|
Lidija Dombrovska
|
|
|
UNIVERSĀ
|
Izplatījuma totālā neierobežotībā, starp ziemeļblāzmu šautrām un magnētiskiem negaisiem, trīsdimensionālo krāsu sfairās, enerģiju izvirdumu rajonā.
Eksplozijas un saules traipus skaitot – Redzu zem sevis zemes draudošo dūri, kas pilnīgi nepamatoti – ārpus visām saprāta iespējām kratās, dauza pret debess zodu. Tur saujā likteņus.
un es atskārstu ka esmu ceļā un es dzirdu ka zeme kliedz un es redzu ka tēli pālo aiz loga esmu iekalta Kosma sirdspukstos.
Tad pārslīdu varavīksnes lokam – glūn mēnesacs, peld zvaigžņu zivis, bet lejā zem manis rūs zeme, plūst sarkanām straumēm.
Pa tukšajām ielām klīst dvēseles nāk saucot pretim, aiz jumtiem lūr kaŗi, un domas tup torņos mēmas un vientuļas.
- Nu uzplaukst ugunsrozes, deg dzīvības rati – es sekoju savai ēnai, bet ēna skatienam aizklājas, pēkšņi jūtu, ka nekā vairs nesaprotu, - Tad lēni uz mirkli nogaidot stājos ceļos un krītu Neko vairs nespēju saredzēt – esmu ietīta miglas kvēpēs, esmu iegājusi miglā, lai rastu taku, lai zaudētu ceļu.
Jau viļņojas tālums, birst gaismas skujas, un redzu, ka kāpju jau zvaigžņu kokā.
- Tik viegli, tik brīvi. Akli sekoju gaismai, Saule man ir uzticīga, liek ar zemi runāties.
Ai, zeme vieglprātīgā, nesauc, neskubini atpakaļ. Ļauj man ar sapni skrieties, dod sapnī zust.
Bet pēkšņi esmu mājas – kur aizmūži sākas.
Ai, zeme viltīgā, velc tīklus atpakaļ. – Esmu gaismā brīva. Esmu gaisma un skaņa.
Migla plīvurus raisa, met galvām planētas svešas, zvaigznes zem kājām dzied un drūp, drūp un dzied... Ne uguns, ne miegs... Ne dienas ausma vai priecīgi sapņi,
nekā no tā, ko meklēji un dažkārt atradi, nekas ko varēji vārdā nosaukt, - tikai ilgas cērt un smeldz, cērt un smeldz.
Ir stiprākas varas par manējo, spēki, kas virza un bremzē – Esmu reflekss no pasaules sākuma. Nesu sapņu sēkliņu sirdī.
Acis krāsu apžilbušas, ausis skaņu pielijušas. Jānovelk ilgu cimdi – jāiegrimst pārlaiku dzīlēs.
Bet liktenis pēkšņi iecērt – zem manis raud atstātā zeme, un logs vēl ir vaļā un neļauj man pazust.
Tad dzirdu zemi stāstām par bijušu dienu sāpēm, kad cilvēki aizgāja un aizmirsa visu aiz sevis, ap sevi, sev pāri. –
Un es atskārstu, ka zinu par daudz, Un es saprotu, ka dodos nāvē, Un es nojaušu, ka nāve mani sauc, Un aiz apvāršņa mana ēna runā.
Biju ilgi ceļā – prom pati no sevis. – Nu zeme mani pievelk smaida pretim.
Un ļaudis plūst ielās tālāk, dzīvo it kā nekas nebūtu noticis, bet lejā, dziļi lejā deg visi nolādētie.
Un beidzot zinu, ka mana Paradīze, – ka Paradīze jau gatava un citas nevajag.
Zem plānā stikla redzu, ka vienu mirkli – vienu īsu mirkli to turēju saujā.
|
|
DZIESMA NETICĪGAJAM TOMAM
|
Savus neticības režģus salauz. Nāc, iegrimsti zilajā, zālē. Te, pie manām kailajām kājām.
Ieklausies dīgstošu planētu sēru himnās saulei, kas kādreiz bija pasaules centrā.
