Jaunā Gaita nr. 51, 1965. gadā

 

„Šis nedēļas nogalē Čikagā notiek latviešu kultūras darbinieku sanāksme, ko tās rīkotāji – iniciatoru grupa ar Dr. A. Karpu priekšgalā, nosaukuši par kongresu. Neapstājoties pie tā, cik tāds pretenciozs nosaukums vietā, bet atzīmējot vienīgi to, ka tas vispār raksturīgs mūsu sabiedriskiem centieniem lietot dekoratīvus žilbinājumus...” Tā LAIKS š.g. 6. janvāra numurā iesāk savu ievadrakstu par kultūras darbinieku konferenci. Raksta turpinājumā autors rotaļājas ar domu, ka kultūras darbinieku kongress varētu kļūt par regulāru padomdošanas iestādījumu ALA-s kultūras birojam un citām organizācijām, nepasakot gan, ka tās nonākušas sastingumā un nodarbojas vienīgi ar pašmīlīgo sevis saglabāšanu.

Vērojot mērķtiecīgo kultūras darbinieku kongresa gaitu, redzētie ALA-s kongresi liekas pavisam bāli un mazasinīgi. Skaidrs, ka kultūras darbinieku kongresi ir taisnākais ceļš uz demokrātiski ievēlētu kultūras padomi un nostājas maiņu pašos pamatos. „Regulāri padomdošanas iestādījumi” slimnieku neuzcels, jo tas slimo ne tikai ar mazasinību, bet arī ar sliktu redzi un dzirdi.

Sniedzam igauņu pārstāvja Dr. Ivara Ivaska referātu kultūras darbinieku kongresā 1965. g. 9. janvārī Čikagā, kuŗā Dr. Ivasks piedalījās kā igauņu viesis.

 

 

Raksta autors Dr. Ivars Ivasks dzimis 1927. g. Rīgā. Viņa tēvs ir igaunis māte – latviete. Mācījies igauņu, latviešu un vācu skolās, studējis Mārburgas un Minnesotas universitātē. 1953. g. ieguvis doktora grādu, aizstāvot disertāciju Hugo von Hofmannsthal als Kritiker der deutchen Literatur. Ir vācu nodaļas vadītājs Sv. Olafa koledžā Minnesotā. Publicējis dzejas igauņu periodikā un daudz rakstījis par igauņu un Eiropas, ieskaitot latviešu, literātūras problēmām vairākās valodās. Ir izcils literātūras kritiķis un Baltijas Savienoto Valstu idejas aizstāvis. Š.g. vasarā ar sievu Astrīdi (dzim. Hartmani) atkal paredzējis doties studiju ceļojumā uz Eiropu.

 

 

 
 

 

BALTIEŠU KULTURĀLĀS SADARBĪBAS IESPĒJAS TRIMDĀ

Nemēģināšu šai apcerējumā sniegt pārskatu par igauņu kulturālajiem veikumiem, jo esmu to jau reiz darījis, proti, savā rakstā „Igauņu kultūras pozitīvais veikums trimdā” (JG 26.). Lūgšu jūs šoreiz ieskatīties līdz ar mani dažās pagājušā gada igauņu publikācijās. Atveŗot kāda igauņu literātūras žurnāla 1964. gada novembŗa numuru, lasām tur sekojošo aprakstu Mati Unta (Mati Unt) stāstā Parāds:

„Nezinu kādēļ, bet pēkšņi atcerējos šīgada Jāņu vakaru, uz kuŗu abi ar Malli bijām aizgājuši. Ir gan sajūsminoši pasākumi šie igauņu tautas svētki! Mežmalā dega ugunskurs, un ap to drūzmējās liels ļaužu bars. Visi bija sastājušies ap ugunskuru, muguras pagriezusi pret āru. Dažs mēģināja pietikt tuvāk klāt, bet nekā. Nesapratu, ko viņi visi tur blenza. Mazliet nomaļus dancoja igauņu tautas dejas, galvenokārt gan fokstrotu, jo citām dejām nepietika vietas. Mēs arī mēģinājām dejot. Man likās, ka atrodos ūdens glāzē, kuŗu kāds šļakstina šurpu un turpu. Zem kokiem vecākās paaudzes pārstāvji sūca igauņu tautiskos dzērienus. Saperāvu, činandālu... Visam pāri skanēja igauņu tautas mūzika.  It’s a hard day’s night... it’s a hard day’s night... un tā tālāk. Aizgājām abi ar Malli uz upmalu. Upes nekustīgajā līmeni spoguļojās debesis, tādēļ upe bija iesārta. Mums aiz muguras dziedāja un mīdījās. Sajutu upes smaržu.” (Looming, 1964/11).

