Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī

 

 

 

„Bez šaubām, pavisam neiespējami
ir še runāt par garīgu suģestiju.”
 

Akselis Munte

 

I

 

Šai šaurai lelli nav vārda, −

tikai numurs kā cietuma gaitenim

uzvilkts uz zilganā skārda. −

Netālu no stūŗa krēslainā būrī,

pierakstu vārdus. −

 

Kaisli kā Nerons

ik naktis dedzinu Romu,

bet dienās atpūzdamies

dzirkstošā sniegā audzēju tulpes

vai, turot savu galvu izstieptā plaukstā,

studēju Hamleta lomu.

 

Jo ārpus galvas, šīs galvas

maz jaunumu pasaulē vecā:

mežos aug koki, uz krūtīm spalvas,

un pierasti grūtumi jānes tai pašā plecā.

 

Ko lai daru?

 

pēc kaut kā cēla, nezināma

sirds ilgojas, sirds ilgojas

 

Vai sapņot vēl gaŗus gadus,

vai varbūt palūgt, lai kāda dāma

pa vaļas brīžiem dzemdē man radus?

          tā nekas,

          iztikt var,

          ja tik cenšas,

          kaut ko −

Bet ko, bet ko lai es daru?

Vai uzpūst sirdi kā balonu lielu

un aizlaisties mirdzošā gaisā,

vai arī, sēdot pie loga, lādēt šo ielu

un dziesmas krāt maisā?

 

Esmu krasts, kam upes nava,

zvirbulis bez zirga sava,

gurds no nederības šausmām

tā kā naktssargs rīta ausmā.

 

Jo ārpus galvas, šīs galvas

pasaule lieka:

tur zvaigznes taisa no alvas

un sāpes no gaidīta prieka.

 
 

 

 

II

 

Tavas melīgās rokas

tagad piesaucu kāri:

vairāk man dara pāri

vientuļi sapni un mokas.

 

mēness laivai uzvilkšu zaļganu buru,

lai nes tā mani pār tumsas jūŗu.

Tās dzelmes dibenā zeme būs tikai akmens apsūnojis,

bet mani paša vārdu vējš ielīgos gaismā.

 

Šī stunda pārāk gaŗa.

Grūti izlikties sokas.

Ak, ko lūdzas, ko dara

Tavas melīgās rokas?

 

 

III

 

Varbūt uz pieres man pastmarku likt

dārgu un raibu kā gleznu?

Kur gan mani sūtītu pasts,

iedomām pušķotu greznu?

 

Spraudīšu zīmi sev pie krūts:

„Somas vīrs, ceļu man lemi

projām pie paša ķeizara

uz Abesinijas zemi.”

 

Mani pār jūŗām tad pāršūpos

kuģī lepnā un stingrā;

vēlāk tuksnesi izjāšu

kamieļa mugurā vingrā.

 

Beigās, trompetēm atskanot,

raudzīšos ķeizara vaigos,

un viņš mani tad uzrunās

balsienos svešos un maigos.

 

Latviski viņam sacīšu tad:

„Ķeizar, es dzejnieks esmu.

Kopā ar lakstīgalām ļauj

te pārdzīvot ziemas dvesmu.”

 

Un ķeizars smaidīs, un mās, un sauks,

lai uzklāj mums, draugiem, galdu,

un ar lauvas ribiņām pamielos,

un ar Āfrikas medu saldu.

 

Tajā galmā tad mēnešiem dzīvošu

kā princis lutināts cēli,

un ātri, ar ķeizaru tērzējot,

ies dienas un vakari vēli,

 

līdz beidzot gaidītais mirklis nāks,

kad pēc viltīgas šacha spēles

jutīšu pēkšņi, ka rūgtums viss

no sirds man zudis un mēles.

 

Tad ķeizaram sacīšu: „Jāšķiŗas

no zemes šīs brīnumainās,

jo ziema, ko krūtīs nēsāju,

nupat uz vasaru mainās.”

 

Un ķeizars smaidīs, un pastmarku liks

man atkal uz pieres kā gleznu,

un atpakaļ sūtīs uz ielu šo

− sasodīts! − tikai iedomās greznu.

