PAR KĀDU ĶĒNIŅU
Jānis Sarma, Sālemas ķēniņš. Romāns ar V. Kalves piezīmēm. Minneapolē: Tilts, 1966.g, 448 lp.
Seno laiku vēsture loti manāmi iekrāso šī romāna notikumus. Kā lasāms V. Kalves piezīmēs, Sarma izmantojis vēsturiskās liecības Vecajā derībā resp. 2. Samuēla un 1. Ķēniņu grāmatu. Centrālā persona ir kaŗavīrs un dziedonis Dāvids; mazāk gaismas krīt uz Salamanu, vēl mazāk uz Saulu. Kaut cik parādās arī kanānieši, filistieši, babilonieši, ēģiptieši, t.i., ebrēju kaimiņtautas. Sālema ir Jeruzāleme, ko Dāvidam izdevās atņemt kanāniešiem. Sarmas romāns attiecas uz laiku starp monarchijas izveidošanos un nācijas sadalīšanos divās naidīgās ķēniņvalstīs. Ješuruns laikam ir ebrēju nācija, t.i., israēliešu ciltis kopā ar Jūdas iedzīvotājiem.
Dzintars Sodums kādā apcerē raksta, ka "vēsturiskais romāns ir neīsta stila darbs. Turpretī patiesa literātūra ir visu laiku chronikas". Sodums laikam ir pārliecībā, ka "autora pasaules skatījuma stils" (Soduma apzīmējums) ir cieši saistīts ar tagadni un nav pārnesams uz pagātni. Līdz ar to stils, kas rodas sacerējumā ar pagātnes vielu, nav autora īstenais "pamatstils", bet kaut kas mākslīgs, būtiski neīsts, Chronikās laikam ir tā, ka autora personība manāma un viela nav pārāk tāla esošajam, līdz ar to vieglāk izpausties "īstajam stilam". Manuprāt, chronika var būt ar dažu māksliniecisku iezīmi, bet savās būtiskajās īpašībās tā nav māksla, tādēļ "patiesa literātūra" šai gadījumā nav tas, ko mēdz saukt par daiļliterātūru. Bez tam - ir ļaudis, kuŗu psīche pamazām absorbē arī tālu pagātni, kas tad iekrāso viņu skatījuma stilu.
Somersets Moms izsakās, ka romānu rakstnieks drīkstētu pievērsties vēsturiskajam romānam tikai savas literārās karjēras nobeigumā, jo tad viņam būs radusies tāda cilvēciskās dabas izpratne, kas ievērojami palīdzēs iztulkot un atveidot pagātni. Vārdu sakot, vēsturiskais romāns var būt īsts stila ziņā, bet rakstīt par tālu pagātni ieteicams vienīgi autoriem ar plašu un ilgi krātu pieredzi - Sarmam tāda būtu. Vēsturiskais romāns spēj būt visai "atklājošs", jo īpaši senlaiku vēsturē resp. liecībās par sabiedrības agro jaunību (aizvēsture tad būtu "bērnība") zvēriskums, iekāres un ticība palaikam manifestējas spilgtākā, mazāk apslēptā veidā nekā vēlākos laikmetos. Ja spilgtie notikumi un "plikie" raksturi pieder tālai pagātnei un ja daiļliterātūra rada arī t.s. aistētisko distanci, tad ieskats neaizsegtos cilvēces pārdzīvojumos var fascinēt. Tālumam (laikā un telpā) bieži vien ir arī romantiska pievilcība. Tie, manuprāt, ir attaisnojumi epikai ar svešādu, ļoti senlaicīgu vielu, Sarmas romānā netrūkst ne minētā ieskata - te nāk prātā kaut vai Joāba Cerujas dēla īsti "asiriski" ostentātīvie briesmu darbi iekarotajās israēliešu pilsētās - nedz romantiskas ēksotikas visvisādos paveidos.