Iepriecina jaunā rakstnieka skaidrais un kodolīgais stils, kas tomēr ar dažiem vilcieniem uzbur mums visiem pazīstamu trimdas balles ainu, bet bez sentimentālas romantikas. Tieši pretēji, rakstnieks ar hemingvejisku ironiju izsaka savu iekšējo brīvību. Pievēršoties dzejai, ieskatīsimies Paula-Erika Rummo otrā dzejas krājumā, Nāc vienmēr pie maniem priekiem, kas arī iznācis pagājuša gadā. Tanī atrodam programmatisko dzejoli Nesimmetrijas cildināšana:

Nepatīkama ir simmetrija, nepatīkamas ir simmetriskas

sejas

ķermeņi

dienas

domas

darbi –

viss, kuŗa vienu pusi var pārlocīt otrai pāri,
tā ka tās sedz viena otru, sakustot stulbi kopā;
viss, kura otru pusi var atvietot ar spoguli,
un nekas nemainās.

Bet ai nesimmetrija! Ai dzimumzīme uz kreisā vaiga
un labais vaigs bez dzimumzīmes!
Ai sirds tikai kreisajā un aklā zarna tikai labajā pusē!
Ai nesaskaņa starp sapņiem un darbiem, kad daži sapņi
nemaz nekļūst par darbiem un daži darbi
nemaz nav bijuši sapņi, bet piedzimusi pēkšņi!
Ai leduskalni – augšā daudz, apakšā vēl daudz vairāk!
Ai tu, sonet, kas varētu pārdalīties tieši uz pusēm
un tomēr to nedari!
Ai brīvais pantmērs, raupjais, un stūŗainais,
     bet tomēr smalkjūtīgais brīvais pantmērs,
lielo domu, sāpīgi tīro jūtu dzeja!
Ai ņirdzošs smieklu suns tiem stilbos,
kas ir šodien kā vakar un rīt kā šodien,
kas no dzeltējušas kalendāra lapas izgatavo neskaitāmas fotokopijas
un sauc to par dzīvi un trīc
no bailēm, ka kāds varētu apgalvot pretējo.

(Paul-Eerik Rummo, Tule ikka mu röömude juurde, Tallinā 1964. g.)

Šis Rummo dzejolis droši vien nepārsteigtu latviešu lasītājus, ja viņi to lasītu, piemēram, Jaunās Gaitas slejās. Viņi to pieskaitītu tā saucamajai „Elles ķēķa” skolai, kas pazīstama ar saviem modernajiem mēģinājumiem brīvajā pantmērā, kuŗos savukārt izpaužas jaunās paaudzes svaigu izteiksmes līdzekļu meklējumi. Arī Mati Unta prozas stils nebūtu nevietā kādā Jaunās Gaitas numurā, kur savā laikā bija lasāma Ķēves dēla Kurbada parōdija. Bet tik viegla šo jauno igauņu rakstnieku ierindošana tomēr nav. Jo kā Mati Unts, tā arī Pauls-Ēriks Rummo nav vis trimdas, bet gan okupētās Igaunijas rakstnieki, un pie tam vēl visjaunākās, tur uzaugušās paaudzes pārstāvji; Unts dzimis 1945. gadā un ir tātad pašlaik 20 gadu vecs, Pauls-Ēriks Rummo dzimis 1942. gadā un ir 23 gadu vecs. Unta aprakstītā Jāņu balle nenotiek vis kaut kur trimdā, bet gan Igaunijā! Abi citētie autori nav izņēmuma gadījumi jaunākajā okupētās Igaunijas rakstniecībā, kuŗā sevišķi kopš 1962. gada tiek ļauta arvien lielāka vaļa jaunajiem rakstniekiem kā dzejā, tā arī prozā. Kā redzam, viņi nekavējas to izmantot. Par okupētās Igaunijas jaunāko mūziku jāsaka,. ka paši okupanti vairākkārt atzinuši igauņu skaņražus par visrietumnieciskāk ievirzītajiem Padomju Savienības skaņražiem. Rietumu tautām labi pazīstams literātūras un mākslas uzplaukums, kas radies Polijā un Ungārijā pēc ungāru tautas sacelšanās 1956. gada oktobrī. Pat poļu un ungāru trimdinieki ar lepnumu norādījuši uz šo veikumu eiropisko līmeni un bieži bijuši šo jauno vērtību tulkotāji un vidutāji. Līdz ar to tad arī Rietumeiropā radusies jauna izpratne par Polijas un Ungārijas piederību Rietumeiropas kultūras lokam, un šī pēdējā laikā pastiprinātā atziņa sākusi ietekmēt pat Eiropas Savienoto Valstu plānus.

