|
|
|
|
|
|
 Ganāmpulka pārdzīšana |
Trīs viedokļi, kas vieno
Kazis Bradūns
(Priekšvārdi Pauļus Auģus pēcnāves izstādes katalogam)
Kad es
pirmo reizi ceļoju pa Žemaitiju, raudzīdamies tumšās eglainēs un ozolainēs
viļņojošos pakalnos, saltos sidraba ezeros, gadsimtu nesatricinātās lauku
mājās, baznīcās un ļaudis, man kļuva skaidrs, kurp jāiet un kur atrodami
lietuviskās kultūras būtiskie sākumi, kaimiņu un tekošu laika strautu
neskarti un nebojāti. Kopš pirmās tikšanās šī zeme, tās cilvēks un no abu
ciešās kopības augošā māksla man rādījusies kā varena vienība – lietuviskā
kultūra. Tādēļ ar lielu ziņkāri vācu kopā visu, ko Žemaitijas mākslinieks
sarakstījis, komponējis, gleznojis vai griezis kokā.
Un daudzos gadījumos Žemaitijas māksla man devusi skaidrus pierādījumus, ar
ko pamatot manu, varbūt intuitīvi veidojušos pārliecību, ka Žemaitijas zeme
ir dzīvs un svešu ietekmju neaptraipīts lietuviskās kultūras avots.
Šai ziņā ļoti autentiski likās man Paulus Auģus griezumi, kas ar tik lielu īpatību un tik raksturīgu žemaitiski lietuvisku izjūtu veidoti kokā. Redzēju, kā gadu simtiem kaut kur iemitusī izteiksme pacēlās mirstīgo acu priekšā monumentālā, vietām traģiskā, vietām līksmā izpausmē tautas gara mūžīgajā dzīvīgumā.
*
Pie mums gandrīz jau par tradīciju kļuvusi mode visur pasvītrāt lietuviskās mākslas izcili lirisko, sentimentālo, romantisko, daļēji pat mistisko iedabu. Mēs esam gandrīz pārliecināti, ka tās ir lietuviskā gara būtiskākās ipatības. Tas varētu būt taisnība, ja mūsu rakstniecībā nebūtu Donelaiša 1), Žemaites 2) un citu tiem līdzīgu rakstnieku. Tāpat arī mākslā mums ir ne tikvien Čurļonis 3), bet arī citi viņa laikabiedri vai pēcteči, kas stāvējuši tuvāk ikdienas īstenībai. Atrodu, ka lietuviskajam garam raksturīgs tikpat donelaitiskais ekspresionistiskais reālisms, kā arī čurļoniskā mistika, pat abstrakcija. Tātad ne reālisms, ne romantisms vai mistika ir būtiskas lietuviskā gara iezīmes, bet pats šī gara plašums, kas spēj ietilpināt savā dzelmē kā vienu tā otru no šim iezīmēm. Skāla ir tik plaša, ka tā reti ietveŗama viena mākslinieka darbos. Lai to panāktu, būtu nepieciešams liels talants, pacietība un neatlaidīga darba griba.
Pauļus Auģus bija viens no retajiem, kuŗa darbos lietuviskais gars izteicas jo plaši. To apliecina viņa labāko darbu daudzpusīgā tematu izvēle, kur redzam gan Žemaites rakstu konkrēto dzīvi, gan Egles, zalšu karalienes pasaku. Atsevišķi darbi skaidri rāda to pašu. Vienos – Žemaitijas ainavās – ietverti visi ierastie dzimtā novada vaibsti ar koka baznīcelēm, ciemiem un cilvēkiem. Citos atkal reliģiskā, mistiskā un pasakainā gaisotne izvirzās priekšplānā. Ir arī darbi, kuŗos nedalāmā vienībā saliedēta īstenība, dzeja un pasaka.
Runājot par lietuvisko vārdu, lietuvisko melodiju, krāsu un līniju, mēs bieži maldāmies un tiekam maldīgi saprasti. Nereti domājam, ka šai ziņā visam jāož pēc kāda tur būtībā atpalikuša archaisma, bez sakara ar mūsdienu kultūru un mūsdienu moderno mākslu.
Pauļus Auģus mākslas darbi šai ziņā runā citu valodu. Lai tie būtu veci, pamesti būceņi sīkstuligās ziemeļu gaismas atspulgā, lai tā būtu Petra Kurmeļa 4) laucinieciskās neaptēstības interpretācija vai Egles pasakas stilizācija, kas atgādina pūra lāžu puķes un putnus, lai tie būtu liktenīgās norises radītie šermuļi tās pašas pasakas beigu ainās, viss tas veidots, jūtot mūsdienu mākslas pulsu un zinot visus mūsdienu grafikas noslēpumus. Pauļus Auģus nejūt vajadzību pārsteigt skatītāju ar savu iedomu priekšstatu fotogrāfiskām kopijām, nepūlas izgreznot šos priekšstatus barokālām sīkdaļām vai sentimentāli lēnu laika teci. Mākslinieka nazis griež koku tieši tā, it kā tanī būtu dzīvi visi stūrainie, nemierīgie, traģiskie, plaša apjoma un episkie mūsdienu cilvēki un leiši.
Šie trīs viedokļi, man šķiet, vieno mūs ar nelaiķa Pauļus Auģus atstāto grafiku kā ar skaidru un vienreizēju lietuviskās kultūras bagātību.
(No leišu valodas tulkojusi Astrīde Ivaska)
Tulkotājas paskaidrojumi:
1) Kristijōns Donelaitis (1714.-1780.), leišu dzejnieks, kuŗa Gadalaiki ir ne tikvien pirmais, bet arī viens no izcilākiem leišu rakstniecības darbiem. Daļas no tā tulkojuši Sudrabu Edžus, Rainis un Jaunsudrabiņš, bet pilnībā pārtulkojis Pauls Kalva (Gadalaiki, Rīgā 1963. g.).
