LX Nr. 23 (5434) 2009. gada 6. j
ūnijs - 12. jūnijs
Ilgonis Bērsons
No Platona l
īdz Ojāram VācietimAtsauksme un atkāpe par Jaunās Gaitas 255. (2008. 12) un 256. (2009. 03.) numuru
Diemžēl esmu aizkavējies ar Jauno Gaitu apskata rakstīšanu, bet kāda publikācija prasīja papildu pētīšanu. Par to tālāk.
Rakstu krājuma abos laidienos ir ,,Platons un Marija jeb Trešais prāts”, Briežu – Leona, Marijas un Adriana – kopluga, kuŗas pirmā aina notiek senlaiku Atēnās, otrā jau mūsdienu Rīgā: ieradies slavenais sengrieķu filozofs un politiķis. Sākumā Platons klāsta savas gudrības par valsti Sirakūzu Valdniekam, vēlāk – Premjeram krodziņos. Teksts vairākās vietās atgādina dialogos izkārtotu prātniecisku eseju. Dramaturģija ,,tiek pie vārda” īsteni tikai sestās ainas beigās, kad nogrand uguņošanas sprādziens, un septītās ainas sākumā, kad Jauniete iedabū Platonu gultā, lai „pierādītu, kāpēc vīrietim un sievietei jābūt kopā.” (256:12) Pārsteigumu sarunu biedriem sagādā Gaŗāmgājējs, bijušais valsts drošības aģents, kas jautrā prātā skandē saukli: ,,Lai dzīvo Ļeņins, Staļins, Putins, vecais un jaunais Bušs, Vīķe–Freiberga! (Pēc brīža) Un... Un... Za...a..a...tlers ari!”(255:14,15)
Neapšaubāmi: Briežu ģimenes ,,Platons” ir spožs mūsu laikmeta māksliniecisks liecinājums, kuŗā kā dūrē savilktas vienkop mūsdienu Latvijas varas un sabiedrības attiecības. Tālo laikmetu tuvināšanu veiksmīgi risinājusi arī māksliniece Rita Laima Bērziņa, kas sengrieķu maskas apvienojusi ar latviešu tautastērpiem.
Notikumi Latvijā skrien tik ātri, ka Jaunā Gaita nevar tiem līdzi tikt, un nav arī vajadzīgs darīt to, kas pienākas avīzēm. Taču ar īpašiem paņēmieniem arī rakstu krājumi var atstāt stipras laika zīmes. Juris Žagariņš sagatavojis sarunu no tīkliem un tīmekļiem 2008. gada septembrī. Uzdots īpaši smags un nelabs jautājums: ,Ja notiktu Krievijas-Latvijas sadursme, līdzīgi kā tas notika Krievijas-Gruzijas gadījumā, cik daudz iedzīvotāju paliktu lojāli Latvijai? (Aija Veldre Beldavs; 255:48) Var jau teikt: nu nevajag uzprasīties, izsaukt uguni uz sevi! Uz āķīgo, kā tagad mēdz teikt, provokatīvo, jautājumu spriegā un prātīgā divsarunā, pat piec-sarunā īpaši daudz atbild Ausma Ābele. Piemēram, beigu slēdziens: „ Atzīt, ka ar kaŗu var izšķirt, kuŗam taisnība, nozīmē atzīt savu bezspēcību. Jo diplomātija tomēr ir augstāka par visiem masu iznīcināšanas ieročiem.” (255:52)
Uz jautājumu ,,Ko darīt?” izdevuma redakcijas loceklis Juris Žagariņš aicina Jaunās Gaitas lasītājus ,,nevis rīkot grautiņus un lūgt Zatlera kungu atlaist Saeimu cerībā, ka nākamā būs labāka, bet gan gādāt par to, lai nākamajās un turpmākajās Saeimas vēlēšanās būtu nodrošināta reģionālās reprezentācijas saite starp vēlētājiem un deputātiem, – prasīt Latvijas politiskām partijām katra deputātu kandidāta vārdu ierakstīt tikai vienā vienīgā vēlēšanu apgabala sarakstā”. (256:33)
Ar traģisku likteni apvīto vecāku – rakstnieku Rūtas Skujiņas un Jūlija Lāča meitas Māras Celles runa, kas teikta 2008. gada 18. novembrī Ņudžersijā, ievietota nodaļā „Atmiņas”, bet tajā virmo mūsdienu jautājumi. Žurnāliste, kas Latviju bija spiesta atstāt sešu gadu vecumā, jau 1970. gadā ieradās te, lai pārbaudītu savu sapni, un tagad viņa kopā ar dzīvesbiedru Ojāru, bijušo Brīvās Latvijas un Laika redaktoru, dzīvo brīvās izjūtās: ,,Manuprāt, šodien vairs nav svarīgi, kuŗā pasaules malā mēs dzīvojam. To Latviju, kuŗu mēs nesam savās sirdīs, mums neviens neatņems”. (,,Kopsaucējs – Latvija”; 256:37) Tā ir sirsnīga publikācija. Turpat blakus ievietotas Juŗa Ķeniņa atmiņas par tēvu – izcilo komponistu Tālivaldi Ķeniņu – ar vairākām saistīgām ziņām.
