Jaunā Gaita nr. 289. Vasara 2017

 

 

 

Agnese Rutkēviča

 

Foto: Kristaps Kalns

 

Izlase no topošā krājuma Prombūtnes

 

 

I

Varbūt mūsu rokas ir nemākulīgi ķirurgi ar skalpeļiem,

nespēdamas konstatēt jūtu rašanās vietu, tās izraisījušas

slimības blakusefektus - ilgas, vientulību, pāragru pavasari.

 

 

II

Autobusā lasot Brodski, domāju, vai arī viņš, svešu skatienu

ielenkts, gribēja aizvērt acis. Varbūt mājupceļš ir tikai prombūtnes

turpinājums - aklas atmiņas, adatas acs, kurā ar trīcošām rokām

mēģini ievērt diegu.

 

 

III

Ar katru dienu viņa kļūst līdzīgāka impresionistu gleznām -

tikai laiks akvareļu vietā izvēlas putekļus, steigu un bezmiegu.

Sapnī atnāk vectēvs un ilgi smaida, līdz viņa pamostas

ar tik sāpīgām rokām kā asni, kā saknes.

 

 

 

*

pieplok pierei ticīgi pirksti

zem plakstiņiem atkāpjas tumsa

pieklūp akmenim silta jūra

gaismas ieņemtas debesis

šķērso rītausmas pamodināta kaija

 

divām acīm divas acis

vēlreiz klusi lūdzas

nezaudē mūs

vēlreiz

Kungs

 

 

*

laiks mūsu atmiņas apracis

kā Mocartu nabagu kapos

turpināsim klusēt kā pamesta

orķestra bedre un

neiesim vairs tās meklēt

tagad vienīgi sapņos

Saljēri pamāj

un es vairs neatšķiru -

tās ir atvadas vai sveiciens

 

 

*

ziema, šis bezgalīgais klusums otas galā,

kā Munka plauksta pirms dūres,

atgaiņā atmiņas vai mušas,

kuras atmodušās ziemā

no kādas nepieskatītas uguns.

ziema, šī nekad nepabeigtā simfonija,

kā Gorecka skumjas, atgaiņā sejas,

kurās klusums atgādina salauztus

lietussargus mirkli pirms saules

ziema, šī pacietīgā nekustība,

līdzīga kritienam, kurš nevar

pabeigt pats sevi.

 

ziema. un sals pabeidz to,

ko kliedziens

nevar

 

*

Pamosties, noglaudi suni. Ja tev nav suņa,

neglaudi suni. Ieelpo. Skaiti līdz kamēr apnīk.

Ieelpo vēlreiz. Atver aizkaru, nedusmojies

uz nesaklāto gultu un pēckara palagiem.

Atver logu, tikai esi uzmanīgs ar rokturi,

neielaid pirkstos rūsu, tu taču zini, ka tā ir

neārstējama ādas slimība. Nesēdi uz palodzes,

ja tā ir no bērza. Skabargas ir mazi miruši koki.

Nepieskaries nevienam priekšmetam,

nevienai nedzīvai lietai.

Aizbrauc uz laukiem. Izelpo.

Izej pļavā uzdīgt.

 

 

*

Viņa pamostas. Nomods pienāk kā smags kravas vilciens.

Radio ir ieslēgts, palicis ar atvērtu muti visu nakti.

Viņa pieiet pie priekšmeta šņācošās sejas,

tā antena atgādina baltu buru uz slīkstoša kuģa.

Viņa izslēdz skaņu, kāda klasiķa pirksti paliek uz pēdējās

nots un nepabeidz fūgu. Klusums. Tikko vārītas kafijas garaiņi

sajaucas ar miglu. Tos šķir loga rūts. Viņa caur miglu vēro

putnu, kurš saplūstot ar koku, atgādina pirkstus. Klusums.

Džons Keidžs raksta vēstuli tiem, kuri dzird.

 

Pulkstenis ir precīzi 4:33

 

*

veltīts N.N.