Nē, nav iemesla vaimanām. Met bēdas no plaukstām ārā, – Esam iegājuši brīnumu laikmetā.
Mēs lidojam uz Marsu un Veneru, krustojam piena ceļu. – Ledus ziedi uzplaukst un izkūst.
Tom, ja tu zinātu, cik labi ir atjaunoties. Te, šajā brīdī ja...
|
| VIENA |
Laika sienā iekalta nagla, stundu plūsma uz miklajām delnām.
- Esmu ultraātru iedomu mistrojums, mirkļu piestātne starp ausmu un rietu.
Pelni ausīs, acīs asinis, mutē, uz nabas sapņi. Dienas nāk un izplēn. Esmu viena ar klusuma nezvēru.
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
POĒMAS AR SIEVIETĒM |
|
| MANTINIECE |
Par kādu dīvainu mantojumu (par ko neizprašanā vēl ilgi būs daudzi) uzzināju no kartītes ar vientulīgu saucienu - kūkū! - no manas miljonāres Parka Avēnijā.
Viņa aizsākuši kūkot, mana draudzene, un skaita pa vienai vien atpakaļ aizgājušo gadu desmitu degošās vasaras.
Es viņu iepazinu kāda baleta (Balanšīna) pirmizrādē, kur viņa stāvēja tējasrožu viegluma tērpā no visgaišākās paletes, un viņai labi piestāvēja glāze sarkanvīna un vecmeistaru gleznas smagos, zeltītos rāmjos.
Pati viņa bija brūna kā ganumeitene, šī dāma no Parka Avēnijas, un es viņai reiz par to ieminējos. Rāma delikāti ēdot avenes (visiem viņas traukiem bija aristokrātisks trauslums) viņa atsmēja: vecāki tai esot ieceļotāji, no laukiem, viena no vecmāmiņām pat slaukusi raibu govi un ganījusi palaikam, un - vai tas neesot bijis jauki?
Nu viņa kā vecmāmiņa (laikam) attapusi ganē un Ņujorkas parkos un avēnijās lūko atkūkot dzeguzi un vasaras, ko gadiem no citām paaudzēm mana savās asinīs degam.
|
| PĪĶA DĀMA |
tur viņa sēd. Līkiem mezglainiem pirkstiem un antīku krievu aristokrātes seju, kam āda – sagumzīts pergaments. Tā ir viņa - Pīķa Dāma - šīs mūžam vecās nelaipnās sievietes vīzija, it kā no grezna trijzirgu pajūga kāpusi –
Ielās viena pie sevis burdamās, pretimnācējus saltu skatienu lāstekās durdama, melnā taftā un stīvinātās dzeltenbaltās mežģīnēs, visos bērnos tā viesa bailes, kas tuvu nāvei. Zelta krucifikss pār plānām krūtīm zelta cilpā lēni kustējās, zīmēdams tam visur līdzi klejojošus ēnu krustus, kad gurda un stīva kā marionete, elpai svilpojot, viņa iegriezās stūŗa dievnamā. Vēlāk kā aizpasaulīgs tēls viņa ilgi stāvēja starp statujām kapsētā – tur guldīts viņas vīrs, jauns leitnants, jau pussimts gadu. Mājā neviens to nemeklēja, neapmeklēja - tikai bērni un vējš gaŗām noskrēja - tur viņa sēd (to var redzēt caur vārtiem) zem dzīvām ziedu svecēm pie senas kastaņas pavasara vējā un ar līkiem stiegrainiem pirkstiem ne kārtis tā dala, bet ada neskaitāmus dūraiņus aizvien jauniem kaŗa bāreņiem.
|
|
KRUSTA DIENAS
|
Namā, ko žņaudza un slāpēja audzelīgas vīnogulāju atvases, viņa dzīvoja sava mūža atvasaru.
Tanī pat istabā, kur mazai ar varu atsavināja māti (tā nomira), viņa visbiežāk nu sēdēja un darināja krustdūrieniem kā daudzu dienu krustiem izraibinātus aizkarus, ko pieklāt lejas viesistabā jeb zālē franču logu daudzajām rūtīm.
