|
Astrīde Ivaska
SAULES SALA
I Pirmo reiz saulē – kā tālu ziemeļu viesis bāla un nedroša ir mana miesa.
Pirmo reiz saulē – kā aklais, kas atguvis redzi, vairās tā pēkšņās dzīvības dedzes.
Pirmo reiz saulē – trīsot kā velis pēc nāves, karti atļauts mūžības spožumā stāvēt.
II Un ja vien tu māki, ar seju pret sauli tā pieglaust galvu pie klints, ka kauls guļ mīksti pret zemes kaulu, - tad tev pie mātes nebija labāk, Ezers tevi sarga un glabā. Un uguns, ko dziļi tu slēpi, deg drošāk starp sauli un zemes liesmaino klēpi.
III Miesa ir mirkusi debesu zilumā, Šķīstīta tāluma sālī. Rāmi kļūst ūdeņi rudens tuvumā, sagulst tur mākoņu vāli.
Zemzemu niedres pret vakaru paklanās. Nāvei ir saudzīgi soļi. Viss, kas bij nezināms, dziļumā parādās, tveŗams kā krāsainie oļi.
Visas pamales smaržo pēc siena. Trešais pļāvums tik negribot mirst. Zelta bumbierī nobriest šī diena, pirms vēl vasaras villaine irst.
Saules sunīši pārkrusto taku. Ežiem līdzīgi, nemāk tie riet. Zeme apvelkas mākoņu jaku un pret rudeni palēnām iet.
ALHAMBRAS DĀRZOS
Nav dziļākas akas par rožu smaržu, nav melnākas ēnas par cipresi saulē; nav tālākas stigas par ģitāras stīgu, nav pasaulē skaistākas lietas kā ūdens.
DZEJNIEKI
Pēc viņu acīm jūs tos pazīsiet, kā pazīt putnus var pēc spārnu vēdām un balsīm. Meža dzīvniekus pēc pēdām, kad tie pa svaigu sniegu iet.
Jūs viņus pazīsiet pēc malduguns, kas rotājas ap aci un ap ausi. Un sirds, kas nupat sita vēl tik gausi, kļūs kunga balsi saausījis suns.
PIE VIDUSJŪRAS
Skaistums izbalo jasmīna pušķī, brīnums palodžu puķpodos zied. Dali maizi ar mani uz pusi, lai mums abiem kas pusdienās tiek.
Zemes rētās, lūk, vīns briest un eļļa, saknes pagātnes sūrumu dzeŗ. Romas kaŗapulks gājis šo ceļu, kas man jūŗu kā grāmatu veŗ.
Par cik grimušiem kuģiem šeit sērots, cikreiz lepni šeit saslējies gars? – Zeme, kas tavus dziļumus mēros, jūŗa, kas tavus tīrumus ars?
MIZANTRŌPA SŪKSTĪŠANĀS
Allaž man patika, Ejot gar apbūves laukumu Smisa ielā četrpadsmit, Pavērot augstos eikaliptus. Atceros īpaši to pēclietus rītu - Vasara, saule, mitra smilts, Spēcīgs vējš, lapotnes viļņošanās, Varena šalkoņa... Dažkārt vēlā stundā Nopriecājos par eikaliptu Skaistumu naksnīgo. - Nesen pārsteigums: Rēgojas vien amputētu koku stumbeņi, Visi vienādā gaŗumā - Laikam lemts tiem tapt Par iecerētās sētas mietiem; Izjūtas bagātināja Rokenrols, kas jaunā dzīvojamā kārbā Piesmēja mūziku... Tagad vairs netīk iet pa Smisa ielu: Jaunceltais mājoklis nav neko glītāks Par koku stumbeņiem, Un ar iemītniekiem Es nevēlētos iepazīties; Man patīk suņi, bet tie Smisa ielā četrpadsmit nemājo (Lieki izdevumi?); Smisa ielai Tagad mati nocirpti līdz ādai. - Ak, toreizējie viļņi lapotnē Un apklusinātā lieliskā šalkoņa!
SEV PAŠAM
Kur aizvedīs mani Šīs neona izraibinātās, Naksnīgās ielas? Kur beigsies gaita, ko sāku Tai abolkrāsas debesīm krāšņotajā, Tveices pilnajā novakarā? Kas zinās un pateiks? - Es zinu vien to, Ka staigāšu, tērpies citu domās, Kas atgriezties liks tiem brīžiem, Kad, lietū stāvēdams, Raudāju mākslīgas asaras.