Neesmu, diemžēl, spējis sīki izsekot arī okupētās Latvijas un Lietuvas rakstniecības attīstībai pēdējos gados, kaut gan pazīstu, piemēram, apdāvinātā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša Latvijā, kā slavēto, tā pelto poēmu Einšteiniāna. Neviens, protams, nespēj pateikt, cik ilgi turpināsies zināmās nacionālkomūnistiskās stājas radītā relatīvā brīvība, kas atļauj jaunajiem dzejniekiem izteikties eksperimentālākās formās ar bezpolītisku saturu. Man tomēr jau tagad jāatzīst, ka jaunie un visjaunākie igauņu rakstnieki okupētajā dzimtenē var droši stāties līdzās rietumos jau gandrīz pārmērīgi izdaudzinātajiem Padomju Krievijas dzejniekiem Jevtušenko un Vozņesenskim. Grūti paredzēt, vai okupētās Igaunijas rakstniecībai būs lemts sasniegt jaunākās poļu un ungāru rakstniecības eiropisko līmeni, bet katrā ziņā saujiņa drosmīgu jaunu igauņu dzejnieku pašlaik lieliem soļiem iet tieši šādas kvalitātes virzienā. Manuprāt ir ļoti labi, ka trimdas literātūras žurnāla Mana izdevējs, dzejnieks Ivars Grüntāls pašlaik sagatavo jaunākās igauņu dzejas antoloģiju zviedru valodā, kuŗā ietilps 6 trimdas un 6 okupētās Igaunijas dzejnieki.

Varbūt pašlaik rodas jautājums, kādēļ es visu to stāstu? Vai tad es tiešām mēģinātu ieteikt koeksistences kultūrpolītiku? Šādas aizdomas ir pilnīgi nepamatotas. Man šķiet, ka brīvajiem baltiešiem brīvajā pasaulē nevajadzētu būt tik vien pagātnes atjaunošanas praviešiem un tādiem savu tautu pārstāvjiem, kam latviešu, igauņu un lietuviešu tautas pielīdzināmas trimdā esošajai niecīgajai tautas daļai. Brīvajiem latviešiem, igauņiem un lietuviešiem brīvajā pasaulē vajadzētu runāt visas savas tautas vārdā. Mūsu literātūras kritiķiem vajadzētu izgaismot un tulkot pasaulei kā trimdas, tā arī okupētās dzimtenes īstās un paliekošās vērtības. Vajadzētu, bet tas tā vēl nav. Pašlaik ir tā, ka komūnisti baidās no trimdinieku rakstniecības un to nopeļ, bet trimdinieki savukārt baidās pat no retajiem ievērojamajiem veikumiem kā kultūras, tā zinātnes laukā, kas radušies okupētajā dzimtenē, un tos nonievā cik mācēdami. Manuprāt tā nav tiešām brīvu cilvēku stāja. Brīvam cilvēkam būtu jāatturas kā no komūnistu ideoloģiskajām galējībām, tā arī no trimdas konservatīvās stājas un dažkārt pilnīgās izolācijas. Lai trimdinieks spētu pārciest bēgļu laikus un arī garīgi atjaunoties, tam jāmeklē trešā nostājas iespēja, kas tiešām būtu mūsu brīvības cienīga. Šī trešā iespēja varētu ārēji un tveŗami izpausties tādā veidā, ka baltiešu kritiķi un kultūras polītikā ieinteresētie cilvēki nerunātu tikai trimdinieku un viņu radīto vērtību vārdā, bet sekotu ar tikpat vērīgu aci arī visam tam, kas pašlaik notiek okupētajā dzimtenē kā kultūras, tā zinātnes laukā. (Līdz šim to darījuši tikai mūsu sovjetologi.) Igauņu jaunās paaudzes literātūras žurnāls Mana to dara jau labu laiku savā kritikas daļā. Mana tiek lasīts arī Igaunijā. Arī Jaunajā Gaita agrāk bija nodaļa Starp papēdi un zemi, kuŗā tika apskatīti okupētās dzimtenes kultūras veikumi un graudi atvētīti no sēnalām. Man šī ideja likās teicama.

