LAIKS 2010. gada 27. februāris - 5. marts
Ilgonis Bērsons
Par toleranci un šokēšanu
Jaunās Gaitas 259. gājums
Uzvedības ābecē vispirms rakstīts par iecietību pret citu ieskatiem vai uzskatiem, bet – ak vai! – cik bieži kāds no mums grib pārsteigt ar savu viedokli jeb pretviedokli. Karstā un aukstā kara apstākļos (1940-1985), kad latviešus pasaulē gandrīz pusgadsimtu šķīra dzelzs priekškars, bija radīta dāsna augsne politisku apmelojumu stādiem, kas stiepās fantastiskos augstumos. Tajos bijām ierauti mēs, to laiku ļaudis, līdz kamēr Chruščova pārbūves apstākļos varējām darboties kaut cik patstāvīgāk.
Jaunā Gaita allaž paliek jauna, tāpēc ka tā iet neiemītus ceļus, kas paver skatienu uz tautas dramatisko, traģisko pagātni aizvien plašāku un dziļāku, t. i., patiesāku. Labs piemērs ir Pāvila Ieviņa atmiņas ,,Darbs Latvijas Radiofonā 1938-1944”. Autors smalkjūtīgi atceras ikvienu – direktorus un rakstniekus Arvedu Smilgu un Indriķi Lēmani, rakstniekus Mirdzu Ķempi, Kārli Baltpurviņu un Andreju Eglīti, mūziķus Jāni Ivanovu un Jāni Mediņu, kā arī daudzus citus kollēgas. Diemžēl rakstā ir vairākas faktu kļūdas. 1940. gada rudenī Latvijas Universitātē „marksismu-ļeņinismu mācīja profesors Pelše no Maskavas” (54. lpp.). Tas nevarēja notikt, jo Roberts Pelše Latvijā atgriezās pag. gs. 40. gadu vidū un par profesoru kļuva tikai 1948. gadā. Acīmredzot Ieviņš klausījies citu lektoru. Man nav ziņu, ka Pelše tolaik būtu braucis šurp un atpakaļ.
Godātais Ieviņa kungs stāsta:
,,Pēc 1940. gada rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis nolēma aizbraukt uz Maskavu apciemot jaunības draugu Sudrabu Edžu. Rakstnieka meita Ņina Birzniece bija radio mašīnrakstītāja un pēc sava tēva ceļojuma stāstīja mums, darbabiedriem, par tēva pieredzēto Maskavā:
,,Tēvs atrada Sudrabu Edžu Maskavā daudzstāvu ēkas nekurinātā jumta istabiņā, kažokā, kažokādas cepuri galvā, sildām rokas pie karstas tējas glāzes. Ārā bija - 40° C sals un istabā gandrīz tāpat. Tā dzīvoja cildinātais Tautas rakstnieks Padomju Savienībā...””
Tiktāl Birzniece. Atmiņu autors piemetina: „Patriots Sudrabu Edžus nomira Maskavā 1941.30.01....” (57. lpp.). Tas ir šokējošs ziņu mistrojums.
Pirmkārt – Birznieks-Upītis tolaik nemaz neapciemoja savu draugu. Otrkārt – titula ,,Tautas rakstnieks” vispār nebija, bija ,,Latvijas PSR Tautas rakstnieks”, bet tāds gods Sudrabu Edžum netika dots. Treškārt – par patriotu nevar saukt cilvēku, kurš vārsmās apdziedāja Latvijas PSR un Staļinu.
Ar Sudrabu Edžu satikās Andrejs Upīts – 1940. gada augustā, kad bēdīgi slavenā delegācija Jūdza”, lai okupēto Latviju uzņem PSRS sastāvā. Maskavietis ieradās pie rīdzinieka, kas bija apmeties viesnīcā. Par Andreju Upīti, nevis Ernestu Birznieku-Upīti un Sudrabu Edžu stāstījis jau literātūrvēsturnieks un valodnieks Kārlis Draviņš (Jaunā
Gaita 116:48-49). Laikabiedri liecinājuši, ka personālais pensionārs Sudrabu Edžus saņēmis labus honorārus, mitinājies divistabu dzīvoklī kopā ar kalponi Jevgeņiju, mirušās sievas māsu, ar kuru 1940. gada martā bija noslēdzis laulību. Tātad šaurība un milzīgais aukstums ir krietni pārspīlēts. Starp citu, E. Birznieks-Upītis Maskavā ieradās, bet tikai pie drauga mirstīgajām atliekām – 1941. gada 2. februārī, kad PSRS Rakstnieku savienības zālē notika atvadīšanās pirms nelaiķa vešanas uz krematoriju. Pie šiem faktiem es pakavējos ilgāk tādēļ, lai mīts neturpinātu dzīvot.
