JG53 Atbalsis

Baltiešu sovjetoloģija

Liekas, nav šaubu, ka šur un tur pasaulē blakus informācijas un propagandas darbam – lai nu kā kuŗo reizi veiktam – baltiešu akadēmiķi veic plašāka vai šaurāka apjoma pētījumus par dažādām parādībām un norisēm gan Baltijas padomju republikās, gan Padomju Savienībā vispār. Cik plašu publiku šādi pētījumi atraduši, tas lielā mērā zem jautājuma zīmes. Zeme pašu sabiedrībā nav auglīga – ir zināmi zinātniski rakstīti apcerējumi par pavisam aktuāliem jautājumiem; tie balstās uz rūpīgām analīzēm, un tomēr tiem bijis jāgaida vairāki gadi, kamēr ar lielām pūlēm panākta to publicēšana. To vietā izdots milzīgs daudzums skrejlapveida brošūru, kuŗu iedirbe uz uztvērēju auditoriju ir minimāla.

Tādēļ ar pavisam izcilu cieņu atzīmējams „Institutum Balticum” darbs Vācijā, Kēnigšteinā, kuŗa latviešu darbinieks ir Andrivs Namsons. Sākot ar 1962. gadu, šis institūts publicējis katru gadu pa sējumam, kas veltīts nopietniem, dokumentētiem apcerējumiem baltiešu jautājumos – gan parādot vēsturiskā perspektīvā kādas saimniecības vai kultūras nozares attīstību, gan īsi un konkrēti analizējot pašreizējo stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā; nav arī aizmirstas ideoloģijas, kam bijusi, ir vai varētu būt nozīme Baltijas telpas un tautu likteņos (ACTA BALTICA, Liber Annalis Instituti Baltici, I:1962 – 214 lpp., II: 1963 – 261 lpp., III:1964 – 241 lpp., Koenigstein im Taunus, W. Germany).

No latviešu vidus ar darbiem gadagrāmatās piedalījušies Jānis Bokalders (Die Industrialisierung Lettlands nach 1940), Elmārs Rozītis (Die evangelisch lutherische Kirche in Sowjetlettland), Nikolajs Valters (Ein Versuch, die baltische Zukunft zu deuten), Jānis Rudzītis (Die sowjetlettische Literatur), Juris Soikans (Bildende Kunst Lettlands nach 1940) u.c. Andriva Namsona spalvai pieder tādi raksti kā „Die Entwicklung des Hochschulwesens in Lettland”, „Die nationale Zusammensetzung der Einwohnerschaft Baltischen Staaten”, „Die Umgestaltung der Landwirtschaft in Sowjetlettland” u.c.

Līdz šim izdotajos trīs sējumos Acta Baltica aplūkojusi samērā plašus problēmu kompleksus. Pirmajā sējumā iztirzāta reliģiskā dzīve un skolu sistēmas Baltijas republikās, otrā – lauksaimniecības un industrializācijas jautājumi, trešais veltīts kultūras dzīvei un universitātēm. Ieplānotajā ceturtajā sējumā, kam jāiznāk šovasar, paredzēti īpaši sociālas dabas jautājumi: demogrāfiskās pārvērtības, dzīves standarta svārstības, tautas veselības problēmas utt.

Atzīmējot šo lielo darbu, kas veikts 3-4 gadu laikā, bet nespējot sīkāk pakavēties pie detaļām, pāris vārdi sakāmi, lielos vilcienos vērtējot visus trīs līdz šim publicētos Acta Baltica sējumus.

Pirmkārt – ir jautājums, vai ir pareizi turpināt gadagrāmatas tāda veida sērijā, ka ik sējums veltīts vienam specifiskam, norobežotam jautājumu kompleksam. Atskaitot tīri zinātnisku dokumentāciju, kuŗa nekad nezaudē savu akadēmisko nozīmi, jāievēro, ka publicētais nenoliedzami zaudē aktualitāti, jo vairāk attālināmies no tā gada, kad raksti par kādu speciālu jautājumu publicēti. Tā, piemēram, šodien būtu daudz jauna ko sacīt par reliģisko dzīvi Baltijas zemēs, tāpat par skolu sistēmām, bet raksti par šiem jautājumiem publicēti 1962. gadā un tātad balstās uz vēl daudz senākiem datiem. Pērnā gada vērtīgie apskati par kultūras dzīvi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā – būs novecojuši pēc gadiem trim utt. Būtu apsveŗama cita sistēma, piemēram, īsu pētījumu publicēšana, neatkarīgi no temata, ik jaunā gadagrāmatā, lai tā dotu aktuālas un tāpēc arī nozīmīgākas ziņas mums vitālos jautājumos.

Otrkārt – no Andriva Namsona darbu apskata redzam, ka viņš rakstījis par augstskolām, par Baltijas valstu iedzīvotāju sastāvu, par lauksaimniecības pārveidošanu utt. Jājautā, vai šeit nav jārunā par universālzinātnieku! Recenzentam šķiet, ka Namsona tematika ir tik dažāda, ka rodas skepse, vai viņam bijis laika un nepieciešamo zināšanu tik pamatīgi iedziļināties savos tematos, lai teiktais patiesi būtu nopietni un akadēmiski pamatots. To pašu var sacīt arī par vienu otru citu līdzstrādnieku.

