Jaunā Gaita nr. 70, 1968

 

 

Valentīns Pelēcis

NO JAUNĀS STRĀVAS LĪDZ JAUNAJAI GAITAI

Valentīna Pelēča atmiņas par latviešu humora un satiras izdevumiem.

 

Kad 1966.gadā iznāca Ed.Keiša karikatūru krājums Globāla būšana, mūsu svešniecības laikrakstu vēstuļniekos sākās pārrunas, vai šī grāmata pozitīvi pieņemama vai noraidāma kā kaitīga.

Illustrācijai noderēs daži citātu izraksti no lasītāju vēstulēm laikrakstā Latvija Amerikā. Lingotājs ASV: "Manuprāt Keiša darbi tomēr ievērojami grauj mūsu trimdas saimes vienotību... Nesmuka ir arī iejaukšanās mūsu augstāko diplomātu darbībā..."

V.V. Ontario: "Es pat teiktu, ka viens otrs ir dabūjis labāku zīmējumu nekā nopelnījis, darbodamies tautas un kultūras labā..."

P.Krauja, Ročesterā: "Grāmata glīti izdota, mākslinieciski veidota, bet pa lielākai daļai sastāv no biedrību un organizāciju amatpersonu iznerrošanas. Bet visvairāk jāskumst par to, ka arī abi latviešu bīskapi, katoļu un luterāņu, kariķēti. Vai pirms šādas lietas laiž tautā, nevarētu tās uzticēt vecāku cilvēku atsauksmei?"

Dr. A.Karps: "Redzams, ka daži tautieši staigā ap to kā kaķis ap karstu podu... Nav ieteicams ņemt rokās Keiša grāmatu tiem, kas par sevi tik augstās domās, kas ir paštaisnības pārpilni..."

Latviešu karikatūristu, satiriķu un humoristu ceļi nav bijuši nekādi līdzenie un mierīgie. Kopš Pēterburgas Avīžu satiriskā pielikuma "Sohbu gals" tiem ir allaž bijis jācīnās ar visādiem "bizmaņiem" - gan cariskās cenzūras, gan vācu baronu, landrātu u.c. augstu smalkmaņu ietekmi, kas daudzos gadījumos ir "iedzimusi" arī vēlākajā pašu latviešu "labākajā sabiedrībā". Sak', es taču esmu tik glīts, tik smukiņš, tik labiņš, kā gan drīkst mani tā iznerrot!?... Nu, nav jau patīkami, īpaši, ja trāpīts godīgi nopelnītā vietā...

Augusta Dauguļa kokgriezums Pēterburgas Avīžu satiriskam pielikumam "Sohbu gals".

Vēl šodien man acīs Pēterburgas Avīžu satiriskā pielikuma "Sohbu gala" zīmējums, kuŗā smaidoša, apaļa seja ar kūpošu pīpi zobos. Kas viņu bija zīmējis - neatceros, ja nemaldos A.Daugulis. Sākot ar 1891.g. Adolfs Alunāns izdeva savu Zobgaļu kalendāru, kas tautā tika atzīts un kas saturā stipri atšķīrās no "vecajiem" Vidzemes un Kurzemes kalendāriem. Es gan neatceros īsti kur, bet attieksmē pret toreizējo cenzūru kādā izdevumā bija asprātīgs virknes zīmējums: Degoša svece, kas simbolizē brīvo vārdu, gara gaismu un sikspārnis ar aristokrata cilindru galvā - tumsonību, birokratisku apspiešanu. Sikspārnis grib izdzēst sveci, uzliek tai savu cilindru un apmierināts uzsēžas uz tā, bet sveces liesma izdeg cauri, un sikspārnis, apsvilušu pakaļu - mūk. Tie izdevumi bija iznākuši sen pirms manas piedzimšanas, bet, mana tēva un vectēva saglabātus, tikko lasīt iemanījies, tos tiku ar patiku kārt kārtām pārcilājis.

Vēl dziļāku un asāku griezienu latviešu satiriski humoristiskā rakstniecībā cirta Rūdolfs Blaumanis, rakstot atjautīgus feļetonus Pēterburgas Avīzēs ar Grāvrača un Latvijā ar Puliera pseudonimu. Tāpat Zvārguļu Edvarda Zobgaļu kalendārs, kas iznāca no 1901.- 1913.g., īpaši šī gadsimta sākumā, bija kā tāds visas latviešu satiras un pasmiešanās sakopojums katram gadam un tā problēmām. Vienīgais šiem pirmajiem mūsu humora gadu desmitiem nebija labas, asprātīgas karikatūras, zīmējuma.

Manuprāt, tas neliecina, ka karikatūristu nebūtu, bet drīzāk gan, ka nebija apdomātas, mērķtiecīgas sadarbošanās starp zīmētājiem un rakstītājiem. (Sveša vara apkārt un katrs cīnās savas mājas un talanta "ielenkumā"!) Bet taisni visgrūtākajā 1905.gada revolūcijas "paģiru stundā" - 1906.gadā - Peterpilī sāka iznākt žurnāls Svari, kuŗā toreizējie latviešu jaunie un drosmīgie rakstnieki sadarbojās ar tikpat jaunajiem un dzēlīgi asprātīgajiem māksliniekiem, kas parādīja un pierādīja savas spējas arī karikatūrās un šaržos. Toreiz Svaros piedalās mākslinieki P. Krastiņš, R. Pērle, A. Puritcs, A. Romanis, R. Tillbergs, E.Vītols, R.Zarriņš u.c., un rakstnieki - Apsesdēls, A. Baltpurviņš, A. Brigadere, Viktors Eglītis, P. Gruzna, J. Jaunsudrabiņš, J. Kārstenis, J. Kļaviņš, J. Rainis, K. Skalbe, E. Skilters, Teodors, J. Vainovskis u.c. Tā ir mūsu intellektuāļu labākā izlase tanī drūmajā laikā, kad kūpēja vēl nodedzināto baronu piļu un arī latviešu revolūcionāru māju krāsmatas, kad vēl tikai pirmā zāle dīga pār noslepkavoto kapiem... Bet kas tur par zīmējumiem, kas tur par feļetoniem, dzejām! Un kādā bargā laikā!

