Jaunā Gaita nr. 58, 1966

Patiesību meklējot

Valters Nollendorfs

 

Polemikas autors filologs Dr. Valters Nollendorfs dzimis 1931. gadā Rīgā. Beidzis Nebraskas universitāti 1954. gadā ar B.S. gradu paidagoģijā, 1955. g. ieguvis M.A. gradu vācu valodā un literātūrā. 1962. g. ieguvis Ph.D. gradu Mičigenas universitātē vācu literātūrā. Darbojas par mācības spēku (Associate Professor) Viskonsinas universitātē Medisonā. Piedalījies žurnālu Jaunā Gaita, Mazputniņa un Mēs izveidošanā un redakcijā. Darbojas ģermanistikas žurnāla Monatshefte redakcijā. Publicējis daudz apcerējumu un literāru darbu periodikā. 1966. g. vasarā iznāks grāmata Der Streit um den Urfaust.

1949. g. beidzis Gaŗezera kursus, strādājis Ugunskura redakcijā. ALJA-s valdes priekšsēdis 1956./57. darbības gadā un ALJA-s padomes loceklis kopš 1965. gada, 1957. g. uzņēmumā no labās puses: ALJA-s valdes priekšsēdis un JG atbildīgais redaktors Valters Nollendorfs, 1959. g. jaunatnes svētku idejas autors un organizētājs Brunis Rubess un Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanadā valdes priekšsēdis Laimonis Zandbergs.

 

 

 

Savā plašajā apskatā par rakstu krājumiem Tāltālu tālumā un Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami (JG 55), Jānis Andrups veikli polemizē citu starpā par dažām manos rakstos izteiktām domām. Pret to nebūtu nekas iebilstams, jo neuzskatu savas domas par absolūto patiesību, bet gan par dotu faktoru izvērtēšanu. Ja mani pieņemtie faktori ir nepareizi, tad, protams, arī secinājumi ir nepareizi. Un ja mani pieņemtie faktori ir pareizi šodien, tas nenozīmē, ka tie būs vienmēr pareizi. Uzskatu, ka nepārtraukta faktu izvērtēšana ir nepieciešama, lai mēs varētu izveidot efektīvu un dinamisku nacionālpolītisku kopdomu.

Iebildumi man ir pret Andrupa tendenci nevis izsekot tam, ko rakstu krājumos esmu teicis, bet gan teikto pakārtot saviem uzskatiem, tādējādi sagrozot sākotnējās domas kopsakarību. Pieskaršos trim punktiem: asimilācijas jautājumam, kultūras darba nozīmei un „nacionālkomūnisma” problēmai.

Andrups saka, ka es „praviešojot pārtautošanos” un ka mēs ar Ruņģi esot pirmie, „kas šai trimdā iesaka pārtautošanos vai meklē tai attaisnojumu.” (23. lp.). Pie tam Andrups manuprāt sajauc divi dažādas lietas: asimilāciju un atgriešanos dzimtenē. Man liekas, ka šīs lietas būtu šķiramas: ne katrs, kas vairs nedomā atgriezties dzimtenē, ir jau arī asimilējies.

Ir tiesa, ka par atgriešanos dzimtenē un par asimilēšanos esmu izteicis no nacionālā viedokļa pesimistiskus uzskatus. Bet nekādā gadījumā kā „ieteikumu” vai „attaisnojumu”, tikai kā pieņēmumu, uz kuŗa balstītas tālākas pārdomas. Domāju, ka fakti manus pieņēmumus atbalsta.

Pirms gadiem septiņiem sociologs prof. Dr. Juris Veidemanis Milvokos aptaujāja latviešus par to, ko viņi darītu, ja Latvija kļūtu brīva „nākamgad”. Rezultāti publicēti LHZA rakstu krājuma (Ņujorkā, 1963) 199. lp.:

36,0% izšķirtos pēc stāvokļa nostabilizēšanās.
30,3% nekavējoties atgrieztos.
18,5% nezina, ko darītu.
10,2% aizbrauktu tikai uz laiku to apciemot.
4,0%   atgrieztos, kad būtu realizēts Amerikā pasāktais.
1,1%   neatgrieztos nekad.

