Laikā, kad Krievijas Federācijas vadoņi valdonīgi grib uzspiest pasaulei tikai savu vēstures vērtējumu un ar ,,ukazu” sodīt citādi domājošos arī ārzemēs, JG lasītājs Pelikāns (Ņujorkā) izsaka savu pārmetumu: „Šķiet, vairums latviešu joprojām nav spējuši izvērtēt Piektā gada notikumus. To nav darījuši arī pašreizējie latviešu rakstnieki.” (44. lpp.)

Sarežģītajā Baltijas tautu cīņā pret vācu muižniecības un krievu carisma jūgu Pelikāns saskatījis tikai vardarbību, un ar to sasaucoties 2009. gada 13. janvāra demonstrācija Rīgā, resp., Saeimas un citu ēku demolēšana. Rakstiņā JG vēstuļu nodaļai vārds „vardarbība” lietots septiņas reizes un pat darināts neveiksmīgs darbības vārds – vardarboties. Vai te nav pamanāms lielā ņujorkieša Džordža Buša izmisīgi pārspīlētais kaŗš pret terrorismu? Jā, 1905. gadā bija diezgan daudz dedzināšanu, nogalināšanu u. tml., bet atsevišķais nav būtības izpausme. Jānim Akurateram, Kārlim Skalbem, viņu domubiedriem partijā ieroči bija nepieciešami aizsardzībai, un pretvaru ar baltiem cimdiem rokās nevar salauzt. Izvērtēt 1905. gada cīņas nozīmē rakstīt par tām vispusīgāk, dziļāk, nevis tajās uzsvērt tikai vardarbību.

Jaunā Gaita, būdama dažādu viedokļu paudēja, iespiedusi arī šādu pārsteidzošu slēdzienu: ,,Sarkanie strēlnieki, paši to neapzinoties, izcīnīja Latvijai un citām nomaļvalstīm īstu patstāvību. Šo patstāvību mēs varējām iegūt, tikai boļševikiem nākot pie varas un ne pie vienas citas toreiz pastāvošas konstellācijas”. (23) Tāda ir bijušā ,,nesarkanā” strēlnieku pulkveža Pētera Dardzāna atbilde uz Jāņa Krēsliņa aptauju pag. gs. 50. gadu vidū. Šo domu atgādina bostonietis Dr. Juris Šlesers, Jāņa Krēsliņa saistošo Rakstu 3. sējumu izvērtējot. Katrs notikums vēsturē ir ķēdes posms, kas saistīts ar iepriekšējo un nākamo, tāpat liela nozīme ir starptautiskajiem apstākļiem. Ārlatvieši daudz strīdējušies, tāpat kā latvieši okupētajā dzimtenē, ne vieni, ne otri nav akli kalpojuši kādai dogmai. Starp citu, arī man, tāpat kā recenzentam Šleseram, nav skaidrs, ko nozīmē Krēsliņa sen. lietotā vārdkopa „marksofašisti”.

Rakstu krājums trijās vietās pakavējies pie ,,baigā gada”. Biruta Sūrmane (bs) atreferē Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta doktores Jeļenas Zubkovas drosmīgi uzrakstīto grāmatu ,,Baltija un Kremlis 1940-1953”, ko izdevusi Krievijas Politiskā enciklopēdija. ,,Zīmīgs un varbūt arī mums vērā liekams ir Zubkovas secinājums, proti, saukt 1940. gada notikumus par okupāciju esot aplam – jārunājot par aneksiju, t.i., vardarbīgu pievienošanu, jo Staļina nodoms bijis palikt Baltijā, tā teikt, mūžīgi mūžos, kamēr okupācija nozīmējot territorijas ieņemšanu uz laiku” (,,Dažos vārdos”). Esmu šo darbu izstudējis un priecājos par krievietes brīvdomību, kas ir krasā pretstatā medvediski putiniskajam kremlismam. Pēc zinātnieces domām, pirmais tiesiskais dokuments, kuŗā PSRS nelikumīgā rīcība Baltijas valstīs 1940. gadā nosaukta par okupāciju, esot Igaunijas PSR Augstākās padomes 1989. gada 12. novembra lēmums ,,Par Igaunijas 1940. gada notikumu vēsturiski tiesisko novērtējumu”. Tajā turklāt ir jēdzieni agresija, militāra okupācija un aneksija. (98. lpp.)

