Jānis Liepiņš

SKAIDRĪTES SIRSONES VĒSTULES LIJAI ŠVĀBEI

 

Abas literātes – Skaidrīte Sirsone un Lija Švābe – ir pazīstamas gan trimdas, gan dzimtenes latviešiem. Saprotams, lielāks svars ir Lijai Švābei, jo, viņas vārdu nosaucot, uzreiz visiem ir prātā ievērojamais vēsturnieks un rakstnieks Arveds Švābe. Lija Švābe savu literāro darbību sāka, kad saucās dzimtajā uzvārdā – par Kronbergu. Kronbergi neatkarīgās Latvijas gados bija pazīstami Grenču pagasta lauksaimnieki. No dzimtas uzvārda Lija Švābe pēc apprecēšanās neatteicās, tomēr zinātniskus un publicistiskus apcerējumus parakstīja ar Švābes vārdu. No 1949. gada Lija Švābe bija Stokholmā izdodamās Latvju enciklopēdijas redakcijas līdzstrādniece. Viņa bija aktīva arī Baltijas institūtā, bet no tā kopā ar vairākiem latviešu vēsturniekiem izstājās 1981. gadā, kad PSRS drošības komitejas Rīgas un Tallinas filiāļu iespaids tajā kļuva pārmērīgs. Uldim Ģērmanim par šiem notikumiem ir ārkārtas nozīmīgs apcerējums „Lasītājus nevajag maldināt”, kas ievietots grāmatā Zināšanai (Stokholma, 1986).

Skaidrīte Sirsone ar nopietniem darbiem bibliogrāfijā un literatūras teorijā aizvien baudīja jauno literātu ievērību. Viņas reputāciju vairoja arī tēvamāsa Zelma Sirsone, ko daudzi zināja strādājam privāti par Andreja Upīša literāro redaktori.

Skaidrīte Sirsone un Švābes kundze abas mācījušās vienā skolā, sastapušās studiju gados un draudzējušās līdz mūža galam. Skola, kurā viņas mācījušās, bija viena no diženākajām Rīgā. Vēl tagad šis nams cēli stāv Raiņa bulvārī 29. Taču tik cēla šī ēka nav vis no laika gala. Papriekš tai bija cits izskats un cits saturs – tur atradās Lomonosova ģimnāzija, un tikai 30. gadu beigās tā pārtapa skaistajā modernajā namā. Tur neatkarīgās Latvijas gados mitinājās Rīgas 1. valsts ģimnāzija, vēlāk tajā bija LVU Ģeogrāfijas fakultāte, tagad tur mitinās LU Matemātikas un informātikas institūts. 1. valsts ģimnāzija, sākumā vidusskola, bija klasiska tipa skola, un LU docente Anna Rāta, nepārspējamā latīniste un teicamu sengrieķu mācību grāmatu autore, reprezentēja skolu līdz sava mūža galam. Anna Rāta mira 1993. gadā. Par Rātas nāvi Sirsone ar skumjām vēstī Švābei uz Solnu.

1. valsts ģimnāzija izputēja, jo pēc II Pasaules kara to pārveidoja par Rīgas 6. vidusskolu. 1. valsts ģimnāzijā mācījusies arī Lidija Sīle, mana ilgu gadu darba kolēģe, profesores Skulmes uzticības persona, vēlāk Veselības ministrijas galvenā dietoloģe. Stingrajā mācību iestādē skolojies tāpat ievērojamais literatūras zinātnieks un Jaunās Gaitas redakcijas loceklis Juris Silenieks. Skaidrīte Sirsone Švābes kundzei raksta par skolai veltītas grāmatas tapšanu. Sirsone bijusi viena no galvenajām tās veidotājām. Vērtības paaugstināšanai Sirsone grāmatā ievietojusi vairākus Lijas Švābes (Kronbergas) dzejoļus. Pirmais Lijas Kronbergas dzejolis ir iespiests 1940. gadā – periodiskajā izdevumā Universitas.

Latvijas Valsts arhīvā, kam Skaidrīte Soduma nodevusi māsas vēstules un citus arhīva materiālus, iepazinos ar visām no Rīgas rakstītajām Sirsones vēstulēm. Tās sāktas rakstīt 1979. gadā, kad Sirsoni sasniegusi vēsts, ka Solnā mirusi Kronberga, Lijas (Lidijas) māte. Sarakstē līdz 90. gadu sākumam bijis pārtraukums vai varbūt rakstītās vēstules nav saglabātas.

