Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

 

 

 

 

Anna Žīgure

ZIEMAS KARŠ – ROBEŽKONFLIKTS?

 

30. novembrī aprit 75 gadi, kopš sākās viens no 20. gs. netaisnīgākajiem kariem. Rietumu pasaule to dēvē par Ziemas karu. Agresora – Padomju Savienības mantiniece Krievija to sauc par Somu karu (Padomju Savienībai līdz pat II Pasaules kara beigām tas bija vienkārši robežkonflikts, bet vēlāk – Padomju-Somu karš).

Latvijā Ziemas karš guvis leģendāru slavu, to atceras joprojām, jo padomju propagandai vismaz šajā ziņā nav izdevies sasniegt mērķi un izdeldēt tautas apziņā iegravēto mazās Somijas varonības atspulgu.

1939. gada pirmajā pusē Somijas vārds latviešu presē parādījās salīdzinoši reti. Līdz ar Baltijas valstu vienotības idejas izplēnēšanu un Somijas virzīšanos uz Skandināvijas valstu pusi politiskā sadarbība starp mūsu valstīm bija pieklususi. Tomēr tie raksti, kas tika iespiesti, joprojām cildināja čaklo tautu un priecājās par tās lieliskajiem sasniegumiem. Avīzēs parādījās arī reklāmas, kas aicināja uz Somiju – labklājības zemi un uz skaisto galvaspilsētu Helsinkiem. Vēl vasarā notika ekskursijas un pieredzes apmaiņas braucieni, par kuriem stāstīja laikraksti. Turklāt Somija turpināja aktīvi gatavoties Olimpiskajām spēlēm, kas bija paredzētas 1940. gada vasarā, un šim procesam latviešu prese sekoja ar neatslābstošu interesi.

1939. gada 1. septembrī Eiropā sākās karš, un šajā dienā prezidents Kārlis Ulmanis izdeva deklarāciju par stingras neitralitātes ieviešanu. Žurnālists Aloīzs Klišāns vēlāk atcerējies, ka latviešu laikrakstiem bija jāpublicē visu telegrāfa aģentūru ziņojumi bez jebkādiem komentāriem.

Padomju Savienība pa vienai (28. septembrī – Igauniju, 5. oktobrī – Latviju un 10. oktobrī – Lietuvu) piespieda Baltijas valstis parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, kas nozīmēja arī sarkanās armijas karabāžu izvietošanu valsts teritorijā un militārā kontingenta ievešanu. Līgums pamatā bija līdzīgs tam, ko PSRS gribēja uzspiest arī Somijai, bet Somija nepiekāpās.

Sākot ar 1939. gada oktobri latviešu laikrakstos parādījās daudzi materiāli par Somiju, kas galvenokārt publicēti trijās avīzēs – Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas un Rīts. Visiem šiem laikrakstiem Helsinkos bija korespondenti – vismaz viens, vai reizēm, iespējams, pat vairāki. Bieži paraksta vietā redzams vienīgi vārda pirmais burts vai iniciāļi.

No avīzēm varēja uzzināt, kā Somija gatavojas savas valsts aizsardzībai, un katru dienu publicēti pārskati arī par smagajām sarunām ar PSRS valdību. Lasītāji, domājams, saprata, ka, atšķirībā no Baltijas valstīm, neitrālā valsts Somija gatavojas aizstāvēt savu neatkarību. Žurnālisti centās rakstīt neitrāli, bet tas nebija viegli. Maz ticams, ka rakstītāju un lasītāju patiesā attieksme būtu bijusi neitrāla. 1939. gada oktobrī Brīvā Zeme centās atdzīvināt kopš cara laikiem aizmirsto laipošanas prasmi – Lai pastiprinātu Somijas neitralitātes aizsardzību, karaspēku daļu rezervisti iesaukti ārkārtējās apmācībās, un somu sabiedrība visus drošības soļus vēro ar lielu uzmanību. Jaunatnē tie uzņemti ar gandarījumu un pat sajūsmu. Tā saskata tendenci nepiekāpībai. Trekni virsraksti stāstīja par notikumiem: Evakuējas 250 000 Helsinku iedzīvotāju; Somijas ārlietu ministrs deklarē somu viedokli Maskavas sarunās; Somijā nodibināta Informācijas centrāle. Tā apkalpošot somu un ārvalstu žurnālistus.