SMĪNIĶA NEGALS
„Aiz austrumu vārtiem Ir meitenes, kas vizmo kā mākoņi,” Teica dzejnieks senlaiku Ķīnā. - Kur gan es atrastu austrumu vārtus? Vai kaimiņa žogā? - Metalla vārtiņi, Greznoti ķeburu ķeburiem; Tālāk mauriņš līdzens kā rakstāmgalds; Visiem zāles stiebriņiem Vienāds milimetru skaits; Mauriņa vidū nekustīgs flamingo. Pāris apcirptu krūmu. Koku nav: Koki ir tik necivilizēti, met lapas nevietā, Un ir pa prātam tiem nelgām, Kas tīksminās ap skaistumu glezniecisko. Bez tam garāža, pamoderna māja Un vēl šis tas. Mājā mājo Braunjaunkundze - Bālzilām acīm, spožiem, gaišiem matiem. Skaistu augumiņu, gan drusciņ par krūtainu, Bet tas nekas; Iesārti balta, tīra āda, Jauka, meitenīga balstiņa. Kādi mākoņi vizmo Braunjaunkundzes padsmitgadīgā dvēselē? - Mākoņu nav, toties noguldījumi bankā, Skaistumsacīkstes, Holivuda, Bagātnieks sešpēdīgs, zilām acīm, Melniem matiem un basa balsi - Tie nav tie īstie mākoņi. Braunjaunkundze vieglgaitainā Man paietu gaŗām, Deguntiņu pacēlusi; Neba arī man prāts nestos Braunjaunkundzē samīlēties. Ko tad lai apjūsmoju? Vai Alžīras spānieti svešādi daiļu, Kas dievnamā iededz sveci Pie Svētās Ritas altāŗa, Dvēselīgi aizlūdzot Par krietno seņoru Salano, Kas tik atzīstami un veiksmīgi Vadīja arābu slepkavošanu? - Kas gan to zina, kur austrumu vārti? Un tikai aiz tiem tās nepazītās Meitenes vizmo kā mākoņi.
NEIEGŪTĀ DĀVANA
Vai savu dvēseli man dāvināsi, ja pirmais aiziesi gar lauka malu, līdz sila priedēm, pāri kapu mieram, tik viegliem soļiem, ka pat nedzirdēsim, kā smilšu straumē izirst mūža ritums. Kā minūtes, tik īsas būs šis gājiens. Bet mani elsās raustīs vēju trīsas un putna balsī nerimtīgi saukšu: vai savu dvēseli man dāvināsi, ja līdzi tev gar lauka malu iešu?
IEPAZĪŠANĀS
Es nezināju, ka tev sarkanas acis rieta spožums izdziestot devis. Balta ceļmalas puķe un smilgas ir viss, kas man no tevis. Ar mēnesstariem kad sakusa vakars un rīts es vienmēr lūkojos dzeltenā pusnakts gaismā un aizmirsu acis, kur rieta krāšņums ieplacis dus, Vējš pārstaigā klajumus. Ar skarbu elpu, ar varenu nīcības spēku salauž ceļmalas ziedu, bet tavās acīs ieglezno ugunsgrēku. Sarkana gaisma vēl ilgi pēc iepazīšanās mani klās.
KRUSTS
Skaistumu savu dala upe, puķe un koks. Klusi un neredzami visu skauj dzīvības loks.
Dzīvības loka vidū laimes un nelaimes skauts, cilvēks izplestām rokām saņem, kas mūžā tam ļauts.
Izplestās delnās sit naglas laimes un nelaimes svars. Cilvēks, nē, krusts paliek lokā, pāri lidinās gars.
TAURENĪTIS
Viena diena, viens mūžs, ik ziedā laimes gūsts. Spārni pret sauli trīc, pagaisis rasainais rīts. Tumsā posies vakars gaida, Šķiries bez vaida! Kam būts? Jautājums grūts.
VAKARS
Visas laimes bija, visas zuda. Zeme sausa, ruda asras rija.
Saule eglē krita kvēla, sārta. Lakstīgala nenobārta dziesmu sita.
Ceļi tumsai vērās; laidās dusā. Dvēsle lūgsnā klusā neatdzērās.
