IZGLĪTĪBA

LZA prezidents Ojārs Spārītis pēc tikšanās ar LV prezidentu Raimondu Vējoni: Mēs esam vienisprātis, ka Latvijas ekonomisko augšupeju var nodrošināt laba izglītība, zinātnieku bāzes ataudzēšana un uzturēšana labā garīgajā un intelektuālajā tonusā (BNS/tvnet.lv 2015.16.VII).

Par LU rektoru ievēlēts (2015.4.VI) bioloģijas zinātņu doktors, mikrobiologs Indriķis Muižnieks. LZA akadēmiķa (kopš 2000) uzskatā LU kā nacionālajai universitātei, kur studējošo skaits vidēji ir ap 15 000, ilgtermiņa prioritātei jābūt latviešu valodas, vēstures, kultūras, Latvijas sabiedrības pētījumiem globālo procesu kontekstā, turklāt studiju programmās jāpalielinot vispārpielietojamās prasmes, tostarp valodas, komunikācijas, ētikas u.c. Rektora 12 līdz 14 cilvēku darba komandā kā pirmie iekļauti bij. izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, LU Sociālo zinātņu fakultātes prof. Jānis Ikstens un LU Fizikas un matemātikas fakultātes prof. Vjačeslavs Kaščejevs. Atbalstu Muižniekam pirms vēlēšanām paudusi arī LU Studentu padome.

JG280 ievietots Indras Ekmanes apskats par Gundara [Ķeniņa] Kinga un Davida Maknaba (McNabb) grāmatu Nation-building in the Baltic States. Recenzijas angliskotā versija tagad publicēta akadēmiskajā ceturkšņizdevumā Journal of Baltic Studies [46/2(2015):269-271], ko izdod starptautiskā bezpeļņas Association for the Advancement of Baltic Studies (Baltijas Sudiju veicināšanas apvienība, dib. 1968) apgāda Routledge (www.tandfonline.com) paspārnē Apvienotajā Karalistē (UK). Š.g. jūnijā/jūlijā Indra Ekmane (kopā ar Ivetu Grīnbergu) strādāja par latviešu valodas instruktori Baltijas Studiju vasaras institūtā (Baltic Studies Summer Institute – BALSSI) Pitsburgas U. (U. of Pittsburgh).

Izloksnes arī ir mūsu nacionālā bagātība, literārās valodas vārdu rezerve un mūsu valodas vēstures uzziņu avots – tie ir valodnieces Martas Rudzītes (1924-1996) vārdi. Viņas piemiņai klajā nākušajā CD komplektā Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa var noklausīties ap 90 Latvijas izlokšņu paraugu.

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS

Vērā liekamas ir literatūrkritiķa, esejista un kultūras ceturkšņizdevuma AGNI redaktora Svena Birkerta domas par drukāto vārdu un raizes par interneta negatīvo ietekmi uz cilvēka individualitāti: Es emocionāli, psiholoģiski un garīgi pavadīju laiku kopā ar grāmatu, tāpēc tā ir gandrīz kā cilvēks. Es nevaru tai vienkārši pagriezt muguru. Pat ja nekad to vairs neatvēršu, tā ir fizisks norādījums un atgādinājums. Es mīlu grāmatas brīnišķīgo fizisko esību. Es nedomāju, ka jebkas līdz šim uz ekrāna radīts var to aizvietot. Grāmatu atver, tu tajā ieej, virzies uz priekšu un tad aizver. Tam ir simboliska nozīme, kas nerodas brīdī, kad piespied pogu uz sava Kindle un teksts pazūd. Es gribu skatīties uz šo konkrēto priekšmetu un sev teikt: jā, es atceros. Kas notiks ar tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri nekad nav sajutuši šo sentimentālo saiti ar grāmatas lasīšanu? Vai viņi gribēs saglabāt katras pieredzes nošķirto unikalitāti, kas palīdz veidot cilvēka būtību? (www.irir.lv 2015.27.V) – tā Svens Birkerts, arhitekta Gunara Birkerta dēls.

