumā Krustpunkts, kā vēsta Aidis Tomsons (2014.29.XII), pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica redaktore Sanita Jemberga atzīst, ka pērngad viens neapejams notikums jebkura cilvēka dzīvē, kurš kaut mazliet interesējas par pasauli, bijusi Krimas aneksija un sekojošais karš Ukrainā. 2014. gads sagrāva ilūziju par to, ka mums apkārt viss ir stabils, ka šī valsts ir teju mūžīga, ka pārskatāmā nākotnē nav iespējama militāra agresija.

Tam pievienojas JRT aktieris Vilis Daudziņš ar zīmīgu piebildi par savu viesošanos Katalonijā, kas likusi aizdomāties par Latviju. Viņu pārsteidzis fakts, ka šajā autonomijā visa izglītība ir tikai kataloņu valodā, kas ārkārtīgi svarīgi, lai veidotos vienota sabiedrība. Būtisks viņam šķitis viena no šīs autonomijas iepriekšējiem prezidentiem teiktais: katalonis ir tas, kurš atbrauc uz Kataloniju, strādā Katalonijā, maksā tur nodokļus, runā kataloņu valodā un grib būt katalonis. Kā izdarīt tā, lai gribētos būt latvietim – dzīvot šeit, strādāt šeit, runāt latviešu valodā? – jautā Daudziņš.

 

Kopš pērngada augusta Latvijā visaugstākajā līmenī netiek pārstāvētas Vašingtonas intereses – brīvs ir ASV vēstnieka amats. Vairāk nekā 20 citas pasaules valstis ir līdzīgā situācijā. Lai gan prezidents Baraks Obama tūdaļ nominējis jauno vēstnieci, – karjeras diplomāti Nensiju Petitu, – ASV Senāts starppartiju politisku strīdu dēļ joprojām nav apstiprinājis viņu amatā, kas, protams, vājina ASV lomu pasaulē un pat apraud tās drošības intereses.

Fragmenti no Annas Žīgures (LA.lv 12.XI) vērtējuma par Saeimā ievēlētajām partijām: Saskaņa, kas pirms vēlēšanām pacēla sociāldemokrātu karogu, stāv tālu no šīs Rietumeiropā dzimušās idejas un vēl tālāk no ziemeļvalstu demokrātiskās un atklātās sabiedrības. Par Vienotību pat Ušakova kaķiem ir skaidrs, ka tā vairs nespēj vienot savus biedrus, turklāt uzsvērti lielmanīgi un noslēpumaini izturējusies pret atbalstītājiem. ZZS noturīgā Ulmaņa tēla izmantošana un labi strukturētā organizācija ir nospēlējusi savu lomu. Nacionālās apvienības trumpis ir nacionālā ideja, kas mūsu valstī vienmēr bijusi godā. Reģionu apvienība un No sirds Latvijai pagaidām ir nenoteikti spēlētāji. Kas valsti gaida nākotnē? Tā ir nedroša, jo pasaule pārvērtusies ātri un nevēlamā virzienā. Skaidrs, ka pa vecam vairs nevarēs dzīvot ne vēlētāji, ne ievēlētie, un arī nepilsoņu situācija Krievijas agresīvās rīcības dēļ kļuvusi sarežģītāka.

 

Latvijas Ārlietu ministrija vēstī (2015.14.I), ka eksprezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga uzaicināta un ir piekritusi darboties augsta līmeņa amatpersonu darba grupā (Panel of Eminent Persons on European Security as a Common Project), kas izveidota Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros. 

(re)

 

 

IGAUNIJA

 

Uzstājoties Halifaksā (Halifax, Canada) notiekošajā starptautiskā drošības foruma atklāšanas diskusijā, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, pievēršoties Ukrainas krīzes un Krievijas agresijas radītajiem draudiem: Vairums lietu, ko Eiropa uzskata par ierastu, šodien ir apdraudētas, (..) svarīgi izprast situāciju un pretoties Kremļa propagandas paralēlajai realitātei, kas ir pretrunā ar demokrātiskajām vērtībām (apollo.lv 25.XI).