Rolfs Ekmanis (re) „Dažos vārdos” piemin vēsturnieka Gata Krūmiņa atklāto Kārļa Ulmaņa 1940. gada 12. jūlija ziedojumu Latvijas Sarkanās palīdzības vajadzībai – daudzu personu apgādāšanai. Jānosauc Egila Zirņa publikācijas virsraksts – „Komunistu sponsors” (viens no apakšvirsrakstiem ir „Saraksta līderis”), jo redzams, ka ar šo ziņu žurnālists vēlas izspēlēt lielāku kārti. Atklājējs Krūmiņš savā rakstā Dienas 28. februāra numurā sniedz papildu ziņas, polemizē ar kādu citu viedokli, bet kāpēc klāt pieliktajā fotoattēlā pats ir diženi smaidīgs? Par atklāto faktu jāskumst, turklāt tas jāskata plašākā kopsakarībā: kā rīkoties piespiedu apstākļos? Manuprāt, fakti vācami joprojām, bet nevajadzētu aizrauties ar raganu medībām, ar tādiem vispārinājumiem, kas kļūst ļoti noderīgi Latvijas okupācijas fakta noliedzējiem.

Atsauksmē par somu žurnālista un rakstnieka Jukas Rislaki iejūtīgo grāmatu „Modināšana: Latvijas gadījums” zinātņu doktors Gundars Ķeniņš Kings saka: „Nodaļā par Latvijas patstāvības zaudēšanu (1940) un pirmo krievu gadu autors pauž izpratni par nopietnas pretestības neiespējamību, bet vienlaikus – tāpat kā vairāki mūsdienu latviešu vēsturnieki – nespēj samierināties ar Latvijas beznoteikumu padošanos – bez neviena paša pat ne simboliska šāviena vai diplomātiska protesta” (66).

Jaunā Gaita joprojām pētī sešdesmitos un septiņdesmitos gadus, it īpaši ārlatviešu rakstnieku un okupētās Latvijas literātu tuvināšanos. Eva Eglāja-Kristsone atsaucas uz Andra Ritmaņa apgalvojumu, ka „diezgan daudzi trimdas cilvēki maksāja nodevas padomju režīmam, kā piemēru minot Olafu Stumbru” (29). Man bija pazīšanās, pat draudzība ar Veltu Tomu, Moniku Zariņu, Olafu Stumbru, Valdi Krāslavieti, un nevaru liecināt par kādām Olafa vai citu nodevām. Tautiešu komiteja (tā saucām Imanta Lešinska un citu vadīto sabiedrisko organizāciju) samaksāja braucienus uz ārzemēm (arī man), bet tāpēc jau nebija jākļūst par čekas ziņotājiem.

Bija tāds mīts: trimdas vadība nosodīja jebkuŗu, kuŗš satikās ar okupētās Latvijas literātiem. E. Eglāja-Kristsone to sagrauj ar izvilkumu no Anšlava Eglīša 1970. gada 15. janvāŗa vēstules Valentīnam Pelēcim: „Interesanti, kā attīstās mūsu ticības kaŗi: dažam uzbrūk, dažam ne. Profesors Siliņš izbraukāja Latviju, izrunājās pa radio, neviens nekā nepārmeta. Guntim (Zariņam – I. B.) sadeva tā, ka bija jāpakaŗas. Stumbrs izbraukāja, izrunājās, izdrukājās Literatūrā un Mākslā, visi viņu tikai cildināja un aicināja uz nometnēm kā vecmāti. Aizbrauca Veltiņa (Toma – E. E. K.) – atkal sadeva virsū. Izbraukāja Zīverts – nekā, tikai visu cienību. Joki, vai ne? Izproti nu ,,pūļa psīcholoģiju” (32).

Ildze Kronta žurnālā atturīgi atzinīgi novērtējusi Jāņa Škapara grāmatu „Barjerskrējiens”, kuŗā apvienotas dienasgrāmatas (1969-1979) un atmiņas ar atskatu līdz pat 1962. gadam.

