Henrijs Moors
SANG-ČAN
— Es gribu redzēt, kur tu agrāk dzīvoji, — Denisa teica.
— Stāstīju jau. Tā bija bēdīga nomale: bērni uz ielām, atkritumi.
— Es gribu visu zināt par tevi, — viņa teica dzidrā balsī un grieza spēkratus asā leņķī.
Daudz tur nekas nebija mainījies. Vīnu un cigāru veikali, bārddzinis, ķīnieša veļas mazgātava un kādas sektas lūgšanas nams, kas bija atradis pajumti pamestā darbnīcas telpā.
— Lūk, tai stūŗa namā otrā stāvā ir mana bijušā dzīvokļa logi.
Pēkšņi viņš samulsa. Vai tiešām tā bija tā pati iela un nams? Vai šī skumjā vieta bija tikai kāds atdzīvojies sapņu fragments? Viņš paskatījās uz Denisu. Mazliet izjukuši salmu krāsas mati, sīkas sviedru lāsītes uz virslūpas, balta blūze, zem kuras asi izdalījušās mazās krūtis, kailas kājas sandalēs. Viņa saņēma vīrieša roku.
— Pēter, kas vēl dzīvoja tai namā?
— Nezinu, neatceros. Kāds japāņu viesmīlis, vecīgs žīdu pāris, portorikāniete, kas gaidīja bērnu.
Bija karsts un mitrs. Saule tuvojās rietam. Viņi izkāpa no auto, un daži nekopti bērni apstājās apbrīnot mazos spožos spēkratus.
— Iesim tai baznīciņā, — Denisa aicināja. — Tur kaut kas notiek.
Nabadzīgā lūgšanas telpa bija pustukša. Nemākulīgas rokas triepti vientiesīgi svēto rakstu zīmējumi greznoja ieeju. Kāds ducis cilvēku ātri dziedāja, un maza pusaudze melnās drānās ar plaukstu sita tamburīnu dziesmas rakstā. Spāniskā lūgsna uzkāpa augstā kadencā, tad pēkšņi noplaka murmināšanā, gandrīz čukstā. Viņi nostājās neapgaismotā malā. Denisa pievilka viņu tuvāk un noskūpstīja uz mutes. Viņas lūpas bija mazliet sasprēgājušas, vaigs mitrs no sviedriem. Tad viņi atkal bija uz ielas. Pilsēta bija aizdegusies vakara saulē kā izrobota papīra lapa.
— Vai tu nesi veļu uz ķīnieša mazgātavu? — Denisa vaicāja.
— Jā, kreklus.
— Es gribu ieiet pie ķīnieša, — viņa teica.
Nelielais veikals bija pilns ar plauktiem un veļas maisiem. Mazs puisēns bija uzrāpies uz piestākļa un rotaļājās ar drošības adatām, otrs bērns ieskrēja blakus telpā, bet trešais, vismazākais, sēdēja uz grīdas un skatījās uz ienācējiem. Veikala īpašnieki — vīrs un sieva kārtoja veļas saiņus. Ķīniete bija grūta.
— Mums nekā nevajag, — Denisa teica. Ķīnietis pasmaidīja un rosījās tālāk.
— Tu redzi? — Denisa čukstēja. — Mazais skatās uz mums. Kā viņu sauc? — viņa griezās pie puisēna mātes.
— Sang-Čan.
— Iesim, — Pēteris mudināja.
— Pagaidi. Es gribu viņam pieskarties. Sang-Čan, Sang-Čan, tas skan kā tempļa zvans. Puisēns uz grīdas nepakustējās, kad Denisas roka noglauda viņa īsos, melnos matus. Tikai mazās, melnās acis sekoja, kad viņi gāja laukā.
Citu rītu viņi bija piecdesmit jūdžu laukā no pilsētas. Peldbaseins, ko ielenca mājas smilšakmens siena, kaltais dzelzs rotājums un dzīvžogs, kā zils spārns trīsēja saulē. Pēteris bija laimīgs. Viņš smējās, cik ātri žuva Denisas slapjo pēdu nospiedumi karstajā saulē.
— Tu esi ūdensputns ar gaŗām kājām, — viņš teica.
Denisa nogūlās viņam blakus, vienu roku aiz galvas, otru, kur sastapās gurni.
— Tu esi kā no medus, — viņš runāja. — Es gribu pielikt mēli tavam plecam. Denisa smējās.
— Saki vēl kaut ko, — viņa teica.
— Tev āda smaržo tik gardi. Es gribu iesūkt saldumu no taviem pleciem, no tava kakla, iesūkt sauli no taviem matiem. Es gribu malkot tavas mutes garšu, norīt, lai tā mani piepilda.
— Es esmu pārlaimīga, — viņa teica. — Vai tāds vārds ir latviski?