Bez īpašiem komentāriem laikrakstā Rīts publicēta Dienvidsomijas karte ar Somu jūras līci. Kartē redzamas Ālandu salas, Helsinki un Vīpuri, arī Hoglandes sala pretim Vīpuriem. Karte pievienota rakstam, kas stāsta par Somijas vēsturi un neatkarības laiku, beigās piebilstot, ka lasītāji ar interesi gaidot, kā izšķirsies sarunas starp Somijas un PSRS valdības pārstāvjiem. Karte atklāja, ka PSRS pieprasa kādas salas un robežas pārvietošanu Karēlijas šaurumā.

Kādā rakstā uzsvērta somu tautas vienotība šajā pārbaudījumu pilnajā laikā un pavēstīts, ka moderni iekārtotā gāzmasku fabrikā darbi rit ļoti rosīgi. Somu laikrakstos lielu daļu telpas aizņemot garie ziedotāju saraksti ar to cilvēku vārdiem, kuri ziedojuši lielākas vai mazākas summas valsts aizsardzībai. Pēc visa bija nojaušams, ka tuvojas karš. Var domāt, ka, neraugoties uz Latvijas oficiālo nostāju, kas neatzina par pareizu Somijas pretošanos sadarbības līgumam ar PSRS, plašas aprindas augsti novērtēja somu valdības un tautas gribu aizstāvēt neatkarību. Stāstot par Rudens mākslas izstādi Helsinkos oktobra beigās, Brīvā Zeme 25. oktobrī citēja izglītības ministra U. Hannula runas fragmentu: Paļāvībā uz nākotni neļausim dienu notikumiem laupīt ticību ne māksliniekiem, ne kultūras sargātājiem. Tieši šajos laikos, kad atkal runā par Eiropas kultūras bojā eju, ticība nākotnei gāzīs kalnus. Māksla un zinātne šajos laikos stāv vēl lielāku uzdevumu priekšā, un miermīlīgās zemēs arī vēl lielākas atbildības priekšā. Beidzis savu runu, somu ministrs vērsies pie ārzemju žurnālistiem ar vārdiem, ko latviešu žurnālisti diemžēl nedzirdēja no savas valsts vadītājiem: Jūs, žurnālisti, te atrodiet miermīlīgu tautu, bet šī tauta ir arī cieši apņēmusies savu tēvuzemi aizstāvēt visiem saviem spēkiem.

26. oktobrī Brīvā Zeme informēja, ka Somija steidzot nocietināt Ālandu salas un pieņemti noteikumi par Helsinku un citu Somijas lielāko pilsētu aptumšošanu. Latviešu žurnālisti, kuri atspoguļoja Somijas noskaņas, saprata draudošo situāciju, un redzēja, cik pārdomāti somi gatavojas iespējamai agresijai. Diezin, vai kāds no šo rakstu lasītājiem nesaprata, par kuru valsti ir runa, lai arī ienaidnieku nenosauca vārdā. 1. novembrī Brīvā Zeme bez komentāriem publicēja PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja un ārlietu komisāra Vjačeslava Molotova runas atreferējumu. Komisārs bija analizējis pēdējā laika notikumus un devis pārskatu par politisko stāvokli, arī par Padomju Savienības attiecībām ar Somiju. Jau nākamā dienā lasītāji varēja iepazīties ar somu viedokli. Telegrammā no Helsinkiem, ko publicēja Rīts, bija atreferēta ārlietu ministra Eljasa Erko runa. Arī šai runai nebija komentāru, bet daudz kas tāpat bija skaidrs: Somija turpināja iet savu ceļu – līdztekus smagajām sarunām Maskavā rūpējās par valsts aizsardzību.

