Jaunā Gaita nr. 8, 1957. g. martā, aprīlī
 |
|
|
Bez
šaubām, pavisam neiespējami Akselis Munte
I
Šai šaurai lelli nav vārda, − tikai numurs kā cietuma gaitenim uzvilkts uz zilganā skārda. − Netālu no stūŗa krēslainā būrī, pierakstu vārdus. −
Kaisli kā Nerons ik naktis dedzinu Romu, bet dienās atpūzdamies dzirkstošā sniegā audzēju tulpes vai, turot savu galvu izstieptā plaukstā, studēju Hamleta lomu.
Jo ārpus galvas, šīs galvas maz jaunumu pasaulē vecā: mežos aug koki, uz krūtīm spalvas, un pierasti grūtumi jānes tai pašā plecā.
Ko lai daru?
pēc kaut kā cēla, nezināma sirds ilgojas, sirds ilgojas
Vai sapņot vēl gaŗus gadus, vai varbūt palūgt, lai kāda dāma pa vaļas brīžiem dzemdē man radus? tā nekas, iztikt var, ja tik cenšas, kaut ko − Bet ko, bet ko lai es daru? Vai uzpūst sirdi kā balonu lielu un aizlaisties mirdzošā gaisā, vai arī, sēdot pie loga, lādēt šo ielu un dziesmas krāt maisā?
Esmu krasts, kam upes nava, zvirbulis bez zirga sava, gurds no nederības šausmām tā kā naktssargs rīta ausmā.
Jo ārpus galvas, šīs galvas pasaule lieka: tur zvaigznes taisa no alvas un sāpes no gaidīta prieka.
|
|
|
|
II
Tavas melīgās rokas tagad piesaucu kāri: vairāk man dara pāri vientuļi sapni un mokas.
mēness laivai uzvilkšu zaļganu buru, lai nes tā mani pār tumsas jūŗu. Tās dzelmes dibenā zeme būs tikai akmens apsūnojis, bet mani paša vārdu vējš ielīgos gaismā.
Šī stunda pārāk gaŗa. Grūti izlikties sokas. Ak, ko lūdzas, ko dara Tavas melīgās rokas?
|
|
III
Varbūt uz pieres man pastmarku likt dārgu un raibu kā gleznu? Kur gan mani sūtītu pasts, iedomām pušķotu greznu?
Spraudīšu zīmi sev pie krūts: Somas vīrs, ceļu man lemi projām pie paša ķeizara uz Abesinijas zemi.
Mani pār jūŗām tad pāršūpos kuģī lepnā un stingrā; vēlāk tuksnesi izjāšu kamieļa mugurā vingrā.
Beigās, trompetēm atskanot, raudzīšos ķeizara vaigos, un viņš mani tad uzrunās balsienos svešos un maigos.
Latviski viņam sacīšu tad: Ķeizar, es dzejnieks esmu. Kopā ar lakstīgalām ļauj te pārdzīvot ziemas dvesmu.
Un ķeizars smaidīs, un mās, un sauks, lai uzklāj mums, draugiem, galdu, un ar lauvas ribiņām pamielos, un ar Āfrikas medu saldu.
Tajā galmā tad mēnešiem dzīvošu kā princis lutināts cēli, un ātri, ar ķeizaru tērzējot, ies dienas un vakari vēli,
līdz beidzot gaidītais mirklis nāks, kad pēc viltīgas šacha spēles jutīšu pēkšņi, ka rūgtums viss no sirds man zudis un mēles.
Tad ķeizaram sacīšu: Jāšķiŗas no zemes šīs brīnumainās, jo ziema, ko krūtīs nēsāju, nupat uz vasaru mainās.
Un ķeizars smaidīs, un pastmarku liks man atkal uz pieres kā gleznu, un atpakaļ sūtīs uz ielu šo − sasodīts! − tikai iedomās greznu.
|
|
|
IV
Es atvēršu vārtus un ieiešu dārza zaļajās ēnās. Klusums un magones sārtas. Atlaidies zālē lielā, bez sāpēm aizmirsīšu, ka reiz dzīvoju ielā. Tad pa smilšainām takām iešu, līdz pie mežrožu krūma stāšos un ar jaunajiem pumpuriem klusu smaidīdams sarunāšos. Pa smilšainām takām iešu basām kājām, laimīgs un bez steigas − kā tāds, kam vairs nav jāiet uz mājām.
|
|
|
V
Tie, kas tik lieli, ka tīko apmīļot zvaigznes ar mēli, lai, manis pēc, ņem savu stiprāko dvieli, iztaisa cilpu un pakaŗas klusi pie publisku durvju kloķa.
Tie, kas tik sīki, ka pāri acu plakstiem nespēj pasauli skatīt, lai iet slaukt skudras vai no sīkākām smilgām rasu kratīt.
Kas man no viņiem!
Savā galvā vien esmu mājās. Tur vien varu izstaipīt kājas un tad visā augumā slieties. Tur mani skumjie dārzi, kur ejot neviens nedrīkst smieties, tur jūŗas, ko šķērsoju droši, un debess ar zvaigžņu spietiem, tur tālumi šķeļas un rāda man sauli kā dzīvu ziedu, un es uzticīgs laižos tajā iekšā un noreibstu viss, un dziedu:
UZ PRIEKŠU, TĒVU ZEMES DĒLI...
Kā lai mainu šos dārzus un jūŗu, un apvāršņus savus, un sauli pret to dienu, ko dzīvo tie, kam tikai saprāts un kauli?
Savā galvā
tūkstoš veidos es celšos, tūkstoš veidos iršu, bet, dzīvojis tūkstoš dzīves, beigās tikai vienreiz miršu.
|
|
|
Modris Mednis
|
|
|
Zem jasmīniem
Es gribētu šovakar aizmigt zem smaržīga jasmīnu krūma un klusumā mierīgā noreibt kā brūngana cigāra dūma.
Es mūžīgi vēlētos gulēt zem ziedoša jasmīna zariem un sapņot, un vīzijas redzēt, un runāt ar mirušo gariem.
Es negribu zināt, ka diena − tik mūžīgu nakti vien vēlos, jo dienā es smagākām bēdām sev dvēseli pārpilnu smēlos.
Dievs, nakti ar zvaigznēm man dodi, ar puķēm, ar klusumu lielu, lai mierīgs un noguris varu reiz aiziet pa mūžības ielu.
|
|
Andrejs Irbe
|
|
|
Sniegu
Kvēpainus torņus šūpo ūdenī dzeltena debess pelēku akmeņu lokā.
Sniegs līp pie kājām. Sabradāts pilsētas sniegs.
Norietā Stokholmas tiltus apzied dzeltenas rozes iesārtām uguņu lāsēm.
Rokas ilgoties drīkst augstieņu mūžīgā sniega.
Nomet no saviem kalniem riekšavu delnās saspiesta sniega!
|
|
Aivars Ruņģis
|
|
|
Saruna pavasarī
Ja es spētu, ieliktu Pasauli tev plaukstās! Bet man labāk noglāstīt Velēnas tik aukstās.
Tavu vārdu debesīm Saukt man neapnika! Man no dziesmas rotaļīgas Vairāk prieka tika.
Vai tad lai kā reibis strazds Tev pie loga dziedu? Daudz jau būs, ja noplūksi Sīku lauku ziedu!
Kas gan strauta ūdeņos Ies un kājas mērcēs? Taču zelta purenes Uzzied tikai tērcēs!
|
