Jaunā Gaita nr. 59, 1966

 

Я иду по улице, по тихому уютному бульвару, нащупываю в кармане тетрадь и думаю о том, что я написал. Я думаю, что написанное мною могло быть написано любым другим человеком моего поколения, моей судьбы, так же, как и я любящим эту проклятую, эту прекрасную страну. Я судил о ней и о ее людях, и о себе самом лучше и хуже, чем следовало бы судить. Но кто упрекнет меня за это?

Я иду и говорю себе: «Это — твой мир, твоя жизнь, и ты — клетка, частица ее. Ты не должен позволять запугать себя. Ты должен сам за себя отвечать, и этим — ты в ответе за других.» И негромким гулом неосознанного согласия, удивленного одобрения отвечают мне бесконечные улицы и площади, набережные и деревья, дремлющие пароходы домов, гигантским караваном плывущие в неизвестность.

Это — говорит Москва. 1961.

 

 

Rolfs Ekmanis

Par literātūrkontrabandistiem

 

Rādies, rādies, jaunā saule!

                     Rainis, „Ave, Sol!”

 

Nav vairs noslēpums, ka tā sauktās sociālistiskās nometnes zemēs pēdējo desmit gadu laikā izveidojusies plaša, daudzveidīga pagrīdes literātūra ar visai ievērojamu rezonanci. Lai gan šīs valstis bruņotas ar efektīvu cenzūras aparātu, paklausīgām tiesām un rūdītiem režīma tiesnešiem, cietumiem un citiem piespiedu līdzekļiem, oficiālajos izdevumos nepublicējamu dzeju, romānu, lugu, eseju manuskripti − vai nu rokrakstā, vai arī novilkti uz hektogrāfa − nereti sasnieguši ievērojamu tirāžu rakstniecības cienītāju, sevišķi intelliģences un studējošo aprindās, Īso žanru darbus, ievērojot visstingrāko konspirāciju, daudzi iemācās no galvas tālākai izplatīšanai. Protams, nelegālās literātūras savākšana un pētīšana saistīta ar lielām grūtībām, un bieži dažādu iemeslu dēļ pagrīdes izdevumi pazūd. Jau kopš vairākiem gadiem rūpīgi organizēta kontrabandas sistēma spējusi nodrošināt vismaz šādu izdevumu vienas niecīgas daļas nogādāšanu Rietumos, galvenokārt caur Poliju, kur šo jaunāko literātūru glābj dažādi polītisko emigrantu žurnāli, kuŗu redaktori interesējas par katru iezīmi savu zemju kultūras dzīvē.

Sansācionālākos darbus labprāt tulko un izdod angļu, franču, itāliešu, zviedru, spāņu, japāņu un citās valodās. Nereti izdevēji, recenzenti un citi apcerētāji maksā meslus aukstā kaŗa molocham, uzsveŗot polītisko nozīmi un atstājot novārtā aistētisko vērtību, bet tas nebūt nenozīmē, ka pagrīdē nebūtu radušies ievērojami mākslas darbi. Protams, vairumā tā ir pretpadomju pagrīdes cīņas literātūra, kas ietver sevī spēcīgu sociālu aicinājumu, ironiju, satiru un pat atklātus sacelšanās saukļus pret despotisko režīmu. Krievu jauno literātu nelegāli stencilētajā izdevumā Fēniks (skat. Graņi, No. 52, 1962) gandrīz vai visi līdzstrādnieki (vairākiem no viņiem pavāja arodnieciska izglītība) izrāda vēlēšanos iekļauties ar spalvu pagrīdes cīņā. Kādā vārsmā par padomju režīmu kā sabiedrības interešu nodevēju lasām šādas „kaujinieciskas” rindas:

Celties!
Ak, sacelšanās purpura asinis!
Uz priekšu, lai grautu
Valsts satrūdējušo serdi!
Sacelieties visi kā viens!
Bez kavēšanās!
Jau šonakt!

Atsevišķā grupā var iedalīt pagrīdes sacerējumus ar antikomūnistisku zemtekstu, darbus, kas formāli varētu likties pilnīgi apolītiski, bet kuŗus pašos pamatos caurstrāvo spēcīgs pretpadomju patoss. Ir arī daudz „apokritisku” gara ražojumu ar pilnīgi apolītisku raksturu un bez jebkāda sociāla skanējuma.

Neviens neapstrīdēs, ka kopš piecdesmito gadu vidus dzīves apstākļi „sociālistiskās zemēs” relatīvi uzlabojušies. Rakstnieka profesija tomēr vēl gandrīz tikpat bīstama kā pirms Staļina nāves. Vēl joprojām Dāmokla zobens karājas virs literātu galvām un dažkārt notrūkst. Skaidrs, ka tiklīdz slepeni rakstīto manuskriptu autori kļūst zināmi varas iestādēm, viņiem paredzamas nebaltas dienas, un inkvizīcijai par upuri kritusi jau vesela plejada izcilu rakstnieku un domātāju.

 

 

Pasternaks un Džilass

Labi zināmi ir notikumi sakarā ar Borisa Pasternaka romānu Doktors Živago un Milovana Džilasa (Djilas) grāmatām Jaunā šķira un Sarunas ar Staļinu. Kad Pasternaka romāna manuskripts nonāca Itālijā, padomju diplomāti darīja, ko mācēdami, lai to atgūtu. Bet Milānas izdevēja seņora Feltrinelli nepiekāpības dēļ grāmata parādījās italiski 1957. g. rudenī, piedzīvoja vienu izdevumu pēc otra, un dažu mēnešu laikā tika pārtulkota vai visās Eiropas valodās. Pāvila Klāna latviešu valodas tulkojumu izdeva Imantas apgāds Kopenhāgenā (1959). Izcilajam krievu dzejniekam, ko bieži vērtē augstāk par Bloku, Jeseņinu un Majakovski, 1958. g. oktobrī piešķīra Nobela prēmiju par „ievērojamu devumu kā mūsu laikmeta lirikā, tā lielās krievu vēstītājas daiļprōzas tradiciju laukā”. Oficiālās aprindās šāda goda parādīšana rakstniekam, kas sevi uzskatīja par „iekšēju emigrantu” vai „trimdinieku paša zemē”, radīja vētrainu reakciju, kam sekoja anatema − Chruščovs aizliedza prēmiju pieņemt, jo tas neesot nekas cits kā „naidīgs akts pret Padomju Savienību” (interesanta detaļa: arī Hitlers ar īpašu dekrētu aizliedza vāciešiem „uz mūžīgiem laikiem” pieņemt Nobela prēmiju). Pasternaku izslēdza no Rakstnieku savienības un atņēma padomju rakstnieka nosaukumu. Lielākajos centros sasauca speciālus mītiņus, kur rakstnieku nosodīja par „nodevēju” un „dekadentisku formālistu”, bet viņa romānu pasludināja par „reakcionāru kricelējumu”, „nekaunīgu un ļaundabīgu faļšivku”, kas naida pilna pret sociālismu. Izņemot dažus tuvākos paziņas un Novij mir redakcijas locekļus, kam Pasternaks bija nosūtījis manuskriptu cerību pilnajās „atkušņa” dienās, neviens, protams, netika romānu lasījis. Tas nebija par šķērsli „sašutušu padomju cilvēku vēstulēm”, kas parādījās lielos vairumos visu piecpadsmit republiku laikrakstos. Ar gandarījumu jāatzīst, ka Latvijas literāti visumā izturējās atturīgi, bet arī šeit literātūrpolītikāņi organizēja sanāksmes, kur pieprasīja, lai visi klātesošie nolādētu romānu, ko tie nebija redzējuši pat no ārpuses, par „buržuāziskās propagandas ieroci”. Un viss tas tādēļ, ka Doktorā Živago daudz vairāk patiesības nekā tūkstošos sociālistisko reālistu gara ražojumu. 1958. g. 29. oktobrī Padomju Latvijas Rakstnieku savienības valde sasauca atklātu sapulci, lai pārspriestu „PSRS Rakstnieku savienības bijušā biedra B. Pasternaka rīcību, kas nav savienojama ar padomju rakstnieka nosaukumu”. Raksturīgi, ka visdedzīgākie uzbrukumi nāca no sava laika cietpaurainākiem staļinistiem un Herostrata slavu ieguvušiem socreālistiem Bērces, Sakses, Vanaga, Griguļa, Grīvas, Krauliņa, Talča − kas nepiekusdami „lielā vienprātībā” nosodīja Pasternaka „nelietīgo nodevību pret padomju valsti un padomju tautu, pret sociālismu, mieru un progresu, par ko viņš atalgojumā saņēmis Nobela prēmiju aukstā kaŗa kurināšanas interesēs.” (Literātūra un Māksla, 1. XI. 1958). Interesanti atzīmēt, ka Grigulis divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā kā iesācējs dzejnieks uzskatīja Pasternaku par savu autoritāti.