Divējas šaubas mani nomāca, lasot aktrises Brigitas Siliņas draudzīgo rakstu par nelaiķi Ivaru Lindbergu (nodaļā „ Atmiņas”). Pirmkārt, tas būtu labāk uztveŗams blakus Māra Čaklā esejai, otrkārt, jautājums, vai lieks nav šāds teikums: ,,Nevarētu teikt, ka bijām bohēmieši, bet alkohola patēriņš trīs dienu laikā bija rekorda cienīgs”. (,,Reiz ikvienam ir šajās durvīs jāieiet”; 255:38)
Ivara Lindberga aiziešanai mūžībā JG veltījusi Māra Čaklā apceri ,,Mans brālis no Sanfrancisko”, kas pārņemta no Lindberga Rīgā izdotās dzejgrāmatas (1992). Tā prasmīgi saīsināta un izlabota krājumā ,,Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi” ieviesusies kļūda (102. lpp. vārdu ,,Gundaru Pļavkalnu” vietā ir „Dzintru Pļavkalnu”). Čaklā vārdi nemaz nav novecojuši, bet pēc tiem gribējās lasīt kāda trimdinieka atsveikas.
Pāršķirot mākslas lapu, tiešām ieraudzīju nekrologu, pat divus. Ulža Bērziņa ,,Aizgājis Solžeņicins” atklāj, cik tuva ir divu lielu personību garīgā pasaule. Jānis Aistars Aleksandru Solžeņicinu raksturo kā sirdsapziņas balsi, kas ,,savos darbos ieņem nosodošu bezkompromisa nostāju pret Padomju Savienības nežēlīgo režīmu” un kas asi kritizē arī ASV un Rietumu pasaules demokrātiju (255:27).
Pārāk īsas ir rindas par literātu Juri Mazuti (1940–2008), kas divdesmit trīs gadus bijis JG redakcijas loceklis (256:17).
Miers viņu pīšļiem!
Prof. Lalita Muižniece (Māras Celles māsa) iedziļinājusies Liānas Langas dzejā, pieaicinot talkā pat skaitļošanu: ,,Daudzveidīga ir ne vien dzejas forma, bet arī vārdu krājums – starp 40 dzejoļu 2330 dažādiem vārdiem turpat divas trešdaļas ne reizi neatkārtojas.” (255:20)
Populārais publicists, čaklais Brīvās Latvijas autors Franks Gordons apskatu ,,Lasot kļūst skumji” nosaucis par „Recenziju ar atkāpēm”. Tajā aplūkota Aivara Strangas monogrāfija ,,Ebrēji Baltijā” (2008) un sniegtas vairākas atmiņas no savas dzīves. Viena no tām ir šāda: „(..) boļševiki atnāca, 1941. gada 14. jūnijā deportēja cita starpā pāri par tūkstoti žīdu, un tā paša gada nogalē mans vectēvs tika nošauts ceļā uz Rumbulu”. (256:39)
F. Gordons atgādina A. Strangas minēto ziņu, ka patriotisko vārsmu sacerētājs Leonīds Breikšs bijis Ugunskrusta/Pērkoņkrusta aktīvists (seko īss citāts) un piebilst: ,,Citur es reiz izlasīju, ka Breikšs pat aicinājis rīkoties pret žīdiem ar tērauda zobenu vai tamlīdzīgi”. (256:39) Būdams L. Breikša dzīves un daiļrades pētnieks, viņa Kopotu rakstu līdzsastādītājs, es varu apliecināt, ka dzejnieks tiešām bija saistījies ar pērkoņkrustiešiem, taču jāuzsver, ka pavisam drīz viņš no maldu uzskatiem atteicās. Savukārt vārdi ,,citur” (kur īsti?) un „tamlīdzīgi” ir pavisam trausli pamatojumi. Bet – visu cienu Gordona darbībai!