Manuprāt šie skaitļi ir zīmigi paši par sevi. Tikai viena trešā daļa nav kavējusies dot skaidru atbildi, bet pāri par pusi atbildējusi izvairīgi. Šai emocionāli tik svarīgajā jautājumā man tas liekas augsts procents, kas izsaka svārstišanos un racionalizāciju: cilvēkam ir zudusi emocionāla pārliecība par atgriešanos, bet viņš šo zudumu negrib īsti atzīt kā galīgu. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Jāšaubās, vai dati būtu tādi paši vēl šodien, jo vecā paaudze kļuvusi vecāka, jaunā vairāk iedzīvojusies šejienes apstākļos.

Taču tas vēl nenozīmē asimilāciju, sava tautas mantojuma zaudēšanu un iekļaušanos citas tautas organismā. Bet arī te pieejamie dati nav visai optimistiski. Pirmais – un droši vien lielākais – nobirums ir jau noticis, bet neviens latviešu zinātnieks nešaubās, ka asimilācijas process turpinās. Šeit tikai daži citāti.

Sociologs Juris Veidemanis jau minētajā rakstā konstatē: „Par līdzšinējo latviešu sadzīvi Milvokijā socioloģija var teikt to, ka latvieši daļēji grauj savas nākotnes pamatus un ka šim procesam tādā ievirzē turpinoties, latviešu kultūras dzīves laiks trimdā nebūs ilgs. To vēl paātrinās Amerikas kultūras spiediens, ar ko latviešiem dzīvē jāsaduras Vai ik uz soļa”. (207. lp.). Sociologs Andris Skreija rakstā „No latviešiem Amerikā par Amerikas latviešiem” (Archīvs V. Melburnā, 1965) apskata pakāpenisko pārtautošanās procesu un konstatē: „Nav šaubu, ka ar laiku asimilācija uzvarēs, vienīgi jājautā, cik ilgi šis process norisināsies”. (64.lp.). Un – apskatot asimilācijas problēmu Vācijā – Eduards Silkalns tai pašā Archīva sējumā saka: „Kā šis lielais jaukto laulību skaits ... ietekmē bērnus, rāda tālākie aptaujas dati, kas nesatrieks varbūt tikai galīgi neglābjamus nacionālos optimistus”. (34.lp.)

Mums bīstams ir pārliecīgs optimisms, ir arī pārliecīgs pesimisms pret šiem konstatējumiem. Abas galējības var viegli novest pie pasivitātes: optimistus tāpēc, ka „viss ir kārtībā, mēs esam uz pareizā ceļa”, pesimistus tāpēc, ka „beigas pienāks šā vai tā”. Tikpat fatāla varētu būt akla, paniska rīkošanās, lai saglābtu tagad to, ko 20 trimdas gados neesam varējuši saturēt. Mums ir nepieciešams veselīgs optimistisks pesimisms: mums jāprot skaidri novērtēt trimdas latviešu situācijas bīstamais raksturs un atrast šai situācijai piemērotas rīcības iespējas un veidi. Vispirms pāris vārdu par stāvokļa izpratni. Andrupam trimdas latviešu sabiedrībā neeksistē toņkārtas, pārejas stāvokļi. Andrupam eksistē tikai galējības: „polītisks bēglis” un „renegāts”. Manuprāt trimdā var saskatīt vairākus slāņojumus, kas pa daļai raksturo attīstību kopš 1944. gada, pa daļai – apraksta pašreizējo stāvokli.

  

Lialais vairums to, kas 1944. un 1945. gadā atstāja Latviju, jau sen vairs nav pieskaitāmi pirmajai grupai. Lielais vairums t.s. vecās paaudzes pieder otrai, mazāks skaits trešajai grupai. Jaunieši pieder gandrīz vienīgi trešajai un ceturtajai grupai. Te ir grūti dalīt jauniešus tādos, kas, Andrupa terminoloģiju lietojot, ieaudzināti „polītiska bēgļa apņēmībā” un kas ir „latviskas cilmes Amerikas onkuļi”. Manuprāt mums īsti nav ne vienu, nedz arī otru.