Nu viņi gulēja cieši kopā. Viņi elpoja vienu elpu, un viņiem bija viena mute, viens pāris acu un vienas asinis guldza saules sakarsētos ķermeņos. Viņi bija saauguši kopā smalkām saknēm, nespēja vairs atrauties, un saldas šausmas bija viņu plaši atvērtās acīs. Vai pagāja brīdis, stunda vai gara pēcpusdiena? Vai šī vēl bija tā pati diena? Saule tuvojās mājas jumtam, stingušais ūdens pārvilkās ar tumšu plēvi, slapjo pēdu nospiedumi sen bija izžuvuši. Visa dzīvība bija rimusi, tikai kāda putna spārnu iespurkšķēšanās un divas nekautrīgas ēnas.
Denisas uz augšu pavērstās plaukstas notrīsēja. Plaukstas teica vēl. Viņas plakstiņi teica vēl.
Jumts jau sen bija noslēpis sauli. Putns bija aizlaidies, un ūdens pārvērties melnā sīrupā, kad viņi piecēlās. Denisas mute bija nogurusi, bet acis klusas un laimīgas. Tad viņi mācījās iet pāri ar gaisu piepūstiem paklājiem, laipoja cauri četrām izmētātām sandalēm un apmeta līkumu peldpalagam.
*
Bija jau tumšs, kad viņi atgriezās pilsētā. Denisa apstājās pie apgaismota rotaļlietu veikala loga.
— Kas tev prātā? — Pēteris jautāja.
— Es gribu kaut ko aizvest ķīnieša bērniem.
— Tu atkal gribi braukt uz to skumīgo vietu?
— Tā vieta nav skumīga, — Denisa teica un smaidīja vienu no saviem noslēpumainiem smaidiem.
Viņi sapirka kaudzi paiju un pusstundu vēlāk izkāpa Dienvidu bulvāra un Bostonas ceļa krustojumā. Silta dvinga, mazo dzertuvju izgarojumi, bērnu klaigas un smiekli nāca viņiem pretim. Ķīnieša bērni sēdēja uz veļas mazgātavas sliekšņa, aiz viņiem stāvēja māte. Bija silta septembŗa nakts.
— Pagaidi, — teica Pēteris. — Varbūt ka esmu maldījies. Varbūt šī nav tā mazgātava, varbūt šī nemaz nav tā iela. Varbūt ka es nekad te neesmu dzīvojis.
— Jā, varbūt. Varbūt ka tā bija cita pilsēta, — Denisa runāja, bet viņas balss bija nopietna, un viņa neskatījās uz Pēteri. — Bet mums te bija jāatnāk.
Viņa notupās pie bērniem un iztina paijas. Visvairāk labuma tika mazajam Sang-Čanam. Arī bērnu tēvs iznāca, un viņam sekoja gluži veca ķīniete. Viņai nebija zobu, tikai simt grumbu izžuvušajā sejā.
Denisas baltie brunči bija atslīdējuši un atsedza saulē iedegušos ceļus. Viņas mati tumsā izskatījās vēl gaišāki, seja tumšāka. Viņa bija sev piespiedusi mazāko puisēnu, un Pēteris nespēja atraut skatu no savas draudzenes un mazā. Viņš vēl nekad nebija redzējis Denisu apmīļojam bērnus. Dīvains vājums pārņēma Pēteri, un, pietupies abiem blakus, viņš ātri runāja.
— Cik tu esi skaista, mīļā. Cik tu esi skaista. Sirmgalve panācās uz priekšu un, uzlikusi roku Denisas galvai, kaut ko teica ķīniski.
— Vecā māte saka, lai tu būtu svētīta, — paskaidroja tēvs.
Denisa pateicās ar galvas mājienu. Tad viņi atvadījās un atkal iegāja mazajā lūgšanas telpā otrpus ielai. Tā pati meitene melnās drānās bija pie ieejas un čukstēja:
— Entrare sera salve.
Maza grupiņa cilvēku pie improvizētā altāra bija saplūdusi karstā mitrumā, saķepusi ar kūstošiem sveču taukiem, ar brūnajām asinīm, kas pilēja no Pestītāja naglu rētām, ar ļengano vaska ziedu un violetās krēslas plankumiem. Kāds vīrs baltā uzsvārcī sniedza apkārt metalla krustu, un lūdzēju galvas pēc kārtas zemojās skūpstam. Arī Denisas gaišais pakausis uz mirkli noliecās. Tad viņa nāca atpakaļ.
— Tu atkal lūdzi, — Pēteris drūmi sacīja.
— Jā, vienmēr to pašu. Tu zini.
— Jā, es zinu.
Čukstēdami viņi iznāca laukā.
— Bet tu pati vēl esi kā bērns, — viņš turpināja. — Vai atceries, ka vēl nesen tu mani vilki pa karuseļu laukumiem, šaujambūdām un čigānu pareģēm? Vai atceries, cik aušīgi tu dažreiz izturējies mūsu pastaigās un, kad es tev pārmetu, tu man sāpīgi kniebi kā mazs skuķis. Vēl tagad, kad tu sapin matus īsā, resnā bizē, mani pārņem bailes no tavas jaunības.