 

(re)

 

 

LIETUVA

 

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā iekļauts Aleksandra Lukaševiča u.c. oficiālo pārstāvju aicinājums (21.XI) saraut diplomātiskās attiecības ar Lietuvu sakarā ar prezidentes Daļas Grībauskaites teikto (20.XI) Lietuvas radio: Lietuva ir viena no valstīm, kas nesen veikusi sarežģīto ceļu uz neatkarības atgūšanu. Šodien mēs zinām, ka Ukraina cīnās par mieru Eiropā par mums visiem. Ja teroristiskā valsts, kas piedalās neslēptas agresijas īstenošanā pret savu kaimiņvalsti, netiks apturēta, tad agresija Eiropā izpletīsies vēl tālāk. (..) Lietuva, līdzīgi citām Eiropas valstīm, saprot, ka par mieru ir jācīnās, miers ir jāaizstāv un neatkarība un suverenitāte ir neaizskaramas. Katrai nācijai ir tiesības uz savu valsti, un neviens nedrīkst diktēt, kā tai vajadzētu dzīvot, vai tā būtu liela valsts vai maza. Tāpēc mums pašreizējam Kremlim, pašreizējai Krievijas vadībai ir jāpasaka, ka šāda rīcība nekad netiks paciesta (apollo.lv 21.XI).

 

(re)

 

 

MOLDOVA

 

Moldovas iedzīvotāji ir atbalstījuši (30.XI) politiskās partijas, kas atbalsta Moldovas ciešāku integrāciju ar Eiropas Savienību (ES).

 

 

KF

 

Opozicijas līderi uzskata, ka Aleksejam Navaļnijam piespriestais trīsarpus gadus ilgais nosacītais cietumsods un viņa brālim Oļegam tikpat ilgais reālais cietumsods, ir politiski motivēts safabricējums.

 

No ALEHINSBLOG (Think Liberalism): Vienīgais, kas Krievijai ir maigs tās t.s. „maigajā varā”, ir vate. Ja kāds vēl nezina par vati, ar šo vārdu (вата - krievu valodā) 2014. gadā sāka apzīmēt to, ko agrāk sauca par sovokiem, homo sovieticus vai varbūt kādu citu vārdu salikumu... Par sovokiem jeb vati, „vateņiem”, nepiedzimst, par tiem kļūst, ļauj sevi iezombēt. Kļūšana par vati ir pietiekami apzināta rīcība, un tāpēc tā ir jāanalizē, jākritizē un jānosoda. Kļūt par vati nozīmē apdullināties – noticēt meliem, tendenciozām puspatiesībām, ko vairākos propagandas raidījumos, ziņu pārraidēs un pat seriālos skatītājam uzspiež Krievijas TV kanāli un jebkuri citu raidītāju kanāli un radiostacijas, tai skaitā Latvijas, tai skaitā latviešu valodā, kas izplata nepatiesus priekšstatus par vēsturi un pasauli. Meli arī ir propagandas karš. Tas ir kara saturs un būtība. 2014. gadā iezīmējās šo apzināti nepatiesu priekšstatu izplatīšanas ideja - pārliecināt propagandas kara objektu, jebkuru, kas ir ar mieru uztvert (dez)informāciju krievu valodā, ka Krievija vienmēr ir bijusi Rietumu ģeopolitiskais pretinieks, otra lielvara, Rietumiem alernatīvais pols, vienīgais spēks, kas spēj uzvarēt „amerikāņu (uzkundzēšanās) projektu”. Patiesībā Kremļa maigā vate iedvesusi tikai naidu vienos un riebumu citos. Ne mīlestību pret Krieviju un tās kultūru, ne vēlmi sekot tās piemēram, ne cieņu pret tās zinātnisko vai industriālo potenciālu, ne apbrīnu par tās panākumiem ārpolitikā maigā vate nav spējusi radīt un nav radījusi... Vienreizēji lieliski par 2014. gada rezultātiem pateica profesors Andrei Zubov Echo Moskvy raidījumā: „25 gadus mēs attīstījāmies pilnīgi nesaprotamā veidā. Mēs cēlām tirgus ekonomiku, bet tā arī neesam to uzcēluši. Mēs veidojām demokrātisku sabiedrību, bet tā arī neesam to izveidojuši. Mēs mēģinājām tikt galā ar savu sovjetisko pagātni, bet dabiski neesam tikuši galā no ļeņiniem mauzolejos un laukumos. Šī dzīve bija nesaprotama. Telpa starp diviem prātu stāvokļiem (межеумочное пространство). Bet šis gads bijs patiesības brīdis, kad viss nostājās savās vietās. Kļuva skaidrs, ka mēs neko nemēģinājām uzcelt. Ka vismaz pēdējos piecpadsmit gadus tā bija demokrātijas un tirgus ekonomikas imitācija. Jaunas Krievijas celšanas imitācija” (2015.1.I).