Cits mans paziņa – mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens – pārsteidz daudzus ar apceri par skulptoru un installāciju meistaru Kārli Rekevicu (1963). ASV mākslas panorāmā jau ievērotās uzlecošās zvaigznes „skulptūrām jeb konstrukcijām mūžs nav ilgs. Izlietotos materiālus (ģipša nolējumi, plāksnes, koka ribas u.c.) pēc installācijas pabeigšanas un nofotografēšanas mākslinieks pats demontē – vai nu iznīcina, vai pārvērš būvgružos”. (256:49)
No recenzijām nodaļā „Grāmatas” īpatnējākās ir: 255. numurā – par Gundegas Repšes „Pilsonisko Rasu” (Juris Silenieks), par Jura Kunnosa „Dzejoļiem” (Arvis Viguls, teksts ar autora atļauju pārņemts no tīmekļa portāla 14 satori), par Knuta Skujenieka grāmatas „Tagad esmu Aleksandrs” izdevumu armēņu valodā (atdzejotājs filoloģijas doktors Artūrs Andraninjans), 256. numurā – par Ojāra Ozoliņa „Krīvu lāstu” (Dr. Juris Šlesers, dzejnieces Maijas Meirānes dzīvesbiedrs), par grāmatu „Kuraž Krišs. Pasrouges un pasmaid” (Anna Žīgure).
Bieži esmu domājis, kāpēc JG pēdējā nodaļa ir „Grāmatas”, nevis informatīvais bloks „Dažos. vārdos”. Varbūt tāpēc, ka grāmatu apskatos vadošā līnija ir uzzināšana (par ko rakstīts), nevis vērtējums (kā uzrakstīts)? Tādējādi veiksmīgi turpināta aizrautīgi visaptveroši veidotā iepriekšējā nodaļa, ko var lasīt kā piedzīvojumu literatūru. Dažos vārdos pasacīts ārkārtīgi daudz. Šī darba galvenais autors (re), t. i., Rolfs Ekmanis, un šajos numuros viņa palīgi ir Biruta Sūrmane (bs), Ingrīda Bulmane (ib), Jānis Krēsliņš (jk) un Franks Gordons (fg).
Apbrīnas vērts ir Rolfa Ekmaņa apskats „Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē” (JG 235-256, ar pārtraukumiem). Tā reizē ir gan radio, gan kultūras, gan politikas vēsture, kas būtu izdodama grāmatā. Radio darbībā ir viss: saskaņa un nesaskaņas, brīvība un nebrīvība, veiksmes un likstas. Lasīsim dažus apakšvirsrakstus: ,,BLB maļ uz diviem gaņģiem”(255), ,,Palīgu vervēšana nevedas”, ,,IB pievelk grožus”, ,,Radio Nacional de Espaňa kaprīzes”, ,,ALA uzgriež muguru Madridei”, ,,Skultāns turpina cīniņu”. Galvenais – visu sarežģīto autors rāda nosvērtā mierā.
Plašāk vēlos izteikties par jaunās zinātnieces, filoloģijas doktores Evas Eglājas-Kristsones vērtīgo pētījumu ,,Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika”(1955-1987), kas sasaucas ar viņas promocijas darbu (2007). Būdams aculiecinieks, varu kaut ko uzsvērt, papildināt vai paskaidrot.
Balstīdamās uz drošiem avotiem un nopietnām publikācijām, E. Eglāja-Kristsone nepakļaujas pagājušo laiku vienpusībām, bet meklē un atrod būtisko, saprot notikumu sarežģītību. «Neraugoties uz varas iestāžu uzraudzību un literātu kompromisiem, literatūra (Latvijā) šai laika posmā kļūst par vērā ņemamu garīgu spēku un brīžiem pat par vienīgo relatīvi brīvo domu izpausmes jomu totalitārajā valstī.” Šis secinājums pārņemts no Raimonda Brieža teksta ,,Latviešu literatūras vēstures” 3. sējuma (2001.36).