Latvijā šajā laikā ienāca padomju militāro spēku „ierobežots kontingents” (25 000 karavīru). Žurnālistiem bija aizliegts par to rakstīt, un ielaistās armijas kopējais skaits noskaidrojās tikai vēlāk.

Oktobra beigās uz Helsinkiem devās Jaunāko Ziņu līdzstrādnieks Indriķi Kaģis. Savu reportāžu virkni viņš uzsāka ar redzēto tūlīt pēc lidmašīnas nolaišanās Somijas galvaspilsētā. Jau braucot autobusā uz Helsinkiem, kas atrodas 11 km no lidostas, redzams, kāpēc šīs pilsētas vārdu tagad tik bieži min visas pasaules presē: šur tur netālu no jūras krasta redzama izrakņāta zeme, kas veido ierakumiem raksturīgās lauztās līnijas. Vairāk vietās redzami arī kareivji, kas pilnā kaujas tērpā, durkļotām šautenēm rokās stāv sardzē. Pa ceļam uz pilsētu redzams, ka Helsinki nedzīvo īstu miera laika dzīvi. Domājams, ka Somijas sakarā žurnālisti centušies dot lasītajiem visu informāciju, ko vien drīkstēja publicēt. Padomju telegrāfa aģentūras TASS paziņojumi notikumus apgrieza otrādi, tie bija melu pilni. Tā kā Latviju ar „mieru mīlošo” Padomju Savienību saistīja līgums, latviešiem neatlika nekas cits, kā lepoties ar somu stāju, no sirds jūtot līdzi tautai, par kuras godaprātu nebija šaubu.

Jaunāko Ziņu korespondents Indriķis Kaģis Somijā Ziemas kara laikā

Arvien biežāk parādījās ziņas ar lieliem virsrakstiem, piemēram: Padomju radiofona asā valoda pret Somiju vai: Padomju pārmetumi somiem nemitas, un īsos rakstiņos atreferēta padomju puses nostāja. Latviešu avīzes ziņoja arī par strādnieku protesta mītiņiem pret Somiju, kas notikuši Maskavā un Ļeņingradā.

Kad atskanēja tā dēvētie Mainilas šāvieni, tie ieņēma laikrakstos ievērojamu vietu. Brīvā Zeme par to informēja 27. novembrī. Kā jau bija ierasts, blakus atradās divu avotu ziņas – no Helsinkiem un no Maskavas. (Daudz vēlāk krievi atzinuši, ka PSRS pati raidījusi artilērijas uguni savā pusē esošā Mainilas Valkeasāri robežciema virzienā, nogalinādama 4 savus robežapsardzes karavīrus, bet apsūdzot Somiju, ka tā iebrukusi Padomju Savienībā). Turpat blakus bija garāks Somijai veltīts ievadraksts, kas attaisnoja PSRS prasības un slavēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas rīcību, parakstot līgumu ar PSRS. Dienā, kad somi paziņoja par padomju-somu neuzbrukšanas līguma laušanu no PSRS puses, Brīvā Zeme citēja laikrakstu Uusi Suomi: Miers Somijai ir sevišķi dārgs, bet no brīvības un neatkarības somu tauta nevar un nevēlas atteikties. Raksta autors piebildis, ka somi jūtoties ļoti sarūgtināti, jo Vācija atbalsta PSRS ne tikai diplomātiski, bet arī ar savu plašo propagandas aparātu. To latviešu lasītāji varēja izlasīt arī ziņās no Berlīnes. Vācieši pārmeta somiem nedraudzīgo attieksmi pret lielā kaimiņa taisnīgajām interesēm.