 

Un jau pirms tam alehinsblog (2014.9.XI) uzsver valstiski apdraudētās dzīvās Krievijas balss – radiostacijas Echo Moskvy svarīgumu arī latviešiem. No darba ticis „atbrīvots” viens no vadošajiem žurnālistiem, Aleksandrs Pluščevs, kura raidījumā Pašu acīm (Svoimi glazami 29.X) žurnālisti no Los Angeles Times un TV kanāla Doždj stāsta par Ukrainas armijas un Kremļa atbalstīto teroristu kaujām Doņeckas lidostā – emocionāli piesatināts, bet patiess priekšstats par kara – Krievijas pret Ukrainu – būtību: Ukrainas pusē tā ir cīņa par vērtībām, Krievijas – pret visu, ko aizstāv ukraiņi. Uzbrukums Echo Moskvy krasi parādot spēkā pieņēmušos Putina režīma totalitarizācijas tendenci, kas nozīmē Krievijas pašizolāciju. Iekšpolitiski tas, ļoti iespējams, novedīs pie plašāka mēroga represijām pēc politiskiem motīviem, nekā tas ir bijis līdz šim. Ārpolitiski tas nozīmēs pieaugošu Putina režīma neprognozējamību, daudz lielāku salīdzinot ar PSRS režīmu, tāpēc ka atšķirībā no 70.-80. gadu PSRS politbiroja vadības stila Putina režīms ir diktatūra, kuras vadībā atrodas emocionāli nestabila persona.

 

Un bijušais padomju līderis Mihails Gorbačovs: Putinam ir jāieklausāstas ir svarīgāk par lišķiem, kas viņu aplaiza no pēdām līdz zināmām vietām... stipra valsts - demokrātiska valsts (apollo.lv 21.XI).

 

Krievijas drošībnieku aizturētais politiskais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs

Foto: Mihail Počujev / The Guardian

 

Atis Klimovičs Ukrainā

 

PUTINA KARŠ PRET UKRAINU FRANKS GORDONS 2014.30.XII: Naftas cenu un rubļa kritiens jūtami iedragājis impēriskās Krievijas ekonomiku, un Putins nokļuvis sprukās. Viņam nav izdevies abus „pareizticīgos” separātistu veidojumus Donbasā padarīt par noturīgu Krievijas protektorātu. Šobrīd vēl nav iespējams izdibināt, cik lielā mērā Baltkrievijas un Kazahstānas prezidentu vizītes Kijevā ietekmēs Krievijas un Rietumu pretstāves turpmāko gaitu, bet jaunas cerības vieš iepriecinošais fakts, ka uz Ziemassvētku sliekšņa, 23. decembrī, Ukrainas parlaments ar 303 balsīm pret astoņām pieņēma likumu par Ukrainas izstāšanos no t.s. neangažēto jeb nepievienojušos valstu grupas. Līdz ar to Ukraina apliecinājusi savu apņēmību sasniegt iecerēto mērķi – galu galā kļūt par NATO dalībvalsti (LA.lv 30.XII).