Bībeles 2. izd. (1739) ievadvārdu sagatavotāja, latviešu valodas entuziasta („Lai gan šī valoda zemnieku valoda vien ir, tomēr tā nevaid nicināma, tāpēc, ka viņai savs jaukums un skaidrums tāpat kā citām valodām iraid, viņa var tai latīneru un grieķeru valodai vairāk līdzīga turēt tapt, nekā to vāciešu valoda... Tā latviešu valoda ir no sevis pār daudz citām valodām viena tīra un skaidra valoda”), Tīringenā (Thüringen) dzimušā, Halles U. beigušā vācu luterāņu mācītāja Blaufūsa (Friedrich Bernhard Blaufuß,1697-1756), kurš Vidzemē (Ērģemē) nonācis 18. gs. sākumā pēc Lielā Ziemeļu kara, latviešu valodā sarakstītais teksts (89 lpp. rokrakstā) Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu (1753), kas tapis teju 100 gadus pirms jaunlatviešu kustības, apgāž populāro, Garlība Merķeļa radīto apspiestās zemnieku tautas 700 verdzības gadu mītu. Vēstures izpratne nepārtraukti modificējas, jau sākot ar 19. gs. vidu, kad tā pirmo reizi nonāca līdz latviešu sabiedrības apziņai. Toreiz tas bija 600 gadu verdzības mīts, jo Merķelis rakstīja par tumšo pakļautības laiku (13.-19. gs.). 20. gs. tas transformējās 700 gadu verdzības mītā… šajā koncepcijā varētu iekļauties arī 50 gadu okupācijas pieredze. Līdz ar to mīts nepārtraukti mainās un savā ziņā pagarinās – tā norāda pirmreizīgā faksimilizdevuma redaktors, jaunās paaudzes vēsturnieks Dr. Jānis Šiliņš intervijā Edītei Brikmanei Latvijas Vēstneša portālā (2015.19.V – <www.lvportals.lv>) un turpina: Mīti iegūst aktualitāti un popularitāti tāpēc, ka tie veic kaut kādas noteiktas sociālas vai kulturālas funkcijas attiecīgā laikā un vēsturiskā situācijā. Tas bija laiks, kad dzimtbūšana tika ļoti asi kritizēta visā Eiropā, it īpaši Austrumeiropā, kur tā saglabājās visilgāk. Atbrīvošanās diskurss – gan tautu, gan sociālo grupu, visbeidzot katra indivīda atbrīvošanās – bija ļoti spēcīgs un aktuāls. Cīņa pret verdzību un verdzības kritika Latvijas gadījumā izpaudās kā dzimtbūšanas kritika. Tāpēc 19. gs. vidū aktīvākie latvieši atcerējās Garlību Merķeli un viņa darbu „Latvieši”, un var teikt, ka jaunlatviešiem Merķelis bija ļoti svarīgs – ne velti Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar viņa pieminekļa atklāšanu. Otrs aspekts bija nacionālās atbrīvošanās jautājums. Meklējot leģitimitāti un pārmantojamību latviešu nācijas kā politiska subjekta esamībai, atbildes tika meklētas senā pagātnē jeb t.s. senlatviešos, kuriem, protams, ar 19. gs. latviešiem bija ļoti nosacīta saikne. Taču tolaik nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti bija aktuāla. Līdz ar to 700 gadu verdzības mīts kalpoja kā labs veids, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām, neraugoties uz to, ka šim mītam bija apšaubāms un ļoti diskutabls segums - vai vispār bija tāda verdzība, un vai dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību? Turklāt dzimtbūšana bija salīdzinoši jauna parādība un klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorijā pastāvēja tikai no 18. gadsimta sākuma. Nekādā gadījumā 700 gadu!... Starp citu, interesanti, ka Merķeli latviešu valodā pārtulkoja tikai 1905. gadā, kad atkal aktualizējās jautājums par latviešu apspiešanu un cīņu par tiesībām. Arī jaunstrāvniekiem un sociālistiem cīņa pret sociālo apspiestību un nevienlīdzību kaut kādā mērā saistījās ar nacionālo konfrontāciju starp latviešiem kā apspiestajiem un vācbaltiešiem kā apspiedējiem... Var teikt, ka Merķeļa paustais uzskats ir – vispirms jāmaina sabiedrība, jāsasniedz Eiropas vidējais attīstības līmenis, un tad sabiedrība kļūs labāka un cilvēki tikumīgāki. Turpretī Blaufūss raksta, ka vispirms jāmaina katrs cilvēks – jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā... Latvieši „Vidzemes stāstos” ir parādīti kā pašapzinīga un cienījama tauta... Protams, liekot indivīda intereses centrā, var iebraukt otrā grāvī, tāpēc ir jādomā, kā šīs tendences mēs 21. gadsimtā varam vislabāk piemērot un izmantot tieši mūsu konkrētajā individuālajā gadījumā... Tā ir latviešu nelaime, kas caurvij 19. un 20. gadsimtu – svešu ideju pārņemšana un burtiska ieviešana. Tā notika ar nacionālismu, sociālismu, tāpat ar demokrātiju un liberālismu - tika paņemtas vispārējas klišejas, standartizēti risinājumi, kuriem mēģināja piemērot Latvijas situāciju, nevis Latvijas situācijai mēģināja piemērot jaunās idejas. LU Akadēmiskajā bibliotēkā glabāto rokrakstu līdz plašākam lasītāju lokam novirzījusi Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, kam šajā darbā finansiālu palīdzību sniedzis Valsts kultūrkapitāla fonds, kā arī Taipejas misija Latvijas Republikā. Grāmatā Vidzemes stāsti ir 253 lappuses, jo teksts paralēli dots faksimilā, transkripcijā un mūsdienīgotā versijā, turklāt ar vērtīgiem komentāriem – ne tikai Jāņa Šiliņa, bet arī Māras Grudules, Janīnas Kursītes, Gvido Straubes, Pētera Vanaga laikmeta, valodnieciskajā, sadzīviskajā un etnogrāfiskajā kontekstā.

Vēsturnieks Jānis Šiliņš (2015) Foto: Atis Brikmanis

„Mansards” laidis klajā politiskajā trimdā (Zviedrijā) mirušā Kārļa Dziļlejas (1891-1963) biogrāfisko romānu Garlībs Merķelis (1935, tolaik ar pseidonīmu Kārlis Lejnieks). Dziļleja ir vairāku dzeju un prozas sējumu autors, literatūrvēsturnieks, mēnešrakstu Domas, Jaunais Cīrulītis, sociāldemokrātu Brīvība (Stokholmā) redaktors, monogrāfiju (par Veco Stenderu, Neredzīgo Indriķi, Jāni Asaru, Ādolfu Alunānu u.c.), svešumā sarakstītā Rainis vientulības kalnā autors, vislabāk pazīstams ar grāmatu Poētika (1915, 1920, 1928), pārpublicētu trimdā (1949, 1985), kur izdoti arī Dziļlejas sakārtotie un komentētie Raiņa Raksti 16 sējumos Niklāva Strunkes grafiskajā ietērpā (Västerås, Zviedrijā: Ziemeļblāzma/Jānis Abučs, 1952-1965). 17. sējumā (1965) pēc Dziļlejas nāves sakopotas atmiņas un apceres par Raini un Aspaziju (Miķeļa Valtera, Klāras Kalniņas, Valdemāra Damberga, Veltas Rūķes, Zentas Mauriņas, Brūno Kalniņa, Nikolaja Valtera, Jāņa Kārkliņa u.c.). Krievu okupācijas laikā cenzūras iestāde Glavļit (Galvenās literatūras un izdevniecību pārvalde) pavēl izņemt no apgrozības Dziļlejas darbus, ieskaitot Poētiku.

Raiņa teksti, krievu dzejnieku Valērija Brjusova, Annas Ahmatovas u.c. atdzejoti, arī daži Aspazijas darbi, atskan (2015.25.-27.V) Kirovā (Raiņa laikā Vjatkā) un 35 km attālajā Slobodskā, Sibīrijā, uz kurieni cariskā Krievija izsūtīja (1899-1903) dzejnieku pēc jaunstrāvnieku tiesas prāvas. Slobodskā tapis Raiņa krājums Tālas noskaņas zilā vakarā, arī dzejolis „Lauztās priedes”. Kā Latvijas delegātiem pastāsta Raiņa muzejmājas vadītāja (kopš dibināšanas 1992. gadā) Žanna Žiļina, no dzejnieka apmešanās vietas Vjatkas ielā 24 palikuši bijuši tikai pamati. Divstāvu koka ēka, tagad arhitektūras piemineklis, uzcelta no jauna pēc vecām metodēm, bez naglām, par slobodskiešu ieguldītajiem līdzekļiem. Latvijas prezidentūras ES Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmas ietvaros Vjatkas Mākslas muzejā atklāta izstāde Aspazija/Rainis: dumpiniece/humānists. Divu latviešu dzejnieku stāsts, kas pirms tam eksponēta Salle des Pas Perdus – UNESCO galvenajā mītnē Parīzē. Citu pasākumu vidū Kirovas apgabala Aleksandra Hercena bibliotēkā notiek Rainim/Aspazijai veltīta starptautiska konference, kur Latviju pārstāv Latvijas Institūta direktore Karina Pētersone, literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa, Jānis Zālītis un Gaida Jablovska, rakstnieks Pauls Bankovskis, izstādes kuratore Elvīra Bloma, muzikologs Orests Silabriedis u.c. [Vjatka pārdēvēta tolaik populārā KP Ļeņingradas komitejas vadītāja (Sergeja Kirova – 1886-1934) vārdā. Vēsturnieku/memuāristu aprindās pastāv doma, ka aiz viņa noslepkavošanas Smoļnijā stāv Staļina ēna]. (re)