1. decembrī avīzēs bija Somijas telegrāfa aģentūras paziņojums, ka 30. novembrī plkst. 7. no rīta PSRS karspēks no sauszemes un jūras sācis virzīties uz Terijoki. Padomju lidmašīnas nometušas bumbas uz Helsinkiem, Malmes aerodromu, Lahti, Vīpuriem, Enso. Padomju flote izsēdinājusi desantus vairākās somu salās. Turpat blakus ievietots TASS paziņojums par somu iebrukumu vairākās vietās Padomju Savienības teritorijā. Tas esot atvairīts, bet gūstā saņemti 10 somu karavīri un viens instruktors. Ievērojot pastāvīgās somu provokācijas, Padomju Savienības armijas virspavēlnieks devis sarkanarmijai pavēli pāriet Somijas robežu. Plkst. 8 no rīta pavēle izpildīta. Neraugoties uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem, Padomju Savienības gaisa flote pārlidojusi Somijas teritoriju un nometusi bumbas uz Vīborgas un Helsinku aerodromiem, teikts paziņojumā. Padomju puses paziņojumos vienmēr bija runa par Vīborgu, bet latvieši šo pilsētu arvien dēvēja par Vīpuri. Brīvās Zemes žurnālists bija Helsinku uzlidojuma aculiecinieks: Helsinki vakar pārdzīvoja divus gaisa uzbrukumus. Abos šajos uzbrukumos padomju lidmašīnas nometa daudz bumbu vairākās pilsētas daļās, nodarot smagus bojājumus un nonāvējot vairākus desmit cilvēkus. Arī Jaunāko Ziņu korespondents Kaģis stāstīja par degošajiem namiem, mirušajiem un ievainotajiem cilvēkiem: Ugunsgrēki ilga līdz vēlai naktij. Melni kodīgi dūmi sedza plašu apkaimi ugunsgrēku vietās, no kurām vēl ilgi pacēlās gaisā liesmas, sārtojot zemos mākoņos. Kādā apģērbu veikalā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Prezidents Kiesti Kallio visā valstī izsludinājis karastāvokli, turpina Kaģis, un par bruņoto spēku virspavēlnieku iecelts feldmaršals K.G. Mannerheims.

Šī laika noskaņas Latvijā vēlāk atcerējies žurnālists Aloīzs Klišāns, kurš tolaik strādāja kā Latvijas valdības korespondents. Savās atmiņās žurnālā Junda 1943. gadā viņš rakstījis, ka cilvēkus satrauca neziņa un vissvarīgākais jautājums bija: kāda ir Latvijas nostāja attiecībā pret Somiju? Daudziem zināms noslēpums bijis tas, ka no Latvijas un Igaunijas teritorijas pacēlās lidmašīnas ar bumbu kravu. Vienkāršie latviešu cilvēki, kuri neizprata un arī neinteresējās par tā saukto lielo politiku, nevarēja samierināties ar domām, ka latvieši pret savu gribu kļuvuši palīgi Somijas ienaidniekiem. Žurnālisti bez panākumiem centušies meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, jo pat valdības tuvumā esošajiem bijis maz informācijas par Latvijā notiekošo. Pēc ilgas taujāšanas Prezidenta Ulmaņa sekretārs Jānis Rudums (Cimermanis) esot teicis: Es neko nezinu par kaut kādiem slepeniem nolīgumiem starp Latviju un Padomju Savienību. Es arī nedomāju, ka Latvija vai latvieši kaut kādā veidā būtu līdzvainīgi karā pret somiem. Es varu pateikt tikai savas privātās domas, savu personīgo pārliecību. Somija ir parādījusi varonību, kāda pasaulē sen nav pieredzēta. Ja man kādreiz būs lemts satikt kādu somu, es jau pa gabalu noņemšu cepuri un kailu galvu iešu viņam garām. Ziemas kara sākuma dienās Latvija līdzinājusies lielam dievnamam, kur visi kopā lūdzās: Dievs, palīdzi Somijai cīņā pret mūsu kopīgo ienaidnieku, atcerējies Klišāns.

No Maskavas pienāca ziņas, ka Padomju Savienības atbrīvotajā Austrumsomijas teritorijā nodibinājusies somu pagaidu valdība ar Oto Villi Kūsinenu priekšgalā (tā dēvētā Terijoki valdība). Pagaidām padomju valdības nolūks neesot nodibināt Somijā padomju režīmu, teikts rakstā, ko publicēja Brīvā Zeme. Kūsinens esot lūdzis PSRS Augstākās Padomes prezidijam atjaunot pārtrauktos diplomātiskos sakarus, kas arī noticis – ar Terijoki valdību.