Kopš 1965. gada vidus LKP CK kultūras nodaļas instruktoram Jānim Škaparam bija uzdots pārraudzīt Rakstnieku savienību, turklāt viņam vajadzēja gādāt, lai kongresā tiktu ievēlēta CK sekretāram Augustam Vosam paklausīga vadība. Škapars, kam bija jurista izglītība, protams, uzreiz nevarēja izprast radošā darba īpatnības, arī to ne, ka mums izveidojusies iekšēja opozīcija. Kurators pieredzēja dumpi – rakstnieki jaunajā valdē neievēlēja nevienu no paredzētajiem ielikteņiem sekretāru posteņos (galvenokārt Žani Grīvu un Arvīdu Griguli). Pēc ilgām pārrunām CK par RS valdes pirmo sekretāru izvēlējās Albertu Jansonu, kam bija lemts strādāt kopā ar valdes sekretāriem Imantu Ziedoni un Ilgoni Bērsonu. Škapars nokļuva krustugunīs, taču izvēlējās pareizo ceļu – aizstāvēja RS kreiso spārnu, t.s. trauksminiekus, un diplomātiski izturējās pret vecbiedriem.

1969. gadā CK birojs, cerēdams, ka stāvokli varēs mainīt, Škaparu iecēla par visu radošo savienību avīzes Literatūra un Māksla redaktoru. „Barjerskrējiena” pirmā grāmata rāda divējādību – „sistēmas cilvēka atiešana no sistēmas, tajā paliekot un aktīvi strādājot”(27). Škapars prata manevrēt ilgi, un tikai 1985. gada rudenī viņu izsvieda no CK nomenklatūras – izcēla no redaktora posteņa.

Šis vārds rakstu krājumā, protams, lietots visvairāk. Vērts pie tā pakavēties daudznozīmīguma dēļ.

Evas Eglājas-Kristsones nopietnā pētījuma „Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika” turpinājumā īsti vietā lietoti vārdi trimda, trimdinieki, trimdas cilvēki, dzejnieki, latvieši, literāti un rakstnieki, kā arī trimdas īpatnības, nostāja, organizācijas un puse.

Prof. Intas Ezergailes apceres „Mūsu rakstnieces un trimda” pamatā ir referāts Toronto 2003. gadā par trim eksilrakstniecēm. „Tomas reizēm kontroversālā nostāja dzimtenes sakaru jautājumos norādīja, ka, lai cik spēcīgas viņas pretpadomju jūtas, saite ar zemi, valodu un ļaudīm bija noteicošā.” (11-12) Sevišķi rūpīgi izvērtēta Astrīdes Ivaskas jaunrade, arī viņas dzejolis „Dzeja trimdā”, ir lietots tēls „trimdas tumsa”. Dzejniece Rita Gāle daudz rakstījusi par trimdu, par mājām, par iespēju zaudēt atgūto (17).

Gaŗām ejot Ezergaile apskata dažas dzimtenē mītošas rakstnieces:

,,Nostalģija, t. i., ilgas pēc zaudētā, varētu pat teikt, iekšējā emigrācija, trimda un izslēgtība raksturo arī viņas. Manu interesi piesaistīja rakstnieces un trimda – trimda visplašākajā nozīmē. No feministiskā viedokļa sieviete jau no laika gala atrodas trimdā, reti būdama daļa no kultūras, ko vēl joprojām definē vīriešu kārta. Šai izpratnē padomju laika rakstnieces, piemēram, Vizma Belševica, Māra Zālīte un Regīna Ezera atradās zināmā izraidījumā, trimdā, ne tikai kā latviešu kultūras un tradīcijas aizstāves, bet arī kā sievietes režīmā, kas daudz runāja par sieviešu tiesībām, bet necentās viņu dzīves padarīt vieglākas. Viņas neatradās gluži ,,mājās”, lai arī nebija zaudējušas fizisko kontaktu ar savu zemi.” (11) Ja pārdomu atvēziens ir tik plats, tad nosaucamas arī Elza Stērste, Melānija Vanaga, Ilze Kalnāre, Broņislava Martuževa, Ārija Elksne... Četras no viņām bijušas arī tiešajā trimdā – padomju vergu nometnēs.

