Mintauts Eglītis
ENKURNIEKS ALEKSIS
Stāsta fragments
Pa nakti bija atnācis un reidā nostājies angļu sarkanās rokas tvaikonis Pacific Star. Tādēļ jau tumsiņā, smagi tusnīdams un pukstēdams, velkonis Neptuns vilka laukā uz jūru divas līdz malām piekrautas, dziļi iegrimušas liellaivas. Uz velkoņa stāvēja pārvaldnieks Frīdmanis, vēl pāris koku šķirotāju un Aleksis, kas vienmēr tika ņemts līdz šādos braucienos. Kaut gan jūŗa nemierīgi svaidījās, velkonis jau ar pirmo mēģinājumu pievilka liellaivu blakus tvaikonim. Otru laivu pameta jūŗā mētājamies. Uz kuģa vīri jau rosījās - sagatavoja celtņus stutmalkas uzņemšanai. Un drīz pirmie klēpji lielo sprunguļu uzzvārējās gaisā, tur brīdi šūpojās, tad pamazām laidās lejā, pazuzdami kuģa telpās zem ūdens līmeņa. Pirmajiem sekoja citi un atkal citi - vīri strādāja mundri,- laiks gāja, saule cēlās augstāk, gaiss sasila, un viens otrs jau reizēm atliecās un noslaucīja sviedrus. Pienāca brokastu laiks, vīri ieturēja īsu maltīti, tad ķērās atkal pie darba. Pirmā liellaiva bija iztukšota, un otru, laikus jūŗā satvarstījis, Neptuns atkal pievilka un piesaistīja kuģim. - Atlaidies liellaivas galā, Aleksis vēroja šo darbošanos, un, ja bija vajadzīgs, reizēm izkliedza kādu uzmundrinājumu, kādu aizrādījumu, - bet tā kā darbs sekmējās, tad viņš arī nepūlējās taisīt lielu troksni. Jūrnieki uz kuģa sasaucās, reizēm kāds iesmējās un apzinīgi, it kā ar nolūku gausināti, pienāca pie kuģa malas, kur mazliet rokas no sāniem atvilcis, lai muskuļi un augums dižāk izceltos, pārākuma apziņā noskatījās uz velkoņa un liellaivas ļaudīm. Celtņa vīrs, vērodams stutmalkas klēpjus, vai nu aiz paraduma vai tiešām brīdinādams, reizēm novilka:
"E - a - s – y ..."
kas noskanēja tālu pāri zaļajam ūdenim, aizbiedējot slaidi lidojošās, graciozās kaijas.
"Easy..!" Aleksis iesmējās, šis vārds iemeta atmiņā daudz redzētās un pārstaigātās Eiropas un britu salu ostas, jauko dzīvi krastā, brīvdienas, kautiņus un citus tračus. - Easy... - viņš vēlreiz sirsnīgi un klusu atkārtoja, atmiņu saldināts, kaut gan angļu vervelēšana un lepnība viņu mazliet kaitināja. Bet - nevarēja jau viņiem to ļaunā ņemt, tāda bija jūrnieku kārta, un - vai viņš pats labāks...
"Easy..."
Kāda kaija, pēkšņi mezdamās ūdenī, viņa domas pārrāva. Vinčas vīrs nolaida pēdējo klēpi, rosīšanās pārtrūka, bija pusdienu laiks.