Brīvā Zeme ziņoja arī par Molotova atbildi ASV prezidentam Rūzveltam, kurš lūdzis atturēties no Somijas pilsētu bombardēšanas. Molotovs rakstījis, ka padomju lidmašīnas līdz šim Somijas pilsētas neesot bombardējušas un arī turpmāk to nedomājot darīt. Ziemas kara pirmajās dienās Jaunākās Ziņas atreferēja krievu laikrakstu Pravda, kas paziņoja, ka PSRS agresīvie nolūki pret Somiju un somu tautu esot meli. Sarkanā armija ienākusi Somijā somu tautas valdības aicināta, lai palīdzētu somu tautai cīņā pret apspiedējiem.

Indriķis Kaģis Jaunākajās Ziņās pavēstīja, ka 6. decembrī Somija svinējusi valsts 22. gadadienu, kas Helsinkos pagājusi klusi. Pie namiem, kur vēl ir kādi iemītnieki, plīvoja zili baltie karogi. Bet nebija mazums arī tādu namu, pie kuriem karogu neredzēja. Tā bija zīme, ka namu iedzīvotāji evakuējušies un ka tanīs vairs nav nevienas dzīvas dvēseles. Nekādu svinību, nekādu sarīkojumu Helsinkos nebija.

Indriķis Kaģis (1939)

Brīvā Zeme publicēja karti ar Mannerheima līniju Karēlijas zemes šaurumā. Neraugoties uz stingro prasību pēc neitralitātes, piezīmi pie kartes nevarēja pārprast. Lielu gandarījumu Somijā radījusi ziņa, ka Mannerheima līnija pretēji Padomju Savienības apgalvojumiem vēl padomju karaspēka pilnīgi neskarta. Rakstītājs ar pseidonīmu Kandids bija viens no Latvijas oficiālās nostājas paudējiem un saprata Maskavas stratēģiskos centienus. Laikrakstā Tēvijas Sargs viņš uzslavēja Baltijas valstu gudro izvēli iepretim somiem. Aprādītos centienus pareizi izpratušas trīs Baltijas valstis, nokārtodamas miera un izlīguma garā savas attiecības ar lielo austrumu kaimiņu. Tas viņu neglāba. Valsts kancelejas nodaļas vadītāju Teodoru Veihertu (Kandidu) padomju orgāni apcietināja 1940. gada oktobrī un 1942. gadā nošāva.

1939. gada decembra sākumā atceļā no Maskavas uz dzimteni Daugavpilī ar vilcienu ieradās Somijas sūtnis Padomju Savienībā Ārno Irjo-Koskinens ar kundzi. Kopā ar viņiem bija arī pārējie sūtniecības darbinieki. Sūtnis dalījās savā ceļojuma pieredzē ar Daugavas Vēstneša līdzstrādnieku un pastāstīja, ka nezināmu iemeslu dēļ viņi piecas stundas esot aizturēti uz PSRS robežas. Vagonus līdz pat Latvijas robežai pavadījuši speciāli krievu aģenti, bet, kad vagoni stāvējuši, tad tos apsargājuši karavīri. Visumā krievu iestādes pret somu diplomātiem esot izturējušās korekti un iespējami pretimnākoši.

Tā kā abu karojošo pušu informācija par kara darbību katru dienu bija ievietota līdzās, lasītājiem radās iespēja salīdzināt un novērtēt. Bieži TASS ziņojums vēstīja, ka nekas īpašs nav noticis, bet somu oficiālajā ziņojumā bija stāstīts par karadarbību un kritušajiem. Decembra otrajā pusē latviešu žurnālisti rakstīja par redzēto Helsinkos un frontes tuvumā, bet Egmonts Demeters Jaunākajās Ziņās attēloja redzēto ziemeļu armijas štābā Rovaniemi. Avīzēs publicēja kartes, kas rādīja, kā virzījās frontes līnija. Ar skaidrojumu, telpas trūkuma dēļ ne vienmēr iespējams atrast vietu kartei, Jaunākās Ziņas 23. decembrī ievietoja Somijas karti ar vietu nosaukumiem latviešu valodā gandrīz pa visu lapaspusi un ieteica šo karti izgriezt un uzglabāt.