Kādreizējo Dienvidslāvijas viceprezidentu un Tito tuvāko draugu Milovanu Džilasu apcietināja uz četrpadsmit mēnešiem kā „buntavnieku”, pēc tam kad 1957. gadā Ņujorkā publicēja viņa grāmatu Jaunā šķira (The New Class). Šajā slepeni izsūtītajā grāmatā Džilass noraida komūnistu demagogu apgalvojumus par sociālu līdztiesību padomju orbitas zemēs un ar ļoti spēcīgiem argumentiem pierāda, ka pēc kapitālisma sakāves komūnisms neizbēgami rada jaunu ekspluatātoru šķiru, jaunu privileģētu virsslāni tiem pašiem darbaļaudīm, ko tas solījās atbrīvot. 1962. gadā Rietumos iespieda vēl vienu viņa manuskriptu Sarunas ar Staļinu (Conversations With Stalin),kur Džilass ne tikai atstāsta savas atmiņas un iespaidus par tikšanos ar padomju diktatoru laikā starp 1944. un 1948. gadu, bet apsūdz padomju komūnismu jeb pseudo-sociālismu pašā būtībā, tādējādi izpaužot „valsts noslēpumus”, par ko viņam piesprieda deviņus gadus ieslodzījuma.

 

 

Slava bez dižuma

Līdzīgas vajāšanas pēdējā laikā notikušas arī Polijā. 1963. gadā arestēja cienījamo sirmo rakstnieku Džerziju Kornacki, nepatiesi apvainojot par anonīmu vēstuļu sūtīšanu svarīgām valdības personām; patiesībā režīmam nebija pa prātam viņa atklātā valodā rakstītā dienasgrāmata, kuŗas fragmentus nolasīja vairākās rakstnieku sanāksmēs. 1965. g. jūlijā uz apsūdzēto sola nokļuva trīs ievērojami poļu rakstnieki − Jans Grzedzinskis, Staņislavs Mackevičs un Jans Millers. Septiņdesmit gadu pārsniegušo Grzedzinski, kas starpkaŗu laikā bija kāda visai izplatīta poļu polītikai veltīta žurnāla pazīstams redaktors un kreisā spārna Piļsudska atbalstītājs, inkriminēja vienīgi tālab, ka privātā vēstulē paziņai Marokā viņš lūdzis pasveicināt kādu Džerziju. Viņu apsūdzēja uz kriminālkōdeka 15. panta pamata par „tautas republikas nopulgošanu”, jo pēc policijas domām minētais Džerzijs nevarot būt neviens cits kā Džerzijs Gidroičs (Jerzy Giedroyc), kas vada Parīzes poļu rakstnieku grupu (Institut Literacki) un izdod visā pasaulē cienīto poļu emigrantu mēnešrakstu Kultura un kam ievērojama nozīme pagrīdes autoru materiālu piegādāšanā. Pārējie divi noziegušies ar to, ka rakstījuši „pretvalstiskus” rakstus „kapitālistiem”. Mackevičs, kas publicējis vairākas esejas ar pseudonimu Gaston de Cerizay minētajā žurnālā Kultura, līdzīgi Džilasam pauž domas, ka tieši strādnieku šķira visvairāk cieš „cīņā par sociālistiskā ideāla realizēšanu.” Darbaļaudis netic vilinošajiem, bet maldinātājiem solījumiem un saukļiem un izprot, ka strādnieku pilnīgā ekonomiskā atkarība no ražošanas līdzekļu īpašnieka − šinī gadījumā valsts − pārvērš algoto darbu par algotu verdzību. Tādēļ arī viņi visnaidīgākie pret režīmu un viskaislīgāk ienīst vārdu „sociālisms”. Mackevičs tai pašā laikā uzsveŗ, ka viņiem diemžēl nav nekādas sajēgas par Rietumeiropas demokratisko sociālismu, bet gan tikai par pseudosociālismu „tautu demokratijās” un Padomju Savienībā. Autors arī neatturas kritizēt Rietumvalstis („Anglija mūs pārdeva ļoti cienīgā veidā Staļinam”). Milleru, kas arī jau pārsniedzis septiņdesmit un visu mūžu skaitījis sevi par tā dēvēto „kreiso liberāli”, tāpat apsūdzēja par „neslavas celšanu tautas republikai”. Savus iztirzājumus, galvenokārt par dzīvi Gomulkas Polijā, viņš sūtījis Londonas poļu izdevumam Wiadomsci (Ziņas), kur publicējies ar nom de plume Niemira. Jau pirms tam Milleram bija jāstājas Polijas Rakstnieku savienības valdes priekšā, jo kādā sanāksmē režīma galma rakstnieka J. Ivaskieviča memuārus Slava un dižums viņš sarkastiski nosaucis par Slavu bez dižuma. Varšavas varasvīri tomēr nevienu no šiem 15. panta pārkāpējiem neieslodzīja cietumā (Milleru sodīja ar pensijas atņemšanu). Poļu liberālisms, kāds tas mūsu atmiņā no 1956. un 1957. gada − kad Slavomiram Mrozekam atļāva izdot asas polītiskas satīras, kad Varšavā iespieda emigrantu eksistenciālistiskā dramaturga Vitolda Gombroviča darbus, kad žurnāls Po Prostu atklāti un objektīvi rakstīja par lielo austrumu kaimiņu − sešdesmito gadu vidū pārvērtās par diezgan bēdīgu mītu.

 

 

L’Affair Mihajlo Mihajlov

Dienvidslāvijā par „džilasismu” 1965. g. martā apcietināja Zagrebas universitātes mācības spēku slavu literātūrā 31 gadu veco Mihajlo Mihajlovu. Viņa noziegums − ceļojuma iespaidu attēlojums divi daļās Maskavas vasara 1964, ko janvāra un februāra burtnīcās iespieda Belgrades literārais žurnāls Delo. Pēc tam, kad publicētais raksts izraisīja asus padomju valdības protestus, attiecīgās Delo burtnīcas ne tikai apķīlāja, bet Tito personiski vērsās pret literāro ceļojuma piezīmju autoru no tālās provinces Adrijas jūŗas krastā kā pret reakcionāru, kam bez vilcināšanās jāatbild par likuma pārkāpšanu. Belgrades nedēļas laikraksts Nin apsūdzēja Mihajlovu pat par „baltgvardisku un pretkomūnistisku ideju izplatīšanu”, un tāpēc viņš tika nekavējoties padzīts no Zagrebas universitātes. Tiesas procesā Zadarā valsts prokurors pieprasīja piespriest Mihajlovam cietumsodu uz deviņiem mēnešiem, ko pēdējais pārsūdzēja augstākā instancē. Zadaras apgabaltiesas spriedumu − pa daļai pasaules domas ietekmē − atcēla Kroātijas Augstākās tiesas palātā, nolemjot, ka „Mihajlovs publicējot Maskavas vasaru, nav pastrādājis noziegumu”. Viņam gan piesprieda divus gadus ar nosacījumu par savas apceres trešās daļas manuskripta nosūtīšanu uz ārzemēm, kur to vispirms iespieda italiešu presē.

 

 

Arbitri un kāpostgalvas

Mihajlova apcere nav ne baltgvardiska, ne antikomūnistiska. Gluži otrādi − autors min daudzus uzlabojumus „no augšas” un skaidri parāda, ka Staļina laiku dziļa Bērtuļa nakts nomainīta ar rīta krēslu, kaut arī pablāvu. Uzrakstītas saistošā valodā, ceļojuma piezīmes ir pārdroši atklātas, objektīvas, vietām varbūt panaīvas. Visskaidrāk autors izsaka tā laika jūtas Padomju Savienības literārajā pasaulē, tai pašā laikā rādot padomju ikdienas dzīves iekrāsojumu. Maskavā Mihajlovs centās satikt pēc iespējas vairāk padomju intelliģentu, un laba daļa no viņiem, cik var spriest, izteica savus uzskatus visai atklāti, dodot labu ieskatu ne tikai krievu, bet arī padomju nekrievu rakstnieku domu un tēlu pasaulē. Vairums apzinās, ka kultūrai jātop atkal cilvēciskai. Tomēr vēl joprojām norisinās asa cīņa starp neostaļinistisko veco raugu un progresīvo rakstnieku liberālajām tendencēm. Pēc daždažādiem līkločiem 1964. g. vasarā literāti cerēja uz „lielo un galīgo” literātūras un mākslas atraisīšanos no „visām dogmatiskā marksisma važām”. Pazīstami un pat vairāki oficiāli sumināti rakstnieki cerīgi runāja par 1956. gada atgriešanos literātūrā un par dziņām pēc labākas, brīvākas dzīves vispār. Vairākos gadījumos pat visstūrgalvīgākie socreālisma apoloģēti pārsviedušies pretējā liberāļu nometnē. Kad 1963. gadā Ļiteraturnajas gazetas „oficiālais superarbitrs” biedrs Dimšics asi vērsās pret kāda rehabilitēta formālistiskās skolas pārstāvja darbu, gandrīz vai visi ievērojamākie padomju literātūrkritiķi, to skaitā Asmus, Percovs, Sklovskis, Krapčenko, Vasiļevskaja, Mjasņikovs un pat socreālisma fetišists V.V. Jermilovs, sirdīgi nostājās pret kritizētāju. Citi pavisam atklāti zobojās par dažādām parādībām mākslas laukā. „Jums jāzina,” teicis Erenburgs, „ka visi mūsu grāmatu izdevēji ir liekuļi. Ja daiļliterātūrā noklusēs fiziskas mīlestības eksistenci, padomju cilvēks patiešām sāks ticēt, ka bērnus dzemdē nevis sievietes, bet tos atrod kāpostgalvās.” Padomju apgādi un izdevniecības, kā zināms, ir cieši valsts kontrolētas. Par tagad malā nobīdīto Chruščovu Erenburgs šķelmīgi smīnēdams pastāstījis, ka partijas pirmais sekretārs pirmo reizi savā mūžā kailu sievieti ieraudzījis Maskavas Manēžas mākslas izstādē 1962. g. rudenī. Viņš bijis tik uzbudināts, ka pieteicis kaŗu tā sauktiem modernistu gleznotājiem un tēlniekiem, nosaucot viņus par pederastiem un piesolot tos iespundēt cietumā uz desmit gadiem. Vladimirs Dudincevs, kuŗa vārds joprojām simbolizē 1956. gadu (to bieži apzīmē par „protesta gadu”, „ideoloģiskās revolūcijas” gadu un „brīvības intervallu”), lepni stāstījis, ka pavisam sveši cilvēki Maskavas autobusos un pazemī slepeni, acis neskatīdamies, spieduši viņam roku, tādā veidā izsakot savu pateicību par ķecerīgo romānu Cilvēks nedzīvo no maizes vien (Ņe hļebom jedinim).