 

ASV prezidenta Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos, daudzu grāmatu autors, Polijā dzimušais Zbigņevs Bžezinskis paudis viedokli ASV Senāta Bruņoto spēku komitejā, ka atturēšanas politikai jābūt ar saturu, tai jābūt ar zobiem. Tai jārada situācija, kurā katram, kas plāno šādas darbības, nebūtu citas izvēles, kā vien iztēloties – ar kādu pretestību es sastapšos. Un tieši tāpēc es rekomendēju izvietot [Baltijā papildu] bruņotos spēkus, bet tā, lai tas nekļūtu par provokāciju. [Putinam jāsaprot,] ja viņš spers kādus soļus pret, piemēram, Igauniju, tad viņam nāksies saskarties ar amerikāņu karaspēku. Un vēl labāk, ka arī ar vāciešu, franču un britu (..), kas noteikti mazinās vēlmi atkārtot Krimas scenāriju (lsm.lv 2015.22.I).

 

Jau 90. gadu sākumā Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) latviešu redakcijas uzmanību ar objektivitāti un profesionālismu pievērsa Ata Klimoviča reportāžas no sairušās PSRS „karstajiem punktiem”. Šeit fragmenti no viņa raksta (2014.22.XI – delfi.lv) un intervijas (ar Māru Miķelsoni delfi.lv – 20.XI) no Ukrainas, kur gan antiterora operācijas zonā (ATO), gan citur žurnālists nesen strādāja pie filmas Ukrainas sarunas: ...Vēl pirms gada bija pilnīgi neiespējami iedomāties, ka iespējams tāds naids starp tā saucamajām brāļu tautām. Man ir daudz čomu Krievijā, ar kuriem savulaik ziemeļos dalījāmies pēdējā maizes riecienā. Bet, kas noticis tagad – esam kļuvuši par ienaidniekiem. Es aizsūtīju e-pastu savam draugam Koļam. Ko jūs darāt, prasīju viņam. Kāpēc jūs nākat šurp, ielaužaties manā mājā, paņemat manu sievu!? Vai tu domā, ka es to pieļaušu? Vai esi aizmirsis, kā tevi ievainotu nesu? Tā arī uzrakstīju,” skaidroja taksists. Savu armijas biedru, kaujā sašauto Koļu Afganistānas karā vairākus kilometrus vilcis pa zemi un tikai pateicoties tam viņš izdzīvojis. Uz šo e-pastu, tas palicis pēdējais, atbildi no Krievijas Vladimirs tā arī nav saņēmis [tā taksists Kijevā]... Ukrainā lielākā daļa cilvēku notikumus valsts austrumos tā arī sauc – par karu. [Par Ukrainas un Krievijas karu]: ...Kijevas centrālā kara hospitāļa teritorijā... Sejā redzama gara rēta, kas pāri visai galvai stiepjas līdz pat pakausim:... Ja vien būs profesionāla kauju vadība un apgāde, ar Ukrainu nekas slikts nenotiks, mēs to nosargāsim [apgalvo aptuveni 30 gadus vecais ukraiņu karavīrs, un cits]: Karojam par Ukrainu Donbasā. Tur vienkārši nevar būt Krievija, tas nekādā ziņā nebūtu normāli. Ukrainas armijai ir vajadzīgi uzlabojumi ar apgādi. Ukraiņu armijas karavīriem ir dažādi apģērbi. Ziemai nākot, viņiem vajadzīgi siltie apģērbi, no ieročiem redzēju kaut kādu bruņutehniku... brīvprātīgo bataljons, vīri vecumā no 20 līdz pat 50-60 gadiem. Vīri spēka gados, pieredzējuši vīri. Viņi visi kā viens stāstīja, ka ir gatavi karot līdz pēdējam... Līdz šim brīvprātīgie ir tie, kuri brauc uz Zviedriju, nopērk bruņuvestēm metāla plāksnes, jo zviedru tērauds ir labs, turpat sagriež tās, kā