ASTRĪDE IVASKA
Tēvu atceroties
Tēva bērnība tik cieši savijusies ar manējo kā pīpenes un sarkanais dāboliņš vainagā. Vakaros, pirms iemigšanas, abi ar brāli allaž lūdzāmies, lai tēvs mūs vestu uz Rimzātciema Dapatām, kur viņš bija dzimis un audzis. Nebijām Dapatas redzējuši, nokļuvām turpu tikai, kad brālim bija desmit, man divpadsmit gadu, bet pazinām katru taku no tēva stāstiem. Un ne tikvien Dapatas, bet visu Rimzātciemu, Dzeišus un Baļļas, Ventas Rumbu un Kuldīgu, jo Dapatas no tās nebija tālu.
Vecais Pūķis, Rimzātciema zēnu ceļu izspiegotājs un nedarbu atklājējs, plivinājās pa bērnistabas pakrēsli līks un kalsns, kūju vienā un grāmatu otrā rokā, allaž tīstīdamies paltrakā līdz pašai zemei. Kad pie Baļļu mārka balināties izstieptais audekls, pārvērties laipās un tiltos, sāka grimt dūņās zem zēnu kājām, kas gan cits kā vecais Pūķis parādījās dārza galā, kūju vicinādams un neganti brēkdams. Vai kad agrā pavasarī Ventā plostojamie baļķi ļodzījās un šļuka zem puiku pēdām, pa tiem sacensībā uz otru krastu lēkājot, arī tad vecā Pūķa paltrakotais stāvs tikpat droši iznira uz krasta kraujas kā mēness rags vakarā aiz klēts.
Visdziļāk tomēr tēvam atmiņā bija iekalies kaimiņu kalējs Gūža. Kā pērkons pamalē klibais milzis dimdinājās un rībinājās caurām dienām un naktīm pa melno dzirksteļoto smēdi. Puikas viņš dzina projām kā mušas ar vienu vienīgu rokas vēzienu, bet Mārtiņam kaut kā izdevies izpelnīties tiesības palaikam mīt plēšas. Varens spēks un dzedra spīts iemita klibajā kalējā un tāda māka kā seno grieķu dievā Hefaistā, kas izkala cilvēku. Gūža, tas tik bija vīrs, visā Kursā otru neatrast - kalējs Gūža nodarbināja tēvu visu mūžu. Un vienā no melnajām, cietos vākos iesietajām burtnīcām, pār kuŗām viņš pa vakariem mēdza līkņāt, tēvs savā skaidrajā, skaistajā, ak, tik neatdarināmajā rokrakstā bija virsrakstam ierakstījis viņa vārdu. Nezinu, cik tālu kalēja dzīves stāsts tika aizstāstīts, jo melnā burtnīca palika līdz ar visām citām plauktā tēva darba istabā Rīgā.
Tēvs bija jaunākais no vecās Kurzemes saimnieku dzimtas pieciem dēliem. Kā jau pastarītis, viņš bija ticis vistālākajās skolās sūtīts, starp citu Sv. Pēterpils kaŗaskolā. Tēvatēvs Juris un vectēvs bijuši pagasta vecākie, tēvamāte Anna ārstniecības augu pazinēja un vārdotāja, pie kuŗas nākuši ļaudis ar likstām no tuvienes un tālienes. Rimzātciemieši ir dīvaini radījumi, mazrunīgi un sevī noslēgti, taisnīgi, bet lai Dievs nedod, ka kāds tiem nodara pāri. Pie tam ar varenu vērienu visās izrīcībās un lieli jokdaŗi, sevišķi uz svešinieku rēķina. Dažam labam rīdziniekam gribot negribot bijis par mironi jākļūst, lai mājinieki varētu to iezārkot, apvāķēt, izdziedāt un tāpat pa jokam arī apbedīt, lai tad trīs dienas viņa bēres dzertu, pirms nelaimīgais atskārtis, ka tam, tikko acis pavērušam, tūlīt atkal tecina mutē alu.