 

 

Daiļliterātūru vai socreālismu ?

Liekas, ka pats termins „sociālistiskais reālisms” zaudējis savu nozīmi kā rakstnieku, tā lasītāju acīs. Turklāt rodas iespaids, ka šī izbazūnētā radošā metožu metode, kas balstoties uz marksistiski ļeņinisko pasaules uzskatu, nekad nav bijusi īsti nostiprinājusies. Tagad daudziem literātiem šķiet, ka dabisks solis būtu pamest socreālismu, lai atgrieztos pie kritiskā reālisma, un ne tikai reālisma vien. Arvien lielāku atzinību literātu aprindās iegūst šī gadsimta krievu ornamentālisti, akmeisti, futūristi, konstruktīvisti, formālisti un citu aizliegtu literāru novirzienu pārstāvji. Kopš XX partijas kongresa lēmumiem par tā dēvētā personības kulta seku likvidēšanu daļēji rehabilitēti tādi trīsdesmitos gados likvidēti „tautas ienaidnieki” kā Kavalērijas (Konarmija) un Odesas stāstu (Odesskije rasskazi) autors Īsāks Babeļs (1894-1938?), Boriss Pilņaks (1894-1937?), kas padarīja nemirstīgus dažādus pilsoņu kaŗa epizodus savos romānos un stāstos, stūrgalvīgais individuālists Osips Mandeļštams (1892-1937?), ko nomocīja koncentrācijas nometnē netālu no Vladivoštokas par Staļinam veltītu un ne visai glaimojošu epigrammu, un pat akmeistu literārā novirziena celmlauzis Nikolajs Gumiļovs (1861-1921). Šo dēkaino Sorbonnas absolventu, ko daudzi nopietni literātūrkritiķi uzskata par divdesmitā gadsimta sākuma krievu dzejas lepnumu, nošāva 1921. gadā par kontrrevolucionāru sazvērestību, lai gan iejaucās Gorkijs, kas, nepiekrizdams šāda cilvēka gara aplaupīšanai un nokaušanai, mēģināja viņu glābt no Petrogradas čekas inkvizītoru nagiem. Rehabilitēta arī daļa to nedaudzo literātu, kam laimējies palikt dzīviem un kas bija pazuduši no literātūras turpat vai četrdesmit gadu. Formālistu literātūrzinātniekam M.M. Bahtinam 1963. gadā atļāva publicēt grāmatu Dostojevska poētikas problēmas (Probļemi poetiki Dostojevskogo), kur vispusīgi izgaismots Dostojevska literārās daiļrades process, šī grāmata ir kāda 1922. gadā izdota darba pār strādāts un papildināts izdevums. Kā zināms, formālistiskais virziens mākslā un literātūrā noliedz idejiskā satura nozīmi un piešķir formai patstāvīgu nozīmi. Zinātņu Akadēmijas izdevniecība 1963. gadā izdeva arī zinātnieka un filozofa Jakova Golosovkera vērtīgo darbu Dostojevskis un Kants (tā ir viena no retajām grāmatām, kur nevar atrast pat vienu vienīgu ceremoniālo klanīšanos ne pret Marksu, ne Engelsu, ne Ļeņinu). Divdesmitos gados ļoti augstās domās par šo izcilo personību, kas koncentrācijas nometnē pavadījis „tikai piecus gadus” un, būdams antīkās un klasiskās dzejas entuziasts, tulkojis krievu mēlē gandrīz visus Pindara un „vācu grieķa” Hoelderlina darbus, bijis marksistu literātūrteōrētiķis un kādreizējais izglītības komisārs (no 1917. līdz 1929.g.) Anatolijs Lunačarskis. Daudzus gadus katorgas darbos Padomju Savienības ziemeļos pavadījis 1905. gadā dzimušais Leonīds Martinovs, ko uzskata par vienu no labākajiem mūsdienu krievu dzejniekiem. Šis vīrs skarbi pauž savus uzskatus un vēl tagad − vairākus gadus pēc visu „pārkāpumu” piedošanas − mēdzot sevi iepazīstināt ar vārdiem, kur bezbailīgi izteikta ironija: „Leonids Martinovs, Tautas ienaidnieks.” Kā redzams, dažu literātu ķecerīguma koeficients diezgan augsts. Jaunais avangarda dzejnieks Vozņesenskis runā par mākslai naidīgiem ārējiem apstākļiem un nemaz neslēpj, ka neapmierināts ar socreālismu, kas nodarot lielus zaudējumus garīgo vērtību frontē. Uz Mihajlova jautājumu, vai dzejnieks piederot pie komūnistu partijas, pēdējais zīmīgi atcirtis, ka jautātājs acīm redzot nepārzinot pārāk labi pēdējo gadu notikumus krievu literātūrā; kādā rakstnieku sanāksmē 1963. g. martā Vozņesenskis pauda šādu jau par leģendu kļuvušu apgalvojumu: „Nē, tāpat kā Majakovskis, nekad neesmu bijis komūnistu partijas biedrs!” Ļoti lielu interesi jaunās paaudzes literāti izrāda par Rietumu rakstniekiem un viņu daiļdarbiem. Tiesa, pēc personības kulta nosodīšanas daudzu līdz šim aizliegtu modernu rakstnieku gara ražojumi kļuvuši pieejami, un nereti viņu garīgās potences kļūst par „superfosfātu” (kā to teicis Skalbe) jaunās paaudzes krievu un nekrievu padomju rakstniekiem. Tā, piemēram, 1965. gadā Maskavā iznācis Rainera Marijas Rilkes lirikas krājums, izdevniecība „Progress” izdevusi Franča Kafkas darbu izlasi, kuŗā ietelp romāns Process, vairāki stāsti un miniatūras, bet žurnāls Inostrannaja ļiteratūra septembŗa numurā publicēja Parīzes avangarda teātra vadoņa Jonesko (Eugčne Ionesco) luga Degunradži. Izskatīgās un arī talantīgās dzejnieces Bellas Ahmaduļinas viskarstākā vēlēšanās ir pievērsties prozai un rakstīt tā, kā to darījis Marsels Prusts (Marcel Proust). Savā vasarnīcā Maskavas pievārtē, kur viņa mīt kopā ar viru − liberālo rakstnieku un filmu scenāristu Juriju Nagibinu (viņas pirmais vīrs bija Jevtušenko), Ahmaduļina goda vietā tur pirmo un vienīgo Prusta Pagājušo laiku atmiņu (Ą la recherche du temps perdu) krievu izdevumu, ko iespieda 1929. gadā četros sējumos (oriģinālizdevumā piecpadsmit sējumu) ar Lunačarska priekšvārdiem. Šis „superfosfāts” jau spējis iedarboties uz zināmu rakstnieku darbiem. Piemēram, vispusīgi apdāvinātā dzejdara E.Vinokurova stiliski pareizās, tīrās un akustiskās vārsmas atgādina vairāk franču simbolistus nekā krievu socreālistus. Vinokurovs aizstāv „mākslu mākslai”, un no Eiropas dzejniekiem par sev vistuvāko uzskata Arturu Ribō (Rimbaud), bet, runājot par saviem krievu literārajiem iedvesmētājiem, viņš vispirms min Tjutčevu, Pasternaku, Cvetajevu, Mandeļštamu un Zabolocki.