DIASPORA – Muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē izdotajā grāmatā Dziesma. Svētki. Dzīve (2015. 228 lpp.) sastādītāji Marianna Auliciema, Kristīne Jansone, Maija Hinkle, Ieva Vītola, Ināra Reine, Arta Savdona, Brigita Tamuža un Juris Zalāns apkopojuši mutvārdu liecības par dziesmu svētku tradīciju pēckara trimdā Vācijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā – galvenokārt dziedātāju un skatītāju atmiņas, pārdomas un vērtējumi par dziesmu svētku nozīmi viņu dzīvē. Austrālijā nonākušais Jānis Čečiņš atceras ceļojumu uz Kultūras dienām Pertā: Tajā gadā bija īpaši karsts, un no karstuma sliedes saliecās. Gandrīz puse no tiem, kas bija tajos vilcienos, bija latvieši. Vilcienos bija salonu vagoniņi, kuros bija bārs un parasti arī klavieres, un kāds spēlēja, tur notika jautras dziedāšanas. Un tad mēs tā lēnām braucām pāri Austrālijas vidienes tuksnesim, apstājāmies katrā pilsētiņā, kur tad visi kāpām ārā un parasti izdzērām sausu vienīgo krogu. Un ASV dzimušais (1967) Kārlis Briedis: Svētkos es satiku draugus, kurus es sen nebiju redzējis. Tur bija kaut kas tāds... Tu satiec cilvēkus no citiem štatiem, kādreiz cilvēki no Vācijas vai no Austrālijas atbrauca ciemos. Tur neko daudz nebija jāskaidro, jāiepazīstas. Visi sēdēja pie viena galda, dziedāja vai paēda, vai gulēja vienā viesnīcas istabā uz grīdas, uz matračiem vai guļammaisos. Un tas bija tiešām tāds latvietības lepnuma brīdis, tā, ka tu jūties kā daļa no kaut kā. Tu nebiji vairs indivīds. Tu juties kā daļa no cilts, no latviskā. Vērtīgs ir Prof. Dr. Hinkles sagatavotais vēsturiskais pārskats par dziesmu svētkiem trimdā (1946-2014). Pie reizes interesentiem iesakāmas nu jau par klasiku kļuvušās trimdā klajā laistās grāmatas Valentīna Bērzkalna Latviešu dziesmu svētki trimdā, 1946-1965, Valdemāra Dulmaņa Latviešu kultūras dienas Austrālijā 1950-1970, Margaritas Biezaites Latviešu kultūras dienas Austrālijā 1971-1991 u.c.

Prof. Viktora Hausmaņa grāmata Laimonis Siliņš un sanfrancisko mazais teātris (Zinātne, 2014)) veltīta trimdā nodibinātajam (1966) latviešu teātrim – gan pašam dibinātājam Laimonim Siliņam, gan viņa dzīvesbiedrei, aktrisei Brigitai Siliņai, gan arī virknei teātra repertuāra stūrakmeņu, citu vidū gleznotājam un dramaturgam Raimondam Staprānam un īpaši rakstniekam Anšlavam Eglītim, kurš Siliņam bijis tāds pusdieviņš – ja ko teica Anšlavs, tā jau bija dziļa patiesība... ne tikai man, bet, es domāju, visai latviešu sabiedrībai. Prof. Hausmanis apraksta arī Siliņa gaitas Latviešu leģionā, bēgļu nometnēs Vācijā, došanos (1950) tālākā trimdā uz ASV. Būtisks grāmatas avots ir korespondence starp grāmatas autoru un Siliņu, kurš Rīgā saņēmis (2013) Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu latviešu teātra attīstībā un kopšanā.

Uz „Amerikas latviskuma salas” (Mičiganas štatā), oficiālāk – Latviešu centra Garezers, 50. gadskārtas svinībām (2015.2.-5.VII) bija sabraukuši ap 2 000 latviešu (kam Garezers ir mīļš un kā „otrās mājas” – tā Latvians Online), arī viesi no Latvijas, to vidū 80. gados leģendārā, padomju varas iestāžu divreiz aizliegtā rokgrupa Pērkons, kurā no „vecajiem” joprojām aktīvi ir piecdesmitgadnieki Juris Kulakovs un Ieva Akurātere.

Rokgrupa Pērkons Latviešu centra Garezers 50 gadu jubilejas svinībās (2015) Foto: Indra Ekmane

12. Saeimas deputāta Riharda Kola uzskatā (Diena 2015.25.VI) ar steigu jāveidojot jauns likums latviešu diasporas atbalstam, jo, kā atklāj gan PBLA Izglītības padomes izpilddirektore Anta Spunde, gan arī LU Filozofijas un socioloģijas institūta pērngad uzsāktais pētījums Latvijas emigrantu kopienas, šobrīd ārpus Latvijas dzīvojošo vairāk nekā 20 000 latviešu bērnu valodas zināšanu līmenis kļūst arvien vājāks. Tam pievienojas pārsteidzošā vēsts, ka par reemigrācijas plānu nav dzirdējuši 59% no diasporas pārstāvjiem, bet tie 7%, kas par to zina, ir pārliecināti par valdības/politiķu intereses trūkumu atbalstīt diasporu. Ignorējot diasporu, skaidri parādam, ka latviešu kultūras ilgtspēja mums ir būtiska tikai „uz papīra”… ja neatbalstīsim latviešu skolas, būs lieki runāt par kādiem reemigrācijas plāniem vai cerēt uz šo ģimeņu atgriešanos, tā deputāts Kols (VL-TB/LNNK).

Par pirmo reizi Dublinā rīkoto Jaunatnes forumu 2015 (4.VI) stāsta Latviešu Kultūras svētku rīcības komitejas priekšsēde Inguna Grietiņa: Esmu gandarīta par jauniešiem, kuri tik lielā skaitā pulcējās pirmajā Jaunatnes forumā Īrijā. Vadības komandā: Didzis Vilcāns, Iveta Ozola-Cīrule, Kārlis Spunde, Rita Zālīte, Laura Krasovska. Klātesot LV Jaunatnes Kompetences centra priekšsēdim Oskaram Jepsim un Eiropas Latviešu apvienības (ELA) priekšsēdim Aldim Austeram, forumu atklāja Latvijas vēstnieks Īrijā Dr. Gints Apals. Savas un arī citu jauniešu domas par forumu pauž Lelde Kopmane – to apmeklējot, mēs sajutāmies kā mājās. Sapratām, ka arī Īrijā var iepazīties ar līdzīgi domājošiem tautiešiem, kuri vēlas iesaistīties latviešu kultūras dzīvē (Brīvā Latvija 2015.25.V).