Visbeidzot kāds „mazāk būtisks” jautājums – vai izdevēji nevarētu padomāt par kādu daudz maz salasamāku burtu stilu, par acij draudzīgāku salikumu un lappušu aplauzumu. Pēdējie nav tik nenozīmīgi jautājumi kā šķiet. Grāmatas taču ir domātas lasīšanai un arī lasītājiem, kas varbūt ir laika trūkumā un, ātri orientējoties tekstā, vēlas atrast sev vajadzīgo. Ja grāmatas domātas tikai scholastiķiem, tad lielais darbs, kas ielikts to sagatavošanā, var arī izrādīties – vismaz no mūsu šāsdienas akūto jautājumu viedokļa – zemē nomests.

G.I.

Ievērojamākais amerikāņu dzejnieks?

Pēc Roberta Frosta nāves Roberts Lovels (Robert Lowell) arvien biežāk tiek daudzināts par ievērojamāko amerikāņu dzejnieku. Lovels ļoti atšķiŗas no Frosta; kā dzejnieks viņš dzīvo pavisam citā pasaulē. Lovels vispirms ir pilsētas dzejnieks, un viņa krājumos trūkst apcerīgu dzejoļu par gadalaiku mijām un cilvēka patveršanos dabā. Lovelam gan tuva jūŗa, jo viņš uzaudzis Jaunanglijā, pavadot vasaras pie jūŗas, ziemas – dzimtajā pilsētā Bostonā. Jūŗai un kādam Bostonas parkam tad arī veltīti divi klasiski skaisti dzejoļi (Water: The Public Garden), autora jaunākajā krājumā (Robert Lowell, FOR THE UNION DEAD, Farrar, Straus & Giroux apgādā Ņujorkā 1964. g.). Ņujorkai, dzejnieka pašreizējai dzīves vietai, veltīti divi drudžaini dzejoļi (The Mouth of the Hudson; New York 1962; Fragment), kuŗos atbalsojas Lovela agrāko dzejoļu krājumu pa pusei izmisīgā, pa pusei dumpīgā noskaņa. Lovels nav piedevis pilsētai viņas neglītumu, nedz dzīvei tās juceklību; viņš tikai samierinājies, un viņa skats kļuvis vieds un skumjš: „Aiz upes / priekšpilsētas rūpnīcu dzegas iedeg / nepiedodamās ainavas / sēra dzeltenajā saulē” (10. lp.).

Dzejnieks šai piektajā dzejoļu krājumā sasniedzis iekšēju līdzsvaru, kas izteicas dzejolī Rudens 1961: „Tēvs nav vairogs / savam bērnam. / Mēs esam kā satrauktu zirnekļu bars. / kas kopīgi raud, / bet bez asarām. // (...) Uz priekšu un atpakaļ!/Uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ — / mans vienīgais pieturas punkts / ir oranžās un melnās / Vālodzes lizda!” (11.-12. lpp.). Roberta Lovela ceļš uz sevi pašu iesākās jau iepriekšējā dzejoļu krājumā Ģīmetnes (LIFE STUDIES, 1959. g.), kuŗā lielākā daļa dzejoļu un gaŗāks dzejojums prozā veltīts viņa vecākiem un senčiem. Savā pēdējā krājumā Lovels paplašina pašapziņas loku, ietveŗot tanī ne tikvien paša, bet arī savas zemes vēsturi. Krājums veltīts pilsoņu kaŗā kritušajiem ziemeļniekiem, kuŗu starpā bijis arī kāds dzejnieka sencis, ar kuŗu viņš ļoti lepns. Vēsture jau vienmēr bijusi viens no Lovela iedvesmas avotiem. Vēsture, dzejnieka bērnība un tagadne saduras tituldzejolī Pilsoņu kaŗā kritušajiem, pie kam uzvar, protams, tagadne, ko dzejnieks nosauc par „mežonīgo verdziskumu”. Viņa ierocis ir ironija, un viņa cietoksnis sevis apzināšanās, ko dzejnieks izcīna ik dienas no jauna un pazaudē ik nakti no jauna: „Kas satraucis šo namu? / Tikai pēdu tālāk, ierastās sejas kļūst neskaidras, / Piecdesmit gadu vecumā mēs esam tik trausli, / spalviņa...” (33. lp.).

Roberts Lovels pieder pie tās modernās anglosakšu dzejas tradicijas, kuŗas tēvi bija T.S. Eliots un Ezra Paunds, bet viņš garā tuvs arī Eiropas izcilākajiem modernajiem dzejniekiem, sevišķi itālietim Montālem (Eugenio Montale), kuŗu viņš tulkojis angliski. Lovela brīvie atdzejojumi no dažādu Eiropas dzejnieku darbiem, ieskaitot B. Pasternaka, izpelnījusies ievērību, kaut arī ne nedalītu atzinību. Viņš tos nosaucis par Atdarinājumiem (IMITATIONS, 1961. g.).

Būs grūti atrast līdzinieku mūsdienu amerikāņu dzejā Roberta Lovela mākslinieciskajai gatavībai un cilvēciskajam dziļumam.

Astrīde Ivaska

Pagānu rīti

Foto Pressens Bild AB.

Rakstniecības vēsturi varētu arī rakstīt kā stāstu par radošu autoru sadursmēm ar sava laika sabiedrības nominālajām un faktiskajām normām. Pirmajām dažkārt ir sevišķi sīksta dzīvība. Turklāt – tās dod iespēju pret autoru iesākt tiesas procesu, ja tas atklātībai nodevis literārā darbā atainotu šāsdienas cilvēku, tā uzvedību un jūtu erupcijas izejot – vismaz daļēji – no faktiskām, funkcionējošām normām.