Preses balsis par latviešiem. (R.Zarriņa zīmējums)

Rīgas Avīze: Es esmu tā balss tuksnesī un šo tāpeli es stādu par tevi, tu latviešu tauta: tev nebūs kārot pēc pašvaldības, jo tu neesi polītiski audzināta, un tā polītika ir kā dziļš un slapš ūdens; un pa šo ūdeni tev nebūs plansckāties, iekāms tu krasta krūmos neesi izmācījusies peldēt.

(Svari, 1906, 1)

Par rubli. (A. Romana zīmējums)

... "Tad vēl savās aizlūgšanās pieminams kāds godīgs saimnieks no Linulejas pagasta Kraukļa mājām, kas uzcēlis jaunu ērberģi ar divi skursteņiem un vairāk logiem... "

(Svari, 1906, 1)

Šodien, kad mēs savās "cīņas pozicijās un kancelēs" nepanesam ne knišļa dūriena, kad mēs līdz ar ekonomiskā korrupcijā iesaistītiem pasaules civīlizātoriem blējam, ka melnie, brūnie un dzeltenie vēl nav "sagatavoti" neatkarībai, ir dziedinoši redzēt R. Zarriņa zīmējumu Svaru pirmajā numurā: "Preses balsis par latviešiem". Tur latviešu tautu meitu pamāca baltvācu ietekmē esošās Rīgas Avīzes redaktors: "...tev nebūs kārot pēc pašvaldības, jo tu neesi polītiski audzināta, un tā polītika ir kā dziļš un slapjš ūdens; un pa šo ūdeni tev nebūs planškāties, iekāms tu krasta krūmos neesi izmācījusies peldēt."

Tā nu ir, ka mūs "krasta krūmos peldēt" mācīja ne vien cari un baltvāci, bet arī vēl Staļins un Hitlers, un viens otrs latvietis pa "krūmiem" peldēja tīri labi un peld vēl šobaltdien...

Anna Brigadere Svaru 1.numurā saka:

Tiesa, tumsa klajumus sedz,
Acis ceļa vairs neredz.
Nu tu, kas mūžam tumsību nīdi,
Esi gaisma un spīdi!-

Minētajā numurā ir arī kāds domu graudiņš, kas tikai ar mazu pielikumu spēkā vēl šodien: "Latvietis tikai tad var būt īsts pilsonis, kad tam trīs galvas, jo viena vajadzīga priekš pārkrievošanās, otra "priekš vācisk' skol' un vācisk' padarīšan"', un treša priekš tām "Svētām lietām". Nu vajadzētu pielikt arī ceturto galvu - "The American Way of Life". Tad būtu viss kārtībā, kā Jānis Kalmīte sacītu. Un šī "rūgtā gaisma" tik spilgti varēja žilbināt jau 1906. gadā! Vai mēs neesam kaut kur un kaut kad aizgulējušies, vai arī mūsu jēga un domāšana ir traģikomiski pretēja laikam un notikumiem? - Sālsstabi, stalaktīti, stalagmiti...

Šī raksta sākumā citēju sirmu un jādomā patiesu kristieti, kas pārmeta trimdas karikatūristam baznīcas tēvu nerrošanu. Svaru 1. numurā ir vāka karikatūra, kur mācītājs kancelē saka: "...Tad vēl savās aizlūgšanās pieminams kāds godīgs saimnieks no Linulejas pagasta Kraukļa mājām, kas uzcēlis ērberģi ar divi skursteņiem un vairāk logiem..."

Pašreiz, pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem no kāda latviešu draudzes biļetena ASV varam izrakstīt sekojošo: "Š.g. 20.maijā draudzes dāmu komitejas valde nolemj piešķirt 500 dolarus baznīcas virtuves izbūvei, nolemj iegādāties jaunu ledusskapi... Svētdienas skolas izlaidumam dāvina 3 grāmatas, uz Latviju reliģiskā lauka darbiniekiem nosūta 50 dolarus, Jāņa Jaunsudrabiņa pieminekļa izbūvei 5 dolarus, vietējam tauŗu orķestrim 25 dolarus..." Vienīgā piebilde, ka tauŗu orķestrim vajadzēja vairāk, jo mūzikā, īpaši tautiskos maršos, ir lielāks spēks tautības saglabāšanai nekā pannās, trumuļos vai citos virtuves piederumos... Bet tas pats Jānis Jaunsudrabiņš 1906. gadā Svaru 1.numurā dzejo:

Es izmisis gaisu tvārstu--
Un sauli, sauli gaidīdams
Sev pelnus uz galvas bārstu.

Lielajam neretietim savā laikā paauga mati, arī bārda, un gaišuma arī pietika - varbūt tas no tiem pelniem? Bet kur tos pie gāzes vai elektrības pavardiem mums ņemt? Kā būtu ar trimdas sarīkojumu kafijas biezumiem? -

Ievērojot nebrīvos apstākļus 1906. un 1907.gadā, jāapbrīno bagātīgais Svaru saturs kā zīmējumos, tā tekstā, kas aptveŗ gan toreizējos iekšpolītiskos, gan saimnieciskos, gan vispār sabiedriskos un garīgos novadus. Daudzas toreizējās problēmas zināmās parallēlēs ir akūtas arī pašreiz, tāpat kā tur iespiestās karikatūras un feļetoni, pārmainot tikai notikuma laiku, izdarot nelielus vārdu un darbības vietas grozījumus, pavisam viegli iekļaujami mūsu dienās un likteņos.