Eiropas Latviešu apvienības (ELA) komunikāciju referente Lāsma Gaitniece vēstī (2015.30.VI), ka ELAi pievienojusies Islandes Latviešu biedrība (ILB) – ieskaitot atbalstītājus, vairāk nekā 50 cilvēku.

(re)

No Jāzepa Grosvalda (1891-1920) Strēlnieku sērijas

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS

Viesturs Sprūde informē par Kara muzejā sarīkoto starptautisko konferenci (2015.28.V) „Nacionālo vienību izveide I Pasaules kara laikā”, kuras atklāšanā Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļejevs uzsver 1915. gadā formētā Latviešu strēlnieku bataljona nozīmi nācijas pašapziņas veidošanā, īpaši, kad mums atkal jādomā, kā aizsargāt savu zemi. LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis savukārt norāda, ka strēlnieku iesaistīšana cara armijā bijusi latviešu dzīvā spēka izšķiešana, radikalizēšanās, nonākšana Krievijā, nonākšana komunistiskā režīma kalpībā pretstatā Igaunijai, kas savas jaunatnes ziedu varēja koncentrēt neatkarības cīņām. Ēriks Jēkabsons (LU Vēstures un filozofijas fakultāte) liecina, ka latvieši bijuši vispamanāmākie caristiskās Krievijas armijā I Pasaules karā – kopējais latviešu tautības virsnieku daudzums, iespējams, sasniedzis 12 000, taču tikai aptuveni 1 000 dienējuši strēlniekos.

Pie reizes nedaudzi citāti attiecībā uz vēlākiem laikiem, no Viestura Sprūdes aplūkotajiem (LA.lv 2015.14.V) pirmskara Sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa (1899-1977) trimdā pierakstītajiem, ASV Hūvera institūta arhīvā Stenforda Universitātē Ērika Jēkabsona uzietajiem memuāriem, kurus „Valters un Rapa” laiž klajā (2015) ar virsrakstu Nepublicētas atmiņas: laiks, kas negaist: 20. gadu sākumā radās mēģinājumi dabūt Ulmani prom no Latvijas… Meierovics lūkojis Ulmani pierunāt kļūt par Latvijas sūtni ASV… Par Saeimas neveiksmēm lielā mērā ir atbildīga ne vien Saeima pati, bet vēlētāji. Balsojot par sīkiem nogrupējumiem vai pat atsevišķām personām, kas pie vēlētājiem vērsās ar demagoģiskiem, nepildāmiem solījumiem, tie sašķēla Saeimu sīkās grupās, padarot to kvalitatīvi vāju un darba nespējīgu… Manas personīgās attiecības ar prezidentu pēc apvērsuma ne vienmēr bija sevišķi labas. Neraugoties uz manu pilnīgo lojalitāti valdībā un ārpus tās, bija čukstētāji, kas pienes prezidentam dažādas valodas, pat tik ģeķīgas, ka man pastāvot nodoms Ulmani gāzt un pašam sagrābt varu… [Finanšu ministrs] Alfrēds Valdmanis bija neparasta parādība – cilvēks ar nenormālu godkārības kompleksu un nepietiekamu kontroli par savas rīcības pareizību... izlikšanās un melu meistars… pratis veikli manipulēt, tajā skaitā arī ar Ulmani, izplatot baumas un sējot savstarpēju neuzticēšanos, ko centās izmantot, lai pats izvirzītos… ģenerālis Jānis Balodis tērzēt … varēja itin labi, dažu brīdi būdams pat interesants sarunu biedrs. Bet atklātu runu teikt vai kaut ko uzrakstīt, pat ne desmits teikumus, viņš nespēja… politikā pats naivuma iemiesojums… Ārlietu ministru Vilhelmu Munteru… vācieši nīda kā renegātu, latvieši neuzticējās tālab, ka viņš ir vācu izcelsmes… Mums bija kļūdas, bet tās bija mūsu pašu kļūdas, kuras paši uz radušās pieredzes pamata labojām. Bet tās nebija lielākas kļūdas kā citās vecās valstīs. Mūsu valsts vadītāji bija tikai cilvēki ar cilvēkiem piemītošām kļūdām un vājībām. Neviens no mums atsevišķi nebija bez kļūdām, un arī mūsu tautai nepiemīt tikai cildenākās īpašības. Bet, neraugoties uz teikto, mūsu tautas vadītāji brīvības cīņās un Latvijas uzbūves darbā un mūsu tauta neilgos brīvības gados paveica darbus, uz ko tā paaudze, kas cīnījās par Latvijas brīvību un netaupīja sviedrus, ceļot saimniecisko un garīgo Latviju, var būt lepna – tā Alfreds Bērziņš.

(re)

Cerību bura Jūrkalnē. Ģirta Burvja un Andra Kokina darinātā (2000) piemiņas zīme II Pasaules kara bēgļiem un viņu pārcēlējiem pāri jūrai uz Zviedriju. Foto: Māra Strautmane

Piemiņas zīmes atklāšanā Slampē (2015) Foto: Agnis Jansons

1939.23.VIII – 1991.21.VIII

Lidijas Lasmanes-Doroņinas aicinājumu augstākajām valsts amatpersonām un domubiedriem pieņemt Lustrācijas likumu, lai savulaik čekas (VDK) savervētie cilvēki varētu brīvprātīgi atzīt sadarbības faktu, liecināt par apstākļiem, kādos sadarbība notika, un morāli attīrīties, citu vidū parakstījuši arī Dagmāra Beitnere-Le Galla, Knuts Skujenieks, Iveta Šimkus, Skaidrīte Lasmane, Pāvils Brūvers, Liāna Langa, Rudīte Kalpiņa, Mārtiņš Mintaurs u.c. (LETA/Irir 2015.29.VII). Okupācijas gados trīs reizes arestētā brīvības cīnītāja (1946, 1970,1983) pavadījusi apcietinājumā 14 gadus. Atsaucoties uz Ritvara Jansona runu „Stūra mājas“ pagalmā, VDK drošībnieki prasījuši Lidijai Lasmanei, vai tiešām uzskatāt, ka Latvija okupēta? – viņa minējusi gan boļševistisko režīmu, kas toreizējai Pāvilostas skolniecei izveda (1941) klasesbiedrus, gan nacistu režīmu, kas noslepkavoja ebreju klasesbiedrus. Lasmanes atziņa mūsdienās: Mums ir jāzina sava pagātne, savukārt bez pētniecības pie zināšanām par pagātni tikt nevaram. Patiesībai ir jānāk gaismā. Lai mēs kā tauta attīrītos no okupācijas uzsārņojumiem, ir jānotiek sarunai par padomju laiku, arī par čekas maisiem. Šī ilgā neskaidrība un muļļāšanās ir bezjēdzīga un nevar turpināties bezgalīgi (Laikraksts Latvietis 2015.31.VII). Arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteicies aģentūrai BNS, ka VDK dokumentu izpētes komisijas uzdevums ir izvērtēt Latvijai nodarīto materiālo un morālo kaitējumu un darīt dokumentus pieejamus (pēc 2018.31.V) plašākai sabiedrībai (apollo/tvnet.lv 2015.3.VIII))

