LAIKS 2010. gada 10. jūlijs - 16. jūlijs
Ilgonis Bērsons
Vēstures tilti
261. Jaunajā Gaitā
Rakstu krājuma veidotāji ar apbrīnojamu čaklību savāc visjaunākās (lielākoties – labās) ziņas, kā arī rokas dziļos pagājības slāņos.
Filoloģijas doktors Ojārs Zanders rūpīgi pārlūkojis Kārļa Skalbes publicistiku no 1915. līdz 1945. gadam („Skalbe un latviskā kultūra”), un šajos sarežģītajos trīsdesmit gados Skalbe atstājis mums daudz nezūdošu vērtību. Ar dziļu cieņu rakstnieks vērtējis tautu, ar izpratni arī tās dažus atsevišķus paklupienus. Piebilstams, ka Zandera apskatā izmantotajā galvenajā avotā (Kopoti raksti, 7.-10. sēj., 1939) slaveno ,,Mazo piezīmju” teksti ir diezgan nepilnīgi. Tos no periodikas slejām esmu savācis arī ,,Mūža rakstu” 6. sējumam, kas diemžēl divus gadus datorsalikumā turēts apgādā ,,Elpa” un, cerams, iznāks izdevniecībā ,.Mansards”. Piemēra pēc izvilkums no Jaunāko Ziņu 1919. gada 13. novembra numura:
Reiz mums jau bij armija, kuŗas varoņu slava atskanēja visā pasaulē. Neievainojama no vācu lodes, viņa krita no vācu viltus. Es atceros mūsu strēlnieku pulkus. Saģiftēti no lielinieciskuma, kuŗu kā mēri plombētos vagonos vācieši iesūtīja Krievijā, viņi noklīda un pazuda mums krievu asiņainajā dumbrājā. Un, it kā patlaban ņemta no kausējamās formas, kuŗas trauslo mālu liktenis ir nodauzījis ar savu veseri, jauna nacionāla armija, kuŗas slava šodien apskrien pasauli, visā augumā ir nostājusies Daugavas krastos.
Psīchiatrijas doktore Aina Siksna atsauksmē par Annas Velēdas Žīgures grāmatu ,,Viņi. Ceļā” atceras savu bēglību un uzrāda motīvus, kāpēc ļoti daudzi latvieši Otrā pasaules kaŗa laikā pameta (atstāja) dzimteni. Astra Roze papildina ar ziņu, ka daudzus vācieši varmācīgi aizveda. Satriecošu iespaidu atstāj fotoattēls „Evakuācija no Ventspils 1944. 19.X”: bēgļu atstātie tukšie rati un kuģis, kas pildās ar civilām un militārām personām (63. lpp.). Ulža Siliņa jautrās atmiņas par sākumdzīvi nometnē Vācijā šajā JG numurā pasniegtas pārāk skopā devā – tikai vienā lappusē.
JG galvenā redaktora Rolfa Ekmaņa seriālā „Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē” būs vēstījums par ,,Radio Brīvība” un ,,Radio Brīvā Eiropa”, kuras ārštata darbinieks viņš bijis (ar segvārdu Māris Rauda). Ievadā dots faktiem bagāts politiskais fons (40. gadi). Labs papildinājums ir Laimoņa Pura atmiņas ,,Radio balsis”, tikai maz ticams, ka viņš pēckaŗa gados vispār neesot klausījies ne Rīgas, ne Maskavas radio (bija taču žurnālists), ka 1984. gadā pārpildītā Preses nama liftā skaļi ar kollēgu pārsprieduši „Brīvās Eiropas” raidījumu.