Pie vēlēšanu urnas. (A. Puritca zīmējums)

"Visi šaubīgi tēviņi, Jūsu augstdzimtībai"

(Svari, 1907, 4)

Boikots. (R. Tillberga zīmējums)

"Nicht vār, sieviņ? To kilos ir lab un to biskvit ar. Lai tie bauer tagad liek sav prec kur vin grib; mēs no tād negodig un revolucionar taut neko vairs nepirks. Lai vin redz, ka mēs bez vin un vin tirg it lab var iztikt."

(Svari,1906, 2)

Bet cariskās cenzūras spaidā Svaru liktenis bij grūts un pirmā cēliena mūžs īss. Otrs Svaru, tāpat daudzu citu humoram un satirai veltītu žurnālu, cēliens sākās tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas (1920. - 1931.). Starplaikā gan citos nopietnos literāros izdevumos bija sastopamas joku nodaļas, bet tām nebija tā plašuma, asuma un aktuālitātes. Vienīgi jau pieminētais Zvarguļa kalendārs pulcēja ap sevi "asākos nažus", bet tas arī bija jādara ar apdomu un visādi slēpjoties. Sākoties I pasaules kaŗam, krievu un vācu naida propagandas dēļ latvieši varēja savas spalvas un zīmuļus palaist vaļīgāk, īpaši jau nu pret visu vāciski prūsisko. Šinī laikā, ja atmiņa neviļ, žurnālā Kāvi radās plaša humora un satiras nodaļa "Lietuvēns", kas bija bagāta arī ar karikatūrām. Protams, te visvairāk "trūkties" dabūja vācieši un kārklu jeb skalu vācieši.

Taču tas bija kaŗš, un kaŗa propaganda prasīja nodevas arī no Jokdariem. Atceros "Lietuvēnā" karikatūru (autoru, diemžēl, neatminos) no kādas dzērāju tipu serijas, kuŗai apakšā divrinda:

Kad dabū iemest denaturku,
Var kauties iet ar pašu turku!-

Latviešu humors un satira "ziedu laikus" piedzīvoja starp 1920.-tiem un 1930.-tiem gadiem. Tanī laikā mūsu neatkarīgajā valstī bija runātā un iespiestā vārda brīvība, kuŗai praktisku robežu, izņemot pornografiju un nepatiesus apvainojumus, nebija. Jā, arī atklāta kūdīšana ar varas līdzekļiem iznīcināt mūsu "franču" parauga demokratiju (nedomāju pašreizējo Degollu) skaitījās aizliegta, bet aizklātu un proporcionālu vēlēšanu kārtībā savus piecus sešus deputātus Saeimā allaž ieguva arī komūnisti, (No 100 brīvi vēlētiem dažādu partiju un tautību pārstāvjiem.)

Šais pirmajos, grūtajos, bet arī priecīgākajos Latvijas brīvības gados pēc manas atmiņas Rīgā iznāca šādi humoristiski satiriski nedēļas izdevumi: Svari - visumā mākslinieciski izturētākais, arī viens no polītiski neatkarīgākajiem žurnāliem. Tā atjaunotāji bija kādreizējie revolūcionārie izdevēji 1906.gadā: Zarriņš, Tillbergs u.c. Līdzstrādnieki bija Jaunsudrabiņš, Vainovskis, Vecozols, Gruzna un daudzi citi. Atceros, ka aplama pārpratuma dēļ Svaros par kādu Rīgas desinieku (domāju Gūtmani) bija parādījusies karikatūra, par ko desinieks Svarus iesūdzēja tiesā un atbildīgajam redaktoram Tillbergam piesprieda nelielu cietuma sodu. Svaros tad parādījās titullapas zīmējums, kuŗā Tillbergs aiz aizrestota loga, bet apvainotais desinieks tam no ārpuses caur restēm bāž milzīgu desas likumu... Tā toreiz mācēja pasmieties arī par savām kļūmēm. Visvairāk jau mēdza amizēties par lielo un mazo "p". Tā laikam bija likumos pieņemts, ka valsts prezidenta tituls jāraksta ar lielo "P", bet ministru prezidenta ar mazo "p". Par mazo "p" varēja ņirgt cik uziet, alga viena, kādas kuŗo reizi partijas tas bija, pret lielo "P" vajadzēja būt uzmanīgākam, jo te nebija svarīga viņa partija, bet valsts augstākā pārstāvja cieņa un bijības mīts. Taču viegli neklājās arī valsts prezidentam, ne Jānim Čakstem, ne Gustavam Zemgalam...

"Inteliģento bezdarbnieku" delegācija pie Latvijas Valsts prezidenta 18. novembrī. (Civis'a karikatūra)

Viļums, Bermonts, Niedra, Stučka u.c.: "Darbu un maizi!" Cīņā "par Latviju" esam nonākuši galīgā trūkumā.

 

Saeimas sesija atklāta un partiju līdeŗi uzsāk marijāžu. (Civis'a karikatūra)

Ulmanis (Rudevicam): "Klausies, kaimiņ, nešķielē manās kārtīs."
Skujenieks: "Jā, bet ko tad Bergs visu laiku dara?!"
Cielēns (Skujeniekam pie auss): "Spēlē droši, Bergam nav trumpis!"

Laikam gan nebija ne tāda ministra, ne Saeimas deputāta, kas savā laikā nebūtu vai nu feļetona, vai karikatūras veidā iekļuvis Svaros. Grūti vairs no gadu tālumiem pasacīt, kuŗi bija tie "nelaimīgākie"? Liekas, latgaļu dzīrotāja Saeimas deputāta Opincāna ģīmis bija bieži redzams. Bet ne mazum parādījās arī zemnieku savienības Ulmanis, Celmiņš, Klīve, demokratiskā centra Breikšs, sociāldemokratu Veckalns, Brūno Kalniņš, Dermanis, tāpat labā spārna Bergs un galēji kreisā (komūnistu) "īlenu" Balodis, Slaugotnis u.c. Kad Jēkaba baznīcu piešķīra Latgales katoļu reprezentācijai Rīgā, tad bija karikatūra, kur, Jezups Trasuns uzrāpies gandrīz torņa galā, atplētis muti un sauc:

"ļuturu naškeistīs geils izdāj svātū katuļu ticeibas ūli"...