vajag, uzliek virsū gumijotāku materiālu un tādējādi sašuj bruņuvestes armijai. To dara brīvprātīgie, nevis valsts... Otrs aspekts ir Rietumu ļoti apšaubāmā darbība līdz pat šim brīdim. Plus ļoti spēcīgs iebrucējs, kāda ir Krievija - viltīgs, melīgs, pietiekami labi apbruņots, militāri ļoti spējīgs, ar lielu daudzumu visa kā – munīcijas, tehnikas. Es domāju, ka tas daudz ko izskaidro... Tam pretī tagad ir tāda ļoti negaidīta nācijas vienotība, kas patiešām ir liels brīnums... Man vieš cerības, ka ukraiņi izturēs, to dod šī gaisotne un šī gatavība, un to, ko neizdara valdība, neiedod arī Rietumi, tai skaitā Latvija, iedod šie tūkstoši Ukrainas brīvprātīgo... Latviešu izpratnē par to, kas notiek Ukrainā, ir liels murgs... Neesam mācējuši pastāstīt, ka tur neatrodas nekādi amerikāņi, neesam izstāstījuši, kas tur patiesībā ir iebrucis, kas notiek ar ukraiņu sabiedrību, par to, ka agresors ir traki bīstams – nav nekādas atšķirības starp to, ko Krievija darīja 1940. gadā, to var izdarīt arī tagad. To Latvijas sabiedrība nesaprot. Ļoti daudzi cilvēki. [Par savu lauku kaimiņu, kurš pārsvarā dzīvo Jēkabpilī un runājas ar Jēkabpils krieviem.] Viņš prasa – kāpēc Ukrainā krievi ar krieviem karo? Es teicu: Andri, Ukrainā ir tādi ukraiņi, viņiem ir gara vēsture, 300 gadus Krievijas impērija viņus mēģinājusi vispār nožņaugt, viņi ir izturējuši. Ir Ukrainas Sacelšanās armija, ukraiņi ir karojuši pret poļiem, vāciešiem. Kādi krievi pret krieviem? Tas lielā mērā ir Krievijas propagandas un TV pirksts... Mēs zinām, ka Latvijā ir ļoti vājas dienas avīzes. Tagad dienas avīzēs katru dienu bija jābūt rubrikai „Karš Ukrainā”. Vai kādā ziņu portālā. Patiesībā šī valsts mums ir tik tuvu, ka tur bija jāatrodas pastāvīgam latviešu žurnālistu „desantam”. Protams, ja mēs saprastu, ko tas nozīmē... runājot par žurnālistu darbu Ukrainā, nekad jau nav bijusi runa par izdevumiem, drīzāk ir runa par izpratni. Izpratnes nav ne mūsu medijiem, ne arī mūsu valdībā. Nu kā var joprojām būt tas pats iekšlietu ministrs, kurš kopš marta, kad sākās Ukrainas krīze, nav sarīkojis nevienu papildu šaušanas treniņu policistiem? Kurš tad pirmais cīnās pret „zaļajiem cilvēciņiem”?... Brīvprātīgo kustība ir plaši aptvērusi visu Ukrainas sabiedrību, tajā ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku... [Domāju, ka Kremļa] mērķis ir tālāks un lielāks, tā ir saķeršanās uz dzīvību un nāvi... Tas apdraudējums ir uz visu banku – Ukrainas valsts iznīcināšana. Tur ir patoloģisks naids, ka ukraiņi apzinās un zina šo saikni ar Kijevas Krievzemi, aizvainotība par to, ka ukraiņi it kā ir „nozaguši” krieviem vēsturi. Nu kā var nozagt vēsturi? Tas ir naids par ukraiņu valodu, kas ir bijis jau ilgus gadus – kā Krievijas akadēmiskajās aprindās gribēja pierādīt, ka nav tādas Ukrainas. Tas ir novedis pie tā, kas tagad notiek, un tas ir ļoti nopietni. Tas paredz daļas patriotu vai inteliģences iznīcināšanu, represijas pret valodu, pret visu ukrainisko.