Bieži biju dzirdējusi daudzinām Rimzātciema stipro alu, asprātīgos jokus un straujos zirgus, un patiešām - visas trīs īpatības dabūju izjust uz pašas ādas, kas divpadsmitgadīgam meitēnam paplāna. Tikko bijām ieradušies Dapatās, sabrauca kaimiņi un sadzēra lielajā istabā veco saimnieku galā. Izlavījos laukā, lai pieetu parunāties ar kaimiņu zirgu. Bet tas izrādījās nepavisam ne zirgs, pat ne ērzelis, bet pats nelabais, jo tikko tuvojos slitai un zirgam līdzīgajam radījumam no galvas puses, tā tas saslienas stāvus, krākdams pārrauj pavadu un, kulbai rībot, drāžas kā uguns pakulās no Dapatu pagalma laukā pa gatvi prom plašajā pasaulē. Kamēr es vēl apstulbusi stāvu pie slitas, dzīrotāji saskrien pagalmā, bet drīz atmet ar roku: ej nu vēju ķert. Stundu vēlāk ērzeli, putās un vēl arvien krācot, pārbrauca Kuldīgas šosejas strādnieki.
Nākošā izgāšanās man bija lemta Ventmalā, un, ievērojot tās stāvos krastus, to varētu saukt arī par iegāšanos. Venta bija baļķu pilna, un krasti augtin noauguši vīnogulājiem - mazākais man tā likās, jo tādus augus biju redzējusi vienīgi Lestenes siltumnīcās. Tās pašas plaukstainās lapas, tie paši tinekļi zaru galos. Sviedos uz māju pusi, pastāstīt, ka Ventmalā vīnogas aug brīvā dabā, kamēr mēs Lestenē rasinām un retinām tās pa siltumnīcām nosvīduši. Laikam gan neviens ziņnesis nav ticis saņemts skaļākiem smiekliem, jo mani vīna koki bija apināji, un viņu sula, nevis vīns, bet slavenais Dapatu alus.
Atceros tēvu gandrīz vienīgi kaŗavīra tērpā. Vasarā viņš paretam izmetās linu kreklā un biksēs, bet citas civilās drānas viņam nepiedienēja, un vienīgais uzvalks, kaut gan pie labākā Rīgas drēbnieka šūts, izskatījās kā aizgūts no sveša. No agrākās jaunības kaŗaskolās gājis, tēvs bija ieaudzis kaŗavīra stājā, un tā prasījās arī pēc attiecīgā ārējā ietērpa. Nav nekā tīkamāka par cilvēku, kas ir tas, kam lemts būt, caur un cauri un galīgi. Kas tātad pilnīgi aizņem dzīves ierādīto veidolu, Jauka tādēļ ir jūrnieka līganā gaita un vēju appūstā seja, baletdejotājas plūstošās kustības un gludi sasukātie mati, kaŗavīra stāja. Tēva ārējais liktenis bija izlemts jau itin agri, un viņš palika tam uzticīgs, paplašinot to noliktajās robežās un līdz ar to piemērojot savām iekšējām vajadzībām. No kaŗavīra viņš kļuva par kaŗa zinātņu teōrētiķi, par armijas stāba priekšnieku un militāru diplomātu, svešu valodu un zemju pazinēju.
Liekas ļoti grūti rakstīt par savu tēvu. Ja to tomēr mēģinu, tad tādēļ, ka varu rakstīt par viņu tā, kā nevar cits, jo pazinu viņu citādi. Kaut nepazinu viņu pilnīgi, vēlos attēlot tādu, kādu atceros no savas dzīves četrpadsmit pirmajiem gadiem, un kādu jaužu viņu esam. Jo cilvēka būtību grūti noslēpt, sevišķi no bērniem.
Vecāki neienāk mūsu dzīvē kādā noteiktā laikā un vietā kā citi ļaudis. Tie rēgojas pār mūsu bērnības agrīnajiem apvāršņiem kā vasarā, dienvidus laikā, pamalē milst mākoņu tēli. Pašā sākumā vecāki aizstāj pasauli. Viņi piepilda mūsu padebešus ar savu esmi, kā senajiem grieķiem tos pildīja dievi un milži. Dzīves pirmajos gados vecāki mums ir kā dievi, kas mūs radījuši, tā arī milži, kas mūs tur savā varā. Tikai lēnām, gadiem tekot, mēs augam un viņi rūk rukumā, līdz beidzot abi ir vienlīdz lieli un sasnieguši cilvēku izmērus. Bet pirms bērni piešķir vecākiem cilvēku tiesības, tie bieži tiek gāzti no troņa un padarīti par necilvēkiem, lai tad soli pa solim atgūtu bērnu acīs to, kā tiem citu skatījumā nekad nav trūcis. Jo bērnam jācīnās par savu patstāvību un neatkarību, jāizkaŗo sava brīvība.