Pēdējos demokratijas gados, pirms Ulmaņa apvērsuma, Svaros jau darbojās jaunāka humoristu un karikatūristu paaudze. No vecākajiem zīmētājiem visuzticīgākais palika Indriķis Zeberiņš un pa retam arī vēl Zarriņš un Tillbergs. Jaunāko bija saradies pulka: īpatais šaržists Nemme, karikatūristi: Rirdans, Cielavs, Civis-Civinskis, Linde, Kalniņš, Titāns, Drekslers, bet kad es, sava obligātā kaŗadienesta laikā vistuvāk ar Svariem iepazinos, tad tur parādījās pavisam savāds jauneklis ar neparasti tvertiem sociāli sabiedrisko problēmu kariķējumiem mākslinieciski augstvērtīgos zīmējumos - mākslinieks nelaiķis Kārlis Padegs. Toreiz Svaru redaktors jau bija mūsu neatkarības laika sirsnīgākais un labsirdīgākais humorists Ačuks (Arnolds Ruberts). Parasti piektdienās, kad Svari iznāca, redakcijā Merķeļa ielā 19 salasījās līdzstrādnieki, lai dabūtu sava honorāra mazumiņu. Cik tur nu bija, pieci, desmit, labākā gadījumā trīsdesmit latu, bet tad jau vajadzēja būt vai vāka bildei, vai rakstam pāri divām lappusēm.

Parasti Ačuks mani kā jaunāko un "zaldātu" "aizkomandēja" pēc pāris puslitriem "ulmanīša" un tikpat "jaktsdesu" kilogramiem, bet grāmatvedis un kases turētājs Kārkliņš ar nepārdotiem Svariem iekūra uguni krāsnī. Dažreiz jau no honorāra pāri palika tikai paģiras, jo man gultas vieta un maize bija Abrenes ielas kazarmās, vēl pat sešus latus mēnesī piemaksāja... Taču tādiem kā Padegam Rīgā viegli nevarēja klāties. Aizklīstu patālu no temata, bet no šīm "piektdienām" manā personiskajā atmiņu kontūrējumā vistiešāk iešnāpušies četri: vitālais dzīrotājs Nemme, augumā lielais, bet garā skumjais Ačuks, kas feļetonus rakstīja tikai, lai aizmirstu grūtsirdību, tad Rirdans, kuŗa karikatūrisko latviskuma pasauli neviens nespēj pārsniegt un Padegs, kas ārēji tēloja "spāni", lai iekšēji savos meklējumos justos donkichotiskāks. Ačuks ne reizi vien viņu satramdīja: "Ej, ej, Padeg, kam tev tā mellā ūte, kam tev tā baltā šalle, kam tev tādas jaunpiedzimuša jēra acis, kam tu mūžīgi zīmē kropļus un maukas, jau tā vairs Svariem lasītāju nav..."

Šinī laikā Svaros vēl darbojās dzejnieks Fridrichs Gulbis (Don Frederico) Dzintarnieks-Ošlapiņš (Trakā Dore), Strauchs (Kokains, Lingu Laidis), Cālītis (Cicero), arī vēl Pāvils Gruzna (Pe-Ge), Vainovskis (Sukuburs) un citi.

Otrs iezīmīgs kreisā vai progresīvā spārna izdevums bija Ho-Ho. Tā redaktors bija Valdis Grēviņš, (Dr. Orientacijs). Ho-Ho bija ar asu satirisku līniju pret pilsonību, tās polītiskajiem trūkumiem. Bez nenovīdības jāatzīst, īstā demokratijā nepieciešams izdevums. Arī kariķējumi tur bija "modernāki", lai gan līdz ar to vienmuļāki, it kā visus būtu zīmējis tikai Suta vai Skulme... Taču satiriskajā plāksnē Ho-Ho bija augstu vērtējams izdevums, asiem, dziļiem cirtieniem pašapmierinātās pilsonības snaudā, tikumos un par "mūžīgām pieņemtās patiesībās". Šinī sakarībā gribu pieminēt arī izcilāko kreisā spārna feļetonistu Dolāru (Liepiņš), kas visvairāk publicējās Sociāldemokratā. Manā atmiņā viņš ir un paliek kā asākais satiriķis, dažreiz nekaunīgs, sarkastisks, bet spriedumos pats savs un brīvs. Kur viņa ceļi izgaisa pēc 15.maija, nezinu. Esot it kā bijis uz laiku "izolēts" sociāldemokratu "pāraudzināšanas" nometnē Liepājā, bet arī vēlāk, Staļina gadā, viņš vairs neparādījās. Ne sarkaniem, ne melniem, ne zaļiem vadoņiem, laikam nespēja kalpot bez savu domu brīvības.

Savā laikā viens no izcilākajiem kreiso humoristu pulkā bija Sudrabkalns (īstā vārdā Arvīds Peine, krodzinieka dēls), kas ar Olivereto pseudonimu sacerēja visai asprātīgas, bet dažkārt pat "smalkpilsoniskas" vārsmas, kuŗas ar prieku var lasīt arī vēl šodien.

Visneatkarīgākais pašu Latvijas jokdaŗu izdevums bija Sikspārnis. Iznāca vienreiz nedēļā, ne žurnāla, bet avīzes formātā, un kā sacīts: "Rītos kad gaiļi dzied..." Redaktors Klenderis (A.Krēsliņš) bija ne vien "klenderis" - dzīrotājs, bet arī savā iedabā tā veidojies, ka, ja vien mūsu neatkarība un demokratija būtu ilgāku mūžu sadzīvojusi, viņš būtu noorganizējis Latvijas brīvo humoristu, satiriķu un citu ģeķu arodsavienību ar Sikspārni kā "oficiozu", un kas zina, vai pāris deputātu, piemēram Ačuks un Klenderis pats, netiktu ievēlēti arī Saeimā? Un šie nebūtu tie blēdīgākie tautas pārstāvji!