Silta un pilna gaismas dižojās diena. Viegla pūsma vēla gausu, mierīgu vilni, saulstaros ūdens izskatījās gaiši zaļš un dzidrs. Kā pati jūŗa, tā priekšmeti tajā - tvaikonis, liellaivas, velkonis - viss šūpojās un līgojās tādā pagausā, tomēr priecīga saskaņā. Saulē iedegušie jūrnieki lēca jūŗā peldēties, - viņi nolidoja no klāja kā putni, slaidā lokā tuvojās ūdenim, kur tad pazuda ar klusu čūkstoņu, kā ūdens pilei uzkrītot un pēkšņi izgarojot uz karstas plīts, - lai atkal kaut kur tālāk parādītos virspusē un peldētu atpakaļ pie kuģa. Pārējie, pie nolaistām virvju kāpnēm pieķērušies, sasaucās, smējās un aplaistīja cits citu mirdzīgām ūdens šļakatām. Arī Aleksim, to vērojot, miegs pārgāja, saulē sasilis, viņš bija novilcis kreklu, un viņa kailās, spēcīgās krūtis un pleci varen izcēlās uz iezaļās jūras fona. Viņu pievilka jūrnieku rotaļas, viņš smaidīja mierīgs, apmierināts, varbūt pat laimīgs. Šī bija jūŗa, viņa elements, viņš varēja būt laimīgs. Pat neaizstājamo pīpi viņš bija aizmirsis un gulēja, rokas salicis zem galvas. Pa to laiku jūrnieki sacentās niršanā. Sacensoņu bija trīs - divi neliela auguma, mazāk iedeguši, laikam kurinātāji, un trešais - slaids, stalts puisis, tumši iededzis, gandrīz melns; viņam nostājoties uz klāja un gatavojoties lēcienam, pārējie apbrīnā, pat skaudībā vērās viņa augumā, viņa smalkajā muskuļu spēlē. Kāds no viņu biedriem stāvēja pie kāpnēm ar pulksteni rokā, un pārējie trīs, viens pēc otra, lēca. Jau ar pirmajiem mēģinājumiem bija vērojams slaidā puiša pārākums; drīz abi mazie izstājās no sacensībām un, tikai savam priekam, gaŗais lēca viens pats, trīs vai četras reizes no vietas. Aleksis vēroja viņus: sākumā visus trīs, tad beidzot tikai to vienu. Viņš sekoja slaidā angļa gājienam, katrai viņa kustībai, katram solim. Bija jau veikli šie angļi, bet... Pēkšņi ko sadomājis, Aleksis uzrausās kājās, piegāja pie virvēm un arī uzkāpa uz kuģa. Tur brīdi runājās ar jūrniekiem - vairāk gan roku kustībām nekā valodu, tomēr viņi sapratās. Arī Aleksis vēlējās lēkt. Viņš pienāca pie klāja malas, un tur, blakus mazajiem angļiem, pret zilo debess fonu katrs redzēja, cik liels un varens viņš bija. Pacēlis rokas, viņš paairējās ar tām, it kā par savu spēku priecādamies , tad saguma uz priekšu un gāzās lejā. Viņš pazuda kāda viļņa galotnē ar drusku stiprāku čūkstu nekā tas bija izdevies angļiem; caurspīdīgajā ūdeni vēl mirkli pazibēja viņa augums, tad pazuda pavisam. Jūras virsma izlīdzinājās, viļņi lēni un gausi vēlās tālāk, pēkšņi viss bija kļuvis kluss un it kā miegains. Bet šai klusumā daudzas acis vēroja ūdens virsmu, gaidīdamas, kuŗā vietā, cik tālu un pēc cik ilga laika atkal parādīsies virspusē Alekša galva. Tā nerādījās un nerādījās, un brīdi likās, ka dīvains baigums, jūras vēsuma stindzināts, lidinātos starp ļaudīm, kas gaidīja laivās un uz kuģa. Laika vērotājs anglis nenovērsa acis no pulksteņa, slaidais lēcējs nervozi sakustējās un paliecās uz biedra pusi, un tas, skatu nepacēlis, palocīja galvu par zīmi, ka šāsdienas rekords pārspēts. Iznācis no kapteiņa kajītes, arī Frīdmanis pienāca pie kuģa malas; uzzinājis par sacensību, viņš sarauca pieri, likās, gribēja vērt muti un nosodīt pārgalvību, bet tai brīdī Aleksis uznāca virs ūdens, tālu prom no kuģa, turpat otrā pusē. Tur viņš sprausloja kā peldināms zirgs, un, pārrāvis ar plaukstu pār seju, spēcīgi cirtās uz kuģa pusi. Viņa matos un slapjajā augumā dzirkstīja saule, viņa kaparkrāsas iedegums vēl spilgtāk izcēlās iezaļganajā ūdenī. Ļaudis atdzīvojās, līksmi sauca uzmudinājumus un uzslavas. Aleksis uzkāpa uz kuģa, krūtis izriezis, un, likās, lēkt vairs netaisījās, it kā zinādams, ka pretinieka viņam te nav. Slaidais jūrnieks vēl stāvēja turpat blakus pulksteņa vīram, un kamēr pārējie priecājās par Alekša panākumu, viņš pat nepakustējās, tikai vērās pretiniekā, kas bija uzvarējis; viņa slaidajā, tomēr muskuļainajā augumā šķita kaut kas aizlūzis, kaut kas viņā bija aizkārts, kaut kam pāri darīts. Ne vārda neteikdams, viņš pagriezās, pusskriešus pieskrēja pie kuģa malas un nākamajā sekundē jau šāvās lejā. Viss tas notika tik ātri, ka daudzi pamanīja viņu tikai tad, kad viņa augums jau pazuda vilnī. - Aleksis nesteigdamies, slinki ģērbās, tīši izlikdamies vienaldzīgs. Pāris reizes, it kā cita starpā, tikai paskatījās ūdenī, - viņš negaidīja, viņš zināja, ka šoreiz, tāpat kā visas citas reizes, bija uzvarējis.