Viņai dzīvē vairs viena vienīga loma – darināt aizkarus logiem, lai nosargātu tos un sevi no svešiem mākoņiem, kas nāk no tāluma.
Arī viņas vīrs bija no tāluma nācis, un tad un tad viņas krusta dienas bija sākušās.
|
|
Tomass Trānstrēmers (Tomas Tranströmer)
BALTIJAS JŪŖAS I-II
Vēl nepabeigta cikla fragments
I
Tas bija pirms radiomastu laika.
Mans vectēvs toreiz bija jauns locis. Izvadītos kuģus viņš kārtīgi iegrāmatoja- vārds, ceļamērķis, iegrime. Piemēram 1884.gadā: Tvk. Tiger, kāpt. Rowans, 16 pēd.: Hull, Gejle, Furusund. Divmastn. Ocean, kapt. Andersens, 8 pēd.: Sandöfjord, Härnösand, Furusund. Tvk. St. Pettersburg, kapt. Lībenbergs, 11 pēd.: Stettin, Libau, Sandhamn.
Viņš tos aizvadīja pa brīnumaino salu un ūdens labirintu līdz Baltijas jūŗai. Bet viņi, kas sastapās uz kuģu klājiem un sabija kopā dažas stundas, varbūt vienu diennakti ilgi, vai viņi sapazinās? Sarunas ritēja lauzītā angļu mēlē, gan saprototies, gan vienam otru pārprotot, apzināti melots tika reti kad. Vai viņi sapazinās? Kad uznāca migla: pusgaita, saģiezt turpat vai neko. No necaurredzamā iznira klints ragi turpat pie ķīļa jau. Kaucošā boja rēca katru otru minūti. Necaurredzamajā acis lasīja kā grāmatā. (Vai viņš patiesi zināja labirintu no galvas?) Minūtes ritēja. Sēkļi un saliņas iekalti kā dziesmu grāmatas panti. Un noģieda – tepatiršīvieta - nedrīkst zust, kā nedrīkst drebēt roka, lai ne piliena neizšļakstās, kad trauks pilns līdz malām.
Viens acu uzmetiens katlutelpai: Kā tur? Sutas katls, izturīgs kā cilvēka sirds, darbojās vienmēr pukstošām kustībām, tērauda akrobāti darīja savu, un nāsīs iesitās smaržas, it kā no virtuves nākdamas.
II
Pa sila priedēm staigā vējš. Šalc un krāc. Baltijas jūŗa piekrāc salu līdz vidum, dziļi mežā šalc jūŗas plašums. Vecā sieva ienīda krākšanu kokos: vējam ceļoties, vaibstos ievilkās dziļas rievas: „Tāds nemierīgs prāts - par tiem uz jūŗas.” Bet jūŗas krākšanā viņa saklausīja vēl citu balsi, gluži kā es pats, mēs esam rada. (Eju viņai blakus. Viņa jau kopš trīsdesmit gadiem kā mirusi.) Gaisā jūtama piekrišana un nepiekrišana, saprašanās un pārpratumi. Krāc: trīs bērni veseli, viens pa sanatoriju un divi jau zem zemes. Lieli vēji velk: viena liesma šaujas uz augšu, otru vējš izpūš. Tā būs dzīvot. Krāc: Glāb mani, Kungs, jo ūdens smeļas jau mutē! Eju ilgi un ausos, un nonāku pie vietas, kur robežas atdarās, vai pareizāk: kur viss pārtop par robežu. Tumsā iegrimis laukums. No apkārtējiem namiem plūst cilvēki bariem vien. Vārga gaisma logos. Čalas. Vēja brāzma. Laukums guļ tumsā - tukšs un kluss. Vēja brāzma. Citu krastmalu stāsts. Par kaŗiem. Par vietām virs zemes, kur pilsoņu kontrole ir pilnīga, kur aiz katras domas-laipiņa atpakaļ, kur saruna draugu starpā nozīmē patiesi pārbaudīt, ko draudzība nozīmē. Ja iznāk sēdēt kopā ar tādiem, kuŗus tik labi nepazīsti: Tuvi acis vaļā! Zināma vaļsirdība ir vietā, bet nekad neizlaid no acīm pavedienu, kas velk uz slideno pusi. Aiz vārdiem - kaut kas tumšs, ēna, kaut kas līdzīgs ķīlim, ko dzen veselā kokā, lai plēstu. Neizlaid ēnu no acīm! Kam tā rada? Vai mīnai? Nē, mīnas apveidi ir skaidri. Tā ir turpat vai miermīlīga, un pie mums vairumam stāstu par mīnām ir laimīgas beigas: tāds nobīlis, nekas vairāk. Tā, piemēram, nostāstā par peldošo bāku: „1915.g. rudens, pasaule nemierīga...” Utt. Jūŗā pamanījām šūpojamies mīnu, ko straume lēnām dzina uz bākas pusi, mīna zvalstījās viļņos, brīžiem tā pazuda bangās, tad uznira - kā tāds spiegs, ko mana pazibam pūlī. Svīdām baiļu sviedrus, visa apkalpe, un šāvām ar šauteni. Nelīdzēja. Beidzot ielaidām ūdenī laivu, ap mīnu apmetām tauvas galu un piesardzīgi un lēnām aizvilkām to pie sapieŗiem. Vēlāk mīnas tumšā čaula greznoja apstādījumus kāpās – Blakus Strombus Gigas vākam no Rietumindijas.