Ir dzirdēts, ka jaunie rakstnieki okupētajā dzimtenē būtu ar mieru riskēt nelikumīgu mūsu laikrakstu un publikāciju sadabūšanu un lasīšanu, ja vien mēs trimdinieki nerunātu tikai par pagātni un tālu, ļoti neskaidru nākotni, bet tieši par tagadni un tuvāko nākotni. Nonākam tātad pie jautājuma, kādu polītisku un sabiedrisku iekārtu mēs, trimdinieki, vēlētos Baltijas valstīs, ja tās šodien vai rīt atgūtu brīvību? Ungāru sacelšanās laikā kardināls Mindcentijs esot stipri sabaidījis jaunos intellektuālistus-dumpiniekus ar to, ka ieteicis atdot zemi agrākajiem lielīpašniekiem. Šķiet, ka daudzus no jaunajiem intellektuālistiem okupētajās Austrumeiropas valstīs vairāk interesētu sociāldemokrātiska iekārta, kāda atrodama, piemēram, Zviedrijā. Vai nu mēs šādam atrisinājumam piekrītam, vai ne, mums vajadzētu tomēr iespējamos atrisinājumus nopietni pārdomāt un pārrunāt. Tautieši okupētajā dzimtenē sagaida no mums skaidras un īstenojamas alternatīvas. Jautāsim tātad vēlreiz, vai brīvie baltieši brīvajā pasaulē tiešām ir izlietājuši visas iespējas pārdomāt un pārspriest savu mazo tautu nākotnes esmes īstenojamās iespējas, vai tiešām esam savu apspiesto tautu sūtņi brīvajā pasaulē un to nākotnes pamatlicēji?

Man mazākais šķiet, ka mēs, trimdinieki, neesam izmantojuši visas iespējas, kas šai ziņā atrodas mūsu rīcībā. Igauņiem ir savs laikraksts Brīvā Igaunija, kuŗa jaunie iztirzā igauņu tagadnes, pagātnes un nākotnes polītiskās un sabiedriskās sadzīves iespējas eiropiskā skatījumā. Šo mazo laikrakstu, kas iznāk tikai ar jaunās paaudzes ideālisma un financiālās pašaizliedzības palīdzību, vecā paaudze vairāk zākā nekā slavē, vēl mazāk lasa vai nopietni pārrunā. Dažreiz man pat rodas ķecerīgā doma, ka jaunā paaudze trimdā un okupētajā dzimtenē saprotas savā starpā labāk nekā jaunā un vecā paaudze trimdā vai jaunā un vecā paaudze dzimtenē... Šādām plaisām patiešām nevajadzētu rasties, un tās arī nerastos, ja vecā paaudze spētu raudzīties ne tik vien pagātnē, bet arī nākotnē. Jauna paaudze necienī tik ļoti neko kā reālismu. Reālisma zīmē tātad arī vecā un jaunā paaudze varētu sastapties un sadoties rokās.