Kā informē LOM preses pārstāve Līga Strazda, pētniece Inese Dreimane noskaidrojusi, ka LPSR NKVD-NKGB (čekas) komandants, kas 1941. gadā organizēja un, iespējams, pats izpildījis nāves sodus stūra mājā ierīkotajā šautuvē, bijis jaunākais leitnants Anatolijs Konstantīna dēls Jermolajevs, kura paraksts par „sprieduma izpildi” vienmēr bijis pirmais, kam sekojuši Baltijas īpašā kara apgabala (PribOVO) prokuroru Skokova vai Nosova un NKVD-NKGB 1. specdaļas priekšnieka vietnieka Zinovija Krivicka paraksti. Kopš 1941.30.I līdz vācu okupācijai Jermolajevs dzīvojis Rīgā, Tallinas ielas 15. nama 5.dzīvoklī.

14.VI Slampē blakus vecajai pagastmājai atklāts arhitekta Edvīna Vecumnieka un tēlnieka Ģirta Burvja piemineklis Zelta josta – 12 tonnu smags akmens, apjozts ar zeltā tonētu gredzenu, kurā, izmantojot lāzergriezuma tehniku, ierakstīti simts Slampes iedzīvotāju vārdi – gan 1941.14.VI un 1949.25.III uz Sibīriju deportēto, gan arī vāclaiku divu holokausta upuru. Piemiņas vietas ideja pieder rakstniecei Mārai Zālītei.

Savukārt Cēsīs, pagalmā pie ēkas Pils ielā 12, kur 40. gadutbeigās atradusies milicija, kas strādājusi roku rokā ar čeku, atklāta mākslinieka Daiņa Andersona izstrādātā piemiņas siena ar vairāk nekā 600 okupācijas laikā bojāgājušo Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem.

Rundāles novada Sudmalu kapos atklāta (2015.30.V) piemiņas zīme juristam, diplomātam, sociāldemokrātu politiķim, Tautas padomes loceklim, Latvijas pirmās Saeimas priekšsēdētājam, izsūtījumā soda nometnē Usoļjē (Усолье на Камском – Urālu kalnos) mirušājam (1941) Frīdricham Vesmanim un ceļā uz izsūtījumu mirušajai (1941) sievai Emīlijai Bertai Vesmanei.

Ellena Holmerte pēc gadiem ilgas meklēšanas atradusi simtiem II Pasaules kara beigu posmā Zviedrijas armijā Gotlandē dienējušā Dāvida Holmerta foto negatīvu, kas dokumentē bēgļu laivu vadītājus (viņu vidū Gotlandē patvērumu atradušo Pēteri Jansonu, krievu notverto un uz Sibīriju nosūtīto Ēriku Tomsonu), bēgļus un viņu saņēmējus zviedru salā, kur tolaik (1943-1945) reģistrēti 3 605 latviešu, 6 477 igauņu un 242 lietuviešu „laivu cilvēki”. Pētera Iniņberga sagatavotā, agrāk neredzētu fotogrāfiju izstāde pērngad apceļojusi vairākas pilsētas Zviedrijā, bet šogad izrādīta arī Latvijā – Ļaudonā, Līvānos, Valmierā, Liepājā, Jūrkalnē u.c. Māra Zirnīte gatavo grāmatu ar Holmerta fotogrāfijām latviešu un angļu valodā.

(re)

XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēgumā (no kr.) Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, LV pirmā lēdija Iveta Vējone, prezidents Raimonds Vējonis (2015)

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS

Jura Alunāna dzimšanas dienā (13.V), kas pazīstama arī kā Valsts valodas diena, intervijā LTV Rīta Panorāmā literatūrzinātniece, valodniece un Saeimas deputāte Janīna Kursīte norāda, ka lielākais apdraudējums latviešu valodai ir milzīgā emigrācija. Ik gadu valodai zūdot ap 5 000. Tomēr situācija galīgi traka vēl neesot, jo svešumā dzīvojošie latvieši arvien vairāk un vairāk rūpējoties par valodas saglabāšanu (lsm 2015.13.V)

Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē (2015.30.VI) un uz nākošo pusgadu nododot ES grožus Luksemburgai, Ministru kabineta ziņojumā izcelta vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības un Digitālā vienotā tirgus izveide (būtiskiem tiesību aktu priekšlikumiem telesakaru, kiberdrošības un datu aizsardzības jomā), LV spēja ātri un efektīvi reaģēt uz izaicinājumiem ES iekšējai drošībai un ES migrācijas un patvēruma politikai, kā arī sadarbība ar Centrālāzijas reģiona valstīm un Austrumu partnerību, kas gan netika novērtēta viennozīmīgi.

Saeimas jaunievēlētais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis (dz. 1966), LU bioloģijas maģistrs (1995) [papildinājies Tamperes (Somijā) Tehniskās U. Ūdens un vides institūtā un Tallinas Tehniskās U. Vides fakultātē)], būdams Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (2002-2011), iepazinies ar LV krustām šķērsām, arī ar tās ļaudīm, ieskaitot daudzus speciālistus, kuriem tuva Latvijas daba un tās vērtības un kuru „zaļajās” domās/uzskatos labprāt ieklausījies. Pēc balsošanas rezultātu paziņošanas un pirms uzrunas Saeimas tribīnē viņa pirmie vārdi – laikam no sākuma jāierauj! – momentā kļūst „globāli” un Rīgā jau pēc neilga laika parādās uz t-krekliem u.c. suvenīriem. Vadoties pēc Ievas Albertes uz intervijām/aptaujām balstītā raksta (Ir 2015.9.VII) u.c. masu informācijas avotiem, cilvēkiem patīkot Vējoņa humora izjūta, veselīgā pašironija, atklātība.