Bez minētajām koncesijām literātūras laukā apnicīgā socreālisma priekšnoteikumi vēl joprojām obligāti visiem monopolistiskās Rakstnieku savienības biedriem, un rakstnieki spiesti tur piederēt, lai baudītu mākslas darbinieku privilēģijas. Tajā pašā laikā socreālisma mācekļu stāvoklis visai neapskaužams, jo nereti pašu apzīmējumu „ sociālistiskais reālisms” asociē ar staļinismu, ždanovismu, obskurantismu etc. Pat tāds padomju literātūras dūzis kā romānists Leonids Ļeonovs sūdzas, ka literātūras funkcionāri pretojoties progresam, jauninājumiem, pārkārtojumiem un darot visu, lai tikai palēninātu kultūras liberalizācijas procesu. Kaut arī notikušas daudzas antistaļinistiskas tīrīšanas (čistkas), oficiāli vēl arvien plaši reklamē ne vienu vien „laķētāju” (lakirovšķiku). Turpinās arī denuncēšana, rīdīšana, apmelošana. Lasītāju publikai un literātiem vēl vienmēr terra incognita ir tādi visā pasaulē slaveni vārdi kā Džeimss Džoiss (James Joyce), T.S.Eliots, Virdžinija Vulfa (Virginia Woolf), Prusts (Proust), Henrijs Džeimss (Henry James), D.H.Lorenss (Lawrence), Šardēns (Teilhard de Chardin), C. Malaparte, Semjuels Bekets (Becket), Albērs Kāmī (Camus), Hermans Hesse, Georgs Lukačs (Lukįcs), Sigmunds Freuds, Ernsts Blochs, Erichs Fromms, Kāris Jaspers, Mārtiņš Heidegers un citi. Pat Bertolds Brechts nav pārņemts pilnīgi, jo esot „pārāk moderns” padomju skatuvei. Tāpat gandrīz nepiemin Andreju Beliju, Alekseju Remizovu, Jevgeņiju Zamjatinu un citus krievu vārda meistarus, kuŗu darbi ierakstīti padomju Index librorum prohibitorum. Interesanti atzīmēt, ka viens no slavenākajiem literātūrzinātniekiem Padomju Savienībā profesors Nikolajs K. Gudzijs ar lepnumu rādījis Mihajlovam vērtīgus un retus Remizova (viņš to savādā kārtā dēvējis par „krievu Kafku”), Belija un Zamjatina darbu izdevumus un personiskas vēstules. Liekas, ka pašreizējos apstākļos minētajiem literātiem maz cerību tikt rehabilitētiem, jo secreālistiem Rakstnieku savienības valdē būs grūti pievienoties, piemēra dēļ, Zamjatina uzskatiem, kas 1921. gadā pavisam ķecerīgi apgalvoja, ka „īsta literātūra pastāv tikai tur, kur to rada nevis piesardzīgi un paklausīgi funkcionāri, bet gan maniaki, eremīti, sapņotāji, dumpinieki un skeptiķi; ja rakstniekam nepieļauj būt nelojālam, ja viņam spaidu kārtā jābūt tik ortodoksālam kā katolim, ja viņam aizliegts šaustīt visu un visus, kā to varēja darīt Svifts, ja viņš nedrīkst dot smieklu pērienus ą la Anatols Franss, tad nekādā gadījumā neradīsies tāda literātūra, ko būtu vērts iegravēt uz bronzas plāksnēm, bet gan tikai makulatūra − avīzes, ko mēs lasām šodien, bet kuŗās jau rīt ievīstām ziepes.”

 

 

Okudžava un lagerņiki

Viens no dedzīgākajiem aicinātājiem pārvērtēt līdzšinējās vērtības ir armēņu un gruzīnu cilmes dzejnieks Bulats Okudžava. To viņš veic īpatnējā veidā − dziesmās, kuŗas ne tikai raksta, bet arī dzied un pavada uz ģitāras. Okudžava, cik spēdams, rīkojās pēc savas sirdsapziņas un ne pēc centra priekšnoteikumiem. Tādēļ arī viņa pantos, kur nereti dots mājiens, ka padomju dzīves jomas pilnas ar tīmekļiem un sārņiem, publika atrod savu jūtu un domu iemiesojumu un arī sava naida izpausmi pret visāda veida meliem un brutalitāti. Ar sajūsmu viņu piemin sevišķi jaunatne, kas raugās pēc jauniem apvāršņiem savā uniformētajā un pelēkajā dzīvē. Kaut arī dzejnieka vecāki bijuši kompartijas biedri trīsdesmitos gados, kad padomju reakcija sasniedza savu augstāko varmācības pakāpi, viņa tēvu likvidēja kā „japāņu spiegu”, bet māti Staļina asinstiesneši nosūtīja uz vienu no Sibīrijas „sieviešu nometnēm”, kur viņa pavadīja deviņpadsmit gadu. Okudžavas dziesmās ar viņam raksturīgo intonāciju un elpu uzmanības centrā nereti izvirzīts koncentrācijas nometņu temats, kas, protams, nav pa prātam Maskavas dižvīriem. Jau gadus sešus septiņus jaunais dzejnieks ilgojas iepazīties ar valstīm ārpus Padomju Savienības, bet savu ilgoto mērķi viņam nav izdevies īstenot, jo pat uz Polijas un Čechoslovakijas kultūras organizāciju ielūgumiem Padomju Rakstnieku savienības administratori vienmēr pasteidzas atbildēt, ka Okudžava esot pārāk aizņemts. Nesen atcēla arī Jevtušenko plānoto ceļojumu uz Parīzi, jo dzejolī Vēstule Jeseņinam, kas cirkulējot apkārt mašīnrakstā, viņš vērsies pret komjaunatnes priekšnieku kā „sārtvaidzīti”, kas „mums, dzejniekiem, ar dūri draudēt protas un mūsu domas grib kā vasku mīcīt un tad pēc sava prāta locīt.” Varas iestādes savukārt mēģina pielocīt Jevtušenko; pēc ziņu aģentūras TASS ziņām viņš uz kādu laiku iestājies padomju armijā.

Ne tikai Okudžava, bet literārās aprindas vispār izrāda tendenci arvien vairāk pievērsties koncentrācijas nometņu tematam. Prōzists Ļeonovs domā, ka šis „svarīgais temats” neiziešot „no modes” literātūrā vēl gadus astoņdesmit. Padomju presē turpretī arvien retāk parādoties raksti par Hitlera koncentrācijas nometnēm, jo lasītāji tās mēdzot salīdzināt ar līdzīgām padomju iekārtām terroristiskās Staļina diktāturās laikā. Mihajlovs atgādina, ka pirmās „nāves nometnes” iekārtojuši krievi, nevis vācieši. Jau 1921. gadā Archangeļskas apkārtnē uzcēla Kolmogoras nāves nometni, kas daudzus gadus darbojās ar panākumiem, aprijot tūkstošiem nepaklausīgu elementu. Nevarot noklusēt to, ka „arī veselu tautu iznicināšanā Hitleram nepieder pirmtiesības, bet gan Staļinam.” Tādi ir fakti, un fakti ir stūrgalvīga lieta.

Pie nelegālās literātūras pieskaitāma arī ļoti bagātīgā pretpadomju folklora, ko koncentrācijas nometņu ellē radīja „lagerņiki” daudzās valodās, to skaitā arī latviešu. Tā lielāko tiesu ir satīriskas dabas − ciniskas parodijas, komiskas, sentimentālas, banālas un nereti izmisuma pilnas dziesmiņas, asi polītiski anekdoti un tamlīdzīgi. Daudzu dziesmu dziļais un patiesais humānisms parāda dramatiski to traģisko, kas mīt pazemotajos un apspiestajos. Kad kolonnas devās uz sūro darba dienu nepārredzamajos taigas vai tundras plašumos, notiesātie bieži vien skandēja asi satīriskas dziesmas par Kremļa brīvības frāzēm, tādējādi neļaujot sevi pārvērst pilnīgi beztiesīgos kustoņos. Viens šādas folkloras piemērs stāsta par to, kā katorgas važās saistītajiem pa skaļruņiem diendienā apgalvoja, ka drīzumā padomju pilsoņi sasniegšot laimes kalngalus, ka vispasaules darbaļaužu tēvzeme un pirmā sociālisma valsts esot visspēcīgākā, vismiermīlīgākā, visbrīvākā un vistaisnīgākā valsts pasaulē.

 

 

Arakčejevisms bez pārmaiņām

No Eiropas „sociālistiskām zemēm” arakčejevisms kultūras dzīvē visspilgtāk izpaužas taisni „pirmā sociālistiskā valstī.” Kaut arī rakstnieku apcietināšana še vēl joprojām nav izgājusi no modes, kā to pierāda nesenā Siņavska un Daniela arestēšana, visai iedarbīgs kļuvis cits spaidu instruments cīņā pret nepaklausīgiem literātiem − oficiāla pasludināšana par „vājprātīgiem” un ievietošana trako namos, ar kuŗiem pēdējos gados iepazinušies Jeseņins-Voļpins, Narica Narimovs, Tarsis, Brodskis un citi „literāri autsaideri”. Šāda apiešanās ar nerātniem „dvēseļu inženieriem” Krievijā, protams, nav nekas jauns. Jau pagājušā gadsimta trīsdesmitos gados krievu intellektuālistu un Puškina draugu Pjotru Čadajevu oficiālā dekrētā cars Nikolajs I klasificēja par „prātā jukušu”, noliedzot atstāt savas mītnes robežas. Par iemeslu tam bija viņa 1836.gadā publicētā Filozofiskā vēstule *** k-dzei (Filosofičeskoje pismo k g-že ***), kur negatīvi un pretrunā ar oficiālo līniju tika aprakstīti dažādi notikumi Krievijas vēsturē.

