Jaunā Gaita nr. 74, 1969

 

 

GRĀMATA, KAS IEZĪMĒ PAGRIEZIENU

Uldis Ģērmanis, Zili stikli, zaļi ledi, Rīgas piezīmes. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1968, 318 lp.

Grāmatu Zili stikli, zaļi ledi var izlasīt vienā naktī no vāka līdz vākam ar neatslābstošu interesi. Tā uzrakstīta spraigi, saista un ir ar apskaužamu humoru. Grāmata tik daudzpusīga, ka katrs tur atradīs kaut ko, kas varētu viņu interesēt. Pazīstot savus lasītājus, izdevējs arī ieteicis to galvenokārt kā atmiņu grāmatu: "...šāds brauciens bijušam rīdziniekam nozīmē ne tikai tiešu saskari ar padomju dzīves šodienu, bet arī iebraukšanu pagātnē. Tāpēc lasītājs šeit atradīs ne vien svaigas impresijas, bet arī atminēšanos un aizdomāšanos citā laikā un vidē..." Bet tie, kas vērš skatu nevis uz pagātni, bet gan nākotni, lai neļauj sevi apmānīt: šī ir viena no retajām trimdā rakstītām grāmatām, kas neskatās atpakaļ.

Ģērmana raitie atmiņu tēlojumi ieinteresēs ne tikai katru vecu rīdzinieku, bet arī tos, kas nav ne dzimuši, ne auguši Rīgā. Neatkarības laika Rīga no zēna un jaunieša perspektīvas ir svaigs temats, kas mūsu literātūrā visai maz skarts. Bet polītiski ieinteresētam lasītājam šī grāmata sniegs daudz jauna, ierosinās pārdomas un varbūt palīdzēs pārvarēt vienu otru iesakņojušos, bet vecu uzskatu. Uldis Ģērmanis Rīgā sastapies ar Latvijas PSR vadošajiem vēsturniekiem - ar mūsu padomju vēsturnieku eliti. Līdz šim, ierakušies savās trimdas pozīcijās, mēs ar viņiem esam savstarpēji apšaudījušies dažādiem invektīviem, tomēr nevienam no brīvajiem, drosmīgajiem trimdiniekiem, kas aizstāv savu demokratisko pārliecību, nav bijis dūšas ielaisties tuvcīņā ar šiem partejisma pozīcijās noenkurotiem pretiniekiem. Ģērmanim ne tikai pietikusi uzņēmība un drosme to darīt, viņš savā grāmatā briljantā veidā arī parāda, kā tas būtu darāms, kā vispār jārīkojas ar "kultūras sakariem". Ko mēs no šādiem kontaktiem iegūsim? Personiskus kontaktus, cilvēcīgāku skatu vienam uz otru un varbūt atziņu, ka plaisa, kas mūs šķiŗ, nav ne mūsu gribēta, ne radīta. Maz? Varbūt no šāsdienas perspektīvas, bet nākotnē mēs redzēsim, cik svētīga tā bijusi. Arī citādi ārzemju latviešiem ir lielas iespējas, kaut vai tīri zinātniskā plāksnē un vispār profesionālās disciplīnās. Zinātnieki Latvijā, lai arī mūsdienu apstākļos vairs nav pilnīgi izolēti no lielajiem pētniecības centriem Rietumos, tomēr daudzējādā ziņā ir kavēti iegūto informāciju pienācīgi izvērtēt un izmantot. Tiešā saskare šeit daudz var darīt. Reti kāds to ir tik skaidri parādījis un pateicis kā Uldis Ģērmanis.

