Jaunā Gaita nr. 34, 1962

 

Aina Zemdega       NETICU     Neticu tavām bērēm, Pat ja tu pats teiktu: „Esmu miris.” Un neticu tavai dzīvošanai Bez manis.   Nespēka bailēs stādītas mirtes Var izkāpt no puķu podiem un izaugt par mežu, Kur viegli apmaldīties Tiem, kas iziet No mājām.   Neticu tavām bērēm, Jo vēl tu neesi bijis Manējās.       * * *     Dienas noliedz tevi, Vārdi, soļi, darbošanās Izdzēš tevi Kā nepareizi vilktu svītru.   Bet naktīm ir durvis, Pa kuŗām tu ienāc, Atļaujas neprasījis.   Rītos, kad pamostos, Visi logi ir aizsvīduši No tavas elpas.       * * *     Aizsnieg nemiera diena, Aizmieg tumsa uz loga, Vakara stundas baloži dūdo Līganu laipu – No manis uz tevi.   Iebrienu pērnā dārzā, Noplūcu saules puķi – Nedroši, basām kājām Eju pie tevis.       * * *     Ne sapnis, ne īstenība Tavā pieskārienā, Ne jautājums, ne glāsts, Un tomēr Tas mani aiznes Novembŗa debesīm pāri.   Paliek koki salstošiem zariem, Slāpes un tukšuma gadi Kā aiz cita mūža. Es kļūstu par gaiši zilganu skaņu Tavā toņkārtā, Par sena tuvuma jausmu         MINIATŪRA     Nejauši Nogriezāmies uz kapsētas pusi - Krusti Sārtām lapām piebiruši, Vaļā vārti.   „Baidies nāves?” Kāvu gaismas pielijušiem skatiem Meklējot, saucot Pārvilki pirkstu galiem pār uzacīm lēni, Pieskāries plakstiem...   Uguns lāse Iekrita plaukstā. „Baidos Mīlestības...”       * * *     Dīku dienu paklājuši Bērzu aizvējā, Vīna glāzēm saules zaķīšus Dancinājām, Apelsīniem bumbojāmies, Sūcām sulu no oranžām šķēlēm, Un mēlēm Žiglas lāses ķērām gar pirkstiem.   Negaidot Vārdi savija krustu Un ielika klēpī.   Pilna Tumšu baiļu Pielija mute.

 

 

 

 

 

Dzintars Sodums           BALĀDE PAR GUSTU

Irr viens tāc jauns scholars vārdā Gusts (pasē rakstīts Kategors Imperats). Viņš dzīvo Vilimantikā bez tēva, mātes, sievas, it nekā. Viņš strādā, mācās derīgās un nederīgās zinībās, gan humānās, gan eksaktās, viņš neļaujas ne drūmām, ne pārāk priecīgām, ne aizrāvīgām jūtām.   Viņš ceļas agri, daudz staigā svaigā gaisā, ēd noteiktos laikos, laikus iet gulēt, pieklājīgs pret darba devējiem, saticīgs ar kollēgām; lasa faktus, atbild īstā laikā un vietā, iecietīgs pret bērniem un sirmgalvjiem. Pēcpusdienā nezaudē labu omu.   Tik vienā punktā nerunājams. Uz jautājumu: Un kas ir tavi senči? viņš atbild: Par to runāt neklājas. To vairums bija plenči Un polītiski dauzoņas.   Dievs skatījās šo savu, Šo savu produktu Un domāja, ka Gustam, Ka tam kas pietrūktu.   Viņš pamāja un sauca, Lai tēlos parādās Tie spēki un tās strāvas, Kas Gusta genos glabājas.   Pasaules labotājs matu cekuls,     strauji žesti, dzīrotājs, jocīgi stāsti, krogi     un kāzas, skumējs par pasaules ļaunu,     acu dobulī staro bēdu ugunīga smalklocekļu piektgad-     niece, pacietīgs stiprs kalps strādāt     no gaismas līdz gaismai, sludinātājs, pelēki gaŗi pērmindera     svārki, vienkārši cēli vārdi, dižā meita, smiekli, krūts un     dziesma. Skolotājs vākt dot, ko kodes     nemaitā. Atsperīgs strēlnieks, acis skatās,     kur mesties mēzt. Vecmāma, rokas zem priekšauta,     asā mēle netaupa ne kungu, ne     kaimiņu. Ģildes amatnieks skaitīt likt     rakstus, celt un rotāt. -   Tie Gustam apkārt stājās, un pirkstus kratīja. un rājās, un mācīja un mudināja, un augšup, lejup aicināja.   Gusts nobijās, bet teic: Nikā, Labāk brauksim piknikā. Tie sēžas mašīnā un aidā latata plīvo šosejā.   Uz maura paugura zem kupla koka vīd ielejā gaŗi skursteņi un raibi māju jumti. Ap grozu sēžas Gusts un viņa viesu pulks; tas sasasēdās kluss, bet drīz kā nejaušus vārds pēc vārda raisās, krustām šķērsām domas kaisās, un kad pūlis sīku putnu atlaidās knābāt druskas piknikiskās, viesi pēdējo pāri skrien pa pakalni un piektgadniece noķēra pērminderi. Varbūt tur kādi strīdījās, varbūt tur kādi sapazinās, simbols pret domu dīdījās un karsts gar aukstu trinās un kopā apvēlās un dzima un pukstēja un rima. Kad saule grasās rietēt, teic viesi Gustam tā: Paldies par mielastu. Mums genu valstībā nav ceptas cāļu ciskas, vien idejas un proporcijas ģeometriskas. Paldies par maura zaļumu, paldies par saules siltumu, paldies par ielejas tālumu, paldies par debesi, paldies par tevi, jaunekli. Tie atspērās un gaisa kā pieneņpūkas kaisa.   Brauc mājup Gusts atraisījies. Katra diena jumu maina, katra atnesusies.