 

 

Kāpēc dzīvoju?

Pēc personības kulta izbeigšanās kā viens no pirmajiem „prātā jukušiem” literātiem oficiāli tika atzīts slavenā krievu liriķa Sergeja Jeseņina ārlaulības dēls matemātiķis A. Jeseņins-Voļpins (1949. gadā Maskavas universitātē viņš sekmīgi aizstāvēja kandidāta disertāciju). Viņa dzejoļi cirkulēja mašīnrakstā. Daļu Rietumos nonākušos manuskriptus 1962. gadā Prēgera (Praeger) izdevniecība Ņujorkā publicēja divvalodu sējumā ar nosaukumu Pāvasaŗa lapa (A Leaf of Spring). No literārā viedokļa viņa vārsmas vēl atrodas embrionālā stāvoklī, un tikai reti autoram izdevies savus ciešanu pilnos pārdzīvojumus un pieredzi cietumu karceros un Kazachstanas koncentrācijas nometnēs ietvert mākslinieciskā formā. Ņemot vērā konkrētos apstākļus, jāsecina, ka tās nav uz zemāka līmeņa kā režīma laķētāju „laikmetīgās vārsmas”. Ar savu spalvu Jeseņins-Voļpins apsūdz ne tikai nepieredzētās bestiālitātes autorus, bet pievēršas arī citiem tematiem, piemēram, alkoholismam, schizofreniķiem psīchiatriskās iestādēs, morfinistiem, kaŗam un tamlīdzīgi. Visi šie temati saistīti ar nāves motīvu. Rudzupuķi viņš, piemēram, salīdzina ar „krūmos gulošu noslepkavotu jaunavu”. Ar prieku viņš samīda ziedus, jo „sāpes ir man vienīgais zināmais skaistums.” Dzejolī Ai, pilsoņi, govis un buļļi autors sapņo par izkļūšanu no Padomju Savienības. Apzinādamies , ka nevienā zemē viņa „protesta saucieni” negūs atbalsi, gandarījumu sagādāšot tas, ka vismaz „manas pelnu atliekas netiks Krievzemei.” Jeseņina-Voļpina vārsmas, lai gan pārāk ciniskas, izplatījās un guva atzinību. Pat Chruščova uzraugs kultūras laukā L. Iljičovs vienā no savām runām 1962. g. decembrī saniknots un it kā neizpratnē citēja šādas dzejnieka rindas:

Kāpēc dzīvoju? Nezinu gan.
Taču ļoti apriebies viss
Zvēru midzenī Maskavā man.

Jeseņina-Voļpina spalvai pieder arī krājumā ievietotā eseja Brīvs filozofisks traktāts (Svobodnij filosofskij traktat),kur risināta īpatnēja un dažkārt grūti izprotamu, pretrunīgu un vienmēr skeptisku filozofisku domu gaita. Autors sludina kaut ko līdzīgu „brīvas personības” kultam, visai dogmatiski aizstāv plurālismu un, liekas, stipri ieinteresēts loģiskā pozitīvisma filozofijas virzienā. Tas viņu neattur no jūsmošanas par franču ideālistiskā filozofa Anrī Bergsona sludināto uzskatu, ka cilvēks varot atrisināt visu neapzināti, ka tas varot izzināt élan vital, ieskaitot pašus dziļākos daiļrades procesa sakņojumus, bez prāta darbības ar noslēpumainu, mistiska rakstura intuīciju. Viss tas, protams, pretrunā ar vēsturisko materiālismu, un psīchiatriskā slimnīca Jeseņinam-Voļpinam bija neizbēgama. To arī autors paredzēja. Manuskriptu viņš beidza šādiem vārdiem: „Pēc visu manu darbu apretūras un publicēšanas es vienā mierā − ja viņi uz to pastāvēs − došos uz cietumu, bet pārliecībā, ka viņiem nav sekmējies mani uzvarēt.” Autors acīm redzot velējās uzsvērt, ka pret īstiem cilvēkiem centrs ir nespēcīgs, ka apklusināt taisnības balsi nav iespējams.

Sešdesmito gadu sākumā Minchenē publicēja Michaila Narica-Narimova Neizdziedāto dziesmu. Šajā liriskajā protestā pret netaisnību un brutalitāti autors, kas nav rakstnieks, bet tēlnieks, dzied par baismīgo soļu klaudzoņu, par pusnakts klauvējienu pie durvīm, par apakšcilvēku-katordznieku miljoniem, izkaisītiem Padomju Savienības bezgalīgajos plašumos. „Atkušņa” laikā, kad sāka rādīties cerību saule, autors uzdrošinājās nosūtīt savas dziesmas manuskripta norakstu Chruščovam. Klāt pievienotajā vēstulē Narica lūdza dot viņam − „zemnieka dēlam un Staļina cietuma un darba nometņu upurim” − atļauju „runāt brīvi ar tautu”. Negatīvas atbildes gadījumā Narica lūdza atļauju izceļot uz ārzemēm. Par šo „netaktisko” lūgumu mākslinieks saņēma mācību − viņu bez kavēšanās ievietoja vājprātīgo namā. Līdzīgs liktenis piemeklējis apdāvināto padomju lauku dzīves tēlotāju Valentīnu Ovečkinu, no kuŗa iedvesmi guvuši arī latviešu prōzisti Ēvalds Vilks un Jezups Laganovskis.

 

Bērnu grāmatu autors Čukovskis pie Pasternaka kapa

 

Kas laimīgs Krievijā?

Viens no spilgtākiem ķeceru literātiem ir 1906. gadā dzimušais Valerijs Tarsis. Viņa grieķu izcelsmes tēvs miris padomju koncentrācijas nometnē. Pēc vēstures un filoloģijas studijām Tarsis iesāk savas literārās gaitas 1929. gadā un līdz 1937. gadam ir viens no izdevniecības Hudožestvennaja ļiteratura redaktoriem. 1935. gadā mēnešrakstā Novij mir iespiež viņa pirmo īsstāstu un 1938. gadā īsromānu Desdemona. Tarsis arī pārtulkojis krieviski vairāk nekā trīsdesmit ārzemju rakstnieku grāmatu. Otra pasaules kaŗa laikā viņš ir korespondents ar kapteiņa pakāpi. Pie Staļingradas Tarsi smagi ievaino, un viņam jāpavada slimnīcā vairāk nekā gads bez kustībām, ieģipsētam. Šeit viņš iepazīstas ar savu nākamo sievu latvieti Rozi Alksni, kuŗas tēva brāli − ģenerāli un pirmo padomju gaisa spēku virspavēlnieku Jēkabu Alksni − nošāva pēc Staļina pavēles 1937. g. tīrīšanās. Savas literārās karjeras sākumā Tarsis pārgalvīgi bija izteicis savus uzticības apliecinājumus marksisma − ļeņinisma-staļinisma idejām. Tad viņa uzskatos un daiļradē notiek ass lūzums − grāmatu un patstāvīgās domāšanas ietekmē Tarsis sāk arvien kritiskāk vērot padomju iekārtu un ideoloģiju, kas eventuāli noved viņu pie aktīvas pretpadomju kampaņas. No apmēram trīsdesmit dažāda gaŗuma darbiem viena trešā daļa sarakstīta piecdesmitos un sešdesmitos gados, šie daiļdarbi, kur viņš atklāti runā un aizstāv savus uzskatus, pieder pie tā sauktās „rakstāmgalda literātūras”; Padomju Savienībā tie nav nekad publicēti, jo galvenokārt tur ietelp satīriski, ar opozīcijas garu piesātināti staļinisma un padomju birokrātijas tēlojumi. Nevēlēdamies palikt anonīms un nebaidīdamies no konsekvencēm, daļu no saviem manuskriptiem Tarsis nogādājis aiz padomju robežām. Turklāt viņš teatrāli izstājās no komūnistu partijas, (kuŗā bija par biedru 23 gadus) un Padomju Rakstnieku savienības un, tāpat kā Narica-Narimovs, nosūtīja Chruščovam vēstuli, kur notēloja PSRS kā cilvēciskai dzīvei nepanesamu vietu un lūdza izsniegt vīzu izbraukšanai uz Itāliju. Atbildes vietā 1962. g. martā Tarsi sasaistīja divi sanitāru uzvalkos tērpušies KGB ierēdņi un aizveda uz Koščenko nervu klīniku. 1963. g. martā − domājams, vairāku Rietumu kultūras organizāciju un intelliģentu spiediena rezultātā (to starpā bija arī Bertrands Rassels) − Tarsi atbrīvoja. Lai gan rakstnieks vēl vienmēr publicēja savus darbus Rietumos, dīvainā kārtā pret viņu nekādas represijas nevērsa. Pagājušā gada beigās kādā intervijā zviedru laikraksta Dagens Nyheter korespondentam viņš pavisam atklāti teicis, ka uzskata sevi par krievu, bet ne par padomju pilsoni, jo „mana zeme ir cietums bez sienām.” Par padomju polītisko sistēmu viņš izsaucies: „Es vēlos to nojaukt, apgāzt, pret to protestēt!” Sensāciju sagādāja viņa ierašanās Londonā no Varšavas š.g. 8. februāri. Pēc dažām dienām aizmuguriski viņam atņēma padomju pavalstniecību un nolamāja oficiāli par nodevēju, kas „vajadzīgs Rietumos, lai no viņa mīkstajām smadzenēm varētu sūknēt laukā fašistiskus pretpadomju vēmekļus.” Londonā viņš ziņoja, ka apmēram 200 jauni krievu literāti rakstot dažādiem pagrīdes izdevumiem, no kuriem pazīstamākie Bumerangs, Fēniks, Laterna, Ļeņingrada, Sfinksa, Dienvidu SMOG, Urālu SMOG, SMOG Jaunatne, Zvans, Darbnīca, Kakls, Avant-garde u.c. Sevi Tarsis uzskata par „pretestības kustības vadītāju” literātūras frontē („Maskavas jaunajiem rakstniekiem es patīku, un viņi mani respektē”). Tarša daiļdarbiem nav augstas mākslinieciskas vērtības; tie visi slimo ar dažādām socreālisma literātūras kaitēm − tēlu atkārtošanos, kancelejisku valodu, bālasinību, illustrātīvismu, vienpusību. Pārāk iezīmīgā polemiskā rakstura dēļ Tarša proza tuvojas padomju socreālisma ražojumiem. Visos stāstos autors pārāk tieši cenšas modināt naidu pret ļaunumu, kas šinī gadījumā ir padomju režīms. Raksturīgi viņa maksimāli aktuālie temati, viņa gara orientācija un uzskati. Rietumos Tarsis izpelnījās ievērību vispirms kā rakstnieks ar Stāstu par zilo mušu (Skazaņije o siņej muhe), ko krievu valodā publicēja Frankfurtes žurnāls Graņi (No. 52, 1962). Tajā pašā gadā to izdeva apgāds „Collins” Londonā ar pseudonimu Ivans Valerijs, lai pasargātu autoru, kas gan bija kategoriski atteicies lietot nom de plume. Pēc tam atklātībā parādījās īsromāns Sarkans un melns (Krasnoje i čornoje, Posev apgāds, 1963),triloģija Jautrā dzīve (Veseļeņkaja žizņ, Graņi, No. 54 un 55, 1964) un Septītā palāta (Graņi, No. 57, 1965). Kops 1962. gada Tarsa darbi tulkoti apmēram desmit valodās.