2) Žemaite (1845.-1921.), leišu rakstniece, kas reālistiskā stilā un sulīgā valodā tēloja zemnieku un muižnieku dzīvi.
3) Čurļonis (M.K. Čiurlionis, 1875.-1911.), leišu gleznotājs, skaņradis un mistiķis, kuŗa gleznas ar mūzikas tēmām (Jūŗas sonāta u.c.) tiek uzskatītas par abstraktās mākslas priekštecēm.
4) Petrs Kurmelis, galvenā persona Žemaites stāstā ar to pašu nosaukumu.
Pauļus Auģus (Paulius Augius) 1909.-1960. Kokgriezumi
Uzkliksēt, lai palielinātu!
|
|
|
|
|
|
Ganāmpulka pārdzīšana |
Kazis Bradūns
(Priekšvārdi V. Petrāviča darbu izstādes katalogam)
Viktors Petrāvičs ir kokgriezuma meistars. Viņš ieguvis starptautisku atzinību, būdams viens no labākajiem māksliniekiem šai technikā. Par to liecina viņa darbi Eiropas un Amerikas muzejos un privātās kollekcijās, kā arī ievērojamu mākslas kritiķu atsauksmes periodikā.
Viktoram Petrāvičam baltais un melnais ir viss. Ar šiem diviem pretstatiem viņš var pateikt vairāk nekā ar simt krāsām. Starp melno un balto šis mākslinieks neatstāj tiltus, līniju rotaļas vai toņu saplūšanu. Pilnīga gaisma un pilnīga tumsa – kā debesis un elle – raksturo viņa spēcīgākos mākslas darbus.
Kaut gan Petrāvičs ir izcils un starptautiski atzīts mākslinieks, nav iespējams piedēvēt viņa kokgriezumus nevienam pazīstamam pagātnes vai tagadnes stilam. Viņš pats ir jauns virziens un jauns stils. Tas ir mākslinieka tour de force – iedzīvināt to, ko neviens cits mākslinieks nav mēģinājis iedzīvināt. Protams, viņš uzskatāms arī par savas dzimtās Lietuvas simtgadīgo kokgriezumu tradīciju turpinātāju un pārstāvi, bet šīm tradīcijām viņš piegājis ar visām modernās mākslas prasībām. Reliģiskie un dabas temati viņa kokgriezumos rāda jaunu gara lidojumu, svaigumu, īstenību un dzeju.
Mākslinieciski dziļi izjustā kompozīcija ļauj Petrāvičam sasniegt varenus efektus ar visvienkāršākiem līdzekļiem. Viņam nerūp kompozīcijas sīkdaļas – cilvēka, putna vai koka anatomija. Viņam pietiek ar to, ka viņš nevainojamās baltmelnās kompozīcijas priekšplānā var izteikt to, kas viņam uz sirds.
Viktors Petrāvičs (Viktoras Petravičius), dz. 1906. Kokgriezumi
Uzkliksēt, lai palielinātu!
 Zirgi |
 Ezermalā |
 Lauvas pie baznīcas |
 illustrācija leišu dainām |
(Vytautas O. Virkau, dz. 1930) studējis mākslu Minchenē 1946.-1949. g. Kopš 1951. g. dzīvo Čikagā. Studējis Čikagas universitātē un Čikagas mākslas institūtā, kur 1956. g. ieguvis mākslas maģistra grādu (M.F.A.). Darbojas par mācības spēku Džordža Viljemsa kolledžā Čikagā. Piedalījies izstādēs Kanadā, Vācijā un ASV. Sarīkojis trīs patstāvīgas izstādes ASV.
Vitauts O. Virkaus (Vvtautas O. Virkau), dz. 1930. g. illustrācijas Jona Meka dzejoļu krājumam Ziedu valoda.
Uzkliksēt, lai palielinātu!
 |
 |
 |
(Kazimieras Žoromskis, dz. 1918.g.) beidzis Viļņas mākslas akadēmiju 1942. g. Studijas turpinājis Vīnē, Romā un Madridē. Darbojies par mācības spēku Bogotā, Kolumbijā, bet kopš 1956. g. Ņujorkā (Catan-Rose Institute of Art). Piedalījies izstādēs Romā, Madridē un ASV. Sarīkojis trīs patstāvīgas izstādes Madridē, vienu Bogotā un četras ASV.
 Kazimirs Žoromskis, Ēna, 1960. g., 39 x 50, eļļa. |
Alģirds Kurausks (Algirdas Kurauskas, dz. 1923. g.) sācis studijas Kaunas mākslas akadēmijā 1840. g. un 1950. g. beidzis Freiburgas mākslas un daiļamatniecības skolu. Kā Francijas valsts stipendiāts papildinājies Parīzē. No 1951.-1955. g. studējis daiļamatniecību Čikagā (Institute of Designof I.I.T.). Piedalījies izstādēs Parīzē un ASV. Sarīkojis patstāvīgas izstādes Freiburgā un savā pašreizējā dzīves vietā Čikagā.
Alģirds Kurausks (Algirdas Kurauskas), 1923. g. Papīrgriezumi.
Uzkliksēt, lai palielinātu!
 Cīņa |
 no cikla Ceremoniāls |
(Vytautas Kasiulis), dz. 1918. g.
illustrācijas Henrika Radauska dzejoļu krājumam Strēle debesīs.
Uzkliksēt, lai palielinātu!
 |
 |
 |