Kārlis Streips rakstā „Ierastā ‘kultūra’” (LSM blogā ĀrpusĒtera, 2015.5.VI) pauž cerību, ka prezidents sev apkārt savāks visgudrākos konsultantus, labi pārstāvēs Latviju starptautiski un būs prezidents visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vienlaikus Latvijas Radio un LTV žurnālists pievienojas tiem, kuri pauduši neapmierinātību ar „slepeno balsojumu” Saeimā – neesot neviena iemesla, kāpēc ievēlētam tautas pārstāvim būtu jāslēpj savs balsojums jebkurā jautājumā, vēl jo vairāk Valsts prezidenta vēlēšanās, kaut arī konstitūcijas 36. pantā ir teikts, ka Valsts prezidentu ievēlē, aizklāti balsojot ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu. Streipa ieteikums ir grozīt Satversmi un padarīt prezidenta vēlēšanas atklātas. Veiksmi Raimondam Vējonim! Ceru, ka viņš būs vēl viena Vaira Vīķe-Freiberga vairāk nekā vēl viens Andris Bērziņš. Ceru, ka viņš būs tuvāk Tomasam Hendrikam Ilvesam nekā Andrim Bērziņam, ja runa ir par attieksmi pret starptautiskiem notikumiem un it īpaši pret mūsdienu Krievijas Federāciju – tā žurnālists Streips sava raksta nobeigumā.

Intervijā Rīta Panorāmā jau dienu pēc ievēlēšanas Vējonis norādījis (2015.4.VI), ka ar valsti, piemēram, Krieviju, kas ir agresīva pret savām kaimiņvalstīm, sadarboties ir ļoti sarežģīti, īpaši ņemot vērā ar KF līdzdalību notiekošās šaušanas Ukrainā. Toties, ja Krievija pārtrauks iesaistīties Ukrainas konfliktos, gan Latvija, gan ES būs gatava atsākt konstruktīvu dialogu (tvnet 2015.4.VI).

Vējoņa piedalīšanās tautas tērpā un uzruna XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēgumā (Paldies, ka mīlat dziesmu, deju un dzimteni!) radījusi ilgstošas ovācijas.

(re)

Daļa no Holodomora memoriāla Kijevā (Київ/Kyiv)

UKRAINAS galvaspilsētā Kijevā atvērta (17.V) Holodomor izstāde par piemiņu ukraiņu nacionālajai katastrofai (1932-1933), kad Maskavas totalitārais režīms mākslīgi izraisīja badu, kura rezultātā (pēc 1937. gada tautas skaitīšanas datiem) cilvēku upuru skaits sasniedzis septiņus miljonus. 1932. gada ražas nežēlīgā un totālā atsavināšana un izvešana galvenokārt uz KPSFR, visas pārtikas konfiskācija zemniekiem, svētnīcu un baznīcu iznīcināšana, masu represijas pret ukraiņu inteliģenci un garīdzniecību – viss ticis vērsts uz ukraiņu nacionālās pašapziņas sagraušanu, garīgās elites iznīcināšanu un zemnieku ekonomiskās neatkarības likvidēšanu pēc relatīvas uzelpošanas 20. gados.

(re)

Ukrainas parlamenta deputāte Nadja Sevčenko ar KF Iekšlietu ministrijas (MVD) specvienību apsargiem (2015.I - skat. 60. lpp)

PUTINA KARŠ PRET UKRAINU – KF konsuls Ukrainā Aleksejs Grubijs (28.V) pavēstījis, ka Luhanskas apgabalā sagūstītie (16.V) krievu aktīvā dienesta karavīri – 3. gvardes īpašo uzdevumu brigādes kapteinis Jerofejevs un seržants Aleksandrovs – uzskatāmi par algotņiem, un t.d. Luhanskas Tautas Republikas policistiem neesot nekāda sakara ar KF bruņotajiem spēkiem. Par šādu savas dzimtās valsts nostāju abi karavīri izteikuši sašutumu, apzvērot, ka tā nav patiesība. Viņu militārā vienība pastāvīgi izvietota Toljati pilsētā KF Samaras apgabalā. Abi liecinājuši Kijevas slimnīcā, jo sagūstīšanas laikā tikuši ievainoti. Nopratināšanas video ir publicēts tīmeklī.

Gazeta.ru vēsta (2015.11.VII) par vairākiem desmitiem dezertējušu krievu karavīru, kuri aizbēguši no poligona KF dienvidos, baidoties, ka tiks piespiesti „brīvprātīgi” doties uz Ukrainu un pievienoties tur esošajām Maskavas apbruņotajām teroristu bandām.

Joprojām nelikumīgi apcietinājumā Krievijā, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības asu nosodījumu un kopīgi ar KF parakstītā Minskas vienošanās (2015.II) pārkāpšanu, atrodas Ukrainas parlamenta/Radas deputāte, Ukrainas delegācijas locekle Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā un Ukrainas Gaisa spēku pilote, prokrievisko spēku sagūstītā Nadja Savčenko (Надія Вікторівна Савченко), kā arī vairāki citi Ukrainas pilsoņi, kuriem izvirzītas absurdas apsūdzības.

Portāls <uatoday.tv> vēsta par portretu Kara seja, ko darinājusi ukraiņu māksliniece Darja Marčenko no 5 000 Austrumukrainā izšautajām patronu čaulītēm. Man kara seja ir Vladimirs Vladimirovičs Putins, jo viņš dod šos rīkojumus un melus. Ar šī attēla palīdzību es vēlos parādīt, ka jebkurā gadījumā visi visu redz, un parādīt ne tikai viņam, bet arī visai sabiedrībai, ka karš nozīmē dzīvības, – tā māksliniece.

(re)

 

Krievu rakstnieks Vladimirs Voinovičs

KF – Intervijā izdevumam The Daily Beast (2015.22.VI) rakstnieks Vladimirs Voinovičs (Владимир Войнович) brīdina, ka patlaban īstenotās reakcionārās politikas rezultātā būšot juku laiki, kas, pilnīgi iespējams, beigsies ar Krievijas sabrukumu. KF prezidents un dome ir aizgājuši līdz tāda idiotisma stāvoklim, ka pastāvīgi sper soļus, kas ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī kaitīgi, kaitīgi pašai Krievijai, – tā triloģijas Kareivja Ivana Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi (Жизнь и необычайные приключения солдата Ивана Чонкина, 1977; izdota latviešu val. 1992) autors. Krievija esot nokodusi vairāk, nekā spēj sagremot, Austrumukraina ir pārvērtusies par strutojošu vāti, kas atņem spēkus gan Ukrainai, gan Krievijai. Putinam gadījās veiksmes josla, bet viņš to izmantoja KGB stilā. Voinoviču nepārliecina Putina popularitātes koeficients – 86%.