Jauna pieeja brīvā latvieša, igauņa un lietuvieša jēgai un funkcijai trimdā tātad būtu mana īsā apcerējuma pirmais punkts. Otrs – būtu vajadzība apsvērt baltiešu kulturālās un polītiskās sadarbības konkrētās iespējas trimdā. Daudzi no mums būs pieredzējuši, ka starptautiskā apjomā Igaunija, Latvija un Lietuva nav tik pazīstami jēdzieni kā Baltijas valstis. Man vienmēr šķitis, ka neesam šo faktu diezgan vērā likuši. No okupētajām Baltijas valstīm mūs sasniedz laiku pa laikam ziņas, cik baltu tautas jūtas tuvas viena otrai cīņā pret Padomju Krievijas virskundzību un pārkrievošanas uzmācību. Līdzīga baltiešu tuvības izjūta būs pārņēmusi daudzus no mums gan nometņu laikos Vācijā, gan arī satiekoties kā trimdiniekiem kaut kur plašajā pasaulē. Šī baltiešu vēsturiskā likteņa brālība ir milzīga vērtība, milzīgs spēka avots, kas gandrīz vai nemaz vēl nav izmantots. Patstāvības laikos daudz igauņu skolnieku un studentu mācījās somu valodu, savas brāļu tautas valodu. Tas pats turpinās trimdā, kad katru gadu igauņu stipendiāti tiek sūtīti uz Somiju studēt. Igauņu zinātnieki strādā par mācības spēkiem somu augstskolās Helsinkos un Turkū. Kad somu tūristi apmeklē okupēto Igauniju, viņus pārsteidz Tērbatas studentu lielā sajūsma par somu kultūru un valodu. Vai kaut kas līdzīgs nevarētu notikt latviešu un lietuviešu starpā? Vai tad arī lietuviešus un latviešus daudz kas vairāk nevieno nekā šķiŗ? Un vai nav neatbildīga izšķērdība, ka mūsu jau tik maziņās valodu grupas sadrumstalojas vēl vairāk? Mūsu mērķim vajadzētu būt Baltijas Savienotajām Valstīm, kuŗās varētu ietilpt varbūt arī Somija. Mūsu polītiskajiem un kulturālajiem pasākumiem trimdā būtu pilnīgi citi panākumi, ja mēs vienmēr runātu un rīkotos Baltijas valstu brīvības vārdā, sevišķi reprezentējoties uz ārpusi esam laikam gan pielaiduši lielu kļūdu, publicējot, piemēram, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas antoloģijas, kur vajadzētu propagandēt savu literātūru ar baltiešu rakstniecības patiesajiem kalngaliem. Vairāk nekā atsevišķu baltiešu tautu antoloģijas un laikrakstus mums vajadzētu vienu plašāku brīvo baltiešu apgādu, kas izdotu tiešām reprezentatīvu laikrakstu, kā arī grāmatas angļu un franču valodā par Baltijas valstu polītiskajām un kulturālajām problēmām un sasniegumiem. Mums ir visādi fondi, apgādi un laikraksti, kas iet katrs savu nacionālo ceļu, kur vajadzētu nopietni sadarboties. Jauniešus, kuŗus vairs nespēj sajūsmināt mūsu dažkārt pārāk šaurais nacionālisms, varētu saistīt Baltijas Savienoto Valstu ideja.