 

 

IV

 

Es atvēršu vārtus

un ieiešu dārza zaļajās ēnās.

Klusums un magones sārtas.

Atlaidies zālē lielā,

bez sāpēm aizmirsīšu,

ka reiz dzīvoju ielā.

Tad pa smilšainām takām iešu,

līdz pie mežrožu krūma stāšos

un ar jaunajiem pumpuriem klusu

smaidīdams sarunāšos.

Pa smilšainām takām iešu

basām kājām,

laimīgs un bez steigas −

kā tāds,

kam vairs nav jāiet uz mājām.

 

 

V

 

Tie, kas tik lieli,

ka tīko apmīļot zvaigznes ar mēli,

lai, manis pēc, ņem savu stiprāko dvieli,

iztaisa cilpu

un pakaŗas klusi pie publisku durvju kloķa.

 

Tie, kas tik sīki,

ka pāri acu plakstiem nespēj pasauli skatīt,

lai iet slaukt skudras

vai no sīkākām smilgām rasu kratīt.

 

Kas man no viņiem!

 

Savā galvā vien esmu mājās.

Tur vien varu izstaipīt kājas

un tad visā augumā slieties.

Tur mani skumjie dārzi,

kur ejot neviens nedrīkst smieties,

tur jūŗas, ko šķērsoju droši,

un debess ar zvaigžņu spietiem,

tur tālumi šķeļas un rāda

man sauli kā dzīvu ziedu,

un es uzticīgs laižos tajā iekšā

un noreibstu viss, un dziedu:

 

„UZ PRIEKŠU, TĒVU ZEMES DĒLI...”

 

Kā lai mainu šos dārzus un jūŗu,

un apvāršņus savus, un sauli

pret to dienu, ko dzīvo

tie, kam tikai saprāts un kauli?

 

Savā galvā

 

tūkstoš veidos es celšos,

tūkstoš veidos iršu,

bet, dzīvojis tūkstoš dzīves,

beigās tikai vienreiz miršu.

 

 


 

Modris Mednis

 

 
 

Zem jasmīniem

 

Es gribētu šovakar aizmigt

zem smaržīga jasmīnu krūma

un klusumā mierīgā noreibt

kā brūngana cigāra dūma.

 

Es mūžīgi vēlētos gulēt

zem ziedoša jasmīna zariem

un sapņot, un vīzijas redzēt,

un runāt ar mirušo gariem.

 

Es negribu zināt, ka diena −

tik mūžīgu nakti vien vēlos,

jo dienā es smagākām bēdām

sev dvēseli pārpilnu smēlos.

 

Dievs, nakti ar zvaigznēm man dodi,

ar puķēm, ar klusumu lielu,

lai mierīgs un noguris varu

reiz aiziet pa mūžības ielu.

 

 


 

Andrejs Irbe

 

 
 

Sniegu

 

Kvēpainus torņus šūpo

ūdenī dzeltena debess

pelēku akmeņu lokā.

 

Sniegs līp pie kājām.

Sabradāts pilsētas sniegs.

 

Norietā Stokholmas tiltus

apzied dzeltenas rozes

iesārtām uguņu lāsēm.

 

Rokas ilgoties drīkst

augstieņu mūžīgā sniega.

 

Nomet

no saviem kalniem riekšavu

delnās saspiesta

sniega!

 

 


 

Aivars Ruņģis

 

 
 

Saruna pavasarī

 

Ja es spētu, ieliktu

Pasauli tev plaukstās!

      Bet man labāk noglāstīt

      Velēnas tik aukstās.

 

Tavu vārdu debesīm

Saukt man neapnika!

      Man no dziesmas rotaļīgas

      Vairāk prieka tika.

 

Vai tad lai kā reibis strazds

Tev pie loga dziedu?

      Daudz jau būs, ja noplūksi

      Sīku lauku ziedu!

 

Kas gan strauta ūdeņos

Ies un kājas mērcēs?

      Taču zelta purenes

      Uzzied tikai tērcēs!

 

 

 

 

Jaunā Gaita