Skaidrīte Sirsone vēstulēs krievu varas ārkārtas netaisnību – viņas apcietināšanu bez jebkāda iemesla – nepiemin, toties vēstulē (1993.27.I) atmiņā sauc Literatūras institūta negantību viņu izraidīt no darba. Kad abu dāmu sabiedrībā biju arī es, Sirsone neslēpa sarūgtinājumu par okupācijas varas attieksmi pret tā dēvējamo Franču grupu, kas absolūti nav bijusi nekāda „grupa”, jo ļaudis sapulcējušies neregulāri un pavisam bez jebkādiem politiskiem mērķiem, viņus vienojusi vienīgi mīlestība uz literatūru un mākslu. Vēstulēs minēts, ka tas pats institūts, kas tik nekrietni izturējās pret darbīgu līdzstrādnieci, politiskiem spaidiem kļūstot vieglākiem, aicinājis Sirsoni uzrakstīt plašāku apcerējumu par Veroniku Strēlerti. Strēlerte ir vairākkārt pieminēta vēstulēs, līdz 1995. gadā pārrunātas Strēlertes bēres Stokholmā un urnas apglabāšana Dobeles kapsētā. Sirsone gan Strēlertes pavadīšanā Dobelē nav piedalījusies.

Sirsonei labprāt uzticēja bibliogrāfiju veidošanu. Sarakstē atkārtoti pieminēta Ārijas Elksnes bibliogrāfija. 1995. gadā Sirsone runājusi par Āriju Elksni dzejniecei veltītā piemiņas vakarā.

Plaši tiek atstāstīts skolas absolventu salidojums, kurā bijis arī Leons Čuibe. Viņa tēvu un brāli 1941. gadā brutāli nogalināja krievu čeka. Drīz pēc salidojuma Sirsone gaida Rīgā no Londonas ierodamies Austru Liepiņu un skumdinās, ka nav sastapusi Andreju Eglīti, kad viņš ciemojies Rīgā.

Skaidrīte Sirsone bija avīzes Rakstnieka Vārds korektore. Ar redaktoru Ilgoni Bērsonu viņai bijušas ļoti labas darba attiecības, kādas vairs tik tīkamas nav bijušas, mainoties redaktoriem – Jānis Elsbergs nāca Bērsona vietā, jaunajiem literātiem izdarot spiedienu uz Rakstnieku savienības vadību. Švābes kundzei ir pastiprināta interese par izdevumu. Tajā savus darbus drukāja arī viņas kaimiņš Uldis Ģērmanis. Bet 1993. gada beigās Sirsone ziņo Švābei, ka Rakstnieka Vārds vairs neiznāks, jo Rakstnieku savienībai nav līdzekļu tā uzturēšanai.

Kādā literārā sarīkojumā 90. gadu sākumā Skaidrīte Sirsone mani iepazīstināja ar Liju Švābi un uzaicināja arī uz savu skaisto Zirņu ielas dzīvokli. Tur visu vakaru brīvi runājām par tematiem, kas mums tuvi. Kad rīkojos prom iet, amizantā kārtā Švābes kundze pieskrēja pie Sirsones trauku skapja un paņēma no tās labas zviedru kafijas paku, pasniegdama to man. Sirsone par tādu „varmācīgu žestu” tikai smaidīja, jo zināja, ka no rīta būs dubults kafijas pakojums vietā. Ar Skaidrītes Sirsones starpniecību draudzība sākusies, tā turpinājās vēstulēs. Kad biju Zviedrijā, vīkšos apmeklēt Liju Švābi, jo biju atkārtoti aicināts. Par gluži karalisku varu dēvēt manu uzņemšanu Švābes plašajā, reprezentablajā Solnas dzīvoklī. Tur zem Valdemāra Tones gleznām mūsu sarunas bija politiski augstākajā mērā saskanīgas. Solnā tiku apdāvināts ar vērtīgām trimdas grāmatām, arī vairākām tādām, kas citkārt bija autoru dāvinātas Arvedam Švābem.

Lija Švābe bija divus gadus vecāka par Skaidrīti Sirsoni, dzimusi 1918. gadā. Ar gada starpību viņas šķīrās no šīs pasaules: Skaidrīte Sirsone 1998. gada janvārī, Lija Švābe – 1996. gada decembrī. Sirsones vecāki cēlušies no Mālpils, Mālpilī Skaidrīte Sirsone tika apbedīta.

 

Atmiņu autoram, rakstniekam/medicīnas doktoram Jānim Liepiņam pērngada beigās iznāk grāmata Ārrīgas teātris; Monologi, dialogi, eseju meti (2015).