Taču pat Baltijas Savienotās Valstis būtu iedomājamas tikai kā lielākas vienības, proti, Eiropas Savienoto Valstu sastāvdaļa. Reizēm, lasot mūsu polītiķu pārdomas, kas rakstītas, skatoties no Amerikas kontinenta, gandrīz vai šķiet, ka viņi redz Baltijas valstis tādā kā starptautiskā tukšumā, kuŗā vienīgais glābējs varētu būt Amerikas Savienotās Valstis. Esam darījuši daudz, lai iepazīstinātu amerikāņu lasītājus ar Baltijas valstīm un viņu problēmām. Tas droši vien bija pareizi pirmajos pēckaŗa gados, kad Savienotās Valstis bija vienīgā polītiskā vara, kas vēl turējās pretī Padomju Savienības globālajiem draudiem. Pašlaik, 1965. gadā, de Golla un Erharda vadītā Eiropa gandrīz jau izvirzījusies par trešo izšķirīgo lielvaru līdzās Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienībai. Rietumeiropas saimnieciskais un polītiskais uzplaukums ir vairāk ietekmējis Austrumeiropas satelītu valstis nekā Amerikas Balss propaganda. Rietumeiropas brīvība un labklājība ir spējusi arvien vairāk atšķelt Austrumeiropas valstis no komūnistiskās ideoloģijas varas loka. Nevienam no mums nebūs sveši pēdējo gadu polītiskie notikumi Polijā, Ungārijā, Čechoslovakijā un arī Rumānijā. Daži polītiski kommentātori domā, ka deGolls ar nolūku novilcina Eiropas Savienoto Valstu rašanos, lai šinīs savienotajās valstīs varētu ietilpināt arī pašreizējos Padomju Savienības satelītus. Vai mūsu uzdevums nebūtu tagad darīt visu ko spējam, lai pārliecinātu Rietumeiropas polītiķus un tautas, ka arī Baltijas valstis būtu uzskatāmas par Padomju Savienības satelītiem, nevis sastāvdaļām. Kādēļ gan nesagatavot un neizdot Baltijas valstu literātūras antoloģijas, teiksim, franču, italiešu, vācu un zviedru valodā? Antoloģijas, kuŗās baltiešu literātūra spoguļotos kā nedalāma vienība, kā Eiropas kultūras izpausme, neskatoties uz dzelzs aizkaru, kas šķiŗ rakstniekus trimdā no kollēgām dzimtenē. Šīm antoloģijām vajadzētu parādīt tieši tagadnes viseksperimentālākos rakstniekus baltiešu literātūrā, nevis mēģināt iepazīstināt lasītājus ar mūsu dzeju tikai tādu vecāku klasiķu darbos, kā, piemēram, Maironis, Rainis vai Anna Hāva. Mūsu kultūras propaganda būtu tātad ievirzāma vairāk pret Rietumeiropas un mazāk pret Amerikas lasītājiem. Jo ir taču iespējams, ka tieši Rietumeiropas spiediena rezultātā varētu izsprukt no krievu lāča apkampiena ne tik vien Austrumeiropas satelīti, bet arī Baltijas valstis. Tas, manuprāt, ir tikpat iespējams kā ar Amerikas Savienoto Valstu polītisku un militāru spiedienu.

Nobeidzot vēlreiz gribētu pasvītrāt sava apcerējuma galvenās domas, kas ietvertas šādos punktos:

1. Mums nevajadzētu sevi uzskatīt par iznīkšanai un lēnai pārtautošanai nolemtu trimdinieku saujiņu, kas traģiski atšķelta no savas tautas. Mēs neesam vis kaut kāda baltiešu pagātnes muzeja vadītāji un darbinieki, bet gan brīvi visas savas tautas sūtņi un ideoloģiskie domātāji brīvajā pasaulē. Kā tādi mēs nedrīkstam runāt tikai trimdinieku vārdā vien, mums jārunā visu latviešu, lietuviešu un igauņu vārdā. Lai to spētu, mūsu kultūrpolītiskajiem darbiniekiem jāseko itin sīki visam, kas notiek okupētajā dzimtenē, kritizējot visas ačgārnības, neīstās vērtības, bet spējot arī saskatīt drosmīgus veikumus rakstniecības, mākslas vai zinātnes laukā. Līdz šim mūsu priekšstats par dzīvi okupētajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir bijis apmēram sekojošais: divdesmit gadus cilvēki ir dzīvojuši nāves bailēs un badā, pilnīgā izmisumā un ticības trūkumā; viss grūst, pūst un sairst; Baltijas valstis tiek ātri vien pārkrievotas. Mēs priecājamies, ka labība sapūst mūsu laukos, kaut gan tie, kas visvairāk cieš badu, ir mūsu pašu tautieši dzimtenē. Tāpēc ka mums organiskā latviskā, igauniskā un lietuviskā dzīve apstājās, bēgot 1944. gadā, nevaram vai pareizāk negribam iedomāties, ka organiskā attīstība mūsu dzimtenē varētu būt turpinājusies – neskatoties uz draudiem, bailēm un okupantu varmācību – arī pēc mūsu aizbēgšanas. Ar vārdu sakot, Baltijas valstis tagadnē mums rādās tikai tumšās un drūmās krāsās. Arī es personīgi pievienojos šim trimdinieku uzskatam. Stāvoklis Baltijas valstīs bez šaubām 90-95 % apmērā ir patiešām grūts un drūms. Bet ja pagājušajos divdesmit okupācijas gados būtu radīts 5-10 % īstu kultūras vērtību, vai tad mūsu uzdevums nebūtu šādus visgrūtākajos apstākļos radušos veikumus jo augstu novērtēt un atzīt? Šeit nav runa par koeksistences polītikas ieteikšanu, bet gan par veselīgā saprāta atziņām. Latviešu, lietuviešu un igauņu tautas lielākā un vitālā daļa atrodas un atradīsies arī turpmāk Baltijas valstīs, vienalga – vai nu tās būtu okupētas vai brīvas. Šo faktu mums nenāktos nekad aizmirst, un no šīs atziņas vadoties, mums tad arī būtu jārīkojas.