PSRS armijnieki glābjas no degoša tanka Prāgā (1968.21.VIII - skat. 62. lpp)

KREMLOLOĢIJA – Franks Gordons par „generāļu klubu” (BL 2015.20.VI-3.VII): Var manīt, ka Vladimirs Putins gan rietumvalstu sankciju, gan samudžinātas Donbasa situācijas dēļ nervozē, un bijušais Putina padomnieks Andrejs Illarionovs intervijā ukraiņu vietnes <TCHua> korespondentam neizslēdz varbūtību, ka pret Putinu briest t.s. „ģenerāļu kluba” sazvērestība, kuras priekšgalā esot Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs. Illarionovs norāda uz Ivanova interviju Kremļa propagandas ruporam „Russia Today”, kurā par uzticamiem un nekorumpētiem nosaukti četri vīri: aizsardzības ministrs Šoigu, ārlietu ministrs Lavrovs, Federālā drošības dienesta vadītājs Bortņikovs un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Patruševs. „Es par viņiem galvoju,” teica Ivanovs. Un Illarionovs secina, ka faktiskā vara Krievijā sāk nonākt Ivanova rokās. Illarionovs pieļauj šādu scenāriju: Ivanovs, Bortņikovs, Patruševs pierunāšot Putinu pakāpeniski atteikties no pilnvarām.

Kremļa aģitpropa/dzeinformācijas akcijas galvenais veidotājs esot prezidenta padomnieks Vladislavs Surkovs – tā portālā project-syndicate.org vēsta (2015.25.VI) Ņikitas Hruščova mazmazmieta, politoloģe un dekāne augstskolā New School (Ņujorkā) Ņina Hruščova (Khrushchova). Čečenu izcelsmes Surkovam, neoficiāli dēvētam par „Krievijas Gēbelsu”, bijusi nozīmīga loma Abhāzijas un Dienvidosetijas militāro kampaņu laikā, viņš atbalstījis Krimas okupāciju/aneksiju, kā arī iebrukumu Ukrainas austrumos, panākot gandrīz pilnīgu sabiedrības atbalstu šīm darbībām.

(fg) (re)

Krievu drošībnieku nolaupītais igaunis Estons Kohvers (2014.9.IX).

IGAUNIJĀ uz Krievijas robežas, kā vēsta TASS, aizturēti Latvijas partijas Par dzimto valodu! līderi Jevgēņijs Osipovs un Ilarions Girss, jo viņu automašīnā, kas bijusi ceļā no Maskavas uz Latviju, atrasts ap 4 500 Georga lentīšu, kas igauņu robežsargu uzskatā ir „aizliegti priekšmeti” (apollo.lv 2015.4.VI). Varētu vēl piebilst, ka viens no pazīstamākajiem nacionālā naida kurinātājiem Girss demonstratīvi sadedzina (16.VI) Latvijas Republikas pilsoņa pasi.

FRANCIJA – Atbilstoši WikiLeaks publiskotajiem dokumentiem (sadarbībā ar laikrakstu Liberation un pētnieciskās žurnālistikas vietni Mediapart), ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA) izspiegojusi (2006-2012) prezidentu Olandu (François Hollande), kā arī viņa priekštečus (Nicolas Sarkozy & Jacques Chirac). Francijas Ārlietu ministrs pieprasījis paskaidrojumus no ASV vēstnieka Parīzē. (Agence France Presse 2015.24.VI).

STATISTIKA – Reporters sans Frontières vēstī (Newsletter 2015.VI), ka 2014. gadā 30 žurnālisti un trīs blogisti (netizens) nogalināti, bet arestēti 154 žurnālisti un 177 blogisti.

(re)

ĒRMĪGA VĒSTURES FALSIFICĒŠANA, ko Maskavas Kremlis, šķiet, īsteno pēc Gēbelsa/Hitlera receptes – jo lielāki meli, jo vairāk cilvēku tiem noticēs. Zīmīga ir paša saimnieka Vladimira Putina apbrīnas pilnā atsaukšanās uz nacistiskās Vācijas propagandas ministru, kurš panācis savu, jo bijis talantīgs cilvēks (Ведь Геббельс же говорил: чем невероятнее ложь, тем быстрее в неё поверят. И он добивался своего, он был талантливый человек – Kremļa komunikē 2014.9.VII). Minēsim tikai dažus vēsturisko faktu viltošanas piemērus, varētu arī teikt, mēģinājumus – dažkārt sekmīgus pat ārpus KF – saindēt cilvēkus ar absurdiem meliem.

Putina uzskatā Ukraina neesot „īsta valsts”, piemirstot, ka ukraiņi, īpaši kopš kazāku hetmaņa Bohdana Hmelņicka (viņa lomas vēsturiskais vērtējums ir stipri pretrunīgs – no „nācijas tēva” līdz „nācijas nodevējam”) parakstītā Perejaslavas līguma (1654), kad hetmanāts kļūst par Krievijas caristes vasali, ir centušies tikt vaļā no Maskavas virskundzības. Pēc Februāra revolūcijas (1917) tiek deklarēta (1918.25.I) no Krievijas neatkarīga Ukrainas Tautas republika, ko 1920. gada beigās atkaro boļševiku vadītā sarkanā armija. Ukraina oficiāli kļūst (1922) par vienu no PSRS „nacionālajām” republikām.

Krima, lūk, vienmēr esot bijusi Krievijas sastāvdaļa, ignorējot faktu, ka tās iekarošana (un vienlaikus etniskā tīrīšana) sākās tikai 18. gs. pašās beigās cara Pāvila I laikā un oficiālā iekļaušana impērijā – 1802. gadā.

PSRS iebrukums Somijā 1939.30.XI (skat. Annas Žīgures rakstu „Ziemas karš – robežkonflikts?” JG280:37-42) Putina klāstījumā bijis nepieciešams, lai aneksētu Karēliju, tādējādi izlabojot 1917. gadā pieļauto vēsturisko kļūdu, jo pirms tam valsts robeža atradusies vien 17-20 km attālumā no 5 milj. pilsētas Pētrogradas (Pēterburgas).

Preses konferencē Vācijas kancleres Angelas Merkeles klātbūtnē (2015.10.V) Putins piekrītoši atsaucies uz sava kultūras ministra Vladimira Medinska tēzi, ka Molotova-Ribentropa pakts (1939.23.VIII) uzskatāms par kolosālu Staļina diplomātijas veiksmi, par drošības pasākumu, protams, neminot, ka pakts/draudzības līgums izraisīja II Pasaules karu, kura pirmajā posmā Hitlera pusē piedalījās PSRS, iebrūkot Polijā no mugurpuses (skat. Franka Gordona „9. maijs bez lauru vainaga” JG281:50-51). Turklāt, Putina ieskatā, poļi paši vainojami par vācu-krievu agresiju, jo veikuši darbības, lai piesavinātos kādu daļu Čehoslovākijas teritorijas. Par Maskavas pastrādātajiem masu noziegumiem un deportācijām sagrābtajās teritorijās, ieskaitot Baltijas valstīs, ne pušplēsta vārda.