Reizumis saskarsme (okupācija un trimda) bijusi tik problemātiska, ka arī tagad nevar skaidri pateikt, kā būtu bijis labāk. Mani pārsteidza Gunša Zariņa domas vēstulē Gunāram Saliņām 1964. gada 24. maijā: ,,Man liekas, ka labākais žests, ko mēs varētu darīt, būtu piešķirt Vizmai Belševicai jeb (domāts ,,vai” – E.E.K.) Ojāram Vācietim Zinaīdas Lazdas balvu – protams, šis ir tikai salīdzinājums, bet patiesība ir tā – mēs nevaram un nedrīkstam viņus noklusēt jeb publicēt ar gaŗiem propagandas rakstiem. Viņiem jau tā pietiekami grūti! Mums ir jāignorē viņu ,,maizes darbs” (slavas dziesmas), tāpat kā mums jāignorē, ja kāds no mūsu māksliniekiem zīmē naktspodu reklāmas.” (JG 255:36-37; RTMM 517593)
Patīkams ir mums veltītais augstais novērtējums, taču iedomāsimies, kas būtu noticis, ja šādu prēmiju tiešām piešķirtu. Līdz tam Zinaīdas Lazdas prēmiju bija saņēmuši Olafs Stumbrs (1960) un Andrejs Eglītis (1962). Būtu izcēlies troksnis „aukstā kaŗa” abās frontēs, apmēram tāds, kāds mutuļoja ap Nobela prēmijas laureātu Borisu Pasternaku 1958. gadā.
E. Eglājas-Kristsones pētījumā viens troksnis ir pieklusināts. Domāju, ka ne jau apzināti, bet aiz nezināšanas. Viņa sniedz īsziņu: „Republikas inteliģences sanāksmē (1963) kritika tiek vērsta pret Vizmu Belševicu, Māri Čaklo, Montu Kromu, Cecīliju Dineri, Ojāru Vācieti, Ēvaldu Vilku.” (255:33)
Īstenībā LKP plaši rīkotajā radošās inteliģences apspriedē (Zinātņu akadēmijas lielajā zālē 22. un 23. martā) sekretārs Augusts Voss pēla minēto un vēl dažu citu rakstnieku darbus, un viņam piebalsoja Arvīds Grigulis, Jūlijs Vanags (krievu valodā, tāpat kā referents), Žanis Grīva, Laimons Pēlmanis un Valdis Rūja, bet ziņotāja viedoklim nepiekrita pēdējais, sešpadsmitais runātājs, par ko viņu savukārt nopēra pirmais sekretārs Arvīds Pelše (gala vārdā). Politiskais secinājums bija šāds: ,,Taču ne visus radošos darbiniekus šī kritika pamudināja uz pareiziem secinājumiem. Par to liecina jaunā kritiķa I. Bērsona uzstāšanās sanāksmē. I. Bērsons centās aizstāvēt rakstniekus un dzejniekus, kas pieļāvuši idejiskas kļūdas un juceklību. Patiesībā viņš izteica šaubas par to, vai ir nepieciešams partejisks, principiāls novērtējums literatūras parādībām. Līdzīgus uzskatus I. Bērsons izteica arī vēlāk Latvijas Padomju rakstnieku savienības atklātajā partijas sapulcē (A. Voss. ..Svarīgākais līdzeklis komunistiskās celtniecības uzdevumu atrisināšanai” Padomju Latvijas Komūnists. 1963. gada 5. numurs, 12. lpp.). Bet Maskavas laikraksts Ļiteraturnaja Gazeta informācijai par šo apspiedi (jā, nevis apspriedi) lika melīgu virsrakstu „Vienprātība”. Piebildīšu, ka rakstnieku sapulcē vairs nebiju izlēcējs vienpatnis; man piebiedrojās Ārija Elksne, Pēteris Pētersons un Boriss Kuņajevs.