Autobiografiskais Stāsts par zilo mušu pilns dažādām īpatnībām un neparastiem redzes viedokļiem. Autors acīm redzot cenšas spīdēt ar erudīciju un izglītību; viņš chaotiski piebārstījis stāstu ar pasaules lielāko garu prātulām, kas visas runā par labu brīvībai, personas patstāvībai. Literātūras klasiķos viņš atrod morālu balstu, protestējot pret cilvēka tiesību neievērošanu. Un patiešām, Stāstu par zilo mušu var salīdzināt ar Andrejeva un Gorkija „protesta literātūru” pirms 1905. gada. Autors vairākkārt uzsver, ka Padomju Savienībā māksliniekam nav radītāja brīvības un ka „katrs cilvēks, kas nevairās teikt patiesību, sevišķi, ja tas ir rakstnieks, tiek uzskatīts par tautas ienaidnieku.” Stāsta galvenais varonis ir gadu piecdesmit vecs profesors, kas gadiem slavinājis un nepārdomāti aizstāvējis režīmu. Tad viņa uzskatos notiek ass pagrieziens − viņš sāk visu skatīt citā gaismā un atklāti apsūdz komūnistu partiju par sociālisma ideālu piesmiešanu. Profesors zaudē darbu universitātē un pieņem darbu dzīvokļu pārvaldē, lai līdzīgi deviņpadsmitā gadsimta dzejniekam Nekrasovam uzzinātu, kas īsti ir laimīgs Krievijā. Pēc saskares ar simtiem cilvēku viņš atzīst, ka vairums pilsoņu nīst padomju birokrātiju ne mazāk kā viņš, bet, tāpat kā cara laikos, masas ir apātiskas. Vienīgo apmierinājumu profesors gūst no savas mīļākās, bet arī še viņam jāpiedzīvo vilšanās, jo pēdējā nejūt apmierinājumu kopdzīvē ar šo pārāk garīgo cilvēku. Vienaldzīga pret sabiedrības pilnveidošanu, viņa ieinteresēta vienīgi pikantās izjūtās, pārdzīvojumos un padzīvošanā „siltākā saulītē”. Sarkans un melns ir stāsts par autora alter ego, profesoru Abrikosovu. Ar visu sirdi viņš mīl savu skaisto, bet vienaldzīgo sievu, kas − tāpat kā dzīve − sola visu un nedod nekā, izņemot skaistas un tai pašā laikā smeldzīgas atmiņas, kuŗas pieviļ. Abrikosovs paliek par askētisku cilvēku, „pasaulīgās” lietas viņu sāk interesēt arvien mazāk, un viņš nolemj savu atlikušo dzīvi ziedot Stendala pētīšanai, ar ko viņš jūt ciešu gara radniecību. Pēc partijas prasībām lekcijās viņam jāpārliecina studenti, ka Stendals bijis dekadentisks buržujs un egoists. Bet klusībā, saritinājies savā alā, viņš raksta grāmatu par aistētikās un mīlestības jautājumiem, kaut arī apzinās, ka šāda satura darbs iznīcinās viņu partijas bonžu acis. Abrikosova sieva, juzdama, ka viņas drošībai var kaitēt vīra „bīstamās idejas”, nostājas pret viņu. Personiskā traģēdija izvēršas arvien dziļāka, un pēdīgi viņš noslīcinās. Stāstā iestarpināta asa kritika par padomju iekārtu un jo sevišķi Chrušcovu, kas notēlots kā „apaļš, ļumīgs vīrs ar noļukušām ausīm un gaļīgu degunu.”

Triloģijas Jautrā dzīve īstais žanrs ir asa polītiska satira. Daudzajos humoristiskajos epizodos Tarsis apzinīgi izsmej liekulību, rutīnu, tumsonību un visus tos, kam cilvēcība sveša. Stipri izkariķētais centrālais tēls Apostolovs kā fiziski, tā garīgi atgādina Chrušcovu. Pārējie tēli triviāli.

Valerijs Tasis

 

Septītā palāta uzrakstīta īsi pēc Tarša atbrīvošanas no apcietinājuma Koščenko psīchiatriskā slimnīcā, un manuskripts slepus nosūtīts uz Angliju 1964. gadā. Šis autobiogrāfiskais darbs tikai vietām literāri veiksmīgs un līdzinās vairāk dokumentāra apraksta žanram, sava veida polemikas rakstam, kur autors daudz asāk un kaislīgāk kā jebkur citur akcentē savu antikomūnistisko nostāju. Nereti, izteikdams naidu pret padomju režīmu, Tarsis atstāj novārtā novērojumus un aprakstus. Vienmēr par jaunu viņš apgalvo, ka Padomju Savienība ir totalitāra policijas valsts, kas ne ar ko neatšķiŗas no Hitlera fašistiskās Vācijas. Nevērojot daudzos pārsātinājumus, Septītā palāta ir vērtīgs sovjetoloģijas dokuments, kur, izmantojot paša pieredzes sniegto materiālu, autors atklāj skarbo patiesību. Viņš dod liecību par to, kā padomju valdība apietas ar dumpīgiem intellektuālistiem; kamēr Staļins ar viņiem izrēķinājās cietumu moku kambaros un dzeloņstiepļu iežogotajās Sibirijas un Vidusāzijas koncentrācijas nometnēs, Chruščovs, tā sakot, apstājās pusceļā, apmierinoties ar vājprātīgo namiem. Septīto palātu autors iecerējis kā pazīstamā Čechova stāsta Sestā palāta turpinājumu, lai pierādītu, ka tagad padomju apstākļos, kaut arī savādākā veidā, carisma polītika tiek turpināta − eksistē tāda pati varmācība, lopisks stulbums un neticama vardarbība kā Krievijas impērijā. Psīchiatrs Neževskis ironiski konstatē arī progresu: „Mēs esam panākuši 6. palātu; 7. palātā ir daudz lielākas ērtības.” Kā Čechovs, tā Tarsis tēlo šo nervu dziedniecības iestādi kā cietumu, bet ar vienu ievērojamu atšķirību − kamēr Čechova varonim cietums pastāv iedomās, Tarša darbā trako nams patiešām kalpo kā cietums. „Neževskis, protams, zināja, ka garā vājo slimnīcas lietoja par cietumiem. Viņš bija dziļi sašutis par šo oficiālo iestāžu valšķīgumu; tādējādi izrīkojoties, autoritārā vara varēja sludināt, ka polītiski ieslodzīto vairs nav. To vietā ir tikai vājprātīgie, kas tiek ārstēti.” Tarsis rāda objektīvi trako namā sastapto cilvēku atveidus, iedalīdams tos vairākās grupās. Viena no lielākajām grupām sastāv no ļaudīm, kas, nespēdami piemēroties padomju dzīvei, izteikuši vēlēšanos doties pašnāvībā. Kāda padomju diplomāta dēls pēc vairāku gadu pavadīšanas Itālijā ar garu un miesu nespēj justies piederīgs pie padomju uniformētās nebrīvības pasaules. Viņš kļūst par alkoholiķi, nesekmīgi mēģina sevi nonāvēt un pēdīgi nonāk Septītā palātā. Pie tā sauktiem „amerikāņiem” pieder tie, kam partijas rūpes vienaldzīgas, bet toties rūp viss, kas ir interesants un pievilcīgs aiz robežas. Dažādu iemeslu dēļ viņi mēģina nodibināt sakarus ar Rietumvalstīm. Viens pilsonis, lai gan koncentrācijas nometnē pavadījis sešus gadus, joprojām palicis par zvērinātu komūnistu, būdams pārliecināts, ka „kļūdas” radušās „ļaunprātīgu padomdevēju dēļ.” Pēc amnestijas viņam tomēr jāatzīst, ka padomju iekārtu korrupcija neglābjami saēdusi. Viņš kļūst par „amerikāni” un plāno šo iekārtu iznīcināt, bet viņa vēstule prezidentam Kenedijam ar lūgumu darīt kaut ko lietas labā nonāk slepenpolicijas rokās un pats rakstītājs trako namā. Ievērojamu grupu sastāda „anarchisti” un „nihilisti” − parasti jauni cilvēki, kas, nonākdami konfliktā ar pastāvošo dogmu, noliedz visu, kam sakars ar nežēlīgo un viltīgo padomju pasauli un dažkārt pat mēģina tai aktīvi kaitēt. No pārējo „garā vājo” personāžu vidus izceļas kāds universitātes vēstures lektors, kas pārāk aizrāvies ar Nīcšes un Solovjova filozofiskajiem uzskatiem. Arī divi viņa studenti nonāk šajā iestādē, jo par daudz „piesūkušies” nīcšisma un solovjovisma. Raksturīgi, ka viens no viņiem pa visam apmierināts, jo trako nams Padomju Savienībā esot vienīgā vieta, kur katrs bauda pilnīgu runas brīvību. Slimnīcu viņš atstāj ar neviltotu nožēlu: „Šeit neviens nespiež man darīt to, ko nevēlos; šeit pastāv iespēja satikties ar tik daudzām izcilām personībām!”