Un dziļāk salā jūŗas vējš staigā pa nokaltušām priedēm, steidzas pa kapsētas smiltīm, gaŗām mirušu loču vārdiem, šķībiem kapakmeņiem. Noskrapst smagi vārti; tos veŗ vaļā, tiem liek aizkrist ciet.
|
|
ZEMI CAURURBĒJS SKATS
|
Baltā saule izlīst smacenī, gaisma pil, tā meklējas lejup
pie manām visdziļākām acīm, tās ir zem pilsētas, veŗas augšup,
redz pilsētu no apakšas - ielas, māju pamatus it kā kaŗalaika fotoattēlā no putna lidojuma,
tikai otrādi - kā kurmis skatās: klusi lāsainu kvadrātu plankumi.
Tur ir lēmēji un lēmumi. Mirušo kaulus nevar atšķirt no dzīvajo.
Gaisma pieņemas spožumā, ieplūst lidmašīnu kabīnēs un zirņu pākstīs.
|
| OKLAHOMA | |
| I |
Vilciens apstājās dziļi dienvidos. Ņujorkā sniga. Šeit varēja staigāt, kreklā izmeties, cauru nakti. Bet uz ielām neviena. Pa saviem gaismas kūļiem gaŗām slīdēja automašīnas, lidojošie šķīvji. |
| II |
„Mēs-kaujas lauki, lepni, ka mums kritušo daudz...” – mostoties dzirdēju balsi. Vīrs aiz letas mala vienā laidā: „Es nemaz nepūlos pārdot, es nemaz nepūlos pārdot, tikai gribu, lai apskatāt.” Un viņš rādīja indiāņu cirvjus.
Zēns sacīja: „Zinu, neesmu arī es bez aizspriedumiem, bet gribu tāds būt, sēr. Kā mēs jums patīkam?” |
| III |
Šis motelis ir sveša čaula. Esmu noīrējis automašīnu (to plato, balto apteksni ārpusē pie durvīm); un turpat vai visu aizmirsis, un neviena nepazīts, beidzot nu varu grimt uz savas serdes pusi. |
| ALLEGRO |
Pēc melnas dienas spēlēju Haidnu un pirkstos saplūst patiess siltums.
Taustiņi pavēl. Maigi veseri sit. Skaņas ir zaļas, dzīvas un rimtas.
Skaņas saka, ka brīvība ir. Un ka ir, kas ķeizaram nedod ķeizara tiesu.
Sabāžu rokas savās Haidna kabatās un tēloju lēnprātīgo, kas vēro pasauli.
Paceļu Haidna karogu. Tas nozīmē: „Mēs nepadodamies. Bet gribam mieru.”
Mūzika ir stikla māja nogāzē, pār kuŗu akmeņi birst, un akmeņi veļas no kalna.