Sikspārņa īpatākā daļa bija viņa sludinājumi. Ne jau īstie, nopietnie, bet tādi, kas izsmēja visāda veida reklāmas. Kādreiz Klenderis aizgājis pie Marijas ielas drēbju bodnieka Šmūškina, lai dodot Sikspārnim sludinājumu, būšot uz pusi lētāk nekā Jaunākās Ziņās. Šmūškins tomēr nebijis tāds nezinātnieks, kā Sikspārņa redaktors to iedomājies: "Tev Klenderem iekš Siksparnem dzeje par mane smalke bukstine es par velte nedod, ej pie mulke Grobine..." (Tas bija otrs Marijas ielas drēbju tirgotājs - sludinājumu "dzejnieks"). Sikspārnim visumā bija tie paši līdzstrādnieki kas Svariem, un arī iznākšanu pārtrauca tie paši notikumi.

Amerikāņu kapitālistu grupas priekšstāvis Klopštoks paziņo, ka ar SPRS noslēgtais līgums traucējot viņa sarunas. (Civis'a karikatūra) Amerikas onkulis: "Ja pie viņa iesi - tad ne kaila santiņa pūrā nedabūsi!"

(Pēdējā Brīdī, 1927.g. martā)

No SPRS komūnistu partijas izslēgti opozicijas vadoņi Trockis, Sinovjevs, Kameņevs un citi. (Civis'a karikatūra)

Trockis (tuvodamies opozicijas tronim, atkārto veco revolūcionāro motīvu): "Tev, tev, tu varmāka, uz troņa."

(Pēdējā Brīdī, 1927. g. novembrī)

Rūgtās Drapes savu eksistenci vairāk balstīja uz polītisko partiju makiem, īpaši Zemnieku savienības. Redaktors Mellups (Dr.Pigors), nebūdams, kā saka, "zemē metams" smējējs, tomēr bija spiests meklēt izlīgumu ar tiem, kas tur "iztrūkuma daļu", un līdz ar to arī "jāpārdod" daļa (mazākais daļa) savas neatkarības, kaut arī pārliecība visumā saskanētu ar mecenātiem. Rūgto Drapju iznākšanas beigas īsti neatceros, bet laikam tā dēvētos "krizes gados", kad sviests (eksportā uz Angliju) maksāja vairs tikai 36 santimus kilogramā, bet laba, importēta ratu smēre - 45 santimus, tad Zemnieku savienība atskārta, ka ar Rūgtajām Drapēm nekas nebūs, lai nepazaudētu sēdekļus Saeimā, ir nepieciešamas valsts piemaksas zemnieku ražojumiem...

Lapseni, neraugoties uz "dzēlīgo" nosaukumu, nevaru apzīmēt par zīmīgi humoristiski satirisku izdevumu, Arī tās redaktoru īsti nespēju atcerēties. Šķiet, vai nebija Alainis? Tas pats, kas vēlāk darbojās Zemnieku savienībā, izdeva savu kalendāru un nu svešniecībā - Rietumvācijā tādu pakroplu propagandas izdevumu - Daugava. Visādi gadās.

Lapsenē par galveno zīmētāju atceros Apsīti (vārdu esmu piemirsis). Viņam patika un padevās arī brangas, kailas vai mazākais puskailas sieviešu figūras. Nu, pēc daudziem gadiem izrādās, ka Apsītis zīmējis arī izteiksmīgus "lielās" oktobŗa revolūcijas plakātus Pēterburgā. Strēlnieki ar durkļiem, liesmas un brīvība... Jā, raibi jau ir ne vien cilvēku, bet pat bizmāriņu un sīko gliemēzīšu ceļi!

Jāatzīstas, ka manos jaunības gados Lapsene mani nesaistīja savas satiras vai humora pēc, tā tur bija gaužām maz. Apsīša sievietes bija iekārojamas, labi "būvētas". Arī Lapsenes iznākšana beidzās tanīs gados, kas sekoja "slapjajai vasarai" (1928. gadā).

Pa to vidu iznāca arī Pūcesspieģelis, žurnāls, liekas, redaktors bija aktieris un rakstnieks A. Michelsons (Rutku Tēvs). Arī Pūcesspieģelī labu daļu no zīmējumiem deva Apsītis, bet tur darbojās arī pazīstamie humoristi un starp tiem kāds, kuŗa īsto vārdu es nezinu, bet kuŗa laikmetiskie feļetoni bija ļoti trāpīgi, un kas parakstījās ar vārdu Jumārs. Pēc žurnāla apstāšanās Rutku Tēvs vairākus gadus izdeva Pūcesspieģeļa kalendāru, kuŗā arī es tiku publicējies.

Tie nu bija mana jaunības laika smieklu un ģeķību izdevumi, kas vairāk vai mazāk mani pamudināja darboties šinī virzienā. Laikam jau kāda nerrastīga iedzimtība no kāda aiztēva bija patapusies arī manā ādā. Bez šiem bija vesela rinda "kalendāru" un visizcilākajā vietā, pēc jau cara Krievijas laikā iznākušā Zvārguļa Zobgaļu kalendāra brīvajā Latvijā būtu pieminams Līvu Jurkas (K.Puriņa) kalendārs Rīkstes. Līvu Jurka, pats būdams piektā gada revolūcionārs un pats pārdzīvodams svešniecību ASV, bija ar plašāku skatu mūsu tautas sūro likteņu lietās, Viņa Rīkstes bija gandrīz tikai viņa paša sarakstītas, bet tur bija "rīmes", kas vēl šodien skan svaigi, piemēram:

Ne būt, ne gaidīt; bet paši lemiet
Un drošsirdīgi visu ņemiet.
Kas melns vai sarkans, to būs taupīt,
Kam cita krāsa - to var laupīt.
Jo tam kam ir, tam atņemts tiks
Un plikadīdu vietā liks!