 

Par apņēmību cīnīties un tūkstošiem brīvprātīgo cenšanos aizlāpīt caurumus Ukrainas bruņotajos spēkos vēstī arī The New York Times korespondents Endrū Krāmers (26.XI, arī 27.XI). Seko daži izvilkumi: Fakts ir tas, ka pēdējā laikā lielākā daļa nocietinājumu ir uzbūvēta ar brīvprātīgo rokām. Tas ir gan morāls, gan fizisks atbalsts un savā ziņā dod arī cerību, ka ukraiņi spēs noturēt savas pozīcijas pret ievērojami lielāko pārspēku. (..) Brīvprātīgās sievietes lielākoties rosās daudzajos loģistikas centros – pako mājās gatavotus marinējumus un konservus, pašrocīgi šūtu silto apakšveļu, pat iepērk atsevišķos veikalos pieejamo militāro ekipējumu – nakts redzamības mērķus šautenēm. Vienā no Dņepropetrovskas brīvprātīgo centriem plauktos krājas ar pašu rokām darinātas bruņuvestes. Tiek šūti guļammaisi un meistarotas mazas krāsniņas. Stāsta, ka netālajā Žovti Vodi pilsētā kāda civilinženieru grupa ķērusies pat pie bojātu bruņutransportieru remontēšanas – vecā tehnika mēdz bieži apstāties. „Mūsu puikas, mūsu vīri aizstāv valsti, mūsu valsti, un viss tagad ir viņu rokās,” žurnālistam stāsta Nataša Naumenko, kura ikdienā strādā par ceļojumu aģenti tūrisma firmā. „Viņiem ir nepieciešams spēcīgs gars, tāpēc cenšamies dot māju siltumu un sajūtu, ka viņi tur nestāv par neko. Viņu sievas, viņu mātes, viņu meitas, piemēram, vāra boršču,” turpina zupas virtuvē sastaptā sieviete. Vienā nedēļā viņa kopā ar citām brīvprātīgajām spēj sagatavot aptuveni 2000 sausās zupas maisījumu. Līdzīgas virtuves nesen sākušas strādāt arī Kijevā un Odesā. Valsts rietumu pilsētā Ļvovā cilvēki izveidojuši ziedojumu urnu tanka formā. (..) Brīvprātīgie arī karo. Valsts austrumos atrodas aptuveni 20 bataljonu, kuros brīvprātīgi pieteikušies no 15 000 līdz 20 000 cilvēkiem.

 

(re)

 

 

Luhanskas friziere Maša, lai karotu par Ukrainu, brīvprātīgi iestājās Ukrainas Donbasa bataljonā, apmācību laikā kādreizējā padomju pionieru nometnē netālu no Dņepropetrovskas (2014.VII)

Foto: Justyna Mielnikiewicz

KRIMA

 

Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch pērngad novembrī vēsta par masveidīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krimā – iebiedēšana, Krimas tatāru sabiedrisko darbinieku un žurnālistu, arī visu citu, kuri uzstājas pret Krievijas politiku, vajāšana. Maskavā klajā laisto grāmatu Krimas vēsture (История Крыма), ko paredzēts iekļaut Krimas skolu programmā, tatāru līderis Mustafa Džemiļevs nosaucis par Krievijas vēsturnieku kaunu, tās autori ir atkarīgi cilvēki, kuri rakstīs to, ko vara viņiem liks. Tā ir vēstures rakstīšana pēc varas diktāta, to uzspiedīs visiem, runāt par to, ka tā vai cita teritorija ir „mūsu” tikai tāpēc, ka kādreiz tā tikusi iekarota, ir aptuveni tikpat primitīvi kā tad, ja Krimas tatāri teiktu, ka Maskava vispār ir mūsu pilsēta, jo mēs savulaik to iekarojām (irir.lv 20.XI).