Īsi pirms Ziemassvētkiem Indriķis Kaģis Jaunākajās Ziņās stāstīja par noskaņojumu Helsinkos, kur šis laiks atšķīries no iepriekšējiem gadiem. Rakstāmlietu veikaliem nācies trīskāršot pārdevēju skaitu, jo ļaudis pirkuši apsveikuma kartiņas ar miera pilnajām ainavām. Arī grāmatām, ko Helsinku iedzīvotāji iegādājušies, nebijis nekā kopēja ar karu. Vairāk karu jūt veikalos, kur ļaudis pērk Ziemassvētku dāvanas tiem, kuri atrodas frontē. Tur redzamas drūmas sejas, jo varbūt adresants vairs nebūs dzīvo vidū, kad pienāks dāvana. Dāvanu sainīšos sūta cigaretes, saldumus un dažādas adītas lietas.

Laikraksts Rīts 27. decembrī ziņoja, ka Ziemassvētku vakaru Helsinku iedzīvotāji pavadījuši pagrabos, jo 24. decembrī piepeši atskanējis trauksmes signāls un kopā patvertnēs nācies pavadīt piecas stundas. Ārzemju žurnālistiem, kuri strādāja Somijā, esot sarīkoti savi Ziemassvētki. To galvenais iepriecinājums bijusi pirts apmeklēšana. Ziemassvētku dienās ar smagā kalibra tālšāvējiem lielgabaliem apšaudīta arī Vīpuri pilsēta. Vairākas granātas sprāgušas baznīcas tuvumā. No satricinājuma baznīcas zvani nokrituši un saplīsuši. Viņi šogad vairs nevarēja iezvanīt Ziemassvētkus, žurnālists skumīgi nobeidz savu reportāžu. 1939. gads latviešu presē beidzās ar pretrunīgām ziņām: TASS pavēstīja, ka frontē nekas sevišķs neesot atzīmējams.

Somu puse informēja par aktīvu karadarbību, uzbrukumiem un pretuzbrukumiem.

Somijas aizstāvju patruļa

Kā ziņoja Brīvā Zeme, Helsinkos cilvēki dzīvojot kara atmosfērā. Veikalu skatlogi pa lielākai daļai esot paslēpti aiz smilšu maisiem, bet daudzi tirgotāji ārpusē izkarinājuši plakātus, kas vēsta, kādas preces tur nopērkamas. Ļoti labi tagad nopelna arī rakstāmlietu tirgotāji. Pēc rakstāmlietām tagad ilgojas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Somi vispār savas domas labāk uzraksta nekā skaļi izrunā… Tomēr vislielāko prieku helsinkiešiem sagādājusi ziņa, ka pēc ilgāka laika atkal atvērtas pirtis.

Šim gadam beidzoties, ne žurnālisti, ne lasītāji neaptvēra, cik milzīgas pārmaiņas Latvijai nesīs nākamais. 1940. gads salauza latviešu preses morālo mugurkaulu.

Gadumijā Kārlis Ulmanis pieprasījis presei mainīt nostāju, atgādinādams, ka Padomju Savienībai apsolīta draudzīga izturēšanās un ka valstī ir sarkanā armija. Preses Jaungada ballē redaktori apsolījuši to darīt.

Sākumā izmaiņas vēl nemanīja. LTA no Maskavas ziņoja par padomju puses nostāju un turpat blakus ievietotas gan LTA ziņas no Helsinkiem ar somu informāciju, gan latviešu žurnālistu garāki raksti par redzēto un dzirdēto. Kaģis Jaunākajās Ziņās stāsta, ka dzīve Helsinkos esot pieņēmusi noteiktu ritmu – kara laika ritmu. Saulainās dienās helsinkieši jau agrā rītā steidzot nokārtot visas lietas, jo šādās skaidrās dienās parasti atskan sirēnu kaucieni. Helsinku iedzīvotāji priecājoties par katru miglainu un apmākušos dienu, jo tā nozīmē atpūtu nerviem.

