AIZ DZELZS PRIEKŠKARA
Lilija Zariņa, Sarkanā migla. Atmiņas. Toronto: Daugavas Vanags, 1968. 588 lp.
Lilija Zariņa savā grāmatā Sarkanā migla nodod satriecošu un satraucošu liecību par kādas ziedošas un pārtikušas dzimtas izšķaidīšanu un iznīcināšanu. No tās gūstam arī ieskatu latviešu tautas likteņos pēckaŗa posmā, kad maz Rietumos bija zināms par okupācijas varas rīcību Baltijas zemēs.
Darbs atklāj Staļina laika terroru tā kailumā: divkosību, melīgumu, izdevīgu apstākļu radīšanu dažādiem pielīdējiem un blēžiem, jo kriminālie noziegumi padomju uztverē nav ne tuvu tik bīstami kā polītiskie. Latvijas ekonomiskās struktūras iznīcināšana un tautas bēdīgais materiālais stāvoklis rada savukārt tādus tipus kā grāmatā attēlotos Robertu un Adolfu, kuŗi, gan pielienot un izdabājot okupantiem, gan izmantojot savus godīgākos tautas brāļus, cenšas materiāli iedzīvoties. Pirmajos pēckaŗa gados autore studējusi Latvijas universitātē medicīnu. Grāmatā daudz interesantu un zīmīgu epizodu par studentu dzīvi un situāciju universitātē. Sevišķa studentu katēgorija bija partijas protežētie komjaunieši un citi režīmam vēlamie ar nepietiekamām pamatzināšanām un mazu interesi par mācībām. Tāpat ļoti saistoši un visumā trimdiniekiem nezināmi ir stāsti par bijušo leģionāru likteni un veidu, kādā daļai no viņiem laimējās legālizēties un pārdzīvot smagos pēckaŗa terrora gadus. Veselais saprāts un uzdrīkstēšanās riskēt glābis dzīvību cilvēkiem, kas citādi būtu pazuduši Staļina vergu nometnēs.
Grāmatai ievadu rakstījis Alfreds Vinčels, kuŗā norāda uz latviešu lielo ticību Rietumu palīdzībai. "...latvieši okupētajā dzimtenē līdz pēdējam ticēja Rietumu sabiedroto palīdzībai..." Šī doma atkārtojas vairākkārt arī Zariņas grāmatā:
"Kādēļ gan šie Rietumu cilvēki tik vienaldzīgi pret ciešanām? Ka Rietumu un Austrumu cilvēka domāšanas veidā lielas atšķirības, to esmu jau manījusi..." (10.lp). Jā, kādēļ? Vai šī īpašība ir raksturīga vienīgi Rietumu cilvēkiem? Pēc Latvijas nodibināšanas Padomju Savienībā palika ap 1/4 miljona latviešu ar aktīvu sabiedrisko dzīvi, savām skolām, apgādu, saimnieciskiem pasākumiem un vairākām lielām slēgtām kolonijām, kur dzīvoja galvenokārt agrākos gadu desmitos no Latvijas izceļojušie. Šo minoritāti, sevišķi tās aktīvo daļu, Staļina terrors trīsdesmitos gados pilnīgi iznīcināja. Par to iznīcības viesuli, kas toreiz trakoja virs Krievijas latviešu galvām, Latvijā plašāk nerunāja. Nav zināms, ka tautas solidāritātes vārdā mūsu oficiālie pārstāvji un valsts varas nesēji toreiz kaut ko būtu mēģinājuši darīt, lai glābtu šos nelaimīgos, jo viņu starpā jau varēja būt komūnisti! Kāds autors atstāsta epizodu, ka tad, kad vācu okupācijas laikā 1943.gadā no Krievijas tikuši repatriēti kādi 6000 latviešu, nācies dzirdēt kritiku no mūsu vadītājām personām, ka Latvijā tiekot savesti komūnisti un tādēļ šī akcija nosodāma. Kāpēc lai mēs šodien sagaidītu lielāku izpratni un cilvēkmīlestību no tautām, kas mūs nepazīst pat vārda pēc? Skaidrs, šāda pieeja no mūsu tagadējā viedokļa liekas dziļi nehumāna un nosodāma, bet, diemžēl, tā ir tāda, ko šodien dēvē par "reālu".
Agnis Balodis