 

JG278:64 sakarā ar Krimas tatāru plaši atzīmēto sēru dienu / deportāciju dienu (18.V) minējām kopš Gorbačova perestroikas 80. gadu otrā pusē vienīgo diskusiju pārraidi (parasti gan krievu valodā) vienīgajā Krimas neatkarīgajā TV stacijā ATR. Pērngada maijā tatāru programmas ilggadējai vadītājai Liljai Budjurovai KF okupētās/aneksētās (2013.III) Krimas pārvaldnieks Sergejs Aksjonovs speciālā brīdinājumā norādīja neteikt neko „provokatīvu”. Neraugoties uz to, Budjurova savā TV pārraidē iedrošinājās vērsties pret Maskavas varnešiem par tiesību laupīšanu atgādināt mūsu mazbērniem par traģēdiju tā, lai kaut kas tamlīdzīgs nekad nevarētu atkārtoties nākotnē. Šī gada sākumā TV staciju ATR „apsargā” baltiešiem pirms mazāk nekā trim dekādēm labi pazīstamie omonieši – Krievijas Iekšlietu ministrijas specvienību (Отряд мобильный особого назначения - Mobīlās specvienības) bruņoti locekļi...

 

(re)

 

Krievu specvienība OMON pie Krimas tatāru TV stacijas ATR

 

 

ĒRMĪGAS BŪŠANAS JEB CARISKĀS KRIEVIJAS ATJAUNOŠANA

 

Krievijas Stratēģiskās pētniecības institūts (Российский институт стратегических исследований jeb RISI) bija daļa no Krievijas Ārpolitikas izlūkošanas dienesta (Слу́жба вне́шней разве́дки jeb SVR) – līdz 2009. gadam, kad tas pārgāja prezidenta tiešā pakļautībā. Institūta pašreizējais vadītājs Leonīds Rešetņikovs, kurš savā laikā bija atbildīgs par krievu spiegu darbības koordinēšanu Balkānos, tur kļūdams par kaismīgu ortodoksās pareizticības sekotāju un vienlaikus par Krievijas cariskās impērijas apjūsmotāju, par tās sairšanu nevaino Gorbačovu vai Jeļcinu. Viņa vārdiem izsakoties, Krievijas impērijas kriminālajā destrukcijā vainojami ir boļševiki. Impērija ir jāatjauno un runas par Ukrainas valstiskumu ir blēņas, Ukrainas nav, ir tikai Mazkrievija/Malorossija, (..) ukraiņu valodu mākslīgi ir radījuši poļi un austrieši, lai šķeltu Krievijas vienotību. Tieši tādās pat domās ir institūta Ukrainas nodaļas vadītāja Tamara Guzenkova. RISI ieteikums ir izveidot „Jaunkrieviju” Ukrainas austrumos un dienvidaustrumos, no Harkivas līdz Odesai. Par to vēsta bijušais vecākais līdzstrādnieks Aleksandrs Sitņiks (Сытник), atlaists no darba pēc Kremlim nepieņemamas analītiskas prezentācijas (2014.IX) par Baltkrieviju, proti, tā ņemšot dalību [Putina izlolotajā] Eirāzijas Ūnijā tikai pēc suverenitātes garantijas saņemšanas no Krievijas.

 

Kaut arī Levadas Centra Krievijas iedzīvotāju aptaujā pozitīvu novērtējumu saņem Krievijas sabrukšanas īstenotāju „kriminālo boļševiku” līderis Ļeņins (46%) un vēl vairāk Staļins (52% – apm. tikpat cik pēdējais cars Nikolajs II)*, ne jau tikai Rešetņikovu nodarbina impērijas atjaunošanas plāni. Arī pats Kremļa saimnieks, var droši pieņemt, klusībā cer uz trešo dinastiju Krievijas vēsturē – pēc Rurikiem un RomānoviemPutini...