Sarmas vēstījums ir "vecmodīgi", bet saistoši sarežģīts un aptveŗ vairākus sīkākus vēstījumus, kas tikai šur tur nonāk savstarpējā saskārē. Raksturi, kas ir vissvarīgākie attieksmē pret galvenajiem vēstījuma elementiem, parādās (līdz ar dažiem situācijai nepieciešamiem blakus personāžiem) jau sākotnējā ekspozīcijā. Netrūkst retrospektīvu izgaismojumu. Vēstījums plaši sazarojas, bet pamazām kļūst koncentrētāks, spraigāks, līdz sasniedz kulmināciju 26. nodaļas beigās. Kulminācijai seko viegls atslābums un tad - spraigs atrisinājums. Tālākais ir it kā sava veida epilogs. Veidojums, šķiet viscaur mērķtiecīgs un veiksmīgs, izņemot to, ka viens epizods nevajadzīgi atkārtojas (ar to lasītājs sastopas gan 273., gan 366.lp.). Šur tur līdzība ar t.s. pikareskajiem romāniem (tas sakāms īpaši par Bakbakāra un Miklota piedzīvojumiem). Sarma nemaskējas kā no romāna autora neatkarīgs stāstītājs. Viņš reizēm pats dod tiešus paskaidrojumus, bet nekad īsti nenostājas lasītāja priekšā - varētu teikt, ka Sarma reizēm skatās pār lasītāja plecu.
Raksturus autors skatījis visai reālistiski, lai gan tie nav izzīmēti sīkumu sīkumos. Sarma nemēdz sniegt māksloti hēroisku, sentimentāli izskaistinātu dzīves atveidojumu; viņš tēlo ļaudis bez žēlastības un bez ideālizēšanas tādus, kādi tie mēdz būt - neaizmirsdams ne varonību un cēlumu, ne vājības un zemiskumu. Raksturīgi, ka pat zvērīgais "posta vīrs" Joābs šķiet diezgan nomākts un domīgs pēc tam, kad nogalinājis savu radinieku Amazu; viņš arī spēj sirsnīgi pieķerties gan ķēniņam Dāvidam, gan Adonjam. Sarma iezīmē visu galveno: Joāba zvēriskumu, viltību, askētismu, zināmu aprobežotību, slieksmi uz aktīvitāti, bez tam vēl drosmi, lojālitāti, nesavtību. Kanclers Josafāts ir pilnīgs galma cilvēks un augsts ierēdnis -zobena vietā viņam pie jostas ir rakstāmie irbuļi -, gudrs un ārkārtīgi glums oportūnists , bet - arī izsmalcināts aistēts, kas no maz pievilcīgas ikdienas glābjas skaistuma pasaulē. Vecais kēniņš ir liela personība, taču reizēm nesavaldīgs vai nobijies; romāna tagadnē viņš ir dzejnieka, varoņa un mīlnieka nožēlojamas atliekas, tomēr ne bez zināma cēluma. Līdzīgs īpašību sajaukums resp. skatījuma objektīvitāte parādās arī citos šī romāna personāžos, Sarmas tēlotie raksturi atgādina drusku vienkāršotas, bet īstenībai manāmi tuvas skulptūras kas nav nekādi grieķu dievi vai ideāltēli, bet nav arī karikatūras vai melodrāmatiski nelieši. Visiem kaut cik prominentākajiem Sālemas ķēniņa tēliem piemīt individuālitāte.
Vides raksturojumi vietām ļoti dzīvi, piem., slepenā sapulce ar siseņu ēšanu (3. nodaļā); baļķu vedēji, spitālīgie (9. nodaļā); nomētāšana ar akmeņiem (21. nodaļā), un tā joprojām. Šķiet, ka autors rūpīgi vācis faktus, kas atrodami īpašās grāmatās, bet vingrinājis arī iztēli un sekmīgi iejuties tāla laikmeta cilvēku mentālitātē. Vai absolūti visas sīkdaļas antropoloģiski pareizas, par to neņemos spriest.