Psīchiatrijas doktore Aina Siksna iet vēl tālāk – recenzijai par atjaunotās Latvijas laikam veltīto Ingas Žoludes romānu ,,Silta zeme” likusi virsrakstu „ Siltas zemes trimdinieki” un izteikusies šādi: ,,Romāna varoņi liekas esam sava veida trimdinieki – gan Parīzē, gan Istanbulā, gan arī Pēterburgā. Konkrēti žņaugi viņiem ir zuduši. Tos aizstāj žņaugi personu iekšienē. (...) Viņi, liekas, nepieder ne savai, ne citai zemei, nedz arī jūt kādu saistību ar savu ģimeni.” (70)

Vai nenotiek jēdziena trimdinieks pārāk liela izmantošana, pat devalvācija?

Savukārt Knuts Skujenieks, kas septiņus gadus bija aizsūtīts trimdā uz Mordoviju kā politiski sodītais, šo vārdu nelieto. Dziļi tvertajā rakstā jeb referātā ,,Savā reizē arī viens ir karavīrs” cietumnieks runā par ieslodzījumu, ieslodzītajiem, latviešiem, lēģera biedriem, gūstekņiem (nevis vergiem), padomju polītlēģeri.

Daiļrades daļā ievietots Juŗa Rozīša romāna ,,Displaced Person jeb kāda latvieša stāja svešumā” fragments Dish Rag (diemžēl JG vairāku darbu nosaukumi, kā arī tekstu gabali nav tulkoti latviešu valodā). Lasu un jautāju sev: vai tas tiešām būs romāns, prozas darbs? Te ir ieskicēta problēma, te ir pārstāstījums, bet īsta tēlojuma nav. Ir arī stila neveiklības, piemēram: ,,Arī attiecībā pret laika apstākļiem Jūlijs nezināja, kā pret tiem jāizturas.” (10) Galvenajam varonim visvairāk ,,bija bailes, ka viņš kaut ko uzrakstīs un ka visi sapratīs, ka tas jau nav īsti riktīgs romāns”(11). Spožā, kaut arī diskutablā romāna ,,Kuņas dēls” (1995) autoram novēlu uzrakstīt īstu romānu!

Romāns kā kanons mūsdienu literatūras teorijā un vēsturē ir aizmēzts atkritumos. Romānam ir bezgala daudz veidu un būs vēl, taču kaut kāda šī termina jēga jāsaglabā. Modernistu ieteikums visu uzrakstīto saukt par tekstiem paveŗ ceļu uz māksliniecisku paviršību un chaosu.

Jāņa Rokpeļņa grāmatā „Virtuālais Fausts” (2008) uz aizmugures vāka (nevis titullapā) lasāms: ,,Romāns par mīlestību, dziedināšanu, spēļu elli, seksu, svētlaimību un bez laimīgām beigām – kā erotiskās masāžas salonā.” Emeritētais prof. Juris Silenieks recenzijā raksta: ,,Saukt aplūkojamo darbu par romānu ir drusku pārgalvīgi, bet, kā zināms, romāna definīcijas mūsdienās ir tikpat izplūdušas kā pats žanrs. Visdrošāk atkārtot Andrē Žida formulējumu: „Romāns ir zināma gaŗuma prozas darbs. Tas par žanru neko daudz neizsaka, tomēr ir pietiekami daudz.” (61) Tātad vienīgais mērs ir gaŗums, bet vai tad ar lappušu skaitu var noteikt žanru? Labi, ka Žida teiktajā vismaz ir vārds ,,proza”.

Dzintara Soduma ,,Viņpuse” (2008) nodēvēta par „stāstījumu ar romāna pazīmēm”. Arī par to Jurim Sileniekam ir savs spriedums: „Soduma ‘Vinpuse’ arī nepieturas pie klasiskā plāna (sākums, vidusdaļa un nobeigums. – I.B.), chronoloģija tur ir saputrota, stāstījumam pievienoti visādi teksti, piemēram, ģimenes iepirkumu vai Ņujorkā mirušo latviešu saraksti etc., etc., kādus parasti ievieto avīzēs un kas vairs lāga neietilpst literatūrā” (60, izcēlums mans – I. B.). Redaktore Gundega Blumberga šo darbu tomēr nodēvējusi par romānu (uz aizmugures vāka).

Rakstniecībā galvenais ir veidot rakstniecības darbus. Avīžniecība lai paliek avīžniecībai, dokumenti – vēstures grāmatām.

Jauku vasaru jaungaitniekiem!