Šāds liktenis piemeklējis arī 1938. gadā dzimušo somu rakstnieku Hannu Salamu sakarā ar romānu JĀŅU NAKTS DEJA (Juhannustanssit), kas publicēts 1964. gadā. Atsaucoties uz kādu romāna lappusi, kuŗā atkārtotā teikumā autors atstāsta kāda iereibuša jāņotāja valodas izvirdumus, somu klerikālās aprindas iesūdzējušas autoru tiesā par Kristus zaimošanu, pamatojoties uz sodu likuma 10. nodaļas 1. un 2. pantu. Šie panti nosaka ievērojami augstu soda mēru. Salamas kollēgas gan Somijā, gan kaimiņzemēs nostājušies autora pusē un ironiski vaicā, vai Somijai nebūtu pienācis laiks pārlasīt un revidēt savu sodu likumu, no kuŗa izriet arī, ka bargi sodāma krievu cara zaimošana...

Bez šaubām, Salamas romāns nav nekāda iepriecinoša lektīra (Rec. izmantots grāmatas zviedru izdevums: Hannu Salamā, Midsommardansen, Bonniers). Taču nekur nav samanāms, ka autors būtu to uzrakstījis ar nolūku glorificēt visu to, kas īstenībā notiek aiz tradicionālās Jāņu nakts maskas. Arī vieta, par kuŗu iesākts process, nebūt nenorāda, ka autora simpātijas kaut kādi būtu to iedzērušo pusaudžu pusē, kas savā dzēruma dulburēšanā lieto Jēzus Kristus vārdu. Ja autoram vispār bijuši kādi nodomi moralizēt, tad tos var saskatīt vienīgi kā vēlējumos atkailināti paradīt bezsakņu modernā cilvēka, teiksim – pirmās paaudzes pilsētnieka, izmisīgo tukšuma sajūtu pasaulē, kuŗā formāli eksistē seni rīti – šinī gadījumā Jāņu nakts – bez to dziļākā satura, atrauti no būtiskas nozīmes šāsdienas cilvēka dzīvē. Apsūdzība tādēļ šķiet smieklīga un liecina, ka sūdzētāji dzīvo burta pasaulē bez vēlēšanās dziļāk ieskatīties šāsdienas cilvēka sejā, meklēt tā izmisuma cēloņus.

„Jāņu nakts deja” īstenībā nav nekas cits kā moderna somu variācija par pazīstamo latviešu līgodziesmas tematu –

Jāņu nakti nezināju,
Kuŗa sieva, kuŗa meita,

kas aplaistīta miestiņa vietā ar palielu kvantumu daudz stiprāku dzērienu. Autors turpina šo tematu vairāk vai mazāk cauri visai grāmatai, un nevar noliegt, ka tā kļūst drusku apnicīga. Romāns nav ievērojams literārs darbs, un procesa ievadītāji tam pievērsuši nepelnīti lielu uzmanību, turpretī autoram negribēdami piešķīruši cietēja glōriju, kuŗa nav bez pamata.

Jāņu nakts ir noturīgs ziemeļzemju pagānu rītu komplekss, kas izdzīvojis cauri ilgajam kristiānisma periodam un šāsdienas sekularizētajā pasaulē it kā varētu pretendēt uz renesansi. Bet sekulārisms nav tas pats kas pirmskristietības periods. Tādēļ šādas t.s. tautiskās tradicijas izvēršas par ārēju čaulu. Tradicijas formālajos ietvaros varbūt vēl dzīvo tālāk arī rīta specifiskās uzvedības normas, bet bez mītiskas dziļuma perspektīvas. No tās šķiŗ laika atstarpes saaustie plīvuri un šāsdienas cilvēka skats pasaulē. Lasot Salamas romānu, grūti atkratīties no sajūtas, ka tāpat viss noticis arī senajā pagātnē, bet laiks visam pāraudis šķituma zirnekļtīklus, notušēdams tā laika specifiskās disharmonijas cilvēku savstarpēju attieksmju metos. Tādēļ mūsdienu Jāņu nakts nesaudzīgi reālistisks attēlojums šķiet it kā ķēmīgu, ērmīgu ēnu kustības vasaras nakts miglā. Varbūt tieši apstāklis, ka Salama liek visam notikt uz tradicionālo Jāņu fona, piešķiŗ notikumiem raganu dejai līdzīgu spocīgumu. Rītiskas izdarības, kuŗām trūkst būtiska attaisnojuma šajā ietvarā.

Vietās, kur autors, kaut skopiem līdzekļiem, cenšas uzskicēt romāna darbības fonu, pamirdz brīnišķīgi liriskas vēsās ziemeļu vasaras mijkrēšļa ainas ar zaļā, gaišā naktī uzziedējušām jāņugunīm, kas – pa gabalu – šķiet teiksmaini krāšņas, bet ar savu gaišumu it kā apžilbina acis un pamet tumsā šāsdienas cilvēka faktiskās, neizbēgamās, viņa cilvēciski individuālajai eksistencei svarīgās problēmas. Varbūt tā saprotama simbolika. Ja autoram var ko pārmest, tad vienīgi to, ka viņš nav rakstījis milzu epopeju, kuŗā attēloti arī gaišie pavedieni, harmoniska – manis pēc kaut īslaicīga – saskaņa Jāņu nakts un tās dejotāju starpā. Nav teikts, ka visas Jāņunaktis visās vietās un visiem cilvēkiem ir vai šķiet tādas raganu dejas kā romānā Jāņu nakts deja, bet nav arī šaubu, ka ir tādi cilvēki un tādas Jāņu naktis, kādas Salama iedzīvinājis savā literārajā darbā. Varbūt laiks pacelt romantisko plīvuru un ieskatīties arī šāda izskata cilvēciskajā īstenībā?