Tā kā laikrakstu lapaspusēs nebija iespējams tieši paust savu morālo atbalstu somu tautai, Jaunākās Ziņas to apgāja, publicējot ziņas no visas pasaules – par ASV simpātijām pret Somiju, ziedojumu koncertiem Romā un itāļu avīžu apbrīnu par somu ievērojamo cīņas sparu, par līdzekļu vākšanu Ungārijā un Šveicē un Argentīnas valdības cēlo rīcību, nosūtot uz Somiju 1000 tonnu labības, bet nenosakot samaksas termiņu. Par to, ka ziedojumus vāca arī Latvijā, kas slepus pārdeva somiem arī labību, avīzes nestāstīja.

Janvāra vidū virs Helsinkiem atkal parādījušies padomju bumbvedēji, un Jaunāko Ziņu līdzstrādnieks, kurš kopā ar draugu pastaigājies pa pilsētu, bijis spiests slēpties patvertnē.

Oficiāli latvieši nedrīkstēja doties palīgā somiem, tomēr zināms, ka Ziemas karā piedalījušies brīvprātīgie no Latvijas. Arī par to latviešu avīzes klusēja, toties parādījās informācija par zviedru brīvprātīgajiem Somijā. Avīzē Rīts sīki aprakstīta viņu vervēšana Zviedrijā, dzīves apstākļi, alga un motīvi cīnīties. Arī Zviedrija esot neitrāla valsts, tomēr tūkstošiem jaunekļu un vīru dodas karot uz tuvo Somiju, stāsta Rīts.

Februāra sākumā Indriķis Kaģis Jaunākajās Ziņās stāstījis, ka kara traģēdija Somijā parādoties arī laikrakstu sludinājumos – četras piektdaļas sludinājumu esot nāves ziņu. Cilvēki Helsinkos arvien vairāk izmantojot patvertnes, jo dienas kļūst garākas, un padomju lidotājiem ir iespējams arvien ilgāk turēt pilsētu nāves sastingumā. Lai nebūtu jāpārtrauc darbs, daudzas iestādes un darbnīcas iekārtojušās pagrabos, kas vairāk vai mazāk drošas pret bumbām. Pazemē noturot arī dievkalpojumus, raksta Kaģis. Liekas, ka cilvēki atgriežas alās, kur reiz, tālā senatnē dzīvoja viņu senči. Cilvēki domā tikai par elementārāko prasību apmierināšanu, par tagadējo mirkli.

1940. gada februārī latviešu presē arvien redzamāks kļūst padomju puses viedoklis. Ziemas kara pēdējā mēneša notikumi atspoguļoti visai sīki, bet latviešu žurnālistu rakstu vairs nav, un somu viedoklim atstāta mazāka vieta. Vairākkārt uzsvērts, ka PSRS prasības esot ievērojami lielākas, nekā pirms kara. Miera līguma sakarā Brīvā Zeme atreferējusi Somijas prezidenta Kiesti Kallio vēstījumu, kas beidzas ar vārdiem Katrs soms apzinās savu tālāko uzdevumu un savu vēsturisko sūtību – būt Rietumeiropas priekšpostenim.

1940. gada 13. martā atceļā no Maskavas, kur tika noslēgts miers, Somijas delegācija – Risto Riti, Juho Kusti Pāsikivi, ģenerālis Valdēns, deputāts Veine Voionmaa – nolaidās Rīgā, Spilves lidostā. 22 minūšu laikā delegācijas locekļi neizkāpa no lidmašīnas, bet sūtnis E. Palins pēc tikšanās ar viņiem Jaunāko Ziņu līdzstrādniekam paskaidrojis, somiem nav bijusi cita izeja, kā parakstīt miera līgumu. Sūtnis piebildis, ka trīs ar pus mēnešus somu tauta cīnījusies viena pati, nedabūjusi efektīvu palīdzību no ārvalstīm. Pēc somu valdības locekļu domām, šāds konflikta atrisinājums esot labākais, kādu tagadējos apstākļos iespējams panākt.