Daudziem Jaunās Gaitas lasītājiem jaunatklājums ir un būs E. Eglājas-Kristsones ar faktiem un atziņām bagātīgais vēstījums par Latvijas Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Mēs, kas bijām saistījušies ar šo iestādi, lai varētu legāli tikties ar trimdas literātiem, to saucām priekšsēža vārdā, piemēram, Lešinska komiteja. Nosaukums krievu valodas ietekmē latviski bija samocīts. Oficiālā abreviatūra LKSK nozīmēja Latvijas Kultūras sakaru komiteja. Vārds ,,Latvija” te ir nepieciešams, jo bija ari PSRS Komiteja, Lietuvas Komiteja u. tml. Tādējādi zinātnieces lietotā burtkopa KKS ir nepilnīga.
E. Eglāja-Kristsone noskaidrojusi Komitejas sekciju veidošanas ceļu, tās locekļu kandidātu ilgo sijāšanu. Literatūras sekciju radīja 1965. gadā, un tās pirmo dibinātāju vidū ,,bija rakstnieki un dzejnieki – Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns u.c.” (256:16). Liekas, to pirmo ir pārāk daudz. Kāda cita informācija ir tuvāka patiesībai: dibināšanas sēdē piedalījušies Ķempe, Vācietis, Ziedonis, Skalbe, Birze, Anerauds u.c., par sekcijas vadītāju ievēlēja Vācieti, par viņa vietniekiem Ziedoni un izdevniecības ,,Liesma” galveno redaktoru Bauģi (Austrālijā izdotā mēnešraksta Viesis 1965. gada 5. burtnīca). Abās ziņās ir „noslēptie uncīši” (u.c.). To gan varu bilst, ka sekcijas darba sākumā es nepiedalījos (manā archīvā nav nevienas liecības).
Daudz nozīmīgāk ir noskaidrot sekcijas vadītāju t.s. lomu avīzes Svešuma Balss izdošanā.
Apceres autore vienā teikumā pauž vienu varbūtību un vienu apgalvojumu: dzejnieces Monikas Zariņas Rīgā izdotajos „Prievīšu rakstos” „sniegtajās obligātajās ziņās par grāmatu nav minēts redaktors (iespējams, ka tas bijis Ojārs Vācietis, kas tolaik bija laikraksta Dzimtenes Balss pielikuma Svešuma Balss redaktors)”. (256:20) Māras Izvestnijas sastādītajā grāmatā „Ojārs Vācietis. Bibliogrāfija” (LNB,2008), nodaļā „Rediģētie darbi”, Zariņas „Prievīšu rakstu” nav, un Svešuma Balss uzrādīta ar avīzes beigās minēto visai dīvaino formulējumu, kas precīzi ir šāds: „Vidutājību starp Svešuma Balss sastādītājiem un līdzstrādniekiem uzņēmusies Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs literatūras sekcija dzejnieka Ojāra Vācieša vadībā.” Šāda piezīme, nevis redaktora paraksts ir deviņpadsmit numuros (1965-1970).
Jau 1. numura anonimi iespiestajā ievadā, ko, pēc smagā un sausā stila spriežot, nav rakstījis Vācietis, atklājas neiespējamais, t.i., notiek klaja melošana: avīzes „redaktori (tātad ir vairāki – I.B.) un līdzstrādnieki dzīvo dažādās Rietumpasaules valstīs.(..) Pilnībā sagatavota Rietumos, tā, izmantojot dzimtenes kultūras darbinieku izpratni un pretimnākšanu, iespiesta dzimtenē” (,,Būsim pazīstami”, 1965.g. jūnijs).
Te publicēti Indras Gubiņas, Jāna Sarmas, Monikas Zariņas, Gunša Zariņa darbi. Bet Velta Zunde (,,Pasakas par Usmu”) taču dzīvo Latvijā. Savukārt 2. numurā (1965.g. dec.) parādās ārzemju korespondents recenzents Mintauts Salenieks no Ženēvas, kas īstenībā ir Rīgā Dzimtenes Balss redaktora krēslā sēdošais Imants Lešinskis (polītiskais bēglis to atklāja pēc divdesmit gadiem – Latvija Šodien,1986. g, 10. lpp.).
3. numurā SvB mistiskā, noslēpumainā redakcija (kur gan tā atrodas? – I.B.) paziņo: ja autoriem nav iespējams savus darbus nodot tieši „šā izdevuma redaktoriem” (kuŗi tie ir un kur gan atrodas? – I. B.), viņi tiek lūgti sūtījumus adresēt Literatūras sekcijai uz Rīgu, Gorkija ielā 11a (tur mitinās Komiteja un pulcējas sekcijas – I.B.).