"Kultūras sakari", kontakti ar Latviju, Latvijas apmeklējumi - tā vispār ir prominenta problēma Ģērmaņa grāmatā. Viņš iestājas par visāda veida kontaktiem, bet, saprotams, ne jau propagandas braucieniem. Trimdinieku vairuma uzskati droši vien būs tuvāki viņa nekā trimdas vadības oficiālajai nostājai. Pārdomājot šo jautājumu, jābrīnās, kāpēc trimdas vadība iedomājas, ka Latvijas apmeklējumi kaut kādā veidā varētu palīdzēt Latvijas apspiedējiem. Dažu apmātu trimdinieku vai veco emigrantu "apvešana ap stūri" nekādā veidā nevar kompensēt to nekontrolētās informācijas straumi, kas ar tūristiem ieplūst Latvijā. Skatoties no Stokholmas apvāršņa, arī rodas pavisam cits iespaids nekā no Dzimtenes Balss un citām padomju publikācijām. Vispirms - lielum lielais vairums šo braucienu nekad nav bijuši ne lēti, ne izdevīgi. Sešdesmito gadu vidū beidzot radās pagrieziens ar samērā lētajiem nedēļas nogales braucieniem. Kaut arī 1967. gadā šo braucienu skaits jau tika samazināts, tie bija kļuvuši tik populāri, ka sagādāja raizes padomju drošības iestādēm. Lai gan interese bija plaša, 1968. gadā šie braucieni tika atcelti un aizstāti ar četrreiz dārgākiem ceļojumiem caur Ļeņingradu, kur kopā piecas dienas bija jāpavada turp un atceļā. Bet lavīna bija iekustināta, un arī šis ceļojums kļuva populārāks nekā Rīgas iestādēm tas patiktu. Tā nu esam nonākuši pie 1969.gada, kad praktiski visi organizētie ceļojumi uz Rīgu ir atcelti, un katrs lūgums pēc vīzas jāizšķiŗ individuāli. Braucieni uz Rīgu nav vēlami - uzskati saskan.

Zilus stiklus, zaļus ledus var vērtēt no dažādiem punktiem, grāmata ir tik daudzplākšņaina, ka viens recenzents diezin vai varēs iejusties visos domu gājienos un virzienos. Pamatideju vadmotīvi vijas cauri visai grāmatai, bet vēsturisko, polītisko un vispār ideoloģisko domu kvintesence atrodama nodaļās "Zili stikli, zaļi ledi" un "Atkarāsies no vitālitātes".

"Zili stikli, zaļi ledi"- šīs rindas no Raiņa Zelta zirga ir liktas par virsrakstu grāmatai un vienai atsevišķai nodaļai. Pēdējā ir dzimuša rīdzinieka noskaņām bagātās pārdomas pēc jaunās operas Zelta zirgs izrādes. Varbūt tieši šajā nodaļā mums lemts saskatīt autoru vistiešāk un izjust, ka grāmatā bieži rotaļīgi teiktais, ar dažādiem atgadījumiem, blakus domām, dzejolīšiem un satiras adatiņām savītais veido vienu vienīgu lielu pamatdomu:

"Zili stikli, zaļi ledi,
Vidū stinga dvēselīte.

Pamazām un nemanot es ļaujos skaņu apaustajam Raiņa tekstam. Un jo tālāk, jo neatvairamāk tas mani paņem sev līdz jājienā uz stikla kalnu. Lielais burvis Rainis! Reģis, pareģis, zīmju tulks. Kā aizredzes sūtīts, viņš ieradās liktenīgā laikā, lai veiktu misiju, kādas nav bijis nevienam citam latviešu dzejniekam. ... Velti ir pūliņi viņu atdarināt. Kā no augsta kalna Rainis skatījis mūsu tautas likteņus. Atmetis lieko, nenozīmīgo un izteicis būtisko lapidārā dzejiskā formulā. Zili stikli, zaļi ledi... Viņš tikpat aktuāls šodien kā vakar un aizvakar un būs tāds rīt un parīt. Atskan pirms daudz gadiem lasītās un klausītās ceļa zīmes:

Kritīs, kas uz runām klausās,
Kritīs, kas no mērķa vēršas.

-------------

Alga novērš nost no mērķa.

Vienkārši. Gaužam vienkārši. Bet cik ir to, kam tas pa spēkam? Taču ne jau tā sauktajiem prātīgajiem ļaudīm, vecajiem brāļiem, sabiedrībā cienījamiem vīriem, ne tiem, kas jautā 'Ko citi teiks?' un 'ko citi domās?'

Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies!

Blakus mērķtiecībai Raiņa darbos vienmēr atkārtojas šī prasība spēt pārvērsties, mainīties. Un vai tam, kas to nespēj,

Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs.
Tekuļi, bēguļi un gauduļi, klausaities!"

Atmest visu lieko, nenozīmīgo un izteikt būtisko, Uldim Ģērmanim nav bail izteikt savu domu skaidri un asi, tik skaidri, ka daudzi trimdas lasītāji šīm rindiņām ies apkārt kā nokaitētai dzelzij.

"...Man ir vienalga, kuŗos kapos glabās. Daži trimdinieki vēlas, lai viņu pelnus sūta uz dzimteni. Manus var izkaisīt vējā. Tur nav daudz ko pindzelēties. Kā ērtāk. Svarīgi ir tikai, lai dzimta neizkaisītos pa visiem vējiem. Un šai brīdī es apskaužu tos, kuŗu bērni palikuši Latvijā.

Drosmīgi, apskaužami drosmīgi vārdi. Izaicinājums latviešu trimdinieku sabiedrībai, kas raugās atpakaļ, kuŗai daudz svarīgāk liekas "nodrošināt pozīcijas", "saglabāt kultūras vērtības", "saglabāt sevi Latvijai" un iegādāties kopējus urnu plauktus kopējā latviešu kapu nodalījumā. Vai tā nav vienīgā reize, kad trimdas latvieši saiet kopā, lai kaut ko celtu pēc sava ģīmja un līdzības? Aizsaulē...

* * *

"Tā, kā ir bijis, vairs nebūs. Mums būs jābūt komūnistiem, un mēs tādi būsim; cerēsim, ka varēsim palikt latvieši". Ar šiem vārdiem, kuŗus teicis kāds jauns vīrs zilā darba virsvalkā 1940. gada 17.jūnijā Inčukalna stacijā, Gērmanis ievada nodaļu "Atkarāsies no vitālitātes", nākošā lappusē viņš pats kommentē: "... cerēsim, ka varēsim palikt latvieši. ... Ne par mantas sadalījumu, ne valsts iekārtu, bet par to ir runa." Autoram taisnība, šeit ietverts problēmas kodols. Arvien skaidrāk izkristallizējas atziņa, ka pagājušā kaŗā latviešu vadība visu savu plānošanu balstīja uz vienu pieņēmumu - ka atkārtosies 1918./19. gada situācija. Kā bija iespējams tik vienpusīgs stāvokļa novērtējums, par to vēl viens otrs vēsturnieks lauzīs galvu. Bet mums šodien ir jātiek galā ar to mantojumu, ko "... piesaistīšanās grūstošajam nacistu režīmam un tā kaŗa mašīnērijai..." ir atstājusi. Psīcholoģiski gluži labi ir izskaidrojams tas stāvoklis, kuŗā latviešu tauta atradās pēc kaŗa: "... no otrā pasaules kaŗa ugunīm latvieši iznāca drausmīgi novājināti, dezorganizēti, daļēji demorālizēti, propagandas apdullināti un vēlmju domāšanas apmāti. ... Tai vietā, lai taisītos uz dzīvošanu un panāktu sev iespējami labāko nokārtojumu smagajos pēckaŗa apstākļos Latvijā, liela daļa nodevās polītiskai sapņošanai un zīlēšanai,"