Laiks gāja. Atkal visi saspringti hipnotizēja ūdens virsmu, atkal nepatīkams klusums, sajaucies ar sāļā ūdens vēsumu, saldēja puskailos augumus. Laika vīrs cieši ieskatījās pulkstenī, pienāca tuvāk kuģa malai, tad pavēroja pārējos, kas bija ap viņu. Alekša laiks jau bija pārsniegts, kaut kuŗu mirkli viņu biedram vajadzēja parādīties virs ūdens. Sekundes gāja - nu bija pēdējais laiks. Ja viņš tūliņ neparādās, tad tas jau bīstami, - bet kādēļ viņš vēl neparādās?...
Kuģa ļaudis, cieši virvēm piespiedusies, skatījās lejā. To pašu darīja vīri uz liellaivas, uz velkoņa, pat Aleksis pārstāja ģērbties, sagriezās iesāņus un nenolaida skatu no ūdens. Viss bija kluss, nekas nenotika, nekur neparādījās cilvēka augums, tikai jūŗa vēla iezaļgano vilni.
No jūrnieku pūļa kāds izrāvās un skrēja uz kajīšu pusi. Parādījās kuģa virsnieks, pienāca pie klāja malas, tad deva dažās īsas pavēles. Pēc pāris sekundēm atskanēja trauksmes zvans.
Kuģis atdzīvojās, klājs piepildījās ļaudīm; nolaida vēl vairākas virvju kāpnes. Spēcīgi, iepriekš nemanīti vīri metās dzelmē. Citi satraukti vēroja ūdeni, un ik reizes, kad kāds uznira virspusē, gaidīja parādāmies slaidā sacensoņa galvu. Bet jau kuŗo reizi glābēji ienira un atkal parādījās, taču pazudušā jūrnieka starp viņiem nebija. - Aleksis brīdi skatījās, kā skatās neparastā, negaidītā notikumā, tad - to viņš piedzīvoja pirmo reizi - viņu sāka kratīt dīvainas tirpas. Vai viņš būtu saaukstējies? - Muļķības! Neapzinīgi viņš bija sācis atkal novilkt apģērba gabalus, vienu pēc otra. Vēl dīvaināk - tai vietā krūtīs, kur atradās sirds, viņš sajuta tādu kā savādu tukšumu, - likās, kāds tur būtu uzlicis saltu, ledainu roku. Neapzinīgi viņš pārvilka ar plaukstu krūtīm - vēl tas pats. Kā dusmās viņš sakoda zobus. Aizvien vēl tas pats. Pa tam viņš jau bija izģērbies un kopā ar glābēju komandu metās ūdenī. Viņam kaut kas bija jādara! Šaujoties dziļumā, viņu kā zibens skāra doma: vai tā nebija viņa vaina, izaicinot jūrnieku? Ja viņš nebūtu lēcis, varbūt jūrnieks to nebūtu darījis. Bet kāpēc viņam tas bija jādara? Vai viņš nezināja, ka Aleksi nepārspēs, vai viņš to nesaprata...?