M. Salenieks raksta arvien vairāk, un drīz vien viņam blakus stājas otrs grāmatu recenzents ar tuvu segvārdu: Pēteris Salzemnieks Minchenē. Līdzība ir pārāk uzkrītoša – tā ir viena un tā pati persona.
Nesen izskatījis SvB pirmos desmit numurus (1965-1967), varu teikt jau savā laikā zināmo.
Jēdziens „Literatūras sekcija” šai izdevumā nozīmēja Dzimtenes Balss redakciju, kuŗas darbinieki Rīgā sastādīja un lielākoties pierakstīja avīzes numurus. Vairākās vietās teksts tik klaji pauž padomju imperisma ideoloģiju, ka samākslotība lec acīs. Piemēram: „Sociālisms ir iekārta, kuŗu šī paaudze (jaunie Latvijā – I. B.) ne vien akceptē, bet kuŗu tā arī uzskata par vienīgo iespējamo Latvijas nākotni” (Vilis Dzenītis Austrālijā. „Dialogs jāturpina”. – Nr. 7, 1967. gada martā). Vai tad tā runātu trimdinieks?
Sava vērtība ir literāro darbu iespiedumiem (Pēteris Aigars, Arnolds Apse, Baiba Bičole, Ausma Jaunzeme, Eduards Freimanis, Indra Gubiņa, Valdis Krāslavietis, Zenta Liepa, Ivars Lindbergs, Jānis Sarma, Velta Toma, Monika Zariņa, Guntis Zariņš, Aina Zemdega). Manuprāt, P. Aigars labprātīgi savus dzejoļus slepenajai avīzei nav devis. Iespējams, – vēl kāds.
Bet kuŗi rakstnieki slēpjas aiz vārdiem Antiņu Ants, Malda Daugava, Eglons Krasts, Atis Kurzemnieks?
Nenoliedzami, daudzi dzejoļi un stāsti ir mākslas darbi, bet to nozīmi pazemina līdzās iespiestie ķengu raksti par trimdiniekiem. Skaidrs, ka šo uzspiesto stāvokli Ojārs Vācietis nevarēja mainīt, jo viņš nebija Svešuma Balss redaktors, arī starpnieks ne, viņa vārds izmantots tikai reklāmas nolūkā, kā jau literātūrzinātniecei teikuši daži laikabiedri.
Šai atsauksmē par Jauno Gaitu tik gaŗa atkāpe man nepieciešama tāpēc, ka E. Eglāja-Kristsone izsaka pārmetumu: „Tikpat kā pilnīgs klusums ir Latvijas literārajās aprindās, kas bija saistītas ar Svešuma Balsi (256:23),” un turpat tālāk jau izstāstīta kāda leģenda: „Lilitai Zaļkalnei stāstīts, ka Svešuma Balss kopijas no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izvācis bijušais izdevuma redaktors, gan nenorādot, kuŗš, un tas arī daļēji izskaidro faktu, kāpēc tikai divi Svešuma Balss numuri šobrīd atrodami Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā” (no nepublicēta, 2004. gadā jūnijā nolasīta L. Zaļkalnes referāta).
Atšķirsim Raimonda Brieža grāmatas „Latviešu literatūras chronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā 1945-2005” (2006. g.) 145. lappusi, kur par trešo 1965. gada notikumu kultūrā Latvijā ierakstīts šāds: „Rīgā sāk iznākt laikraksts Svešuma Balss, kas paredzēts izplatīšanai trimdā (līdz 1970. g. red. O.Vācietis, 1970.-1971. g. red. Z. Skujiņš, 1971.-1974. g. red. I. Bērsons, 1975. g. red. A. Grigulis)” (145. lpp.).
Tātad arī es esmu pasludināts par Rīgas Svešuma Balss divpadsmit numuru redaktoru, lai gan šādas amata norādes tajos nav, bet ir tikai mīklainā vidutājība starp sastādītājiem, t.i., īstajiem redaktoriem, un Literatūras sekciju, kuŗu es vadīju, taču ne jau visus četrus gadus.