Izteiksme šai romānā ļoti interesanta jau archaisko dialogu dēļ, kas atškiŗas no pārējā teksta, Dialogu konteksts liekas daudz modernāks nekā "ģeķa lūpas", acis, kas "laistās līdz zemes galiem" u.t.t. Taču šis kontrasts nav pārāk iezīmīgs, jo Sarma izvairījies no traucējošas nesaderības izteiksmes līdzekļos. Dialogiem jābūt archaiskiem laikam tādēļ, lai spētu lasītājam parādīt ļoti sena laikmeta cilvēku mentālitāti - viņu priekšstatus , zināšanas, ticību, domu robežas. Sarunu archaismam bieži vien ļoti bībeliska nokrāsa un radniecība ar bībeles agrīno tulkojumu latviešu valodā. Sarma visumā izvairās no galējībām vecā latviešu rakstu valodā, lai gan šur tur pavīd "elefanti", "elje" u.tml. Tātad romāna autoram reti gadās pārcensties senlaicīgās izteiksmes pastišā, Ja būtiski nopietnā sacerējumā lasītājs sastaptos ar dialogiem Glika bībeles tulkojuma valodā, tad rastos nepiemēroti komisks iespaids, jo "tie čaumaļi pie viena granata āboļa", "tas Dāvida tūrnis", "tie leopardeŗi" , "mīļa brūte", "lēģeris", "jumpravas", "saldi smirdošs jaukums", "zobins", "tie pērzeŗi", "tie miedeŗi" un tamlīdzīgas vārdu kopas mūsdienās rada vienkārši smieklīgu efektu, Lūpas kā sarkana aukla (bet ne kā "sarkans auklis"!) - salīdzinājums, ko Sarma pāris vietās lieto, kas ņemts no Salamana augstās dziesmas un latv. valodas formās modernizēts, - šai ziņā atbilst labai gaumei, jo atspoguļo antīku uztveri, nevis Glika tulkojumu. - Citādi Sarmas izteiksme var būt gan ļoti evokātiva, tiešām meistarīga (piem., 330. un 331, lp.) gan arī noslīgt līdz sausumam un flegmatikai.
Dzejdarba tematu jeb pamatideju dažkārt nav nemaz tik viegli ieskatīt un formulēt. Gēte teicis par Faustu, ka nezinot, kāda ideja tam pamatā ("Als ob ich das selber wuesste und aussprechen koennte!"). Kas zina, vai arī Sarma būtu ar mieru izteikt vārdos sava romāna "ideju"? Ja nu tāda būtu obligāti jāizsaka, varbūt rastos kaut kas līdzīgs Džonsona "The Vanity of Human Wishes". Šķiet, ka Salamana vārsmas šī romāna beigās it kā kommentē tēlotos notikumus - viss ir niecība. Varoņa spēku atņem vecums. Jaunībā sacerētās dzejas autoram pašam vecumā šķiet svešas un vienaldzīgas. Mīlestība kļūst rūgta. Laipnību daudzreiz liekuļo. Blakus "vienīgā īstā" Dieva templim drīz var redzēt svētnīcas citiem dieviem un dievietēm. Godīgais pravietis Nātans sevi sakurina uz itin apšaubāmiem redzējumiem un spēj pat apzināti melot - pie tam lielā mērā savtīgu iemeslu dēļ. Ķēniņa varu saglabāt palīdz brutāli rokaspuiši, kas sarūgtina pat paša ķēniņa dzīvi. Salamana gudrību papildinājuši galma gudrie resp. viņa slava nav pilnīgi viņa paša nopelns. Salamana gara cildenums apšaubāms, jo pret savu pusbrāli (un konkurentu) Adonju viņš izturas zemiski un pret Sābas kēniņieni - ne visai "džentlmeniski". Kazādu ar ierakstītajām vārsmām pēc ķēniņa nāves gandrīz nolemj sadedzināt vai ielikt viņa kapā. Un tā joprojām. Niecību niecība...
Sālemas ķēniņš ir labs romāns ar mūsu literātūrā neparastu vielu, tādēļ uzskatāms par diezgan vērtīgu pienesumu. Žēl, ka viss romāns nav tā izcilāko pasāžu līmenī, jo tās ir lieliskas.
Gundars Pļavkalns