Iespēju robežās avīzes slavēja somu varonību. P.Bl. (Pēteris Blaus?) rakstīja Jaunākās Ziņās, ka Somija var būt gandarīta. Tā varonīgi izturējusi smago pārbaudījumu un pierādījusi ne vien savam bijušajam pretiniekam, bet visai pasaulei, ka somu tauta mīl savu tēvzemi, tā ir vienota un savas neatkarības cienīga.

Laikraksti atkal ievietoja kartes – ar jauno robežu. Publicēta arī maršala Mannerheima pateicība somu karavīriem. Brīvās Zemes komentārā 14. martā izskaidrots somu-padomju miera līgums un nobeigumā secināts: Mēs ejam pretim nākotnei, kas vēl var nest daudz pārsteigumu un nejaušību. Dabīgi, ka šādā laikā ikviena acs cerību pilna vēro notikumus, kas varētu stiprināt drošības sajūtu. Lielu drošības faktoru Austrumeiropā mēs saskatām Padomju Savienības miera nostiprināšanas centienos. Visus līgumus, ko PSRS slēgusi ar Baltijas valstīm, mēs esam uzņēmuši dziļā pārliecībā, ka tie veltīti mieram. Somija, kas cīņu laikā sakausējusi savu tautu vēl ciešākā vienībā, nākamās dienas veltīs valsts atjaunošanas un jaunbūves darbam.

Jau marta beigās Jaunāko Ziņu lasītāji uzzināja, kā dzīve rit sarkanās armijas ieņemtajās Somijas teritorijās. Par to vēstīja atreferējums no laikraksta Krasnaja Zvezda: Vecie somu ielu nosaukumi nekavējoties aizvietoti ar jauniem padomju nosaukumiem, bet Terijoki jau nodibināts pirmais padomju kolchozs.

 

Raksta autore Anna Žīgure.

Foto: Gunārs Nāgels

Annas Žīgures raksts par Ziemas karu ir nodaļa no garāka pētījuma par Somiju un somiem latviešu presē no 1822. līdz 1945. gadam. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā. Rakstnieces radošajā kontā grāmata par savu dzimtu un Latvijas likteņiem Tomēr tik tuvu somu (Helsinkos 1997) un arī igauņu valodā (Tallinā 1999), bet pēcāk latviešu valodā ar pievienotām esejām „Latvijas zeme un debesis” grāmatā Es stāstu par Latviju (2000), Elza Stērste: Marselīne. Dzīves dzeja (2005), VIŅI. Ceļā (2009) un VIŅI. Svešos pagalmos (2012) – par bēgļu laiku II Pasules kara beigās un dzīvi bēgļu (DP) nometnēs Rietumvācijā. Latviskojusi vairāk nekā 20 grāmatas -- no igauņu (Paul Kuusberg, Aimée Beekman, Aino Krohn T. Kallas, Ulo Tuulik, Jűri Tuulik, Jaan Kross, Vivi Luik), somu (Frans Eemil Sillanpää, Pentti Haanpää, Eeva R. Tikka, Ella Pennanen) un arī ungāru literārus darbus. Starp pēdējiem (no somu valodas) jāmin Juka Rislaki Kluso slēpotāju zeme Somija (2002) un Kur beidzas varavīksne (par ģenerāli Krišjāni Berķi, 2004), kā arī šogad paredzētais Alberts Kronenbergs. Dzīve un daiļrade. Sastādījusi Edvarta Virzas dzejas grāmatu Dievišķā gaismā (1991) un viņa Pēdējās dzejas un vēstules Veronikai Strēlertei (2003), kā arī Latvijas grāmatu 2002 un Latvijas grāmatu 2003. LZA goda locekle (kopš 2005), Somijas Rakstnieku savienības goda biedre (kopš 2013). TZO (1995), Somijas Lauvas Ordeņa Lielais Krusts (1998), Igaunijas Maarjamaa Krusta ordenis (2000).

 

Jaunā Gaita