Gunārs Irbe

Patriotiskā dzeja

Gaumīgā izdevumā 1964. gada beigās parādījusies plaša Andreja Eglīša patriotiskās dzejas izlase (Andrejs Eglītis, KAD TU ACIS IZSLAUCĪSI, TĒVU ZEME, patriotiskā dzeja, Imanta). Krājums aptveŗ – jānožēlo, ka dzejoļiem nav pievienoti datējumi vai vismaz norādes uz oriģinālkrājumiem, kuŗos dzejoļi pirmo reizi publicēti – Eglīša dzejoļus, sākot ar, kā šķiet, pirmajiem soļiem šajā virzienā un beidzot ar jaunākajiem, pēc ilgiem trimdas gadiem rakstītiem. Grāmatu var lasīt ne tikai kā savdabīgu, intensīvu mūsu patriotisko izjūtu lirisku dokumentāciju, bet arī izsekot autora amata attīstībai, kas sākas ar viegli tveŗamām, skičveidīgām vārsmām, kāpinās ar traģisko 1945. gada notikumu laiku, pēc tam kļūstot arvien „hermētiskākas”, valodā sarežģītākas un intellektuālākas.

Šķiet, tieši šai „līnijai” sekojot dzejas cienītāji iegūst visvairāk. Gribas norādīt uz tādu dzejoli kā No laikiem mūžīgiem (55. lp.), kuŗā ir kāda traģiska izjūtu kāpinājuma laimīgs sakausējums ar atbilstošu formu valodu – harmoniska vienība, kas tajā pašā laikā dzēlīgi izkliedz cilvēka izmisumu līdz nepazīšanai sajauktā, pretrunām pārbagātā pasaulē. Tālāk seko krājuma Otranto īsās vārsmas, kas saista ar savu miniatūro pasauli, kuŗā koncentrētā veidā dzejnieks ielicis savu izjūtu skālas, runājot it kā ar nojaušamu nevarību, redzot laika un pasaules attīstību kā tuksneša smiltis, kas birst starp pirkstiem. Gaŗākajos pēdējā laika dzejoļos Eglītis it kā urbjas dziļāk pasaules mīklās, lai tur atrastu atbildes uz „kāpēc”, vienmēr no jauna pasakot, ka nevar atraisīties no savas sāpes, kas ir dzimtenes zaudēšana; rezultātā dzejoļu valoda kļūst sarežģīta, gaŗiem periodiem, katrā ziņā „nepiemērota” paviršam lasītājam, nederīga „programmatiskās dzejas” krājumiem ar viegli uzminamiem, bet būtībā nedzejiskiem saukļiem. Tieši šajos dzejoļos Eglīša talants iegūst visvērtīgāko spožumu – saukļveidīgie dzejoļi, kas šur tur krājumā atrodami, birst nost kā tās pašas tuksneša smiltis.

Krājuma virsraksts labi atbilst un raksturo Andreja Eglīša dzeju. Tā nav kaŗakalpu vai – vēl mazāk – cīņas dziesminieku dzeja, tā ir raudātāja dzeja. Dziļi redzētāja un dvēselē ievainota kollektīvo sāpju tulka dzeja, rakstīta kalnā, no kuŗa var redzēt Jerusalēmi pēc sagraušanas pāraugam ar zālēm un sūnām.

G.I.

Kaimiņam neklājas viegli

Materiālas dabas grūtības draud nožņaugt igauņu vienīgo internacionāla līmeņa kultūras orgānu – pērnā gada pēdējā numurā sūdzas igauņu literātūrai, mākslai un zinātnei veltītā žurnāla MANA redakcija. Redaktors Ilmārs Lābans devies uz ASV, lai tur mēģinātu mobilizēt spēkus žurnāla turpināšanai.

Šī ziņa saprotama kā briesmu signāls. Nav divu domu, Manas cīņai par eksistenci jāseko ar simpātijām un solidaritātes jūtām. Trimdas jēgpilnajai turpināšanai nozīmīgi ir ne tikai kultūras mantojuma saglabāšanas centieni, bet arī pastāvīga iešana uz priekšu, jaunrade un bezaizspriedumains kontakts ar šāsdienas kulturālo pasauli. Tieši šai virzienā Mana darbojies ar cienījamu mērķtiecību un drosmi. Šā izdevuma apstāšanās būtu jūtams trieciens igauņu aktīvajai kultūrā ieinteresētajai trimdas sabiedrības daļai un igauņu kultūrai vispār.

Plašāku apcerējumu – Viimaseaja lati eksilkirjandus – par latviešu literātūras attīstību trimdā Manas 4.-5. nrā publicējusi Astrīde Ivaska. Viņa vērtē, ka uz trešā gadu desmita sliekšņa latviešu trimdas literātūrai joprojām netrūkst spēka un daudzpusības, kas vērojams arī prozā. Autore atzīmē Margaritu Kovaļevsku, kuŗas Posta puķe sagādājusi nesagatavotajai lasītāju saimei šokveida pārsteigumu. Kovaļevskas stilu Ivaska raksturo kā vienā laikā reālistisku un vīzionāru.

Andreju Irbi Ivaska raksturo kā prozas autoru, kas iekļāvies latviešu tradīcijās, tai pašā laikā iedzīvinādams savos darbos rietumu Eiropas literātūras jaunākos vaibstus, šo sakausējumu autors esot ieguvis, plaši atvērdams savas smēdes durvis visiem 20. g.s. rietumu vējiem, reizē ar zemei pieliktu ausi klausīdamies latviešu pagātnē un meklējot kontaktu ar to. Par Ilzes Šķipsnas stilu raksta autore saka, ka tas zīmīgs ar diskrētu sievišķību un asi slīpētu intellektu, turpretī Gunša Zariņa produkcija liecina par auglīgu talantu un vāju paškritiku – viņam rakstīšana šķiet sava veida katarses meklēšana pēc kaŗa laika pārdzīvojumiem, kas ir par traģiskiem, lai tos spētu aizmirst.