 

nāve ir neveikla kā meitene savās pirmajās

augstpapēžu kurpēs nāve ir rīts ar sāpīgām potītēm

apavu izmērs kurš vienmēr par lielu pirmklasnieka

asara uz neatrisināma matemātikas uzdevuma

 

nāve ir mīļa literatūras skolotāja ar baltu krītu pirkstos

pie melnas tāfeles nāve ir tās meitenes bizē

kuru raustīji pēdējā solā pamatskolā

nāve ir liela mīlestība nokavēta satikšanās

vecas koka saknes ir nāve vecmāmiņas balss naktī

kad tā sauc vectēvu sapnī nāve ir tuvošanās sejai tumsā

tā atgādina kādu pilsētu kurā vairs nekad nesatiksimies

 

prombūtnes uzlauztas acis pēta karti, un tagad vienmēr skums

roka, ar kuru, ieradusies Romā, viņa atvērs viesnīcas durvis

un, pirms tukšums ielauzīsies ainavā ar Kolizeju, viņa

mēģinās saukt un kāds atbildēs no drupām

ar čukstu

 

 

*

Vectēvam,

 

vējš atpūš atmiņu

ar tik vāju redzi

kā pieminekļiem

 

pieminekļi

tie ir tikai ļoti veci cilvēki

ar tik stipru atmiņu kā uguns

kā necaurstaigājama istaba

sirds komunālajā dzīvoklī

kuru atļaujamies īrēt

vienīgi sezonā bez apkures

 

sezonā bez apkures

viņa pieskaras krāsnij

tik aukstai kā vectēva seja sapnī

viņa pieskaras atmiņai

tā atveras kā atvilktne

pilna ar prombūtni un

klusumu

 

kad pienāks laiks, viņa jautā

skatienam, kurš jau sen neskatās

atmiņai, kura atgādina žogu

bez nevienas ieejas tajā pusē

aizveras plaksti un skropstas

kā šuves aizglāsta acu rētas

viņa met trešo

smilšu sauju

pēc tam

tumsa

 

pabeidz

 

Aiz robežas

 

varbūt tas ir tikai ziemeļu vējš un ilgu sabojāta sirds

varbūt tā ir valoda, kura vairs nav derīga aiz robežas

aiz robežas drīkstam tikai klusi atcerēties mājupceļu

kuru tavs atvadu skatiens patur kā neizpērkamu ķīlu

 

varbūt tā ir vēsture, šī neērtā sega, ar kuru vairs

nevaram apsegties abi, un, ilgi lūkojoties svešas pilsētas pūlī,

sāk sāpēt acis. nogurušas rokas aizdedzina kārtējo cigareti

varbūt tā ir ieilgusi atkarība no vientulības,no dūmiem bez uguns

 

varbūt tā ir tikai robeža, zābaki ar nepareizo izmēru

plakstiņi, aizvērti līdz asarām, sviedriem un izmisumam

nakts autobuss ar aizmigušiem pasažieriem kaut kur Eiropā

lēni virzās no punkta uz punktu, no tumsas uz tumsu

 

no rītausmas uz rītausmu, kas kā tagadne nekad neaizver acis

un paver ainavu kādas pilsētas centrā, kur pianists ar sāpīgām

rokām spēlē klavieres. tūkstošiem acu atskatās, un klusums tajās

uzvilcis bultas, cerības un ilgas, un klusums tajās apstādinājis

laiku, nemieru un naidu.

 

 

 

Agnese Rutkēviča ir dzejniece, rakstniece, dramaturģe un aktrise. JG lasītāji ar viņas dzeju zem literārā pseidonīma Anna Foma iepazinās 2011. gadā (JG267). 2012. gadā iznākusi viņas pirmā dzejoļu grāmata Jaunā Vāgnera klusēšana. Skat. Katrīnas Kudumas recenziju JG272. Strādā Jaunajā Rīgas teātrī, Valmieras Drāmas teātrī un Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī.

 

 

Jaunā Gaita