Tēva dzīves ceļš šķīrās no manējā ap to laiku, kad sāku kustināt troni un izmēģināt, vai viņam ir arī cilvēciskas vājības. Izlikos nesaprotam algebras uzdevumus pat tad, kad tie man jau sen bija kļuvuši skaidri, lai redzētu, kas notiks, kad tēvs zaudēs pacietību. Nekā gan nesagaidīju, jo ja arī tēva pacietība acīm redzami izbeidzās, tad viņa pašsavaldīšanās to nekad neatstāja, un viņš vienkārši aizcirta grāmatu un lika man atnākt citu reizi. Netiku arī nekādos citos apstākļos redzējusi tēvu zaudējām savaldīšanos. Nosvērtība bija viena no viņa rakstura pamatīpašībām. Svaru zīmē dzimis, viņš tai nepadarīja kaunu. Tam, kas grib vadīt citus, jāmāk savaldīt pašam sevi. Tēvam piemita kaut kas no stoiķu miera, kuŗu dzīves notikumi un grūtumi nespēj satricināt. Šis ārējais miers un drosme sakņojas iekšējā ticībā un paļāvībā, kas tēvam piemita, kaut gan viņš to minēja ļoti reti.
Saka, ka cilvēka attiecībās ar Dievu un pasauli spoguļojoties viņa attiecības ar tēvu. Ja tā būtu, tad esmu sevišķi apžēlota, jo tēva tēls saglabājies atmiņā tik vieds un dzidra miera pilns, ka pasaule un Dieva vaigs caur to atmirdz arvien jaunā gaismā. Ne vārdiem, bet ar sevi pašu tēvs mācīja paļauties, ticēt sev un nebaidīties nekā. Cilvēki augstos amatos ir vientuļi, un viņš bija vēl vientuļāks savas noslēgtās dabas dēļ. Viņam bija jāpietiek ar saviem paša spēka avotiem, un kas viņu satika, juta tos verdam, juta viņa spēku un vientulību - vientulības spēku. Viņa mūžs patiešām arī beidzās pamestībā un vientulībā. Cilvēkos atstāj pēdas ne tikvien viņu pagātne, bet ari nākotne. Cilvēks neapzinīgi gatavojas tam, kas viņam lemts, un tā tēvs likās krājam garīgus spēkus cīņai, kas sākās pēc viņa apcietināšanas. Šis dzīves posms pilnīgi segts mūsu skatiem, jo ģimenei nebija ļauts pat atvadīties. 1940. gada rudenī tēvs uzturējās Lestenē, nebijām viņu pāris nedēļas redzējuši. Tur viņu arī apcietināja. Mātes pūles viņu pēc tam vēlreiz sastapt vai ar viņu sazināties palika bez sekmēm, tāpat kā mūsu vēlākie mēģinājumi uzzināt kaut ko noteiktu par viņa likteni. Varbūt tēvs pats būtu vēlējies aiztaupīt mums skaidrību par to, kas viņam bijis jāizcieš.
Ja viņš vēl būtu dzīvs, tad 1962. gada 18. oktobrī ģenerālis Mārtiņš Hartmanis būtu varējis atskatīties uz 80 mūža gadiem. Nav zināms, vai viņš šo dzimšanas dienu piedzīvojis.
