LAIKS 2010. gada 29. maijs - 4. jūnijs
Ilgonis Bērsons
Kas likts uz svaru kausiem un kas vēl jāliek,
260. Jauno Gaitu lasot
Kā parasti, uzņēmis sevī ļoti dāsno ziņu klāstu, guvis aistētisku baudu no latviešu bērnības atmiņu klasikas garā rakstītas prozas (Laima Kalniņa) un modernās dzejas zibsnīgās sapņainības (Jānis Vādons), atkārtoti pakavējos pie kritiskajām piezīmēm šajā numurā.
Psīchiatrijas doktore Aina Siksna, vērtējot filoloģijas doktores Gundegas Grīnumas grāmatu par Raiņa un Aspazijas atceri Kastanjolā ,,Piemiņas paradoksi”, saskatījusi galvenokārt nelādzīgu autores tendenci pret trimdiniekiem (,,nicinoši vārdi”, ,,nicīga attieksme”, „veltījusi nicinošus vārdus”). Grīnuma savākusi bezgala daudz materiālu, kas ir milzīgā pētījuma galvenā vērtība. Izkārtoti secīgi stāstījumi par lieliem un maziem notikumiem, analizēti darbi un pretdarbi, raksturotas galvenās personas. Ļoti vērtīga grāmata. Pētnieces rakstura īpašības ir aizraušanās ar īstām vērtībām, vēlme notraust putekļus no senām lietām, konfliktu šķetināšana, kas prasa arī asu mēli. Akadēmiskā pētījumā reizumis spilgtāka izteiksme ir tieši vajadzīga, citādi grāmata var iznākt gaŗlaicīga. Gundega Grīnuma paradoksus varēja izcelt vēl vairāk, nevis atsevišķām personībām, īpaši Kārlim Dzelzītim, piekarināt negatīvus apzīmējumus, tos pārmērīgi variējot un atkārtojot (untumainais, apsēstais). Piekrītu recenzentei, ka nav īsta pamata tradicionālo, pareizo formu „Kastaņola” nomainīt ar Kastanjolu.
Jau 259. JG numurā Vita Gaiķe iededzināja sarkano trauksmes signālu par Ilgvara Veignera grāmatu ,,Latvieši Rietumzemēs un vēl dažās zemēs”: ,,čum un mudž no paviršībām, kļūdām un dažādām muļķībām” (79. lpp.). Gandrīz to pašu īpašā recenzijā [JG260] saka Valters Nollendorfs: ,,...parādās trūkumi, neprecizitātes vai kļūdas” (73. lpp.). Sarunā ar publicistu Ojāru Celli es dzirdēju gaužu neapmierinātību. Būdams zinātnieks, es gribētu šo lielo ziņu vakuumu izmantot, bet nejūtos drošs. Kaut vai pa daļām, bet jāsveŗ, kāda rakstura kļūdas tur ir. Nevajadzētu milzīgo ziņu klāstu vienkārši nolikt malā.
Latvijas rakstnieks Ainārs Zelčs (Alūksnē) Jaunajā Gaitā, nodaļā „Lasītāju vēstules”, atkārtoti uztur apgalvojumu: „Trimdas literatūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗu spējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gados dzimtenē” (45. lpp.). Nāk klāt papildinājums: ,,Būtu ļoti interesanti – pasvērt. Bet tad likt uz svaru kausiem visu, sākot jau ar to, kas tika sarakstīts 1940. gadā, sovjetizācijai iesākoties” (45.1pp..).
Gribas domāt līdzi: vispirms nevis piekrist vai nepiekrist, bet dot vielu svēršanai.
