Izidas ābols

Silts valgums iemirdzas, salds auglis plīst

un liegi norasodams vaļā veŗas, −

tur lapsene līdz bezsamaņai dzeŗas,

tur lūpas pieplakt iekāro un zīst.

Kas tveicē tvīcis, sāta nepazīst,

ne saprāta, nedz mēra neatceras,

līdz roka atlaižas un galva sveŗas

un vāji dvašodamas krūtis svīst.

Tu galvu pamāji man klusu ciezdams:

šis auglis kārdinošais, saulē briezdams,

bij visas zemes indes uzsūcis;

jo, karsti smaržodams un sulas riezdams,

tas tikmēr tavas dzīslas dzirdījis,

līdz medū pārvērtušās asinis.

Nav tulka

Laika likums ir ciets,

Laika likums ir viens,

Ieausts smadzeņu šūnās,

Vieglās un liegās kā dūnās ...

Rūsai un vērmelēm neizdzēst

To, kas tur rakstīts!

Vieglāk iznīdēt dzīvības sēklu

Kā šo zīmi, Bet mums trūkst tulka ...

Andrejs Pablo Mierkalns

Bezbailīgā kaŗavīra dziesma mātei dzimtenei

Aiz strichnīna spricēm,

aiz aizšautnēm, pletnēm un noslēgtiem mūŗiem −

būŗa restes; sargi bargi mani nomāc.

Es uzceļos kājās kā zvērojošs zobens

un uzsaucu cīnās vārdus

frančiem un vāciešiem, jankiem un žīdiem,

Eiropai, pasaulei visai:

Es, latviešu zemkopja dēls,

es cīnījos, cīnīšos, cīnos,

bet slava, bet slava tik tev,

mana mīļākā,

lielākā, augstākā, varenākā,

Lietus

Sidraba lietus raso,

Sidraba lietus rit,

Pārmaiņus maigu un asu

Rakstu pa rūtīm sit.

Klusa līdz dvēselei klausos:

Balsi sev atradis

Pilienos straujos un gausos,

Dzintars Freimanis

Dziesma par auto

(1954)

Man ir draugs,

Un manam draugam ir auto.

Es dziedu šo dziesmu

Sava drauga jaukajam braukšanas rīkam.

Nu domājat jūs:

Droši vien, tas kāds modelis lepns, žilbīgi spožs −

Merkurijs, Pakards vai Linkolns −

Ar baltām riepām un jaunāko radio.

Nē!

Pavisam ikdienīgs daikts,

Viduvējs gados un cenā.

− Kādēļ tad apdzejot to? −

Ak,

Jūs visi, kas klausāties mani,

Jūs taču nejaužat itin nekā.

Kādiem gan vārdiem

Lai tēloju sirsnību savu,

Kas mani saista

Kā vītene skaista

Ar mana drauga burvīgo auto?

kādiem gan vārdiem

Lai apraudu skumību savu,

Ka laiks mani šķīris

Un projām nu īris

No mana drauga burvīgā auto?

Kādiem gan vārdiem

Lai apdziedu brīnuma mirkļus,

Ap mani kas vijās

Kā zibošas dzijas

Reiz mana drauga burvīgākajā auto? −

Toreiz

Bij nakts kā kafija reibīgi tumša un dziļa,
Bij migla ka putu krējums vēsa un čagani viegla,

Bij vējš kā dejas akords, − spalgs, skanīgs aiz auto loga.

Bet lēnām Longailendas ielās

Lāsmoja laternas lielās,

Iespraustas klusumā

Skaistajam skurbumam,

Kas lika kā pirmoreiz dzirdēt jau simtukārt dzirdētās dziesmas

Un pārvērta dzelteno auto

Par lepnāko luksa kuģi,

Kas līgo gar koraļļu rifiem

Sārteni ziliem,

Uz klaja kam meitenes dejo,

Tērpušās zeltā,

Un maharadža no dimanta pīpes sūc tabakas dvēseli − sapņus...

Skurbumu degusi bija

Saule,

Neizdziestošā tumsā,

Tuva un gaiša,

Ar smalku matu

Viegliem stariem

Liedama dzīvību manā

Pēcspoku stundā bālušā vaigā.

Vai nu jūs saprotat,

Visi, kas klausāties manī

Kādēļ es dziedu šo dziesmu

Sava drauga vienreizīgajam auto?

Jūs novēršaties un smīnat?

Jūs gribat sacīt:

Lūk, kā atkal reiz dzejnieks

Tin galvu iedomu tīklā?

Nākošu reizi, tik tiešām,

Kad skatīs viņš drauga auto,

Nebūs tur cita nekā, −

Tik iegarens, nodubļots, noskrējies Studebekers,

Sadeldēts mūrnieka rīkiem,

Bet pantu taisītājs pats

Būs tapis apnīcīgs sauss

Kā izcukšots kauss.

Vai tiešām tā domājat jūs,

Visi kas klausāties manī? −

Nu, tā jūsu brīve un vaļa,

Domāt, kā tīk.

Jo jūs jau zināt,

Zināt, tāpat kā es,

Ka domas un vārdi, ko spējam šai dzīvē cits citam mēs pateikt,

Ir tik sīki

Un skaitā to ir tik maz,

Ka bieži, jā, dāmas un kungi, bieži viss teiktais top tukšs,

Tukšs un apnicīgs, apnicīgs, skumīgs bez gala...

Bet

Sakait, vai tādēļ var liegt kāds

Brīnumam ticēt,

Bijušam, nākošam,

Brīnumam. dzejai un sapnim,

Kas izplaukt un smaržot spēj tūkstoš dažādos veidos

Un smaržoja reiz

Mana drauga labajā auto

Lēnās Longailendas ielās

Naktī kā kafijā reibīgi tumšā un dziļā,

Kuŗas melnumu

Kliedēja saule

Gaiša kā Vidzemes dienvids,

Skurba kā Parīzes vakars! ...