 

Šajā sakarā zīmīgs ir Soņas Margolinas raksts Neue Zürcher Zeitung, uz kuru atsaucas arī JG līdzstrādnieks Franks Gordons savos „Vērojumos un pārdomās” (Laiks / Brīvā Latvija 2015, Nr. 3): Putina mīļākais filozofs ir Ivans Iļjins (1883-1954), krievu „baltās” emigrācijas ideologs, kurš vēlējās, lai Krievijā nostiprinātos autoritāra diktatūra Franko vai Salazara stilā. Putins 2005. gadā lika Iļjina pīšļus no Šveices pārvest uz Donas klosteri Maskavā. Putina Krievijā godināti „balto” armiju pavēlnieki Deņikins un Kolčaks. Pēdējam veltīta mākslas filma, kurā viņš attēlots kā Krievijas patriots un moceklis – boļševiku upuris... 

 

(re)

 

 

STATISTIKA

Reporters sans frontiers (Reportieri bez robežām) ikgadējā pasaules preses brīvības indeksā (2015.11.II) Latvija starp 180 valstīm ir ierindojusies 28.vietā – par deviņām pozīcijām augstāk nekā pērngad. Pirmajā vietā jau piekto gadu ierindojas Somija, kam seko Norvēģija, Dānija, Nīderlande, ZviedrijaJaunzēlandeAustrijaKanāda,Jamaika un Igaunija (10. vietā). Lietuvai – 31. vieta. Tāpat kā pērn pēdējās trīs vietās Turkmenistāna, Ziemeļkoreja un Eritreja (īsta elle žurnālistiem, kas tur dzīvo). Vācija ierindojusies 12., Polija ‒ 18., Spānija ‒ 33., Francija – 38., bet Itālija – 73.vietā. ASV ierindojas 49. vietā, Krievija – 152., Ukraina –129., Baltkrievija – 157., Ķīna – 176. vietā. Indeksā atspoguļojas žurnālistu, masu mediju un interneta brīvības līmenis, kā arī varas iestāžu ieguldījums šīs brīvības nodrošināšanā un ievērošanā. Reportieri bez robežām (dib. 1985) galvenā mītne atrodas Parīzē.

 

Ziņu aģentūra Bloomberg karstu punktu jeb Pesimisma ceļvedī 2015. gadam iekļauj visas trīs Baltijas valstis.

 

Nevalstiskās organizācijas Transparency International pētījums liecina, ka Dānija, Jaunzēlande un Somija, visbrīvākās no korupcijas, savukārt viskorumpētākās – Sudāna, Ziemeļkoreja un Somālija. Ja pērn Latvija ar 53 no 100 iespējamiem punktiem dalīja 49. vietu ar Kostariku un Ruandu, tad šogad ar 55 punktiem tā 175 valstu rangā dala 43. vietu ar Maltu, Dienvidkoreju un Seišelu salām. Igaunija ar 69 punktiem atrodas 26. vietā, bet Lietuva 39. vietā ar 58 punktiem, Baltkrievija – 119., Krievija – 136., bet Ukraina 142. vietā.

 

Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: pētījumu dati un statistika (Culturelab) liecina, ka laikrakstu gada tirāža latviešu valodā kritusies par 47%, grāmatu un brošūru – par 38%, filmu – par 33%, žurnālu u.c. periodisko izdevumu gada tirāža latviešu valodā – par 25%, bet TV raidorganizācijas – par 20%. Savukārt par aptuveni 10% samazinājies muzeju skaits un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi (kasjauns.lv 15.XII).

 

(re)

 

 

 

 

 

Nodaļas „Dažos vārdos” līdzstrādnieki: Vita Gaiķe (vg), Indra Ekmane (ie), Linda Treija (lt), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Juris Žagariņš (jž), Rolfs Ekmanis (re)

 

 

 

Rakstnieks, medicīnas doktors

KĀRLIS ZVEJNIEKS

1921-2015

 

 

Jaunā Gaita