Manas pēdējā numura 100 lappusēs atrodam arī Ivara Ivaska jaunāko dzejoļu ciklu, recenzēts viņa nule iznākušais dzejoļu krājums Tähtede tähendus. V. Tauli kritizē vecmedību no jauna Igauniski tulkotā bībeles tekstā, publicēti jaunākie Šekspīra darbu tulkojumu fragmenti (tulk. Ants Orass), un daudz lappušu atvēlēts zinātnes un literātūras jautājumiem. Apskatā īsā recenzijā pastāstīts par Andreja Eglīša vāciski tulkoto dzejoļu krājumu Gebt mir einen anderen Himmel.

A.G.S.

Melns un sarkans

„... mīlestība ir varenāka par visu, un sociālisms ir tikai tās piedēklis”, ir viena no žilbinošākām humoristiskām replikām, ko lasām negribēta humora pilnā divu paaudžu autoru kopīgi izdotā stāstu krājumā (Aīda Niedra un Andrievs Salmiņš, MELNĀS PLŪMES PIE SARKANĀM LŪPĀM, stāsti, Vaidava, 1964. g.).

Aīdas Niedras devums – 71 lappuse – kvalificējams kā vienmēr apsveicama rakstāmgalda un citu atvilktņu iztīrīšana; tas atgādina pavasari, kad savrupmāju īpašnieki dedzina pērnās lapas, sakaltušas Ziemsvētku eglītes un izzāģētos ābelīšu zarus. Vējš nes dūmus kaimiņu pagalmā, un tie kož acīs. Rakstniecības pavasaŗa darbi un meža dienas. Kaut kas no autores izdaudzinātā erotiskā patosa pavīd stāstā Sāncense. Viens no tā varoņiem ir Pēteris Stučka, kuŗa mutē rakstniece arī ielikusi augstāk citēto repliku. Stāstā netrūkst ne sarkanā, ne melnā. Piemēram vēl viens citāts: „Viņas klēpja čokuriņā dega un kvēloja asins sarkana roze.”

Andrievs Salmiņš savās īsajās novelēs ir lietišķīgs, aprauts un ikdienišķs. Tās ir sava veida īsnoveles, kuŗām netrūkst šķautnaina skaudruma, kaut vietām pavīd didaktiskas tendences.

Grāmatu ir vērts nopirkt īpaši Salmiņa garā stāsta jeb īsromāna Sarkanais avots dēļ. Ar šo darbu pēc ilgiem laikiem latviešu literātūrā ienācis īsts un neviltots burlaku romāns, kuŗa varoņi turklāt vai visi ir latvieši. Lasītāja intereses iekārdināšanai var minēt, ka stāstā darbojas Korejas kaŗa varoņi un nevaroņi, jautras meitenes, narkōtiķi, slepkavas, dezertieri, prostitūtes utt. Un, kā teikts – ļoti daudzi no tiem ir latvieši, tāpēc darbs stingri ieturēts latvisko ceļa zīmju nospraustajās robežās.

Krājums Melnās plūmes pie sarkanām lūpām ieteicams arī kā rokasgrāmata vai leksikons valodas vai iespiedumkļūdu mīļotājiem un kā mācības līdzeklis latviešu skolu vecākajām klasēm – skolotāji varētu uzdot ik nedēļas 3-4 lappuses kā mājasdarbu: atrodiet kļūdas un uzrakstiet vārdus un teikumus pareizā latviešu valodā!

Grāmata ir stingri iesieta. Eksemplāram, kas manā rīcībā, ir zelta spiedums uz lašu krāsas audekla.

G.I.

Kas ir mazā Alise?

Pasaules slavu Albijs ieguva ar 1962. g. drāmu Kam ir bailes no Virdžinijas Vulfas (WHO IS AFRAID OF VIRGINIA WOOLF). Nebūs pārsteidzīgs pareģojums, ka Mazā Alise (TINY ALICE) ne tik vien palielinās autora popularitāti, bet to nostādīs 20. g.s. drāmatiķu „galotnē”.

Kas ir Albija noslēpums un kādēļ viņš ir šīs izcilās drāmatiķu grupas cienīgs? Kā visi ģeniāli mākslinieki, Albijs ir neklasificējams. Pamatā Albijs ir absurdā teātŗa skolnieks, bet arī tā lielākais meistars. Ar viņu absurdais teātris sasniedz savu kulmināciju un to pāraug. Pēc Albija mēs varam atskatīties uz Beketu, Jonesko, Ženē, pasmaidīt par negulēto nakšu debatēm par šo autoru noslēpumiem un jautāt, vai tā bija māksla vai tikai sakauto un asiņojošo mietpilsoņu šausmināšana?