Tēvam bija divas lielas kaislības - grāmatas un makšķerēšana - un viena mazāka - saules rieti. Sevišķi viņu pievilka grāmatu antikvariāti. Šķiet, ka Sēnas krastu bukinisti bija aizdeguši tēvā kāri rakņāties pa grāmatu grēdām. Divus gadus Parīzes kaŗa augstskolā studējot, ceļš uz Marsa laukumu un mājup arvien aizlocījās caur Sēnas malu gatvēm, gar bukinistu virtenēm. Arī Rīgā viņam bija zināmi iemīti ceļi, kuŗus viņš nostaigāja vai katru novakari, iegriežoties vairākos grāmatu veikalos. Ceļa izvēle bija atkarīga no laika un citiem apstākļiem. Gaŗākais vijās no mūsu dzīves vietas Skolas ielā līdz pašai Daugavmalai, gar Iekšrīgas grāmatveikaliem. Tiku arī šo ceļu līdzi cilpojusi, bet kad drīkstēju tēvu pavadīt, viņš parasti meta mazāku loku, galvenokārt pa Dzirnavu ielu, kur allaž iegriezāmies antikvāriātā Dzirnavu un Skolas ielas stūrī. Dažu vakaru cīnījāmies zobus sakoduši ar sniegu un vēju līdz nākamajai ostai, gaišai, siltai, vecu ādas sējumu smaržas piesātinātai. Mums abiem jērādas kažoki mugurā, zābaki kājās, oderēti cimdi rokās, kuŗus tēvs gan bieži novilka, lai kareiviski sveicinātu vai atņemtu sveicienu. Tādēļ man arī nebija ļauts iet labajā pusē un iekārties tēva labajā elkonī. Grūtie gājieni bieži tika atalgoti ar kādu franču bērnu grāmatu, kuŗas tēvam sagādāja tikpat lielu prieku kā mums, atkal varbūt Parīzes atmiņu labad.
Tēvs mīlēja vakaros lasīt sveštautu, sevišķi angļu un franču literātūru, pa daļai intereses pēc, pa daļai, lai vingrinātos valodās, kas viņu ļoti pievilka un viņam arī labi padevās. Cik ļoti gribētos tagad iemest acis tēva bibliotēkā, redzēt, ko viņš vācis un krājis, ar ko nodarbojies, vakaros pie lielā melnā rakstāmgalda sēžot! Tāpat kā zili aizplīvurotā spuldze uz dzidrās alabastra kājas apgaismoja vienīgi apli ar tēva galvu un rokām, kamēr grāmatu plaukti gar sienām grima puskrēslā, - tā atmiņu starmetis apgaismo tēvu, bet viņa garīgā pasaule, toreiz man vēl nepieejama, paliek ēnā.
Makšķerēšanai tēvs nodevās visvairāk gados pirms Lestenes muižas centra iegūšanas, kad pavadījām vasaras Dubultos. Lielupe viņu pievilka vairāk nekā jūrmalas dīkā dzīve. Stundām viņš stāvēja uz mōla, nododoties dažādām domām un paretam izvelkot kādu mailīti vai raudiņu, parasti tik mazu, ka tā tūlīt tika apžēlota. Bet zivis jau nebija makšķerēšanas lielākais loms.
Ja tēvs nesaņēma rietu, makšķerēdams Lielupē, tad gājām uz jūrmalu un vērojām sauli pārvēršamies kvēlojošā ābolā, ko debesu zeltkalis iegremdēja kausētā zeltā, lai nākamajā rītā pakārtu debesu skatlogā starojošu.
Lestenes muižas centru, kas tam bija ticis piešķirts par nopelniem atbrīvošanas cīņās, tēvs apsaimniekoja pats ar priekšstrādnieka palīdzību. Piepērkot zemi, tas bija izveidots par piecu zirgu saimniecību. Tagad makšķerēšanai atlika maz laika, pašā Lestenes tuvumā nebija arī ūdeņu. Kad tēvs sestdienas pēcpusdienās pārbrauca no Rīgas, tad tūlīt pēc launaga ar priekšstrādnieku apstaigāja laukus un izlēma nākošās nedēļas darbus. Pēc tam bija jāapskata plašie ābeļdārzi, siltumnīcas un parks. Lestene dzīvo ābolu smaržā.
Tēva mīļākās stundas bija saulrieta laiks. To viņš bieži sagaidīja un pavadīja uz lievenēm viens, tikai spieķa un struppurnainā Ķīnas sunīša sabiedrībā. Sunītis, kas sevi bija iecēlis par tēva miesas sargu, nespēja izskriet līdzi laukus un dārzus savu īso un līko kājeļu dēļ, bet uz lievenēm, vēl siltām no dienas saules, tas tupēja tēvam līdzās kā lauva. Kas gan nodarbināja tēva domas, kamēr saule grima aiz Lestenes baznīcas gatves - vai viņš atgriezās pagātnē, vai jauda, kas viņu pašu un Latvijas valsti sagaida nākotnē? Liekas, ka rieta gaisotnē tēvs iegriezās pie sevis un svinēja svētvakaru, kuŗā zuda plaisa starp sirmo armijas stāba priekšnieku un jauno virsnieku, kas publicēja dzejoļus kaŗavīru žurnālos. Kaut arī tēvs ar dzejoli "Meža ezers" bija rādījis savas būtības spoguli, viņam tāpat jau ar kristībās doto vārdu bija lemts kaŗavīra liktenis. Svētais Martiņš, kas ar zobenu pārdalīja apmetni, lai ubagam ceļmalā nebūtu jāsalst, bija Romas kaŗavīrs, kaut vēlāk kļuva bīskaps un dibināja klosterus Gallijā. Un jau šis Mārtiņš tā saucās kara dievam Marsam par godu.