Tāds jaunietis, kādu meklē Andrups, diezin vai eksistē kaut vienā eksemplārā. Tas, ko mēs pēdējos 20 gadus esam darījuši, teikušies darām vai – aicinājuši darīt, nav izaudzinājis tādu jaunieti. Piederība pie latviešu tautas viņam neaizņem un nepiepilda visu dzīvi, jo trimdas latviešu sabiedrība jau labu laiku zaudējusi pat tos tautas videi līdzīgos aspektus, kas tai vēl bija Vācijas nometnēs, tādējādi padarīdama jaunietim „ieaugšanu savā tautā” par praktiski neiespējamu.

Kādas šai situācijā ir mūsu rīcības iespējas? Atmest visus tos, kas neatbilst Andrupa standartiem? Organizēt plašas trimdas saglabāšanas akcijas? Liekas, ka Andrupa ieteikums būtu – darīt visu iespējamo, lai saglabātu trimdu etniski kulturālā nozīmē „... latviešiem trimdā ir tas pats svarīgais uzdevums kā latviešiem dzimtenē – tautas etniska saglabāšana”. (23.)

Bet te jājautā, kas tad ir tauta. Pat ja mēs sevi vēl uzskatītu par organisku latviešu tautas sastāvdaļu (un par to ļoti jāšaubās), ir jāatzīst, ka tautas vairums atrodas Latvijā un ka – šim tautas vairākumam Latvijā zaudējot savu spēju dzīvot – mēs no ārpuses nevarēsim vairs jaunu Latvijas valsti radīt, pat ja mēs visi vajadzīgā brīdī brauktu mājās. Latvijas nākotne ir atkarīga no tā, vai latviešu tauta Latvijā pārdzīvos, ne no tā, vai mēs pārdzīvosim. Mūsu uzdevums: savus spēkus efektīvi izlietot, lai palīdzētu latviešu tautas kodolam pastāvēt.

No šī pamatpieņēmuma vadoties, neesmu vis „ieteicis” vai mēģinājis „attaisnot” pārtautošanos, bet gan izteicis domu, ka „kulturālās aktivitātes (mūsu polītiskajam mērķim) var kļūt bīstamas tikai tad, ja mēs visus savus spēkus ieguldītu nenovēršamā novēršanai, atmetot jebkādas citas aktivitātes” (T, 27, pasvītrojums mans, V.N.). šis ir uzsvara un efektivitātes jautājums, kas noteikti ir diskutējams, lai varētu pareizi izšķirties par vēlamo rīcību.

Ir skaidrs, ka tikai latvieši varēs būt uzticības personas latviešiem Latvijā. Un ir arī skaidrs, ka tikai no latviešu sabiedrības trimdā varēs izaugt jauni cīnītāju kadri. Šie ir divi svarīgi apsvērumi, kas neļauj mierīgi noraudzīties uz sairuma procesiem trimdas latviešu sabiedrībā. Ja mums būtu garantija, ka latviešu tauta nākošo 20 gadu laikā atgūtu pašnoteikšanās tiesības, mēs mierīgi varētu koncentrēties uz sava polītiskā uzdevuma veikšanu, bet kamēr mums šādas garantijas nav, tikmēr ir svarīgi gādāt, lai mēs savu polītisko darbu latviešu tautas labā varētu veikt vēl ilgāk. Tai pašā laikā jājautā, par cik varam ietekmēt polītiskās norises, lai latviešu tauta pašnoteikšanās tiesības atgūtu. Vai, piemēram, drastiski samazinot kulturālā sektora darbu un drastiski pastiprinot polītisko sektoru, mēs nevaram pietuvināt bridi, kad latviešu tautai ir atkal pašnoteikšanās tiesības? Un par cik? Ja uz šo jautājumu varētu atbildēt: pietiekami, lai cīņas beigās nepaliktu bez cīnītājiem, tad mūsu izšķiršanās būtu skaidra. No cita viedokļa – kas notiktu, ja visu savu enerģiju izlietotu tikai etniskās saglabāšanas darbam? Vai polītiskie procesi būtu ātrāki par bremzētājiem trimdas sabiedrības sairuma procesiem? Vai pa to laiku Latvijā latviešu tauta nebūtu jau iznīcināta? Un ja ne, vai un kā etniski saglabāta trimda varētu iekļauties atpakaļ latviešu tautā, būdama tik ilgi prom un bez tieša sakara?