Albijs pāraug un sintezē pēckaŗa drāmu, bet viņš tēmē vel tālāk. Viņš mēģina definēt ja ne pilnīgu 20. gadu simteņa intellektuāļa kosmoloģiju, tad vismaz tā pulsu un temperatūru. Nevarētu sagaidīt, lai atbildes par šo daudzināto 20. g.s. cilvēku būtu neiedomājami jaunas, bet Albija rokās tās ir vienmēr svaigas, un tipi, kas no tām izaug, ir pilnīgāki un daudzpusīgāki nekā absurdistu viendimensijas eksistenciālisti, ja eksistenciālismu var definēt kā glorificētu onanismu, t.i. nodarbošanos ar savām problēmām, izslēdzot no interešu loka rietumu kultūras mūžīgos un lielos jautājumus – cilvēka cīņu ar Dievu, māņus un īstenību, patiesību, morāli un likteni. Eksistenciālisms ir pretvēsturisks, t.i. revolucionārs, noliedzot pagātnes sasniegumus, idejas un tradīcijas. Ja pēckaŗa drāma ir šīs filozofijas iemiesojums, tad Albijs, pamatā paturēdams daudzu eksistenciālistu problēmas, spēj pāraugt eksistenciālos ierobežojumus, paceļot drāmu episkā, ja ne kosmiskā mērogā.

„Mazā Alīse” varbūt ir vissarežģītākā luga drāmas repertuārā. Bet šis vispārinājums, kā arī visi pārējie vispārinājumi, nav gluži precīzi, jo lugas fabulas sarežģījumi uzmanīgam skatītajam šķiet gandrīz vai loģiski, filozofiskas pretrunas gandrīz vai matemātiskas, un dramatiskais kāpinājums gandrīz vai klasisks.

„Kas ir Mazā Alīse?” ir visbiežāk atkārtotais jautājums Ņujorkā. Dievs? Sabiedrības vai eksistenciālie žņaugi? Sātans? Nezināmais? Autors atsakās šo mistēriju atrisināt.

Albija skatījumā cilvēks nav vienkāršs un nespēcīgs Dieva, likteņa vai arī savu dziedzeru ierocis (lai gan var arī tāds būt). Bet cilvēks ir nespēcīgs savu racionālo spēju radīto pretrunu priekšā. Autora traģiskais skats ir daudzšķautnains, bet pašos pamatos tas saistās ar cilvēka nespēju atrast atrisinājumu paša radītām pretrunām. Pretruna cīnās ar pretrunu, un nekāda veida hēgeliski nomierinoša sinteze nav iespējama. Cilvēks ir racionālists, kas nevar izbēgt illūziju vai melu pasaulē, un ir nolādēts dzīvot racionāli radītā pretrunu pasaulē. No varas rodas nevara, kas ir Albija traģēdijas degpunkts. Mūsu patiesības un īstenības standarti nav sajukuši, bet mums to ir par daudz”

A. Ezergailis

Latviešu literātūra pasaulē

Pēc abām pērngad publicētām grāmatām, prozas izlases Latvian Literature un Andreja Eglīša vāciski tulkotiem dzejoļiem krājumā Gebt mir einen anderen Himmel, latviešu mūsdienu literātūras paraugi kļuvuši pazīstami cittautu lasītājiem vairākos periodiskos izdevumos. Plašākais tulkojumu krājums atrodams THE LITERARY REVIEW (An international Journal of Contemporary Writing, Volume 8, Number 3) šā pavasaŗa burtnīcā, kas veltīta baltiešu – igauņu, latviešu un lietuviešu – rakstniecībai. Žurnāls ievietojis Aleksandra Čaka, Veltas Sniķeres, Linarda Tauna un Gunara Saliņa dzejoļus, Margaritas Kovaļevskas romāna Posta puķe fragmentu (The Vision From the Tower) un Andreja Irbes noveli Vecpilsētas teika (Tale of a Return). Latviešu nodaļu rediģēt izdevējiem palīdzējusi Astrīde Ivaska un Ivars Ivasks. Pēdējais strādājis arī gar igauņu literātūrai veltīto daļu.

Trimdas PEN-centra (The P.E.N. Centre for Writers in Exile, London) periodiskajā izdevumā ARENA (No. 22, December 1964) atrodam Veronikas Strēlertes, Gunara Saliņa un Knuta Lesiņa dzejoļus Rūtas Speires tulkojumā, kas amerikāņu mēnešraksta SHORT STORY INTERNATIONAL šā gada pirmajā burtnīcā publicējusi arī Lesiņa noveles tulkojumu.

Jāatzīmē, ka citādi rosīgajai latviešu kolonijai Zviedrijā visos divdesmit trimdas gados nav izdevies iepazīstināt zviedru lasītājus ne ar vienu vērā liekamu plašāku latviešu literātūras paraugu zviedru tulkojumā, turpretī ir zināmi vismaz divi autori, kas raksta zviedriski dzeju un prozu. Dāniski publicēts Pāvila Klāna romāns Rūsa. Stokholmā iznākošā žurnāla ORIGO 1964. gada pēdējā numurā baltiešu literātūrai trimdā bija veltītas astoņas lappuses ar galveno uzdevumu – ziņot par izkliedētiem trimdas rakstniekiem un komūnikācijas problēmām. Reizē ar intervijām bija doti divu dzejnieku – Zeltītes Avotiņas un Gundara Pļavkalna – darbu paraugi zviedru valodā.

Nav noliedzams, ka latviešu modernajā literātūrā – vai vēl labāk: visu triju Baltijas tautu kopējā – ir pietiekams skaits autoru un darbu, kas varētu reprezentēt šo tautu kultūras sniegumus cittautu lasītājiem. Rodas jautājums, vai nebūtu apsveŗama šim nolūkam veltīta periodiska izdevuma sagatavošana. Zināma interese privātās sarunās izrādīta no igauņu puses. Kopš Zintis vairs neeksistē kā periodisks izdevums, vieta ir tukša, un gluži dabiski skati vēršas uz apgāda Ceļinieks pusi.