 

 

 

 

---

 

 

Eduards Freimanis       Eduards Freimanis ar dēlu Kārli           ĶONIŅU ČIGĀNIETE     Nedienu nesēja... nevajag tevis vairs, Čigānu meitene, Ķoniņu ciemā. Nakšu aklums nu man tavi mati, Miestiņā sapņojums dairs... Degošos debešos zib tavi skati, Bet manas dienas bāl daigavu ziemā. Kādreiz pār zārdiem un zediņiem Lēci tu, žagata, saucot un žadzinot. Dusas nedevi dienvidū piedarbā, Kutinot medainiem pirkstiņiem. Vilinot ievīli sūnekli nedarbā... Acīs met grēku kā vista nu kladzinot. Vilsi vēl vaivaros?...   Grūdīšu akacī, Kaut mani maigumā lūgsi lai žēlo. Slīkdama iznirsi - lauma tu ļauna – Atpakaļ nāksi, lai pāraugu vilkacī? Vaivaros diesi kā kārīga cauna, Zemdegas kursi lai aizmūžos kvēlo?         BRŪKLENE     Divatā izgājām pašūpoties Vējainos tīreļa ūdeņos. Viens tavs šūpotājs brūkleņot ies Rāvainā sūneklī rudeņos. Tīreļa brūklene noraujama - Kairina acis un vilina. Tā mana brūklene nepakļaujama: Sarkana smejas, bet zilina.         DIENVIDŪ     Tīreli redzēju debesīs: Akačus vaivaru veldrē, Kūdrainus klajumus miglā – Slaucējas uzspraustiem brunčiem. Mākoņos slaucējas mazgājās, Lēca pār akačiem saulē... Lēja no putainiem ķipjiem Pienu pār mākoņu straumi.           PLIKSALA NAKTS     Runāju dienā ar upi, Un zelta apsītēm kalnā; Simts mēļām un oranža puķēm Un sēnēm, kas šonakt mirst salnā. Spalgajā dievaiņu naktī Raud upe un dvēseles krastā. Kā pasaku kapsētā kalni – Man jāklausās mirušo stāstā.           MIGLAS MEITENE     Paceļot ķipi rumuļu rietā Jūsmu tev gribēju uzliet! Pierimies redzēju: ūdenī lielā Jūsma kā straumīte aiziet. Noliektu galvu iebridu paltīs; Migla jau sudrabu dzēsa – Biji kā ziedlapa atrasta smiltīs, Migla tu - paliki vēsa.