Kaut kas brēc neatlaidīgi
Ģirts Salnais, SĪPOLS UN ORCHIDEJA, romāns, Daugavas apgāds, 1965.
Ģirts Salnais stāv savrup mūsu rakstniecībā. Gadiem par viņu tikpat kā nekā nedzird, viņu neredz sabiedrībā. Un tad pēkšņi parādās kāda viņa grāmata - mums neparasti plaša, īpatnēja, saistīga. Pēc sevišķi uzzēlušā subjektīvisma lasītājs jūt tīkamu plašu ūdeņu veldzi, iegremdējoties Ģirta Salnā radītajā pasaulē. Autors pilnīgi pārvalda vielu un, līdzīgi skulptoram, veido savus tēlus. Viņš neiejaucas ar saviem vērtējumiem paša radītajā jomā. Viņš to mums tikai atklāj, lai skatām, priecājamies vai dusmojamies. Nosodām tur redzēto vai ielīksmojamies.
Ģirts Salnais savā jaunākajā grāmatā Sīpols un orchideja rāda amerikāņu dzīvi kādā Savienoto Valstu vidienes mazpilsētā. Vairāk vēl - viņš atklāj šīs pilsētas Aberdīnas izcelšanos, tās dibinātājus un viņu - Gerriku - ģimenes pieaugšanu un izplatīšanos fiziski un garīgi pilsētā un tās apkārtnē. Bez dusmām un naida autors tēlo amerikāņu sabiedrību dažādās paaudzēs ar dažādām īpatnībām; visu to pārskatot, pārsvarā šķiet nepievilcīgi raksturi un negatīvas parādības. Bet, ja amerikāņi ir cēli, autora uztverē tie ir cēli, aktīvi un pašaizliedzīgi līdz galam.
Un tomēr - visa šī amerikāņu dzīve, kas, lietpratīgi tēlota, ir tikai fons piecu vai sešu baltiešu - latviešu un igauņu - brīvībā izkļuvušo emigrantu apstākļiem, centieniem un nerimtīgajai gribai līdzēt apspiestajai tautai tās ciešanās un atgūt tai brīvību. "Viņi (emigranti) gan varbūt pat paši sev iemelo, ka ir lieliski apmierināti, bet sevī tie nes kādu apraktu aicinājumu uz kādu sūtību, ko nav kādreiz izdevies piepildīt. Tā guļ reizē kā lāsts un cerība viņu sirdīs. Visi viņu panākumi mūsu vidū tiem - ir un paliek tikai lielāki vai mazāki, biezāki vai plānāki ielāpi, ko uzšūt dvēselei, -"Bet sirdīs kaut kas brēc neatlaidīgi" (533 - 4), saka viņu ideālistiskais draugs un cīņas biedrs.
Jā, jauns un īpats mūsu rakstniecībā ir Ģ. Salnā paņēmiens cīņā iesaistīt pāris izcilākos amerikāņus, Gerriku dzimtas locekļus, ar pārliecību un bagātīgiem līdzekļiem.
Autors šo amerikāņu un tautas brīvību zaudējušo emigrantu satuvināšanos pamato ne uz skaistām runām vai skaistām acīm, bet uz kopīgiem pārdzīvojumiem ar dažiem latviešiem Korejas kaŗalaukos cīņā pret komūnistiem. Un otrs pamatojums varētu būt, ka šais izņēmuma amerikāņos ir atdzimis viņu dzimtas (to varētu attiecināt arī uz visu lielvalsti, kas dibināta brīvības cīņās un izaugusi, pieturoties pie šiem principiem) dibinātāju brīvības gars, jo Vinnijs Gerriks pret savas ticības brālības aizliegumu cīnīties "ar ieročiem pret cilvēkiem līdzīgām būtēm ... bija piedalījies kaŗā pret vergu tirgotājiem un brīvības apspiedējiem" (39). Tāpēc viņa paša brālība viņu padzina. Tā nu viņš radījis jaunu ticības brālību, jaunu pilsētu un plašu dzimtu.
Maiklu Terciju, sauktu Sapņotāju, Gerriku un Dr. Maksimiliānu Gerriku neviens nepadzen no Aberdīnas, bet viņi paši labprātīgi iestājas oficiāli Vilhelma Tella literārajā b-bā, faktiski pretestības organizācijā pret komūnismu un sabiedrojas ar baltiešiem.
Tie latvieši un igauņi, kas ar Maikla Gerrika, ne vien Sapņotāja, bet ikdienā arī eļļas rūpnieka, galvojumu nokļuvuši Aberdīnā un ar savu neatlaidību ieguvuši izglītību un savām zināšanām un augstai intelliģencei piemērotu stāvokli, varētu šķist pārāk ideālizēti, ja autors tos personiskajā dzīvē neparādītu arī kā ārkārtīgi stūrgalvīgus, pārāk sevī noslēgtus un mīlestībā greizsirdīgus līdz atriebei (Pēteris, Laila, arī Ole).
Romāna uzbūve ir veikla, stāstījums plūstošs.
Autors lieto arī pavisam jaunu paņēmienu mūsu literātūrā: mirstoša pašnāvnieka runa uzņemta skaņu lentē un atklāj kādas redzamas ģimenes sarežģījumu. Varētu iebilst pret pārāk tekošo mirēja stāstījumu un apstākļu sīko attēlojumu tādā stāvoklī.
Tāpat būtu iebilstams pret dažādiem gandrīz vai cirkus paņēmieniem, kas iepīti nopietnā darbā, pievilcīgai meitenei Kētei Gerrikai gatavojoties uz sacensībām.
Romāna virsrakstu gribas attiecināt uz "ticības brālības" priekšnieku un Gerriku dzimtas attiecīgā laikmeta galvu Mezutālu jeb Metu Gerriku, kas ar daudziem labiem pasākumiem meklē populāritāti un līdzina sev ceļu uz Savienoto Valstu kongresu vai senātu. Bet, ja viņam kārtu pa kārtai nolobītu visu viņa ārišķību, tad kā sīpolam atliktu pāri - tikai tukšums. Un viņa pielaulātā sieva Liliāna ir pievilcīga un skaista - kā orchideja.
Romānā ir traģiskas un traģikomiskas personas. Negodīgas un cēlas. Tas sākas ar Liliānas skaistās meitenes Kētes audzētā Angus sugas buļļa gatavošanu izstādei un ar viņas jaunavīgo iemīlēšanos emigrantā Pēterī un beidzas ar viņas pamestību laukumā, uznākot viesuļvētrai, kad bullis zaudēts, bet pati ievēlēta par skaistuma karalieni. Tīri amerikāniski. Un tomēr tas viss ar daudziem citiem sarežģījumiem ir tikai ielogojums romāna īstajam saturam, ka "agri vai vēlu mežonīgās varas pasaule jāsakauj vai izmisumā jāmirst, ja ne miesai, tad garam gan" (562).
Angelika Gailīte