–be

Praktisku kultūrpolītiku – drīz!

Būs laikam grūti atrast cilvēkus trimdā, īpaši vidējā un vecākā paaudzē, kas noliegtu, ka latviešu kultūras saglabāšana un tālāka veidošana ir viens no trimdas svarīgajiem uzdevumiem. Tikpat grūti vai vēl grūtāk būs atrast cilvēkus, kas ir ar mieru šajā saglabāšanas un tālākas veidošanas darbā konkrēti piedalīties. Kongruences trūkums vārdu un darbu starpā ir liels, bet lai arī tūdaļ pateikts, ka tas nepārsteidz. Tāpēc, ka tie „darbi”, ko mēs šinī sakarībā it kā prasām, ir ar izņēmuma raksturu, īpaša piepūle, kas nebūtu vajadzīga „normālos apstākļos”. Trimda pati ir nenormāla vai ārpuskārtas parādība, bet mūsu ikdiena, vietējā vidē asimilētiem, ir normāla, un mēs vēlamies arī, lai kultūras saglabāšana un veidošana tālāk notiek „normāli”, t.i. tā, it kā šie centieni nepiederētu vis mūsu ārkārtas, bet gan ikdienas fainomeniem. Diemžēl, tā tas nav. Cilvēkiem ar reālistisku skatu dzīvē vajadzētu sen jau būt skaidrībā par to, ka viss, kas saistās ar mūsu specifiski latvisko, tātad ieskaitot vismaz ļoti daudz kultūras darba izpausmes, prasa ārkārtas piepūli un piestrādāšanu, ieskaitot arī materiālus upurus.

Pievēršot skatu latviešu literātūrai trimdā, jākonstatē bez mazākās lielīšanās, ka sasniegumi reizē pārsteidz un iepriecina. Gaumes var būt dažādas, bet jau iznākušo jaundarbu kvantitāte vien ir liecība varēšanai, kas norāda uz ievērojamām apdāvinātības rezervēm, kas mums bijušas līdz, izšķiroties par polītisko emigrāciju, kaŗam beidzoties. Ar kvalitāti nav sliktāk. Ne tikai dzejā, bet arī daiļprōzā mums ir sasniegumi, kas godam nostājas blakus pasaules literātūrai tās šāsdienas attīstībā, un neviens jau negaida, lai simt tūkstoši latviešu spētu producēt līdzīgi absolūto skaitu moderno autoru, kā franči, angļi, vācieši vai pat zviedri, kuŗu tautas dzīvais spēks un tātad radošā darba „pamatkapitāls”, savā zemē dzīvojot, lēšams miljonos.

Šis radošais darbs nav apsīcis. Bet vienā jautājumā tas ir ievirzījies spirālē, kas ir nelaimīgi iesākta un draud ar atbaidīgām sekām – trimdas literātūras izsīkšanu vai – atsevišķos gadījumos – ar „kontaktu meklēšanu” uz okupētās Latvijas pusi ar visām šāsdienas perspektīvā sagaidāmām ne mazāk negatīvām sekām.

Šī spirāle ir apstāklis, ka nu jau vai par „dabisku parādību” izvērtusies autoru rokasnaudu iemaksa apgādiem, lai tā panāktu savu grāmatu izdošanu. Cik lielas šīs iemaksas, tas pa laikam ir abu „veikala slēdzēju” noslēpums, bet ir zināms, ka apgādi pieprasa no 100 līdz 200 un pat vairāk dolāru par grāmatu. Tā nav maza summa. Turklāt „sistēma” pati ir tik netaisna, cik vien iespējams, jo padara publicēšanās iespējas atkarīgas no autoru rocības. Citiem vārdiem – tiem, kam naudas nav, nav arī cerību izdot savus darbus grāmatā.

Nolīgumi, jādomā, ir dažādi. Viens paveids ir – ka izdevējs piešķir autoram lielāku brīveksemplāru skaitu, kuŗu tas it kā varētu pārdot un tā „atpelnīt” atpakaļ iemaksāto rokasnaudu. Tā ir viltīga noruna, jo tikai retam autoram būs patika vai – galvenais – iespēja kļūt par apkārtstaigājošu grāmattirgotāju. Vienīgā reālā un godīgā noruna būtu līgums, ka apgādam atmaksājama rokasnauda no ienākumiem par pārdotām grāmatām. Kā tāda noruna funkcionē, uz to neiespējami atbildēt, tāpat uz jautājumu, cik tādas vispār eksistē. Secinājums: latviešu trimdas dzejnieki un rakstnieki ne tikai piedalās kultūras darbā ar savu dabisko „kapitālu” – savu talantu, bet arī ar ikdienas darbā nopelnītiem grašiem.

Grāmatu apgādi aizbildinās, ka tā ir vienīgā iespēja, kā šāsdienas apstākļos izdot latviešu grāmatas. Trūkstot pamatīgam ieskatam apgādu grāmatvedībā, mēs, protams, varam pieņemt, ka tas tā tiešām ir. Ko tādā situācijā darīt, lai panāktu „naudas cenza sistēmas” likvidēšanu mūsu trimdas literātūrā?

Nonākam pie jautājuma par kultūras polītiku. Bēdīgākais jau ir apstāklis, ka par kaut kādu trimdas kultūras polītiku nemaz nav iespējams runāt. Vismaz – nekādā ziņā, runājot par latviešu trimdas kultūras specifiskāku sektoru, rakstniecību. Protams, mums ir dažādas balvas, kas ir apsveicami, bet nav pietiekami un – praktiski. Jo šīs balvas tikai pavisam mazos apjomos, cik var vērot, sekmējušas rakstniecības attīstību. Iniciatīva jaunrades laukā arī materiālajā sektorā ir autoru pašu rokās.