Ka sovjetizācija nav novēršama un ka mums jācenšas šādos apstākļos iekaŗot labāko stāvokli latviešu tautai, par to mūsu vadībai vajadzēja būt skaidrībā jau 1943. gadā, kaut arī pēc 1940./41. gada šāda izšķiršanās nevarēja būt viegla. Kā tas iespējams, to mēs redzam kaut vai no maršala Manerheima piemēra. Bet tik liela valstsvīra mums nebija. Notikumi ievirzījās citās sliedēs. Toreiz un vēl ilgus gadus pēc tam katru komūnistu, un sevišķi jau latviešu komūnistu, uzskatīja par nodevēju. Neiztirzājot gadījumus, kur šādi uzskati pamatoti, ir dabiski, ka latviešu tautas stiprā pretestība sovjetizācijai iedzina lielu daļu komūnistu krievu skavās, un šī piesaistīšanās krieviem noteica arī viņu rīcību pret latviešu tautu. Nevaram aizmirst šādās situācijās radušos karjēristus, pielīdējus un tīros renegātus, kā arī Krievijas denacionālizētos latviešu komūnistus, kas bieži vien sajuta lielāku kopību ar krieviem nekā latviešiem. Pašreiz stāvoklis ir citāds, kaut arī mums, trimdiniekiem, doma, ka godīgie latviešu cilvēki varētu iestāties LKP un ka no tā latviešu tautai varētu nākt kāds labums, grūti pieņemama. Mūsu pašu labā mums tomēr jācenšas atbrīvoties no šīs vienpusīgās pieejas un jāmēģina skatīt lietu plašākā perspektīvā. Lietuviešiem un igauņiem demografiskais stāvoklis ir izdevīgāks nekā latviešiem. Daļēji tas izskaidrojams ar rezervēto izturēšanos pret vācu okupantiem un viņu plāniem, daļēji ar reālāku pieeju tām iespējām, ko deva iesaistīšanās vietējā pārvaldē. Tālāko attīstību mēs varam zīlēt, raugoties uz Austrumeiropu. Arī Dubčeks un Čaučesku ir komūnisti.

Trimdinieki šo procesu maz ietekmē, nevis tādēļ, ka viņi nevarētu to netieši vadīt labvēlīgā virzienā, bet tādēļ, ka viņi pieiet attīstībai dzimtenē ar savas ideoloģijas iekrāsotiem aizspriedumiem, raugās vairāk atpakaļ nekā uz priekšu (restaurācija!) un vāji izprot turienes stāvokli un reālitātes, Uldis Ģērmanis skaidri un nežēlīgi parādījis tās attīstības līnijas, pa kuŗām virzās mūsu tautas likteņi, kā arī reālās iespējas, kādas mums ir nākotnē. Ja trimdas latvieši tiešām vēlētos atbrīvoties no illūzijām, tad šo nodaļu - "Atkarāsies no vitālitātes" vajadzētu pārspiest brošūrā un izplatīt, lai ar to iepazīstas visplašākās trimdinieku aprindas.

Literāri pie grāmatas labākajām daļām gribētu pieskaitīt noskaņām bagāto braucienu cauri Ingrijai Ļeņingradas pievārtē. Autors savas sajūtas izteic ar rindām no Raiņa prologa Iļjam Muromietim, savīdams tās ar pārdomām par ingru likteni:

Skani, skani, bēda, drīz tai dziesmai gals,
Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss.

Jā - skanēs cita dziesma, dziedās cita balss. Tā kā ir bijis, vairs nebūs, bet vai tas ir visu dienu gals, vai tās ir tās pēdējās dienas? Varbūt vienai dzīvei, varbūt kādai paaudzei, jo beigās atkal rodas sākums.

Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs.
Pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Jo ne jau lādēs un rijās un sendienu prievītēs pastāv latviešu tautas gars un nemirstība, bet gan dzimtenē, kas paliek, un asinis, kas nemainās. Sekundāra nozīme ir ideoloģiskai pārliecībai - par cik mēs sevi vispār uzskatām par latviešiem. Latviešu tautas demografiskais stāvoklis šodien ir tik nopietns, ka galvenais mērķis var būt nevis savstarpēja iznīcināšanās, bet pūles mūsu tautu un viņas dzīves telpu saglabāt arī tad, ja to pārvalda latvieši, ar trimdiniekiem nepieņemamu ideoloģisko pārliecību. Tā ir pamata problēma.

Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss ...

Tā Latvija, kas tur izauga, būs varbūt savādāka nekā mēs to tagad gribētu redzēt. Viņas cilvēki neskatīsies uz lietām ar mūsu acīm, bet viņi varbūt tomēr pavērs tālākas perspektīvas latviešu tautai.

 

Agnis Balodis

Jaunā Gaita