Ārlatvieši rietumtrimdā varēja publicēt visu, ko uzrakstīja (arī vājus darbiņus, jo bija autorizdevumi). Okupētajā Latvijā rakstniekus bremzēja padomju politiskā cenzūra vairākās iestādēs. Tāpēc produktīvs svara mērs ir arī sarakstītā, bet savā laikā neiespiestā literatūra. To diezgan grūti apzināt, bet talkas veidā izdarīt var daudz. Jāapzina publiskie un personiskie archīvi, jāveido plaša bibliogrāfija, kuŗā iekļaujami arī tie šeit sarakstītie darbi, kuŗus varēja izdot tikai vai nu PSRS pārbūves laikā, vai pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas, vai kuŗi joprojām palikuši manuskriptos: Vidara Balta, Alberta Bela, Miervalža Birzes, Kaža Dunča, Valta Grēviņa, Veras Kacenas-Kalpiņas, Augusta Laiviņa, Egona Līva, Zaņa Sūniņa, Visvalža Lāma, Tāla Vaidara u.c. proza, Konstantīna Aizpura, Olgas Andžānes-Zvirgzdiņas, Miervalža Birzes, Ērikas Briedes, Jāņa Kalniņa, Laimoņa Pura, Gunāra Priedes u.c. lugas, Inta Baltarāja (Ēvalda Valtera „Rusiāde” slepeni izdota Zviedrijā, 1956), Alberta Caunes („Atvilktnes darbi” 1996), Lilijas Auzas, Frīdricha Gulbja, Ata Ķeniņa, Broņislavas Martuževas, Aleksandra Pelēča, Harija Skujas, Lūcijas Strodas, Ojāra Vācieša, Voldemāra Zariņa dzeja, Veras Kacenas-Kalpiņas, Andreja Kurcija, Augusta Smagara, Elzas Stērstes, Indriķa Zeberiņa, Modra Zichmaņa u.c. atmiņas, Pētera Atspulga, Voldemāra Kalpina, Augusta Laiviņa, Egona Līva, Gunāra Priedes, Saulcerītes Vieses, Kārļa Zariņa (arī Ilgoņa Bērsona, 1950-1951) dienasgrāmatas.
Var jautāt: vai tad Alberta Caunes patriotiskie 18. novembŗa dzejoļi (1957,1960,1961,1963, 1967, 1988,1989,1990) ir mazāk saistīgi un mazāk vērtīgi nekā brīves apstākļos tapušie trimdinieku rakstītie veltījumi valsts svētkiem? Turklāt Caune riskēja ar savu dzīvi. Ainārs Zelčs domā tikai par rietumtrimdu, bet dzimtenes rakstnieku pulkam jāpievieno arī austrumtrimdinieki, tie literāti, kas uz laiku bija padomju režīma nometnēs, taču rakstīja visu laiku (Gunārs Freimanis, Knuts Skujenieks u.c.).
Var svērt arī pa gadiem. Atšķiŗiet, lūdzu, Raimonda Brieža sastādīto „Latviešu literātūras chroniku sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā 1945-2005” (Valters un Rapa, 2006), tās 101. lappusē, kas rāda 1958. gadu. Tur Latvijas vērtību ailē ir M. Birze, S. Kaldupe (diemžēl izlaists A. Krūklis), V. Lāms (tolaik gan V. Eglons, divi darbi, izlaists arī J. Medenis), A. Sakse, O. Vācietis (divi darbi), G. Priede, trimdas ailē – Anšlavs Eglītis (divi darbi), Z. Mauriņa, J. Rudzītis, L. Tauns, Dzidra un Modris Zeberiņi.
Evas Eglājas-Kristsones JG rakstu ciklā par saskarsmēm minēts, ka kritiķis Jānis Andrups 1982. gadā augstu vērtējis V. Belševicas, I. Ziedoņa, O. Vācieša, Z. Skujiņa, R. Ezeras un V. Lāma darbus, publicists Franks Gordons 1981. gadā – V. Belševicas un I. Ziedoņa darbus. Tātad svaru kausi nebūt nesveŗas tikai uz vienu pusi. Un – nedzīvosim ar mazvērtības kompleksu!
Bibliogrāfijai un reklāmai. JG 260. numurā publicējušies arī rakstītāji Vilnis Auziņš, Irēna Avena, Māris Brancis, Leons Briedis, Dz. E. Bušs, Ruta Čaupova, Rolfs Ekmanis, Vita Gaiķe, Franks Gordons, Lolita Gulbe, Alvis Hermanis, Sarmīte Janovska-Ērenpreisa, Amanda Jātniece, Jānis Krēsliņš, Sr., Gundars Ķeniņš-Kings, Indulis Lācis, Laimonis Mierinš, Lalita Muižniece, Ilze Nāgela, Dzidra Purmale, Edmunds Rusovs, Juris Silenieks, Uldis Siliņš, Biruta Sūrmane, Juris Žagariņš, mākslinieki Aina Balgalve, Ramona Kalniņa, Ila Kellermane, Raimo Lielbriedis, Leons Samulis.
P.S. Lūgums lasītājiem.
Ja jums ir (vai ir zināmi) kādi vērtīgi prozas, dzejas, dramaturģijas, literātu atmiņu, dienasgrāmatu manuskripti, uzrakstiet par to man uz Brīvās Latvijas redakciju. Neesmu grāmatu izdevējs, es tikai vācu ziņas literatūras chronikai.