Atgaiņājot šīs domas, viņš aizvēra acis un ar izmisīgu spēku, ko piedzīvoja pirmo reizi, metās dziļumā. Ledaini auksts ūdens stindzināja viņa locekļus, viņš atvēra acis, lai redzētu, kur atrodas. Aizvien vēl viņš laidās dziļumā, bet apkārt bija tikai ūdens masa, - nekā, nekā viņš neredzēja. Viņš pasitās sāņus, slīdēja gabalu uz priekšu, tad uz vienu, tad uz otru pusi. Nekā. Priekšā, apkārt, aiz muguras bija tikai tumša, ledaini auksta ūdens siena. Viņš savilka muskuļus, atkal iekvēlodamies dusmās. Viņam bija jāatrod! Ja kāds to varēja, tad tikai viņš! Tādēļ dziļāk un tālāk! Viņš slīdēja atkal uz priekšu, uz vienu, uz otru pusi, bet pēc brīža sajuta krūtīs tik smacīgu spiedienu, ka likās, tūliņ zaudēs samaņu. Vēl brīdi viņš cīnījās pēc elpas, tad padevās un kā bulta šāvās augšā.
Saules apžilbināts, viņš vārgi pieairējās kuģa kāpnēm. Viņš bija tā piekusis, ka tikko turējās virs ūdens. Aizgūtnēm viņš rāva krūtīs dzīvīgo gaisu, un spēki pamazām atgriezās. Pa to laiku nekas nebija noticis, vēl daži jūrnieki mēģināja nirt, bet savādās bailēs Aleksis manīja, ka viņi to darīja vairs tikai aiz pienākuma, bez pārliecības, ka atradīs pazudušo. Viņš arī ievēroja, ka vairums ļaužu skatās tikai uz viņu, uz viņu kā pēdējo cerību. Viņš pakāpās augstāk virvju kāpnēs, mirkli vēroja ūdeni, ar savādu žēlumu, ko atkal sajuta pirmo reizi, metās atkal dziļumā. Atkal tas pats saltais ūdens viņu apņēma, atkal dedzināja augumu, un kaut gan viņš cīnījās no visa spēka, jau itin drīz aptvēra, ka netiks vairs pat ne tik dziļi, kā tas bija izdevies pirmo reizi. Un radās vēlēšanās arī pašam vairs neuzpeldēt augšā, bet palikt tepat, pagaidīt, kamēr zūd samaņa... Varbūt - tā būtu labāk. Bet tad cita doma pirmo nomāca; ja viņš vairs nespēj te noturēties, tad viņam jādodas augšā, un tad viņš var doties dziļuma vēl vienu reizi, un varbūt - vēl vienu reizi...
Viņš atkal bija augšā, kur nu viss bija klusu: neviens vairs neienira, - visi bija mēģinājuši, darījuši, ko varējuši. Vēl aizvien viņš juta uz sevi vērstos skatus un nespēja pacelt galvu; viņš bija šos ļaudis pievīlis. Tikai drusku pavērās sāņus: saule likās zaudējusi spožumu, viss izskatījās zaļgani pelēks - laikam tādēļ, ka viņš par ilgu bija palicis apakšā, viņam reiba galva. Brīdi arī likās, ka viņš tūliņ atlaidīs kāpņu virvi un lēnām nogrims. Pāris angļu to pamanīja un pairās uz viņa pusi, bet Aleksis viņus atraidīja. Viņam palīdzības nevajadzēja. Kad spēki pamazām atgriezās, viņš uzrāpās uz liellaivas sadzeltējis un nevarīgs, tomēr pamanīja, ka aukstais tukšums krūšu kreisajā pusē vēl aizvien turpat bija.
Nekad tas nebija tur bijis. Vai šoreiz tādēļ, ka viņa vaina? Viņa? Nē. Tomēr.. Nē, nē... Aukstums krūšu kreisajā pusē plētās aizvien lielāks, tas jau it kā stindzināja kaklu, aizžņaudza elpu.
Aleksis saguma laivas galā. Jūrnieki bija atkal augšā uz kuģa. Vīri klusēdami iztukšoja otru laivu. Jūra vēl viļņoja, - pavisam pelēka un klusa.