Priekšmetu sajaukšana notikusi arī Daces Lūses saistoši uzrakstītajā grāmatā ,,Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas”, ko iejūtīgi vērtējusi Irēna Avena. Atsaukdamās uz grāmatu Latvian Literature under the Soviets 1940-1975, Lūse raksta: ,,Ekmanis arī norāda, ka pēc 1956. gada Upīts sāk runāt brīvāk. 1957. gadā publicētajā darbā ,,Ceļā uz sociālistisko reālismu” viņš, piemēram, uzsver, ka krievi nav vienīgā nācija un krievu tautai nav valdošā loma, un atklāti aicina atturēties no pārkrievošanas” (321. lpp.). Rolfs Ekmanis aplūkoja nevis minēto grāmatu, kas iznāca jau 1951. gadā, t. i., staļinisma laikmetā, bet gan trīs apcerējumu krājumu „Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā” (1957).* īstenībā Upīts kritizēja nemākulīgi sameklētās
līdzības Roberta Pelšes grāmatā «Latviešu un krievu kultūras sakari (1951), un nopēlums izteikts apcerējumā, kas tapis no 1952. līdz 1954. gadam. Grūti iedomāties, ka pārkrievošanas «ziedu laikā” padomju ideoloģijas suminātājs Upīts varētu kaut ko bilst pret oficiālo nostādni. Vēl 1957. gadā Upīts krievu tautu dēvēja par „mūsu lielo vadītājas un noteicējas nāciju” („Jauns cīņas cēliens” – Cīņa, 1957. gada 25. septembra numurā).
Daces Lūses grāmata grib lasītāju šokēt, pārsteigt ar senu mītu sagraušanu, vairākās lappusēs tas izdevies sekmīgi, vairākās – draud ar ieslīgšanu otrā grāvī. Recenzente Avena uzsvērusi, ka pret mūsu tautas indivīdiem, viņu rīcību padomju okupācijas laikā, izdzīvošanu jāizturas ar toleranci.
Šai problēmai pieslienas Jura Šlesera stāstījums ,,Distance tuvībā” – par Anetes Reinš-Kampbeles filoloģijas doktordarbu Tradition and Modernity / Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944 (Stokholmas universitāte). Tik tiešām – Andrieva Niedras romānā „Kad mēness dilst” (1902) nav taču nekā antisemītiska. Ne velti tas izdots arī 1955. („Grāmatu Draugs”, ASV) un 1992. gadā (SIA „Vārniene”, Latvijā).
Atklāti sakot, mani pārsteidza Evas Eglājas-Kristsones stāstījums par to, cik lieli iebildumi bijuši Modrim Lorbergam pret Veltai Tomai piešķirto Zinaīdas Lazdas fonda balvu („Intensīvo kultūras sakaru taktikas laiks. 1964-1987”, 21. lpp.). Šaursirdība, ko uzkurinājusi politika, bieži vien šķēlusi latviešu sabiedrību, un šī slimība mums piemīt vēl
šodien. Rakstnieku, ari Jāņa Pētera, Andra Vējāna, Imanta Ziedoņa un citu saskarsmi ar trimdas literātiem zinātniece vispirms uztver kā tikšanos profesionāļu vidū. Ar šādu nolūku (un tikai) divas reizes esmu ieradies Vācijas Federatīvajā Republikā, vienu reizi – Kanādā un ASV, un pateicību par viesmīlību saglabāju uz visu mūžu.
JG 259. numurā vēl ir Maijas Meirānes un Jura Kronberga dzeja, Indras Gubiņas un Jura Rozīša proza, ar rakstiem, vēstulēm un ziņām žurnālu kuplinājuši Ivars Antēns, Imants Auziņš, Voldemārs Avens, Nikolajs Balabkins, Baiba Bičole, Māris Brancis, Rolfs Ekmanis, Zigurds Elsbergs, Andrievs Ezergailis, Vita Gaiķe, Franks Gordons, Marģers Grīns, Andrejs Jansons, Ildze Kronta, Gatis Krūmiņš, Gundars Ķeniņš-Kings, Anita Liepiņa, Andris Priedītis, Juris Rozītis, Juris Silenieks, Lauma Zvidriņa, Juris Žagariņš, ar mākslas darbiem - Aigars Kildišs, Juris Kornets, Maija Meirāne-Šlesere. Īpaši bagāts ir foto klāsts P. Ieviņa rakstā.
Pateicības vārdus saku Jānim Krēsliņam, Sr, Ņujorkā, – par atsaukšanos Jaunajā Gaitā uz manu rakstu Laika 2009. gada 8. augusta numurā (viņa vēstule arī Laika 5. septembŗa numurā). Patiesību veido daudzi fakti un viedokļi. Paldies viņam arī par segvārda atklāšanu. Manā topošajā pseudonimu vārdnīcā starp Pelēko Akmeni un Pēteri Pelni mīļi iespraudīšu Pelikānu.
* Sk. R. Ekmaņa grāmatas tulkojumu žurnāla Karogs 1993. gada 4. numura 227. lappusē.