Bet šādas kultūras polītikas vajag – un visdrīzākā laikā! Tai jābūt lietišķīgai polītikai, Tai jābūt praktisku vajadzību radītai. Tā nedrīkst būt normētāja polītika, tai jābūt veicinātājai polītikai, izejot no principa, ka katrs pienesums latviešu literātūras apcirknim ir vērtība – pēc tam varam diskutēt, cik tā liela un ar kādām mērauklām tā novērtējama.

Viens no visnepieciešamākiem šās polītikas izpausmes veidiem būtu skicējams šādi – sabiedriskām organizācijām, fondiem u.t.t. jākļūst par tiem sabiedriskajiem institūtiem, kas stājas autoru personiskā naudas maka vietā par grāmatas izdošanas garantētājiem. Līgumi ar apgādiem noslēdzami tā, lai panāktu ne tikai „ejošu” grāmatu izdošanu, bet arī „neejošu”, jo „bestselleritātei” nav liela sakara ar literāro darbu specifiskajām vērtībām. Kultūras vērtības nereti slēpjas tieši grāmatās, kas nav „ejoša prece” – tā ir visā pasaulē konstatēta parādība. Šis pagrieziens mūsu kultūras polītikā ir nepieciešams, jā – varbūt pat liktenīgi nozīmīgs, un faktiski ir tā, ka gaidīšanai un pārdomām nav daudz laika.

Tādi gadījumi, ka kādas augstvērtīgas grāmatas „atmaksāšanās” atkarīga no autora nāves, kā tas tiešām noticis vismaz vienā gadījumā, ir viss kas cits, tikai ne kompliments latviskās kultūras saglabāšanas un tālākas veidošanas centieniem trimdā.

A–I–

Vai konservatīvisms ir mūsu tautas asinīs?

Diždanča vadītājs Z. Miezītis ar savu Solveigu un atvasīti JG ceļojošā mākslas skatē.

Jaunās Gaitas ceļojošā mākslas skate

Lai gūtu līdzekļus Jaunās Gaitas paplašināšanai un reizē iepazīstinātu trimdiniekus ar latviešu mākslinieku darbiem un uzskatiem mākslas jautājumos, noorganizēta Jaunās Gaitas ceļojošā mākslas skate ar simpoziju. Skates atklāšana notika š.g. 2. maijā Toronto. Dzīvas debates labi apmeklētā skatē par Niklāva Strunkes atzinumu, ka savā būtībā latviešu glezniecības skola ir konservatīva un konservatīvisms ir mūsu tautas asinīs vadīja skates organizētājs Tālivaldis Ķiķauka. Simpozijā piedalījās: I. Gubiņa, A. Kopmanis, E. Krūmiņš, A. Nulītis, A. Roze, J. Strods, E. Vingris, A. Zemdega, J. Zuntaks un publika. Diskusiju apakštematos bija J. Kazaka, E. Brastiņa, Z. Sapieša (skat. JG 44 – Tēlnieka pārdomas) un Mario Mafai atzinumi par mākslu un māksliniekiem.

Gleznu izlozē skates koordinatora A. Kerāna vadībā pārdotas 300 loterijas lozes, izlozējot 10 no izstādītajiem 95 darbiem.

Mākslas darbu ziedojumi vēl arvien ienāk: prof. Augusts Annus atsūtījis savu darbu „Velns ar vējlukturi” (eļļa), Jānis Annus – „Studio in Academy” (eļļa) un Anna Māra Annus – „Pārciešana drupu pilsētā” (oforts). Lai realizētos sākotnējā doma par simt autoru skati, mākslinieki tiek lūgti skatei domātos darbus, vēlams ielogotus, sūtīt tieši JG redakcijai: L. Zandbergs, 801 Concession St., Apt. 408, Hamilton, Ontario, Canada. Turpat var pieprasīt loterijas lozes, kas maksā 1 dol. gabalā. Katrā grāmatiņā ir 30 lozes, viena no tām pilna, tātad – iegādājoties visu grāmatiņu, nodrošināta viena darba iegūšana. Izlozes notiek nākošās skates laikā, un darbu laimētāji saņems pēc ceļojošās skates nobeiguma. Pēc speciālistu atzinuma līdz šim saņemto 98 darbu caurmēra vērtība ir vismaz $ 70. –.

Š.g. 31. jūlijā skate notika Londonā (Ont.). Ar tās atklāšanu š.g. 18. septembrī Milvokos skate uzsāks savu ceļojumu pa Savienotajām Valstīm. Paredzamās apstāšanās vietas: Čikaga, Grand Rapidi, Kalamazu, Klivlenda, Linkolna, Bostona utt.

Mīļš paldies visiem māksliniekiem – mūsu „kultūras fondam” par lielo atsaucību.

Uz redzēšanos Jaunās Gaitas ceļojošā mākslas skatē Jūsu pilsētā!

Jāpiebilst, ka arī Austrālijā, Sidnejā, JG redaktors Spodris Klauverts bija noorganizējis Jaunajai Gaitai ziedoto gleznu izstādi no š.g. 5. līdz 25. aprīlim. Dāvinātie mākslas darbi tika pārdoti izsolē š.g. 25. aprīlī, tādējādi iegūstot 102 Austrālijas mārciņas par labu Jaunajai Gaitai. Sirsnīgs paldies visiem mākslas darbu ziedotājiem, kā arī izstādes un izsoles noorganizētājiem!