Akmeņi veļas mājai cauri, Bet māja stāv kā stāvējusi.
|
|
IZKLIEDĒTA DRAUDZE |
|
|
1
|
Mēs vēlīgi izrādījām savas mājas. Ciemiņš domāja: Jūs dzīvojat labi. Grausti ir jūsos pašos. |
|
2
|
Dievnamā velves un pīlāri ģipša baltuma, kā ieģipsēta pārlauzta ticības roka. |
| 3 |
Dievnamā ir upuŗtrauks, tas pats pieceļas no grīdas un staigā gar solu rindām. |
| 4 |
Bet zvaniem ir jānolien zem zemes. Tie karājas novadcaurulēs. Tie zvana, kad speŗam soļus. |
| 5 |
Nikodēms staigā pa nakti, viņš ir ceļā uz valstību. Kam pieder valstības atslēga? Nezinu. Bet uz to ejam.
Atdz. A. un M. Irbe |
|
CEĻOTĀJA PIEZĪMES
Daži dzejoļi no |
|
| VĪNE ZIEMĀ |
Nav pasaulē grūtsirdīgākas pilsētas par Vīni ziemā, kad puštas vējš no Āzijas līdzenuma savirpuļo vērpetē skumjas, vīnogulāju vītes, zirgu smaku. Un vienīgā vijole ir būceņu žēlie vaidi vēju līkloču ceļā, vienīgā cimbala - aku vindu čīkstošās gaudas. No hunnu kauliem nīkuļo krūmainais kaŗalauks, kas aizskalo Donavas pelējumu pret austrumu miglu. Par Karnuntumu tālāk romieši nevīžoja doties, kur Marks Aurēlijs reiz domīgi rakstīja vārdus: Mūsu miesa ir plūsma. Un dvēsele - tik dūmi un sapņi.
|
| VASARAS BRĪVLAIKĀ |
Uz šķība ķeblīša bļoda ūdens, tur ceļos nometies dzenu bārdu: saule man spogulis, mākoņi - putas, un egle mans bārdas nazis.
|
| TIKŠANĀS |
Pa meža taku ar spieķi rokā. Pretī nāk nāve, izkapts plecā. „Dievspalīdz” – „Dievs lai palīdz”, viens otram pagriežam ceļu. Pa meža taku ar spieķi rokā.
|
| RIJAS DŪMI |
Klīstot lielpilsētas ielās, pieveŗas plaksti, tu ieelpo rijas dūmus. Nē, tikai parks pārpelno pagātnes lapas. Rokā tev sveša avīze ar citiem jaunumiem - ne tiem, par kuŗiem gaisā lasi ziņojumus – tā tu staigā, līdz elpojot aizveŗas acis.
|
|
GRIEĶISKS FRAGMENTS
|
Gaisma balo balsinātās ielās Jūŗas zilgmainā siena slienas debesīs. Palsi plūst mūsu kausos vīnķekari no klinšainiem kalniem.
No ostas aizlido daglie burinieki, kad enkuru izmet melnbuŗains vakars. Ir vēls. Upurē asinis ēnām. Arī tavās acīs var pārogļoties saule.
|
|
ŠĶIRŠANĀS
|
„Neej projām, paliec pie manis, atgriezies” – vecvecie vārdi lobās no zemes kā senatnīgi trauki, zelta vai vara trauki - mālaini, apsūbējuši, bārbalaini - pazib mirkli gaisā, izstaro maigumu. Paveries augšup: vāverei no ķepiņām izveļas čiekurs un iekrīt smiltīs. Tanīs arī mēs atliksim atpakaļ savus vārdus kā senatnīgus traukus, kas nekad nav bijuši mūsu.
|
|
ARS POETICA
|
Labam dzejolim jābūt kā caurumainai zeķei, caur kuŗu sausā āda var atkal elpot, ods var dzesēt asins slāpes, īsti putekļi netraucēti skūpstīt kāju. Labam dzejolim jābūt kā caurumainai zeķei - dažreiz pēc sviedriem ožot, dažreiz pēc ziepēm, allaž pēc vilnas, kokvilnas vai nailona, ērti pielāgojoties valkātāja solim. Labam dzejolim jābūt kā caurumainai zeķei: jau ienēsātai, visādā ziņā uzticamai, zinīgai kā iet un kā lēkāt, lai beidzot nonāktu mājās, iemetot kurpes līdz ar caurumainām zeķēm kaut kādā kaktā.