Skaidrs, ka absolūtas atbildes uz šiem jautājumiem ir neiespējamas. Iespējamas tikai hipotēzes. Principā Andrupa hipotēze ir tā pati, ar kuŗu uzsākām savas trimdas gaitas: mēs esam polītiski bēgļi, kuŗu uzdevums ir sevi saglabāt dienai, kad varēsim braukt atpakaļ un turpināt tur pārtraukto dzīvi. Kas noticis praksē, to jau apskatījām: polītiski bēgļi mēs esam vairs tikai teorijā, savās runās un saukļos. Tai pašā laikā mūsu polītiskie pūliņi praksē devuši maz mērojamu ieguvumu, ja par mēru uzskatām latviešu tautas tiesību nodrošināšanu. Es esmu proponējis citu hipotēzi, kas īpaši balstās uz faktoriem, ko mēs varam noteikt. Mūsu sarūkošais spēks prasa ekonomisku rīcību, kas savukārt nozīmē – pārdomātu rīcību. Un šis ekonomijas pirmais stūrakmens manā uztverē ir mūsu polītisko un kulturālo centienu saskaņošana virzienā uz latviešu tautu Latvijā. Reāla kontakta nodibināšana ar latviešu tautu – ar to latviešu tautu, kas tur dzīvo šodien – šo centienu virzienā ir absolūta nepieciešamība. Tikai ar šo kontaktu būs iespējama no mūsu puses polītiska rīcība Latvijā un no viņas puses impulsi mūsu etniski kulturālajam darbam. Detaļās esmu šo domu pārrunājis rakstu krājumā Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami. Andrups maldās, teikdams, ka trimdas kultūras aktivitātēm piedēvēju „mazu lomu” (24.). Taisni otrādi. Rakstu krājuma 5. lappusē saku: „Ir skaidrs ... ka mums ir jāstiprina latviešu tautas garīgā pretestība pret pārkrievošanu Latvijā. Un to varam visietekmīgāk ar garīgiem, t.i. kultūras ieročiem. Taču šai laukā esam darījuši ļoti maz.” Ar Andrupu man vienīgi domstarpības pēdējā punktā. Es uzskatu, ka mums jāizmanto tiešākas kontakta iespējas nekā Andrupa doma par kultūras aktivitātēm, kas „skaŗ plašāku trimdas sabiedrības daļu un gūst atbalsi arī dzimtenē” (24.). Mums jābūt balsij, ne atbalsij savā tautā.

Un te esam nonākuši pie jautājuma par t.s. nacionālkomūnismu. Andrups mani tendenciozi citē (24.) no JG 52. numura 39. lappuses, ka es runājot „par sava veida legalitātes atzīšanu Latvijas okupantiem”. Izklausās, ka es tā kaut ko būtu ieteicis par vēlamu. JG rakstā esmu gan runājis par bailēm, ka dažas cīņas metodes (ko apzīmēju par „partizānu” metodēm) varētu nozīmēt it kā ienaidnieka „‘legalitātes’” nostiprināšanu. Šo domu risinājumu nobeidzu ar teikumu, ka „sava veida ‘legalitāti’ mēs ienaidniekam jau esam pieļāvuši un sava veida ‘koeksistenci’ atļāvušies, jo tikai ar padomju iestāžu atļauju var notikt vēstuļu un sainīšu apmaiņa vai viesošanās Latvijā...” Andrups atkal liekas jaucam divi dažādas lietas: juridisku legalitāti – kuŗas atzīšana man ne prātā nenāk – un faktiskā stāvokļa pieņemšanu, kam nav jānozīmē un ko neuztveŗu par samierināšanos ar šo stāvokli. Vai nu mums patīk vai ne, stāvoklis Latvijā ir paradoksāls; tie, kas mūsu tautu grib iznicināt, sagādā tai arī zināmas iespējas pretoties iznīcināšanai. Es nedomāju, ka te kļūdos, iedomājoties Padomju Savienības sistēmu līdzīgu rietumvalstu sistēmai (36f.). Tautas vairākuma brīvai gribai Padomju Savienībā nav iespējas izpausties. Bet tas nenozīmē, ka komūnistu partija un valsts aparatūra tautas gribu neņemtu vērā.