Iebrauktuvē zem egļu smagiem tumšiem brunčiem skrejceļa zibeņi nakts fotografikā melnā – lētu mīlu zīmē; skūpstu - (pirktu par benzīna tiesu) gaismo un dzēš. Baudi to, ēnu rotaļās, kaimiņa mašīnas logā, vai lūpām un locekļiem saviem, ja līdzās pukst dzīvība silta.
Ceļa galā, kā zini, stāv - nāve.
Sidraba putni slēdz lokā pilsētas, reklāmu ugunīm zīmētas, vizoši skaistas,
neona spārniem baltu Šķiļ gaismu apvārksnī dziļā
pavada skrējēju ceļā līdz silam - tumsu dzērušam melnam,
sagaida lejā aiz kalna, tīreļa klaja, vai vientuļa lauka,
sagaida, pavada skrējēju naktī.
PRIEDES ZIED
Smalka ziedu migla Pāri norai iet. Skatos - ilgi skatos – Šodien priedes zied.
Kur gan iet - kurp aiziet Ziedu dūmaka, Ilgas līdz sev nesot Tālā tālumā.
Aiziet, aiznes ilgas Senā silavā, Kur reiz zelta skarām Priedes ziedēja.
... Skatos - ilgi skatos – šodien priedes zied. Ziedu miglai smalkai Ilgas līdzi iet...
ŪDENSBLUSAS
Atmiņas atnes šurp smaržu No sena pavarda silta; No jasmīnkrūma un pļavām, Kas ziedēja toreiz bez vilta.
Ejot pa atmiņu pēdām Gar bērnības upēm, kas klusas; Domas no trimdas prom aizlec – Tik vieglas kā ūdensblusas.
Brīnišķā bērnības krastā, Kaut krimtām tur maizīti cietu, Mums sapņi plauka tik skaisti, Ka labprāt turp atkal mēs ietu.
Izmainās gadskārtās čaula, Bet kodols slēpj savu kaismu... Sapņi - šī mūžības dziesma, - Piebārsta takas ar gaismu.
------------------------------
Ejot pa atmiņu pēdām Gar bērnības upēm, kas klusas, Domas no trimdas prom aizlec – Tik vieglas kā ūdensblusas.
ZVANIĶIS
Mūsu ciemā bij tornis, torņa galā bij zvans, Bija zvaniķis sirms, kas to zvana. Zvanā klausījās arājs, līdzi dziedāja gans, Pie tā veldzējās dvēsele mana.
Vilnu nevērpa ratiņš, kalējs mitējās kalt, Kad zvans vēstīja atelsas brīdi, Tikai vējavnieks piekalnē nerimās malt, Krogū nerimās klaigas un strīdi.
Kupla sieva tur lēja, lēja - diena vai nakts – Lēja slāpušiem degvīnu, alu – Sauca, guldīja viesus, kur vien mājīgāks kakts, Teica - zvaniķim nelāga galu...
Mūsu miesnieks, tas resnais, kam amats tik labs – Gādāt kundzenēm kumpjus un gaļu, Ceļā zvaniķim - kūdīts - reizi stājās kā stabs, Ļāva dzērumā ģeķībai vaļu.
„Kam tu pinies pa kājām,” ņirdza miesnieks un bars Jautru zeļļu tam rosījās talkā. „Zvani bēres sev, derdzas tavs kupris, tavs gars, Aujies kurpes, ko miroņi valkā.”
Zeļļi klaigāja: „Gals tam!” Kupris kunkstēja žņaugts Joka pēc miesnieks teicās to zūmēt. Bet zvans nemodās citurīt vairs lūgšanā saukt, Tornis slējās pret debesīm drūmi.
Mūsu ciemā bij tornis, bija zvaniķis, zvans, Tagad krogū vien šķindina glāzes. Raudiet, ļautiņi, nolinčots dvēseļu gans, Kunga dārzā par dārznieku āzis.
ŠĪ VASARA
Tu atkal klusē,.. Drīzi vasarai pārskries pēdējie putni. Vasarai šai, kas nometa vienu zelta putna spalvu. Vienu pašu. Satrauktu un ašu tavu dvašu, - jūŗas sāļu. Ceļu tālu eju, eju, - nesastopu. Austra sārto debess malu, tavu salu. Nav man vairāk kuģu ostā. Pēdējais uz tavu pusi rietā ienira tik klusi kā pār mauru. Maurā, kas uz dusu pošas, sabirst rožu lapas košas. Bet tu klusē... Un vasarai šai pārskries pēdējie putni.
|