2. Laikā, kad Amerikā ir īstenots savienoto valstu princips un Eiropā tiek runāts par Eiropas Savienotajām Valstīm, derētu arī mums, mazajām Baltijas valstīm, darīt visu iespējamo, lai pārvarētu līdzšinējo nacionālo šķelšanos un atrastu ceļu uz Savienotajām Baltijas Valstīm, kas varētu reiz kļūt par Eiropas Savienoto Valstu patstāvīgu sastāvdaļu. Lai šim cēlajam un pašlaik vēl tālajam mērķim tuvotos, mēs varētu darīt vēl daudz vairāk, nekā līdz šim esam darījuši. Ņemsim, piemēram, mūsu publikācijas svešvalodās. Latviešiem iznāk angļu valodā žurnāls Zintis, lietuviešiem tāpat angļu valodā žurnāls Lituanus, un Ņujorkā laiku pa laikam iznāk polītiskām problēmām veltītais žurnāls Baltic Review. Vai nebūtu iespējams apvienot visus trīs žurnālus vienā vienīgā patiešām reprezentatīvā Baltic Review, kas būtu gan rakstīts angļu valodā, bet ar kopsavilkumiem franču un vācu valodā? Beigu beigās tas iznāktu lētāk, un apvienojot triju publikāciju labākos līdzstrādniekus, dotu arī augstāku žurnāla līmeni. Šis žurnāls varētu arī uzņemties dažu mazāku publikāciju uzdevumus, kas līdz šim sniegušas ziņas par okupētajām Baltijas valstīm. Šāds Baltic Review, manā skatījumā, būtu Baltijas tautu vērtīgāko kultūras sasniegumu forums, kuŗā ārzemju lasītājs gūtu ieskatu baltu rakstniecības, mākslas un zinātnes veikumos gan trimdā, gan dzimtenē. Varbūt šāds žurnāls varētu būt saistīts ar vēl dibināmu Baltiešu institūtu pie kādas ASV universitātes, kur jau tagad strādā baltiešu mācības spēki. Bet šādam žurnālam būtu svarīgs uzdevums ne tik vien uz ārpusi, bet arī uz iekšpusi, tuvinot un iepazīstinot baltu tautas savā starpā. Tanī ievietotajiem tulkojumiem, protams, būtu jābūt pirmšķirīgiem, un autoru izvēlē nedrīkstētu vadīties no tēvoču būšanām. Šāds žurnāls varētu kļūt par baltiešu apgāda kodolu, kuŗā varētu publicēt antoloģijas un pētījumus par Baltijas valstīm un to kultūru. No kulturālās sadarbības šādā žurnālā un apgādā varētu ar laiku izaugt pirmais nopietni ņemamais pamats polītiskai vienotībai. Interesanti šeit piezīmēt, ka krieviem bija skabarga acī tieši žurnāls Revue Baltique, kas sāka iznākt gadā pirms lielinieku okupācijas. Kaut gan šī publikācija bija tikai nevainīgs sākums kulturālai un polītiskai sadarbībai Baltijas valstu starpā, krievi tomēr piešķīra tai itin lielu nozīmi. Tādēļ mums derētu atkal iedzīvināt šo dažkārt pasākto Baltic Review domu, jo tā tiešām varētu kļūt par stūrakmeni Baltijas valstu gaišākai un drošākai nākotnei.