Līdzīgi kā Stāstā par zilo mušu un Sarkans un melns , centrālais tēls ir autora alter ego − piecdesmitgadīgs literāts Valentīns Almazovs, kas savas karjeras sākumā bijis „paklausīgs padomju rakstnieks”, bet pēc dvēseles krizes atmet ar roku padomju sofistikai un nolemj, ka pienācis laiks „paust patiesību” par nežēlīgo policejiskā despotisma nūjas disciplīnas režīmu. Komūnismu autors dēvē par „fašisma ārlaulības bērnu”. Vairākkārt viņš pasvītrā domu, kas vairumam lasītāju Rietumos liksies naiva un pat absurda − alternatīva ir tikai viena, proti, padomju necilajam režīmam jādod trieciens, kas totāli iznicina.

 

 

 

Pašam dziedāt savu dziesmu

Dzeja Padomju Savienībā sešdesmitos gados kļuvusi par „vadošo žanru”. Krievijā un arī nacionālajās malienēs parādījušies īsti dzejnieki, meklētāji, kas krasi atšķiŗas no „kārtīgajiem” tradicionālajiem perškaļiem. Krievu visjaunākā paaudze producējusi divus speciāli apdāvinātus dzejdarus − Andreju Vozņesenski (dz. 1935) un Josifu Brodski (1940). Kamēr Vozņesenskis, lai arī bieži kritizēts par novirzīšanos no nospraustās līnijas, Padomju Savienībā ir vispār atzīts dzejnieks, centrs vēl joprojām nav devis atļauju iespiest Brodska „karsti ķecerīgās” vārsmas. Dzejas entuziasti − to skaitā tādi ievērojami literāti kā Achmatova, Čukovskis, Maršaks, Tvardovskis, Vigdorovs, komponists Šostakovičs − iepazinās ar Brodska poēmām no privāti cirkulējušiem manuskriptiem un pieminēja viņu ar sajūsmu kā krievu rakstniecības rotu. Arī Rietumu kritiķos Brodskis modināja lielu ievērību. Labu priekšstatu par Brodska daiļradi dod 1965. gadā Vašingtonā-Ņujorkā izdotais 236 lappušu biezais dzeju krājums Dzejas un poēmas (Stihotvoreņija i poemi) ar Minchenes krievu literāta Georgija Stukova priekšvārdiem. Brodskis atšķiŗas no iepriekš minētajiem „ķeceriem” ne tikai ar savu darbu augsto literāro līmeni, bet pirmām kārtām ar savu psīcholoģisko distancēšanos pret polītiku, sociālisma celšanu, vēsturisko materiālismu etc. Nerunājot nemaz par kādu komūnistisku kaujinieciskumu dzejā, Brodskis pat izvairās lietot vārdu Ļeņingrada, tā vietā izmantojot vai nu Petrogradu vai Sv. Pēterburgu, vai arī siltuma pilno priekā revolūcijas sarunu valodā bieži lietoto Pīteri. Dzejnieks, liekas, uzskata mākslu par „tīro” daiļradi. Viņš ir galvenokārt liriķis, bet viņa liriskajiem dzejoļiem dažkārt piejaukts episks elements. Nereti viņš formulē lirisko pārdzīvojumu ar visai sarežģītu un pagrūti uzminamu filozofisku atziņu, kam piedevām piejaukta mistiska reliģiska ētika. Viņa dzejoļus varētu dēvēt par klusiem un cilvēciskiem. Raksturīgs piemērs ir ar augstu māksliniecisku prasmi, smalkumu un emocijām veidotā Elēģija Džonam Danam − angļu liriķim (John Donne), kas dzīvoja 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā. Katrā Brodska dzejolī nomanāmi sava stila elementi, sava intonācija. Atrodam tur it kā savdabīga maiguma un asas uztveres apvienojumu (varbūt tāpat kā Pasternaka dzejā tā ir slavu un semītu īpatnību sinteze). Gandrīz neiespējams runāt par dzejnieka „garīgiem priekštečiem”, par viņa literāro ģenealoģiju. Brodskis, liekas, labi iederētos „vienā maisā” ar Zabolocki, Mandeļštamu, Achmatovu un slaveno gleznotāju Šagalu (Chagall). Brodski sajūsmina Adāms Mickevičs un jau minētais Džons Dans. Viņš sniedzis šo dzejnieku augstvērtīgus tulkojumus krievu valodā. Arī Brodska spāņu, kubiešu un serbu poēmu atdzejojumi publicēti vairākās dzeju antoloģijās. Kā zināms, šādu izcilu apolītismu Padomju Savienībā uzskata par atraušanos no dzīves, kas kaitīgi ietekmējot proletariātu. Šķiet, tāpēc arī Brodskis vajāts jau kopš vairākiem gadiem. Pirmo reizi viņš nonāk KGB kārtībnieku rokās 1962. gadā, kad viņu arestē par saistībām ar kādu jaunatnes nelegālu „anarchistu-individuālistu” pulciņu. Brodski atbrīvoja, bet visi manuskripti, vēstules un dienasgrāmata tika apķīlāti. 1956. gadā rakstītajā dienasgrāmatā − tātad sešpadsmit gadu vecumā − padomju žandarmi atraduši „vairākus pretkomūnistiskus izteicienus”. 1963. g. 29.novembrī avīzē Večerņij Ļeņingrad parādījās denuncējošs raksts ar nosaukumu „Gandrīz literārs trans” (Okoloļiteraturnij truteņ). Šeit trīs partijas dižvīri (Ļerņers, Medvedevs, Ioņins) apvaino dzejnieku vai visos nāves grēkos. Pret tādu dīkdieni, plītniecisku izvirtuli, cinisku deģenerātu un, galvenais, parazītu (tuņejadec), kas, dzīvodams uz citu rēķina, rakstot pornogrāfiskus pretpadomju pantiņus, bez kavēšanās jāierosina tiesas process. Patiesībā smalkjūtīgais un kautrīgais Brodskis nedzeŗot, nesmēķējot, neciešot vulgāru valodu un reti redzams apgrozoties sabiedrībā, jo katru brīvu bridi cenšoties ziedot literātūrai. (Interesanti atcerēties, ka arī cara laikos mietpilsoņi un dižvīri bieži uzskatīja dzejniekus par „tuņejadciem”. 1906. gadā Aleksandrs Bloks sakarā ar šo parādību uzrakstīja asi satīrisku dialogu Par mīlu, dzeju un valsts darbu.) Pats Brodskis vēlāk ziņoja, ka denuncētājs raksts ir totāls safabricējums, kur vienīgi viņa vārds atbilst patiesībai; uzdotais vecums nepareizs, minētie „polītiskie un pornogrāfiskie” dzejoļi nav viņa, divi viņa dzejoļu citāti sagrozīti līdz nepazīšanai un viņam pilnīgi nepazīstami cilvēki pieminēti par viņa labākiem draugiem. Tomēr decembrī Brodskim bija jāstājas tiesas priekšā, bet 1964. g. sākumā viņu nosūtīja no Ļeņingradas uz Tarša aprakstīto Koščenko psīchiatrisko slimnīcu Maskavā (it kā padomju otrā lielākajā pilsētā tādas iestādes nebūtu). Jau pēc dažām nedēļām viņu atlaida, bet nedaudz vēlāk Brodskim atkal bija jāatgriežas nebrīvē „līdz apstākļu noskaidrošanai”. Šoreiz dzejniekam ar slimo sirdi piesprieda piecus gadus spaidu darbos Konošsku rajonā pie Archangeļskas. Mēnešiem viņš strādāja par kāda sovchoza mēslu izvadātāju un dzīvoja nelielā „hatā” bez elektrības un ūdens. Stenografiski precīzs tiesas sēdes transkripts (viss, ko tiesā runājis Brodskis, liecinieki un pārējie prāvas dalībnieki), izkļuvis no Padomju Savienības un publicēts vācu nedēļas laikrakstā Die Zeit (26. jūnijā un 3. jūlijā, 1964) un 31. augusta The New Leader burtnīcā. Smagajos spaidu darbu apstākļos Brodskis neatmeta dzejošanu, un vairāki viņa Kolas pussalā sarakstīto darbu manuskripti cirkulējuši lielā skaitā. Ar neaprobežotu pesimismu piesātinātajā dzejoli Ar bēdām un maigumu (S grustju i s ņežnostju) Brodskis velk parallēles starp savu likteni un poļu dzejnieka Mickeviča ieslodzījumu cara cietumos pirms vairāk nekā simt gadiem. Tagad dzejnieks it kā esot atgriezies no soda vietas un Rakstnieku savienības funkcionārs Surkovs ziņojis kādā intervijā ar zināmu lielību, ka sagādājis viņam tulkotāja vietu kādā izdevniecībā. Lai gan Brodska dzejām agrāk vai vēlāk nodrošināta piederība pie krievu literātūras zelta fonda, kā dzejnieku Kremlis viņu vēl nav laidis pie vārda.