|
|
* * *
|
Pie kā lai griezies bez pulksteņa (zelta teļš mauj kūtī) pār īkšķi nopeilēts azimuts tikai noved suņabūdā kur tu trīci pie rūcošā Dukša Lācars bez pulksteņa bez zelta teļa līķautos apskurbis no dzīves brīnoties tu atklāj caurumā izplatījuma tuvumu savai kailajai miesai (Dūksim nerūp nekas) bet tu sāc klusumā brēkt dzeguze dēj svešā lizdā no torņiem brūk zvani augšāmcelšanās pārsteigti
No igauņu valodas atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
|
(LAI VIRSRAKSTU
|
Kopš citi dimdina Rīgu,
Dzirdi, kā trimda dimd?
Dzirdi? Trimda dimd.
Šis spēks vēl no Latvijas zemes nāk:
Dzirdi? − vēl trimda dimd. (Ai kā šīs maizes reiz pietrūks!)
Brāļi un māsas, lai - - - - - - - - - - - - - -
Drīz nepaliks sēnalas pāri
Neaug tādi mieži,
Uz vientuļu kalnu
|
|
|
|
|
KĀRKLU MANIFESTO
|
Ka vērsēni visi mēs saskrējām Kanādas leknajā pļavā. Sakšu un prievīšu Latvija? Ja to izvilkt vēl gribi no ceļa kules vai mantotas lādes, uzmanies: var slimība piemesties − dvēseles vēzis, ko ne ar zelta, ne kobalta bumbām var ārstēt. Tad sāpēs gudrību zaudējis no labajiem ļaudīm aizskriesi − pusnaktī, ziemā vai svētkos − grāvjus rakt Dundagas silā, iestrigt kolchoza kūtī, pūkas rīt kulšanas talkā un ļaut, lai cimdi piesalst pie celmiem, kad par siltumu sapņojot, lauska ragavās jābrauc ir malkā. Kāda jēga, domās tā niekoties, kad iela spēkratu pilna, un visi taurē, ja nemānies tikai par šodienu rēķināt. Gribi kā apsēstais skatīties sāņus un tālumā pamanīt dēliem ceļamos Latvijas gaismas pils mūŗus? Neredzēsi nekā! Un sargies skatīties otru un trešo reizi! Nē, saņemies, nekļūsti sencīgs: kad atkusnis uznāk − nav labi, ka sniega vīram vai akmens tēlam deguns sāk pilēt. Apturi spēkratus biedrības sētā pie karoga mūsu, kas mākoņos mirkst. Turies, lai nemirksti pats atmiņās, runās un gadiem lolotos vaimanu kausos. Tīka zālē ietinies tautiskos dūmos un priekā; lulini valšus, līgojies, slīdi, lai nemisas soļi jaunās tēvzemes pilī.
|
|
BANDAVAS CIEMIŅŠ
|
Bandavas sencis aizgāja sīļu un vāveŗu silos: svaidīdams cirvi, par pasaku debesīm sakūla sveķu un bērzsulu vīrakā raudzēto gaisu. Izcirta sencis pasauli savu, un māmuļa piebēra to − ar deviņu novadu dziesmām. Senča linu pasauli zinu: tā šūpojas riju spārēs. Senča medus pasauli līdzi sev vedu − tā seno dainavu prieku salej man atmiņu kārēs.
*
Savu ābeļu pasaules atblāzmu meklēju šodien mūŗu un stiepļu mežā, jo lapu un augļu reibumu nevaru izgulēt gados − esmu un būšu riju vientiesis savos jaunos neona pasaules rados.
*
Ai, mans senci, tu iezagties vari manā augstceltņa stropā caur aizslēgtām durvīm. Tu ik vakarus ciemoties atnāc − līdzi atnes, man pagalvī noliec kādu Bandavā izraktu ziedošu melleņu cini, kā šīs spraišļu pasaules kaktu par Bandavas tīreli pārvērst, kad mēs abi linu talkas svinam.
|