Tāpat Kārļa Ulmaņa kaitināšanai, kas nekad nespēja atšķirt rakstnieku Andrievu Niedru no sava polītiskā pretinieka, Līvu Jurka bija sacerējis:

Dažu skaistu ziedu
Dzird vēl tauta dzied -
Niedristi tie visi,
Grābjiet viņus ciet!

Šai parodijai bija vairāki panti un lauku veči prieka brīžos to mīlēja padziedāt, lai arī Ulmaņa saimniecisko polītiku atzina, bet tādēļ nejuta vairs vajadzību nīst polītisko spēli pazaudējušo Niedru vai Stučku.

Kalendāru jau bija tikpat liela bagātība kā žurnālu, un laba puse no tiem bija humoram veltīti, kā Vecais laika zobs un citi. Pirmās joku zīmējumu serijas illustrētā žurnālā Atpūta pasāka Drekslers. Tekstus viņam sacerēja dzejnieks J. Ziemeļnieks, bet pēc pēdējā nāves Drekslers pats saviem "komikiem" pielāgoja arī pantus ar atskaņām:

Tirpuļzemes ķēniņš Švakuls,
Kādreiz bijis varens trakuls.
Tagad, kaut jau gados vecs,
Tomēr jaunu sievu prec.

Švakuls mīl ar lielu sparu
Jauno sievu Saldasaru,
Gads no kāzām pāri jau,
Pēcnākamo nav un nav...

Vēlāk šādu "gaŗgabala" joku veidi tika sekmīgi izmantoti arī privātos tirdzniecības sludinājumos. Labākie bija veļas pulvera Borsil "stāsti" par Burbuļtēva un Burbuļmātes priekiem un bēdām, kā arī tabakas fabrikas Maikapar reklāma pirmās šķiras papirosiem "Rīga": kur palicis Ozoliņš?

Bez šiem pieminētajiem humoram un satirai veltītiem izdevumiem roku izmēģināja arī citi "vieglāka satura" izdevumi. Tā Arturs Tupiņš ļoti sekmīgi izvērta Aizkulises. Tur gan nekā cita nebija kā puspatiesības, pustenkas par mūsu Rīgas "labākās sabiedrības" (vēlāk nāca ziņojumi arī no lielākiem provinces centriem) tualetēm, veikaliem, brūtēšanos, laulības pārkāpumiem, ballēm, ārzemju dēkām u.t.t. Taču patiesība nu bija, ka šī intimās "veļas baļļa" ļaudīm patika un Aizkulišu metiens pārsniedza visu humoristisko izdevumu koptirāžu.

Sliktāk klājās tādiem žurnālu pasākumiem, kas vēlējās savu eksistenci nodibināt ar krāsainiem sieviešu plikņu vai pusplikņu attēliem, attiecīgi "iekārdinātājās" pozēs, pa vidu ievietojot literāras pikantērijas, pārtulkotas no līdzīga rakstura franču vai vācu izdevumiem. Arī demokratiskās satversmes laikā izglītības ministrija te jokus nepazina: Ja uz vāka ir meitene tikai caurspīdīgi rozainā veļā, žurnāls "ciet", jo tā ir pornografija. Tā kāds uzņēmīgs puisis H.Rudzītis, (atvainojos, jo domāju, ka tam nav ne sakara, ne radniecības ar pazīstamo Grāmatu Drauga izdevēju!), izpūlējās ar četriem dažādiem nosaukumiem: Sensācija, Jaunā Sensācija, Elegance, Jaunā Elegance, bet cik

Lietas stāv ārpus cilvēka, bet stils ir cilvēkā pašā. Bifons (Ernesta Rirdana zīmējums)

ilgi mainīsi nosaukumus, ja tālāk par pāris numuriem netiec un "ķepa virsū". Nu, kad vecumgalā esmu acis pieradinājis amerikāņu izdevumu bodītēm ielu malās, jāpabrīnās, cik jūtīgi pret plikumiem bijām toreiz?

Bet šī savvaļa pasmieties par sevi un citiem izbeidzās pēc 1934.gada 15.maija. Tos izdevumus, kas valsts vadības "pozitīvajiem mērķiem" šķita nevajadzīgi, nolikvidēja, bet pārējiem bija jāmaina ģīmis" pēc administrācijas norādījumiem. Visnevajadzīgākie šinī laikā bija joku izdevumi, alga viena, kalendāri vai žurnāli. Visiem vajadzēja būt ļoti sajūsminātiem un reizē godbijīgiem pret valsts varu, sākot no liela "P" līdz tam vismazākajam "p" kādā lauku pagastā. Ar pavēli bijām kļuvuši pilnīgi, nemaldīgi, bez cilvēcīgām kļūdām vai smieklīguma. Tādus tad arī mūs pārsteidza 20. gadu simteņa "vislielākās nemaldības un ģeniālitātes" tēvs Staļins.

Ja arī krievu sarkanarmijas sveši drūmais Staļina disciplīnā iekaltais pelēcīgums bija redzams katra kareivja sejā jau 1940.gada 17.jūnija rītā, kad šī "atbrīvotāju" armija pārbrida mūsu valsts neaizsargātās robežas, taču daudzi mēs vēl smīnējām tādu pārākuma smīniņu, sak', mēs turīgi un gudri, pratīsim ietekmēt jūs... Citi, kam Ulmanis bija atņēmis vaļu izsacīt savas domas un idejas, naīvi cerēja sagaidīt, ka Višinskis, Staļina pilnvarots, atjaunos vai mazākais "atvieglinās" demokratiski pilsoniskās brīvības. Taču nedaudzi arī zināja, ka līdzi sarkanarmijai nāk ap 3000 čekistu, kas Višinska improvizētai Kirchenšteina valdībai ieliks "mugurkaulu"... Un kādā veidā komūnisma "stiprināšana" bija notikusi pašā Padomju Savienībā kopš Staļina varas, tas nu nebija noslēpums nevienam, kas bija sekojis tur notiekošām "kaitīgo elementu" tīrīšanām.