Padomju Latvijā tikpat neiespējami sadalīt visus iedzīvotājus divās skaidrās grupās: „apspiedējs” un „tauta”, kā to nav iespējams darīt šeit trimdā. Un ja to vēl var darīt tai vecuma grupā, kas kādreiz pazina brīvo Latviju, tad to jau daudz grūtāk darīt grupā, kas brīvību pazīst tikai no nostāstiem. Kas, piemēram, ir Ojārs Vācietis, Arvīds Skalbe, Ārija Elksne, Imants Ziedonis? Viņu dzejas tauta izpērk pāris dienās, bet, lai šīs dzejas pie tautas tiktu, tām jāiet cauri oficiālai aparatūrai. Berklāva gadījumu var tulkot divējādi: kā to dara Andrups – tajā saskatot neiespējamību izveidoties nacionālkomūnismam – vai arī tieši kā pierādījumu pretējam.

Kad runājam par apstākļiem apspiestajā Latvijā, mēs kļūstam šabloniski, identificējot „komūnismu” ar „pārkrievināšanu” un „komūnistu” ar „pārkrievinātāju”. Ja pirmajam vienādojumam var pievienoties, otru var tikai daļēji pieņemt. Andrups kritizē manu domu, ka, lai stiprinātu latviešu tautas pretestību pret pārkrievošanu, varētu rasties vajadzība nodibināt sava veida „dialogu” ar jauniem latviešiem, kas ir komūnistiski noskaņoti. Tai pretī viņš liek J. Simsona vērojumus: „Mūsu jaunajā paaudzē netrūkst kvēlu, dziļi pārliecinātu nacionālistu... Maskavai akli paklausīgu vergu ... ir gauži maz. Tādi ir vienīgi nedaudzi karjeristi un šādu vai tādu iemeslu dēļ čekas kalpībā nonākuši ļaudis.” Es nevaru saskatīt te pretrunu, ja vien Andrups a priori nepieņem, ka komūnists nevar būt nacionāli pārliecināts cilvēks, bet tikai Maskavas kalps. Diemžēl, taisni šeit mums ir par maz datu, jo neesam centušies tautas noskaņojumu Latvijā – cik nu tas mums pieejams – šādā veidā apskatīt, mēģinot noskaidrot ne tikai to, ko mēs vēlamies uzzināt par tautas pretestību pret apspiedējiem, bet arī tās nianses, kas mums varbūt reizēm ir prātā neienāk, vai kam neļaujam prātā ienākt. Tikai izprotot latviešu tautas stāvokli Latvijā pilnīgi no turienes viedokļa un ne caur mūsu bieži vien kategoriskajiem aizspriedumiem skatoties, mēs varēsim arī pilnīgi izlietot visas savas polītiskās darbības iespējas Latvijā. No mūsu puses tas, protams, prasa lielu uzmanību, jo mūsu interesēs nevar būt atbalstīt tos spēkus, kas veicina latviešu tautas iznīcināšanu. Bet mūsu interesēs ir atbalstīt visus tos spēkus, kas latviešu tautu tur kopā, pat ja šie spēki mums ideoloģiski nav pieņemami un mēs tos nekad nevarētu pieņemt par neatkarīgās latviešu tautas likteņu noteicējiem.

Tikai atmetot Andrupa ieteikto modeli, kuŗš sastāv no aktīvas komūnistu partijas apspiedējas lomā un latviešu tautas masas, kas samērā pasīvi pretojas šai apspiešanai, varam cerēt uz efektīvas polītiskas darbības attīstīšanu Latvijā. Mums ir jāizveido jauns modelis: dinamiska spēku mijiedirbe starp ideoloģiski komūnistiskām, ideoloģiski nekomūnistiskām vai pat pretkomūnistiskām, nacionāli krieviskām un nacionāli latviskām tendencēm. Tikai tad, ja pareizi sapratīsim šo dinamiku, varēsim iekļauties latviešu tautas eksistences cīņā un sekmīgi piepildīt paši savu misiju.