 

 

Sociālistiskās legālitātes īstā seja

1965. g. vidū Padomju Savienības kultūras frontē stāvoklis šķietami uzlabojās. Jaunieceltais Pravdas redaktors Aleksejs Rumjancevs pat atcerējās Bucharina aicinājumu divdesmitos gados atļaut literātūrā „brīvu anarchistisku sacensību”. Bet rožainām cerībām tika pārvilkta svītra: oktōbrī pienāca ziņa no Maskavas, ka slepenpolicijai izdevies daļēji sagraut pagrīdes literātūras tīklu; 13. septembrī kā pretvalstiski elementi apcietināti divi nopelniem bagāti krievu literāti − 1926. gadā dzimušie Andrejs D. Siņavskis un Jūlijs Daniels. Decembrī arestēja vairākus visjaunākās dzejnieku paaudzes pārstāvjus, to skaitā Jūliju Višņevsku, Vladimiru Bikovski un Leonīdu Gubanovu. Viņi piederējuši pie t.s. smogistu grupas; šīs puslegālās organizācijas biedri kategoriski atsakās sekot socreālisma principiem, un viņu devīze ir Smelost (Drosme), Misļ (Doma), Obraz (Tēls) un Glubina (Dziļums). Siņavska un Daniela arestus, ko pirmoreiz oficiāli apstiprināja š.g. 13. janvārī laikraksts Izvestija lappusi gaŗā denuncējošā rakstā „Chameleoni”, var uzskatīt par signālu jaunam padomju kaŗagājienam pret radošo brīvību un intelliģences liberālajām aprindām. Raksturīgi, ka raksta sacerētājs Jeremins savā laikā bija viens no galvenajiem Dudinceva Ne no maizes vien un Solžeņicina Ivana Deņisoviča viena diena kritizētājiem. Daudzas kultūras organizācijas Rietumeiropā, Latiņamerikā, Savienotajās Valstīs un citur, kā arī slavenas literāras personības (Fransua Moriaks, Alberto Moravia, Arturs Millers u.c.) protestēja pret šo tiesību laupīšanu brīvi izteikties. Pagājušā gada decembrī, piemēram, astoņpadsmit ievērojami amerikāņu rakstnieki nosūtīja Kosiginam protesta vēstuli, kur pieprasīja „abu izcilo krievu literātūras kritiķu un zinātnieku” atbrīvošanu, piemetinot, ka ar Terca (Siņavska) un Aržaka (Daniela) vārdiem rakstītie daiļdarbi padarījuši bagātāku mūsdienu literātūru; galīgs neprāts esot viņu darbus „degradēt par vienkāršām padomju paskvilām”. Arī Maskavas studenti, lielāko tiesu no Gorkija institūta, 5. decembrī uzdrošinājās sarīkot protesta demonstrāciju pie Puškina pieminekļa, pieprasot atklātu tiesas prāvu viņu iemīļotajiem lektoriem. Demonstrantu vidū bija arī nesen no apcietinājuma atlaistais Sergeja Jeseņina dēls, minētais Jeseņins-Voļpins. Ignorējot visus protestus, Izvestija vērsās pret Siņavski un Dānieļu kā vilkačiem, nodevējiem, garīgiem kropļiem, kas „ar saviem jūdasa spalvaskātiem... apšļāc ar indi visu progresīvo cilvēci, tās ideālus , svēto cīņu par sociālō progresu, demokratiju, mieru... un, lai gan visai progresīvai cilvēcei nav svētāka vārda par mūsu revolūcijas vadoņa Vladimira Iļjiča Ļeņina vārdu,” viņi „ar savu huligānisko spalvu nomelno mums svēto vārdu.” Sekoja citi uzbrukumi. Staļinistiskā literātūrmēnešraksta Oktjabr līdzstrādniece Zoja Kedrina Staļina kultūras uzrauga A. Ždanova garā apzīmēja Siņavska un Daniela darbus par „antisovjetčinu, kas dveš naidu pret sociālistisko iekārtu,” bet pašus rakstniekus par „fašistiskiem Smerdjakova pēcnācējiem” (Ļiteraturnaja gazeta, 22.1.1966). Tāpat kā pēc Pasternaka ekskomūnikācijas 1958. gadā, literātūrpolītikāņi centās parādīt, ka arī vox populi visā Padomju Savienībā nepiekrīt šādām „ķecerīgām izdarībām”. Padomju periodikā sāka parādīties lasītāju vēstules, kur abi rakstnieki tika nozākāti dažādos vārdos. Nevienam no „ lasītājiem”, protams, nebija ne mazākās jēgas par Siņavska un Daniela darbu saturu. 18. janvāra numurā Izvestija publicēja arī kādas agronomes Z.Gulbes vēstuli; histēriskās dusmās viņa apsūdz Dānieļu ne tikai „Dzimtenes nodevībā”, bet „visu padomju sieviešu”, to starpā savas mātes, „apspļaudīšanā un piesmiešanā”. Pēc četru dienu slēgtas sēdes KPFSR Augstākās tiesas kollēģija š.g. 14. februārī abus rakstniekus atzina par vainīgiem saskaņā ar Kriminālkōdeka 70. panta pirmo daļu. Viņu noziegums: „Dzimtenes un tās tautas apmelošana” un tādu daiļdarbu radīšana, kurus „komūnisma ienaidniekiem iespējams izmantot par ideoloģisku ieroci cīņā pret Padomju valsti”. Sekoja barbarisks spriedums: Siņavskim septiņi un Danielam pieci gadi ieslodzījumā „stingra režīma labošanas darbu kolonijā”. Ne tikai simpatizētāji komūnistiem, bet arī bona fide komūnisti novērtēja šo farsa pilno tiesas sēdi par „vēsturisku soli atpakaļ”. „Ungārijas dienas ir atgriezušās!” dziļā sašutumā izsaucās italiešu rakstnieks Vasko Pratolini(Paese Sera, 18.11.1966). Pat franču komūnistu rakstnieks Luijs Aragons jutās neapmierināts ar saviem Maskavas biedriem. Arī citu Rietumeiropas komūnistu acīs padomju „sociālistiskā legalitāte” likās sabrūkam kā kāršu namiņš. Par to liecināja ievadraksti italiešu laikrakstā L’Unita, flāmu − De Rode Vaan, franču − Le Drapeau Rouge, šveiciešu − Voix Ouvriere, dāņu − Land og Folk, luksemburgiešu − Zeitung vum Letzeburger Voliek, angļu − Daily Worker u.c. Tomēr apcietināšanas turpinājās. Jauno Ļeņingradas literātu Vjačeslavu Parhunovu ievietoja Koščenko gara vājinieku iestādē par mēģinājumu ielavīties tiesas zālē Siņavska un Daniela prāvas laikā. Martā arestēja divus ukraiņu literātus − 41 g.v. literātūrkritiķi Ivanu Svetlišņiju un jaunās paaudzes pārstāvi Ivanu Dziubu. Abi sūtījuši uz Rietumiem patriotiskus dzejoļus. Ar viņu gādību no Padomju Savienības izkļuvuši arī 1963. gadā mirušā ukraiņu dzejnieka Vasila Simonanko rūgtuma pilnā dienasgrāmata.