— Es tagad esmu sieviete, — viņa teica.
Tad viņi brauca atpakaļ pa gaŗiem nomales ceļiem, tiltiem un pārbrauktuvēm. Dažas sarkanas svēdras vēl bija pie debesīm, kur bija noasiņojis vakars. Tumšas mājas, kas izlēca viņiem pretim no nekurienes, aizsapņojies koks, kas pamāja viņiem, mēness salauztais gredzens, pērles, kas pilēja uz Denisas kakla, viss likās mānīgs un noburts. Vai viņi vēl bija tie paši, kas dienā bija blēņojušies peldbaseinā? Vai tā bija tā pati mute, kas bija rotaļājusies ar viņa lūpām, vai viņai vēl bija mazā dzimumzīme zem auss un vai viņai vēl bija jaukās bedrītes virs gurniem? Nekad viņš nebija redzējis skaistākas gurnu bedrītes, Pēteris slinki domāja un juta, kā nakts viņus iesūca ar neskaitāmiem siltiem taustekļiem.
*
Tagad viņi bieži brauca uz nomali. Un vienmēr atkārtojās tas pats: viņi sapirka dāvanas un devās uz ķīnieša veļas mazgātavu. Pēc tam sekoja gājiens uz mazo lūgšanas namu, kur Denisa uz brīdi pievienojās lūdzējiem. Tad viņi nopirka saldējumu vai iegriezās kādā bārā izdzert glāzi alus un brauca atpakaļ. Un jo biežākas bija šīs nomales pastaigas, jo klusāks kļuva Pēteris. Viņam likās, ka šajos ceļojumos Ņujorkas posta bedrē Denisa viņai vien zināmā gaišredzībā bija ieguvusi jaunu varu pār viņu. Apmīļodama mazo, nosmulēto Sang-Čanu, viņa zināja, ka Pēteris pārvērtās un saļima gļēvā apmātībā, gandrīz pielūgsmē. Agrāk viņš nekad nebija iedomājies, ka viņas kailās, meitenīgās rokas, kas tik veikli prata rosīties gar motorlaivas vai spēkratu motoriem, spēja pārvērsties maigā mātišķībā. Nekad viņš nebija redzējis savu draudzeni tik daiļi izcilājam bērnu paijas. Viņa bija guvusi jaunu uzvaru pār viņu, un Pēteris nespēja atraut no Denisas ugunspielūdzēja apmāto skatu.
Viņš vairs nezināja, vai viņi iegāja noburtās, nopesteļotās ielās un telpās, vai tās nāca viņiem pretim no citas dzīves, citas dimensijas. Viņš nezināja, vai tamburīna džinkstēšana bija tikai pavadījums kaut kur dziedātai spāņu dziesmai, vai daudzo kailo, sandaļoto vai smagi auto kāju nenotveŗamai dipoņai mēļajā krēslā. Un vai aizsmakusī balss tumsā bija dzīva cilvēka balss vai skaņu plate, kas aizmirsusi apstāties uz kāda mūžīgai kustībai nolādēta diska. Tagad viņš zināja. Viņš nekad te nebija dzīvojis.
Viņi bija iznākuši no baznīciņas. Denisa atvēra rokas somu, lai uzglabātu mazo lūgsnas lapiņu, ko bija saņēmusi, un viņas roka pieskārās kādam spīdošam priekšmetam.
— Ai, es esmu somā aizmirsusi vēl vienu paiju. Vai redzi? Tas ir mazs ķīniešu šūpuļa zvārgulītis.
— Pagaidi, — sacīja Pēteris. Un kādu mirkli viņš nespēja parunāt, gandrīz izmisīgā piepūlē mēģinādams teikt kaut ko, kam vajadzētu skanēt svinīgi. Bet viņam neizdevās, un viņš tikai nomurmināja:
— Tev tas nav vairs jādod Sang-Čanam, Denisa. Tagad tu vari to paglabāt.
Viņu acis satikās tumsā. Tad Denisa piekļāvās vīrietim un viņi glāstījās ar lūpām, it kā tikko iepazinuši viens otru. Vēlie staigātāji gāja viņiem gaŗām, pieskārās viņiem, ugunis un starmeši viņus reizēm aplēja ar gaismām, tad viņi atkal palika tumsā, kas kļuva tukšāka un klusāka. Beidzot viņš teica:
— Vai tu zini, kur palika spēkrati?
— Nezinu, mums to nevajag.
Viņi sāka iet. Kaut kur spīdēja ūdeņi, melni pāļi, tālāk dažu velkoņu skursteņi. Viņi pārgāja mazam mauram un pēkšņi atradās kādas spraugas galā, kur viņu kājas iegrima zāģu skaidu mīkstumā un viņi neredzēja vairs tālākā ceļa. Priekšā bija milzu reklāmu plāksne ar izdzisušām melnām spuldžu bļodām. Viņi nogūlās zemē.
Tad Denisas mute atvērās, lai ielaista viņa skūpstu.