KF TV kanālā Rossija 1 (2015.23.V) Kremļa vadītā invāzija Čehoslovākijā (1968) nodēvēta par nepieciešamu, jo aiz miermīlīgās civilās sacelšanās ar romantisku nosaukumu „Prāgas pavasaris” slēpies NATO plānots militārais apvērsums – pret šo patiesību izkropļojošo raidījumu protestējušas Čehijas un Slovākijas valdības. Kā zināms, uz toreizējo Čehoslovākiju nosūtīti 2 000 tanki un 50 000 karavīri, lai atjaunotu stingru Maskavas kontroli un apturētu Aleksandra Dubčeka vadītās Čehoslovākijas kompartijas paredzētās reformas jeb sociālismu ar cilvēcīgu seju [skat. <jaunagaita.net> – Ulža Bērziņa un Leona Brieža atmiņas „Prāgas pavasaris 1968” – JG274(2013):31-34].

Kremļa propagandistu uzskatā Kijevā 2014. gada februārī nekādas Ukraiņu/Eiromaidana Revolūcijas neesot bijis, bet gan ASV un Rietumvalstu atbalstīta fašistu/banderiešu sacelšanās.

Bet Malaysia Airlines MH17 pasažieru lidmašīnu notriekuši (2014.17.VII) fašistiskās Ukrainas iznīcinātāji vai arī NATO izšautās raķetes, nevis „Buk” zenītraķetes, kuras Austrumukrainā apkalpojuši KF karavīri.

Igauņu Tartu nodaļas drošības dienesta virsnieku Kohveru (Eston Kohver) Igaunijas teritorijā netālu no robežas ar Krieviju, pie Luhamā, neesot nolaupījuši (2014.9.IX) kaut kādi iesūtīti KF specdienestu locekļi, kas radījuši traucējumus radiosakariem un izmantojuši dūmu sveces. Viņš, lūk, aizturēts Krievijas teritorijā Pleskavas apgabalā ar spiegošanai paredzētiem materiāliem un nogādāts Lefortovas cietumā Maskavā. Viņam piespriesti (2015.19.VIII) 15 gadi katorgā.

Un tā tālāk un tā joprojām. Šeit vietā ir krievu akadēmiķa Vladimira Jevgeņeviča Fortova teiktā (2014.5.XI) asprātīgā piezīme, ka Krievijai ir ne tikai neparedzama nākotne, bet arī neparedzama pagātne, jāpiemetina, gan senā, gan pavisam nesenā. Arī ne viens vien krievu inteliģences pārstāvis pievienojas vēsturnieka (Yale U.), grāmatas Bloodlands: Europe Between Hitler and Stalin (2010) autora Snaidera (Timothy Snyder) uzkatam, ka šāda vēstures viltošana, visur saredzot pret Krieviju vērstu konspirāciju, pilsoņu nepārtraukta brīdināšana no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, no it kā rietumu plāna aplenkt un iznīcināt Krieviju, visbīstamākā ir pašiem krieviem, jo arvien vairāk noved valsti pie izolācijas.

Kremļa partijas Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija/Единая Россия) Valsts domes deputāti Jevgēņijs Fjodorovs un Antons Romanovs iesnieguši (2015.30.VI) KF Ģenerālprokuratūrā dīvaino prasību izvērtēt PSRS Valsts padomes (izveidota 1991.IX) atzītās Baltijas valstu neatkarības (1991) leģitimitāti. Ap to pašu laiku tīmeklī parādījusies ziņa par kāda asprāša ģenerālprokuratūrai iesniegto lūgumu (3.VII) pārbaudīt, vai Viskrievijas Satversmes sapulces izklīdināšana (1918.19.I) un tai sekojošā KPFSR un PSRS (1922) dibināšana bijusi likumīga. (re)

ĒRMĪGAS BŪŠANAS LATVIJĀ – Ieejot „Janus” grāmatveikalā Jūrmalas centrālajā daļā, Jomas ielā, Majoros, rakstnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mazmazmeitu Diānu Janci izbrīna īpaši izstādītas grāmatas krievu valodā ar tādiem nosaukumiem kā Staļins – atcerēsimies kopā (Staļina runas), Līdzināsimies Putinam, Krievija pret Rietumiem, Krievijas valsts, kā bija patiesībā, Ar mīlestību par Staļinu. Jūrmalā mītošā žurnāliste veikalā neredzējusi neko tādu, kas liecinātu par Eiropas valsti – no 12 grāmatplauktiem tikai viens ar izdevumiem latviešu valodā (galvenokārt ar bērnu grāmatām pirmskolas/sākumskolas vecumam un vienu krievu-latviešu vārdnīcu) un nevienas vienīgas grāmatas angliski runājošiem tūristiem. Par to sašutumu izteikuši gan Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, gan tūristi no Krievijas (LA.lv 2015.5.V).

Ņemot vērā žurnālistes Diānas Jances, un ne tikai, izbrīnu, bet arī pašu krievu iebildumus – gan LV mītošo, gan arī aizrobežas tūristu, JG izsaka cerību, ka līdzās viņas minētajiem Staļinu (arī Putinu) glorificējošiem foliantiem, „Janusa” noteicošie „načaļņiki/apparatčiki” izstādīs redzamā vietā tādus, arī krievu valodā pieejamus pētījumus, kā nesen mirušā angļu vēsturnieka un diplomāta, Stanforda U. Hūvera (Hoover) institūta (ASV) vecākā zinātniskā līdzstrādnieka (kopš 1981) Konkvesta (Robert Conquest, 1917-2015) padomju vēsturei veltīto grāmatu par aizvadītā gadsimta Lielo teroru, par Staļina „tīrīšanām” 30. gados – The Great Terror: Stalin’s Purge of the Thirties (1968), kas divos sējumos laista klajā arī krieviski – Роберт Конквест. Большой террор: Сталинские чистки 30-х. Līdzās šim ietekmīgajam darbam (574 lpp.) „Janusa” apmeklētāju interesi varētu izraisīt arī Vladimira Ignatova nesenais pētījums Bendes un eksekūcijas Krievijas un PSRS vēsturē – Владимир Игнатов. Палачи и казни в истории России и СССР (Изд-во „Вече”, 2014).

(re)

 

Nodaļas „Dažos vārdos” līdzstrādnieki: Vita Gaiķe (vg), Voldemārs Avens (va), Indra Ekmane (ie), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Dainis Mjartāns (dm), Rolfs Ekmanis (re)

Darja Marčenko. Kara seja/Face of War. 2015 Foto: Reuters/Scanpix