Autobiogrāfijā ,,Mūža ceļi un takas” jau 2006. gadā rakstīju: „Pret šo čekas patvaļību protestēju, man atbild, ka tā esot formalitāte. Es nezinu, kas ir sastādītāji un līdzstrādnieki (autori), neesmu lasījis nevienu
rakstu pirms iespiešanas. Es arī tagad pilnīgi norobežojos no atbildības par šo slepeno izdevumu, kas ir tik nelegāls, ka nav sastopams pat Misiņa bibliotēkā” (Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Ilgonis Bērsons. Bibliogrāfija. Sastādītāja Dzintra Zaķe. Rīga. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. 2006, 23.-24.lpp.).
Joprojām nezinu, kas ir autori A. Daugaviete (ASV), Miks Dzēlis, Mārtiņš Dzilna, Valdis Grīvs, Smaida Rīkste, M. Smilšmāls.
Ja es būtu bijis avīzes pārraugs, tad nebūtu pieļāvis numerācijas putrošanu: 1972. gada 3. un 4. numurs pabāzti zem viena kopnumura (28.), un 1973. gada 3. numurs iznācis divas reizes (ar atšķirīgu tekstu un kopnumuru – 31; jābūt: 4/32); es nebūtu pieļāvis Imanta Ziedoņa dzejoļa „Mēs dzimstam no tēva” anonimu iespiedumu, tā ka to var uztvert par Valža Krāslavieša dzejoli (1971,4), būtu pats kaut ko avīzei rakstījis.
Neesmu bijis Svešuma Balss redaktors, tāpēc aizdomas par kopiju izvākšanu (zādzību!) no bibliotēkas uz mani nekrīt. Tagad iespējams Misiņos lasīt daudzus numurus.
Atceroties Svešuma Balss sākumgadus (1965-1970), der zināt, ka Ojārs bija uzrakstījis pretpadomju dzejoļus „Berija” (1963, augusts-septembris), „Oktobŗa svētki Magadanā” (1963, oktobris-novembris), kas bija savdabīga atbilde uz viņa partijisko kritizēšanu, un uzraksta visasāko satiru „Vadoņa augšāmcelšanās” (1967, janvāris).
Šos dzejoļus, protams, tad iespiest nevarēja (nedrīkstēja). Tos var lasīt Kopotu rakstu ceturtajā sējumā(1991).
Ar to mana atkāpe no atsauksmes beidzas.
Ar lielu interesi gaidām E. Eglājas-Kristsones milzīgā darba nākamo publikāciju.
ļaunā Gaita laiku pa laikam ir izdevusi satura rādītāju kopsavilkumus. Gribu ļoti ieteikt izdot arī personu rādītāju, kas atklātu plašu panorāmu; tajā varētu sniegt arī galvenās ziņas, pie reizes izlabot vienu otru iespiedkļūdu. Šajos divos numuros atradu divas: mums ir dzejniece Kornēlija Apškrūma, nevis Apakškrūma (255:54), un cesvainietis Jakobs Lenčs, protams, ir dzimis 1751., nevis 1715. gadā (255:24). Ar dziļu cieņu JG cittautiešu personvārdus uzrāda oriģinālrakstībā, bet retumis tekstā vārdi nav doti latviskajā izrunā (ne visi lasītāji prot angļu valodu). Arī šajā ziņā lielais personu rādītājs nāktu talkā.
No abām JG nejauši izrakstīju dažus latviešu uzvārdus, katram alfabēta burtam vienu, un saraksts izveidojās šāds : Aspazija, Inga Ābele, Alfrēds Bērziņš, Rimands Ceplis, Jānis Čākurs, Valda Dreimane, Visvaldis Eglons (vēlāk – V.Lāms), Miķelis Fišers jun., Grīni – Māra un Marģers, Uldis Ģermānis, Arno Heinrichsons, Nora Ikstena, Benjamiņš Jēgers, Voldemārs Kalpiņš, Atis Ķeniņš, Marta Lindmane, Vitauts Ļūdēns, Laima Muktupāvela, Andris Nelsons, Jānis Ozols, Jānis Pauļuks, Māra Rūmniece, Ilgvars Spilners, Jānis Šipkevičs, Andris Trapāns, Juris Urtāns, Bitīte Vinklere, Māra Zālīte, Irita Žeire.
Sarakstā, protams, būtu visi, visi, arī ļoti daudzie cittautieši. Ļausimies šādam sapnim!