No sabiedrisko lietu ministrijas Latvijas preses "pārpresēšanu" pārņēma komūnistu partijas un čekas funkcionāri. Ir jau pierādījies vēsturē, ka diktātoriem ļoti vāja humora izjūta, izņemot, ja viņi paši iedomājas sevi taisām "humoru". Tāpat tas ar dažādu cilvēces māņticību "funkcionāriem", kas vai nu ideālā naīvumā, aukstā aplēsē vai bailēs no spaidiem kalpo kādām cilvēka prāta illūzijām, kam varas ceļā izdevies pierādīt savu "nemaldību".

"Vadlīnijas" uz "brālīgo republiku sociālisma ceļa" bija vēl žņaudzošākas, un tās ļaunākā gadījumā vis nebeidzās tepat savā zemē ar "administrātīvā kārtā" uzliktu sēdēšanu vai naudas sodu - bet:

Varen plaša mana zeme dzimtā,
Kur vēl citur cietumnieks tik brīvs?
Kur vēl citur tundrā sūnu krimta
Cilvēks priecīgs, ka vēl tomēr dzīvs!..

Tāpat kā autoritārā pašu režīma laikā, tā arī pirmajā komūnistu okupācijas gadā radās humora un satiras "pagrīde". Tur vārdos nezināmi autori palaida visāda veida anekdotus, nostāstus, tāpat kā uzrakstīja populārām dziesmām citus vārdus.

 

Padomju tautas ceļš uz "Laimīgu Nākotni".

(E. Rirdana zīmējums 1949.gadā)

Visi šie pagrīdes sacerējumi ātri aptecēja visus Latvijas novadus. Kirchenšteins tikko bija atgriezies no Maskavas (pēc "lūguma" Latviju pievienot Padomju Savienībai), kad jau pat manā dzimtajā nomalē Mālupē kāda mūsu armijas kareivju (ne virsnieku!) grupa, smagajās mašīnās pārbraukdama no Alūksnes uz Liepnu, pavisam draiski uzdziedāja:

Pie Staļina durvīm stāv Kirchenšteins bāls,
Viņš lūdzas dēļ maizes un lūdzas dēļ sāls,
Bet Staļins brēc bargi: šis vecis ir traks,
Viņš Latvijai maizi no Krievzemes zags!

Protams, vārdi, no mutes mutē iedami, pamazām arī izmainījās un tai pašai dziesmai no sākotnējā oriģināla, nonākot Latvijas vienā vai otrā malā, bija varbūt jau atšķirības tekstā, bet ironija visumā palika tā pati, pie kam smējēja acs bija pat izmantojusi abu fiziskās atšķirības:

Mēs nederam kopā, tu latviets, es krievs,
Es komūnists resnis, tu plutokrats tievs...

Vienīgais, par ko oficiāli smieties atļāva, bija neatkarīgās Latvijas periods no tā demokratiskajiem sākumiem līdz autoritārā režīma beigām, bet asprātīgākie jau bija apklusināti kopš gadiem, un nu smieties par sabiedrisko lietu ministriju ar Bērijas, Serova un Šustina svētību, spēja tikai "tukšo pērleņu" autori...

Pēc Staļina viengadīgas iepazīšanas un deportācijām daudzi Hitlera iebrukumu un okupāciju saistīja ar cerībām par daļējas neatkarības un līdz ar to latviski patstāvīgākas preses atjaunošanu. Tas tomēr bija naīvi cerēts. Čeku nomainīja Gestapo, un latviešu pakalpiņu netrūka nevienai no tām. Vienīgi karikatūrists Rirdans bez īpaša ļaunuma, bet ar savu īpati komisko notikumu situācijas izjūtu "izgaismoja bildēs" kā Staļinu, tā paša komūnisma reālo būtību, jo tas bija atļauts. Dzirdēts, ka viņš klusām tādā pašā veidā sācis arī kariķēt Hitleru un ģermānu sugas teorīju, bet šie darbi toreiz bija stipri bīstami, slēpjami. Maz ticams, ka viņš šādu "koncentrācijas nometnes bagāžu" riskētu ņemt kontrolēm padotā ceļā uz Vāciju.

Manā apkaimē - malēniešos, atstāju arī dažas dzeršanu reizēs iedziedātas parodijas, kuŗas no sākuma pat vientiesīgākie Staļina spēka un gudrības apbrīnotāji dziedāja līdz. Citēšu dažus piemērus:

Prom aizsargi, kas mūsu tautu nīda,
Ar spožām pogām, zelta bimbuļiem,
No tumšiem kaktiem viņi ārā līda
Un rīkles rāva strādniekiem kā korķus pudelēm!

Nu tagad spožu raugām brīves sauli,
Pūš vēji mīlīgi no austrumiem,
Vairs vergu ģikti nejūt mūsu kauli,
Liels gods nu piešķirts locīties ir tautas labā tiem!

 

Dr. P. Norvilis - Ko jūs trakojat ar to Jauno Gaitu, Zandberg? Mēs esam zemnieku tauta, un mums vajadzīga zemnieku kultūra.

(Eduarda Keiša karikatūra) Globāla būšana, autora izdevums, 1966.g., Toronto

Kāda cita, kas bija pielāgota kādreiz populārā "šlāgera" meldijai "Reiz bija man viens puķu pods, viens puķu podiņš glīts", starp citu atceros šādus vārdus:

Ir Staļins mūsu spīdeklis tik ļoti ģeniāls,
Tā gaismā katrs izsūcējs top nevarībā bāls,
Jo: (te sekoja, pēc katra panta nejauki skaļa mūzikas taktī ieturēta smiešanās.)

Nu maizīte ir redzama un dikti garšo tā,
Lūk, arteļi to cepuši ir saldā krējumā.

