Spole akā
Karola Dāle, SPOLE AKĀ, dzejoļi, izdevis Vilis Štāls, 127 lpp.
Karolas Dāles personību veido divu pretstatīgu elementu savienojums, kas zīmīgi izpaužas arī viņas versmainajā, formāli gludi veidotajā, apvaldītajā dzejā. Pēc dabas romantiska liriķe ar brāzmainu temperamentu, pēc izglītības juriste, apveltīta ar asu kritizējošu prātu, viņa vada dzīvi it kā šūpolēs, kur divi pretēji poli allaž izlīdzinās personības savaldītajā līdzsvarojumā.
Beigusi Latvijas Universitātes juridisko fakultāti, Karola Dāle Latvijā strādā savā profesijā, jau studiju gados sāk rakstīt Latvju Kareivī, Rītā un citos laikrakstos, it īpaši par jautājumiem, kas skaŗ sievietes tiesības. Bet parallēli tam viņas sirds pieder arī dzejai, un Karolas Dāles vārds aizvien biežāk parādās mūsu literārajos izdevumos.
1938. gadā iznāk Dāles pirmais dzejoļu krājums Vizmotie pali, 1943. g. Skurbais apīnis, kas izpelnās lasītāju un kritiķu siltu atzinību ar savu dzirkstīgo temperamentu un spirgto pasaules skatījumu.
Neliels, bet nozīmīgs ir 1950. gadā Vācijā izdotais krājums Laika rasa. Bēgļu gaitas Dāle vadīja Vācijā, vēlāk ASV, allaž rosīgi piedalīdamās literārās diskusijās, rakstnieku cēlienos un citos sabiedriskos sarīkojumos, kur rošas debates par latviešu tautas un tās kultūras nākotni.
Karolas Dāles jaunākais dzejoļu krājums Spole akā, kas iznācis V. Štāla apgādā, nes spilgtas "dāliskas" personības iezīmes, varbūt vienīgi ar mazliet rāmāku, rezignētāku, izskaņā dzīves nicībai padevīgi izlīdzinātu pasaules skatījumu, nekā tas vērojams viņas iepriekšējos krājumos.
Kā tas raksturīgi visos mūsu vidējās paaudzes dzejnieku darbos, personīgo pārdzīvojumu temās redzamu vietu ieņem bēgļu un patriotisko izjūtu motīvi, kas līdz ar filozofisko pārdomu dzeju dominē arī šai krājumā.
Spoles akā jutoņu labi raksturo tituldzejolis - Laime iekrita akā, ar rindām:
Sirds pagurst skrējienā trakā,
Man laime kā spole iekrita akā,
Kā lai atgūstu to
Visdārgāko? (7. lpp.).
kam tūlīt kā atbilde seko dzejoļi Latvijas nakts un Svešumā, kur dzejniece saka:
Kā vilcēns cirstās brūces laizi,
Un galdam vēlies rudzu maizi. (9. lpp.).
Un citur:
Brēc pēc ūdens slāpis briedis,
Sirds pēc Dzintarzemes svētās. (12. lpp.).
Dāles patriotiskās jūtas tomēr nekur neizplūst skaļās frazēs vai klišejiskās vaimanās, bet viscaur izskan ar paskarbi īpatnēju patiesīgumu.
Par spīti svešuma radītajām traģiskajām pārdomām, Dāle savā būtībā tomēr viscaur ir dzīves pieņēmēja un apliecinātāja. Dzejolī Kas es esmu? dzejniece uz visiem jautājumiem droši un pārgalvīgi īsi atbild: "Esmu, esmu, esmu... ", tā spītīgi pieņemdama labu un ļaunu vienā vārdā. Citur viņas īsteno būtību labi raksturo rindas -
Vai mīlu, vai nīstu -
Es iemirdzos
Kā greznotu asti pāvi. (50. lpp.)
kā arī
Gaismas atvaros grūsta,
Dvēsele nebīstas,
Vasaras krāšņuma gūsta
Velti ir vairīties. (88. lpp.).
Kur Karola Dāle pieskaŗas mīlestības temām, par cik tās nav rezignācijas apdvestas, viņas dzeja ieskanas kā ērģeles pilnā spēkā, un šeit arī visspilgtāk izpaužas dzejnieces temperaments un būtība;
Dzīvības ūdeņus manu
Sevī viļņojamies,
It kā upe es skanu,
Kuŗā ledus drīz ies. (80. lpp.).
Vai skaistajās rindās:
Līdzīgi sveķainai priedei
Dzīvība aizdegusies. (83. lpp.).
Kaislīgi mīlēdama dzīvi, dzejniece tomēr ar apskaidrotu mieru vēro visu lietu zūdību un nāves nenovēršamību, jo arī -
Skurbus apīņus
Nošķin šķinēji,
Briedi dižāko
Ielenc dzinēji. (34. lpp.).
Bet nāve nav iznīcība, tā ir tikai cita forma mūžīgās dzīvības turpinājumā, -
Pirms aizslieksni ietver skatā,
Jau attopies:
Dzīvības upē platā
Ieniries. (39. lpp.).
Vai arī:
Nīcības, nīcības, nīcības nava -
Ir tikai plūdu un atplūdu spēles,
Staru un atstaru mainīgās spēles... (44. lpp.).
Tādēļ arī dzejniece dzejolī Aiziešana izlīdzināti apliecina:
Būs atstājies no tevis prieks, sirds neskums bēdās,
Kā smarža viegli aizsmaržosi vēja vēdās. (53. lpp.).
Formāli Karolas Dāles dzeja nerāda mums nekā jauna, dzejniece konservātīvi turas pie kanoniskajiem pantmēriem un formām, un viņas ierastākais izteiksmes līdzeklis ir parastās četrrindas, tercīnas un sonets, arī saīsināts, bet pants mūzikāli skanīgs un brīvs. Tas pats sakāms par atskaņām - tās diezgan parastas, un dzejniece nevairās arī no tādām kā "Sirds" un "irdz", "spējš" - "vējš", "garš" - "stars", bet tās vairāk duŗas acīs dzeju analizējot, ne lasot - dzejnieces dzīvais temperaments pietiekami piepilda starprindas, lai atskaņu kailums pazustu. Vismaz patīkami atzīt, ka dzejniece ir uzticīga sev un nepūlas pa varītēm būt "moderna", mākslīgi laužot rindas, tā nodarot pāri savai personībai un dzejas mūzikālitātei, to aizstājot ar kailu klaboņu. Darīt to bez būtiskas prasības ir noziegums, jo katras mākslas lielums slēpjas absolūtā un bezbailīgā patiesībā pret sevi un lasītāju. Karolai Dālei ir drosme būt patiesai, un tādēļ viņa var teikt:
Lauzts patības ledus,
Kas ieskāva mani,
Esmu krūze pilna smaržīga medus. (56. lpp.).
Ingrīda Vīksna