Neilgi pirms kaŗa sākuma no Kuldīgas baznīcas valdes tika atsūtītas vairākas biezas melnas burtnīcas ar tēva ciltskoku, kuŗu viņš bija licis izpētīt no viņa tēva puses, cik tālu vien iespējams. Apstiprinājās daudz no tā, kas jau sen bija ģimenē ticis stāstīts. Šinīs grāmatās pilnīgi tika pierādīts, kādēļ esam tādi, kādi nu reiz esam. Atklājās it kā sevis uzmetums, kuŗu neviens nebija vēl redzējis, kā kādreiz ļaudis uziet tās mājas plānu, kuŗā nodzīvojuši visu mūžu. Skaties un brīnies, viss patiešām saskan. Apstiprinājās radniecība ar kuršu ķoniņu un lībiešu dzimtām. Dapatās ciemojoties, aizbraucām arī uz Ķoniņciemu, no kuŗa bija cēlies arī tēva priekštecis armijas stāba priekšnieka amatā, ģenerālis Mārtiņš Peniķis.
Melnās burtnīcas ar daudzajiem vārdiem un dzimšanas un nāves gadiem mani dīvaini pievilka - pavadīju dažu labu stundu, tās pētījot. Atradu daudzas Ķērstas - šis lībiešu vārds man likās ļoti neglīts. Igauniski tas skan labāk: Kersti. Atklājās, ka Hartmaņu dzimta saimniekojusi Dapatās jau 16. gadsimta sākumā. Tālāk pastāvošās baznīcas grāmatas nesniedzās.
Ja ari tēvs jauda nākotnes notikumus, tad reti par tiem runāja. Vienīgi reiz, ap 1938. gadu, viņš mums atstāstīja kādu senāku gadījumu, kas viņam bija iespiedies atmiņā. Mēs dzīvojām toreiz vēl Dubultos, un vilciena sliedes gāja tieši gar mūsu dārza galu. Tēvs, kā parasts pēcpusdienā no darba braukdams, bijis tā aizlasījies, ka nepaguvis izkāpt Dubultu stacijā. Kad atjēdzies, vilciens jau ritējis uz nākamo pieturu. Viņš stāvējis pie loga un vērojis mūsu māju aizslīdam gaŗām, bērnus rotaļājamies dārzā un metam ar roku vilcienam. Šī sajūta, ka viņam jāstāv bezspēcīgam, kamēr viņu aizved projām no mājām un dzīves, bija pārziemojusi apziņā kā tumša nojauta, un pēc septiņiem gadiem, neilgi pirms viņa apcietināšanas un aizvešanas, viņš mums šo gadījumu atstāstīja. Lai gan viņam bija liktenīgā nojauta, tomēr viņš negribēja ne dzirdēt par slapstīšanos komūnistu okupācijas laikā, un 1940. gadā 20. decembrī čekisti viņu apcietināja Lestenē.
Ar tiem, kam nevaram rakstīt vēstules, sazināmies brīžos starp nomodu un miegu, sapņos un nojautās. Kā gan citādi panest neziņas slogu, nošķirtības nastu? Arī dzimtenē atgriežamies pa nakšu tiltu, kas ved pār visām jūŗām. Reiz sapņi mani apciemoja dzimtenē pirms nedaudz gadiem mirusī vecmāmiņa. Kad viņa atkal cēlās, lai ietu, raudāju un lūdzos: "Paliec, vecomāt, nepamet mani vienu!" Viņa pavērās manī ar gudrajām vecajām acīm: "Nebēdājies, meit, un nebaidies nemaz - mīlestība nekad nebeidzas."