Un drīz vien jaunie saimnieki uz desmit hektariem,
Ar vēju ars, ar tankiem sēs un pļaus ar traktoriem,

No lētiem vilnas audumiem jau bodēs plaukti lūst,
Nost plutokratu lupatas, tām kaunā jāsapūst!

Ir Staļins mūsu mēnestiņš, kas tautai naktī spīd,
Lai katrs redz kur soli spert, lai grēkā neiekrīt...

Hitlera okupācijas laikā radās vēl viena parodija, kas ietvēra mūsu neapskaužamos likteņus starp slavu un ģermānu lielajiem, "gudrajiem un palīdzīgajiem brāļiem"...

Ar zobenu un krustu tie, pirms gadu simteņiem,
Jau tēvu tēvus skoloja par īstiem cilvēkiem.
Bet ne ar zobenu bij stulbiem večiem līdzēts,
Bij daudzi krustos jāpakaŗ -
Ar karātavām, lūk, to melnās dvēseles,
Ir maigi šūpotas līdz aizsaulei.

Tad nāca Jānis Briesmīgais un Lielais Pēteris,
Tie atkal latvjus šūpoja tās krievu debesīs.
Un ja no Abrenes līdz sirmās Rīgas vārtiem,
Ne gailis nebij sadzirdams -
Tad pateicību mēs lai viņiem izsakām
Par līķiem un par postām mājvietām!...

Šī ziņģe bija pagara, tāds kā mūsu vēstures "īsais kurss", un daži manu gadu un vecāki ļaudis manas dzimtās puses kolchozā vēl prieka brīžos mēģinot to padziedāt. Bet tas viss pamazām izbālē. Pasaules nevaļa ir liela, un ir jau vesela paaudze izaudzināta ar citādu māņticību, citādām illūzijām par cilvēka jēgu un laimi.

Sekoja 1944./45. gada notikumi. Dzejnieka Vitauta Ļūdēna vārdiem runājot, "Liesmu un asaru ceļā posās Sidrabene" (JG 67, 37). Vai nu tā ir sagadīšanās vai sava nozīme bijusi faktam, ka trimdā ir arī bijušais sabiedrisko lietu ministrs; kas savā laikā humoru aizliedza, 1944./45.g. latviešu trimdinieki izcēlušies ar ģermānisku nopietnību un nespēju pasmaidīt paši par sevi, bet allaž atvēzējušies pravietiskās cīņas pozēs kā Ļeņina pieminekļi Padomju Savienībā. Periodikā publicēts viens otrs feļetons par starptautiskās polītikas notikumiem. Ernests Rirdans izdeva karikatūru krājumu par "krusttēvu Džo" un publicēja virkni feļetonu par trimdas dzīves ēnas pusēm, taču, trūkstot humoram un satirai veltītam izdevumam, trimdā nav radies neviens izcils "ušņu dūrējs" Apstājās pat Jaunās Gaitas "Skabargu" nodaļa...

Dzimtenē kopš Staļina kulta nosodīšanas darbojas vesela rinda karikatūristu, kas nav ar pliku roku ņemami, piemēram - Bērziņš, Osis, Rasmanis, Zvirbulis, Melgailis, Mežavilks, Zaķis, Vīndedzis, Stankevičs, Melngailis, Polis, Ošs, Ozoliņš un citi. Divi reizes mēnesī 70.000 eksemplāru metienā iznāk žurnāls humoram un satirai - Dadzis.

- Kas ir par lāča ievēlēšanu, lūdzu pacelt ķepu!

 

- Nolaist!

(U. Mežavilka zīmējums) (Dadzis, 1966, 18)

 

- Ei, kur te Gūtmaņa ala!

(I. Melgaiļa zīmējums) (Dadzis, 1967, 16)

- Vai mēs nevarētu sarīkot vienu atvērto durvju dienu!

(E. Rusmaņa zīmējums) (Dadzis, 1966, 21)

 

- Ko viņi runā par dabas postīšanu! Es te nekādu dabu neredzu!

(V. Zaķa zīmējums) (Dadzis, 1967, 15)

 

- Biedri, jūs atkal esat kunga prātā...

(G. Bērziņa zīmējums) (Dadzis, 1967, 2)

- Vairojieties un piepildiet to klēti, lai es graudus varu norakstīt zaudējumos

(E. Rusmaņa zīmējums) (Dadzis)

 

- Kā tu te gadījies! Tev taču bija tik laba vieta uz plaukta.
- Izēda...

(E. Rusmaņa zīmējums) (Dadzis, 1965, 5)
- Iekalis esi labi, bet saprast gan nekā nesaproti.

(I. Melgaiļa zīmējums) (Dadzis, 1967, 2)

 

- Re, vilkam jauna apkakle!
- Ko nu, tā zaķene jau pati viņam kārās kaklā...

(E. Oša zīmējums) (Dadzis, 1966, 17)

 

- Nesīšu tarkšķus uz citu vietu, nu jau kantorim logi vaļā!

(M. Muižules zīmējums) (Dadzis, 1965, 15)

...Un enģels deva, kas tam bija,
Tam dārgo mantu nebij žēl...

(Ha-Ha zīmējums) (Dadzis, 1965, 24)

 

G. Vīndedzis. "Bermonta laikā". No cikla "Kangariāde".

(Zvaigzne, 1968, 6)

- Re, arī remontētāji pārgājuši uz piecu dienu darba nedēļu... (M. Ramanes zīmējums)

(Dadzis, 1968, 1)

 

Mini eglīte. (K. Voitkānes zīmējums)

(Dadzis, 1967, 24)

- Manā jaunībā gan vietu piedāvāja...
- Bet jūsu jaunība jau sen ir gaŗām! ...

(G. Vīndedža zīmējums) (Dadzis, 1968, 3)

 

-Mašīnu jau nomainīt varētu, bet negribas sarūgtināt mašīnistu.

(P. Tilberga zīmējums) (Dadzis)

Jaunā Gaita