3. Mūsu trimdas 20 gados baltiešu polītiķu skats ir vērsies gandrīz tikai uz ASV. Starplaikā Rietumeiropa kļuvusi par trešo lielvaru pasaules mērogā. Un tā kā Baltijas valstis beigu beigās ir Eiropas daļa, tad būtu pēdējais laiks uzsākt kultūrpolītisku kaŗagājienu rietumeiropiešu tuvākai iepazīstināšanai ar stāvokli Baltijas valstīs. Tā, piemēram, Vācijā nevis mēs, bet baltvācieši veikuši visvairāk mūsu tautu likteņu izgaismošanā. Tādēļ nav brīnums, ka vācu tautai bieži ir vienpusīgs priekšstats par Baltijas valstīm pagātnē un tagadnē. Iespējams, ka drīz vien nonāksim pie Vācijas apvienošanas. Ja tas notiktu, tad līdztekus būtu pārbaudāma arī Vācijas austrumrobeža, kas skaŗ Poliju, pie kam Polijas robeža savukārt skaŗ Lietuvu. Tādējādi arī Baltijas valstu nākotnes jautājums varētu nokļūt pasaules intereses degpunktā. Vai mūsu polītiķi būtu gatavi, ja šāds stāvoklis rastos? Vai mēs būtu apdomājuši, kādi soļi speŗami un kādi diplomātiski gājieni visizdevīgākie mūsu brīvības atgūšanai? Daudz zīmju pašlaik norāda uz to, ka, ja Austrumeiropas satelīti un līdz ar tiem varbūt arī Baltijas valstis vispār spēs atbrīvoties, tad tas nenotiks vis globālā atomieroču kaŗā, bet gan Rietumeiropas augošās saimnieciskās un polītiskās patstāvības spiediena ietekmē.

Šie trīs punkti sniegti lasītāju pārdomām un pārrunām. Manas domas par augšminētām problēmām nav dogmatiskas definīcijas, bet tikai pārdomas, kuŗas mazākais derētu iztirzāt. Pārrunāsim, izteiksim savu viedokli, jo tā ir mūsu svarīgākā un neatņemamā tiesība kā brīviem cilvēkiem brīvajā pasaulē. Neatbildēsim uz lielinieku dzīves svešajām dogmām ar mūsu pašu apsūbējušajām dogmām! Nobeidzot vēlreiz citēju vārsmu no jaunā igauņu dzejnieka Paula-Ērika Rummo dzejoļa Nesimmetrijas cildināšana, kuŗu viņš pagājušā gada rudenī drosmīgi publicējis okupētajā Igaunijā. Varbūt arī mēs trimdinieki varam kaut ko mācīties no šī jaunā dumpinieka? –

Ai ņirdzošs smieklu suns tiem stilbos,
kas ir šodien kā vakar un rīt kā šodien,
kas no dzeltējušas kalendāra lapas izgatavo neskaitāmas fotokopijas
un sauc to par dzīvi un trīc
no bailēm, ka kāds varētu apgalvot pretējo.

 

Dr. Ivars Ivasks

 

 

jaunā gaita

Abonēšanas maksa par 6 numuru abonementu Anglijā – £ 1/16/–, Austrālijā A£ 2/8/–, Francijā NFr. 23.00, Vācijā DM 16.00, Zviedrija Kr. 27.00, ASV un Kanadā $6.50

Adrešu maiņas un sūdzības par žurnāla nesaņemšanu pieteicamas saimniecības daļai. Pastā vai spiestuvē bojātus eksemplārus tiek lūgts sūtīt atpakaļ apmaiņai pret jauniem. Neizlietotus manuskriptus redakcija pēc vēlēšanās sūta atpakaļ to autoriem.