Eva Eglāja-Kristsone savā dižpētījumā par okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsmi nokļuvusi līdz nodaļai „Pārbūves un Atmodas laiks 1987-1991”. Pirmais datējums būtu precizējams, jo zinātniece raksta: „Izmantojot jauno vārda brīvību, disidentiskā grupa Helsinki-86 (izveidota jau 1986. gada 10. jūlijā – I. B.) atklātās akcijās pieprasīja okupācijas izbeigšanu” (16). Nozīmīgs ir šāds atzinums: ,,1988. 1. VI notika Radošo savienību plēnums, kur latviešu inteliģence izvirzīja padomju okupācijas varai prasības, kuŗas faktiski sakrita ar Helsinki-86 prasībām (..). Plēnuma ietekmē 1988. gadā Latvijas bibliotēkās atgriezās aizliegtās grāmatas” (17). Par pēdējo teikumu varu sniegt tiešu liecinājumu, jo kopš 1988. gada septembra strādāju īpašā komisijā Misiņa bibliotēkas specfonda telpās un mājās ar uzdevumu izlasīt un pārvērtēt visas aizliegtās grāmatas (literatūru pārlūkoja arī Viktors Hausmanis).
Rakstos iedzīvojies termins Radošo savienību plēnums, īstenībā tas bija Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar republikas Architektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienības vadītāju un ekspertu piedalīšanos, un tas notika divās dienās (1. un 2. jūnijā). Arī LKP CK 18. jūnija plēnuma lēmumā, kuŗā nopelta rakstnieku organizētā sanāksme, ir vārdi: „Rakstnieku savienības valdes plēnums ar citu radošo savienību vadītāju piedalīšanos.” Rakstnieku savienības valdes priekšsēdis tad bija dzejnieks un publicists Jānis Peters.
Eva Eglāja-Kristsone citē trimdinieka Ilgvara Spilnera 1988. gada decembrī izteikto pārmetumu trimdai, kuŗai „pieeja jautājumiem par Latviju bijusi aizspriedumaina un dogmatiska” (18). Zinātniece varēja paust arī savu viedokli, nekritiski citējot Anšlava Eglīša 1989. un pat 1990. gada vēstules, kas liecina par ievērojamā rakstnieka domas schēmatiskumu un stagnāciju. Rakstā plaši atspoguļota Latvijas komitejas darbība jaunā priekšsēža Daiņa Golberģa vadībā. (Diemžēl autore mana bijušā studiju biedra uzvārdu raksta neprecīzi: Goldberģis.)
Ja man būtu jāraksta recenzija par latviešu mītnes zemju dzejas un prozas antoloģiju ,,Tilti” divos sējumos, ko sakārtojusi Margita Gailītis, tad vispirms es nosauktu tās priekštečus: prozas antoloģiju „Pasaule spogulī” divos sējumos (1990, „Liesma”, sastādītājs Jānis Anerauds), „Trimdas lugas” divos sējumos („Zinātne”, 1994, 1995, sastādītājs Viktors Hausmanis), „Latviešu trimdas literatūras izlase” divās grāmatās („Zvaigzne ABC, 1996, sakārtojusi Ināra Reine) un „Citā gaismā. Latviešu dzeja Rietumu pasaulē 1945-1990” (Preses nams, 1999, sastādītājs Mārtiņš Lasmanis). Tad cildinātu „Tiltus” kā pirmo mēģinājumu salikt vienkopus rietumu trimdas (no Ernesta Aistara līdz Ainai Zemdegai, pēc alfabēta principa) un austrumu trimdas (Valentīns Jakobsons, Aleksandrs Pelēcis un Knuts Skujenieks) rakstniekus, viņus iekļaujot veiksmīgi atrastā apzīmējumā „latviešu mītnes zemēs”.
Šobrīd man jāvērtē filoloģijas doktora Jura Silenieka skeptiskais pārspriedums par „Mansarda” izdevumu – „Vai nav pārāk daudz nošu, Mocart?” Recenzents apšauba sējuma masīvumu, bet pirmais pamatojums nav nopietns (būšot jābūvē citādi grāmatu plaukti!), par otro – piemērotību skolas grāmatai – var padomāt. No lasītāja viedokļa – jo vairāk, jo labāk, bet mācību viela prasa stingrāku atlasi. Izdevums veidots pēc rakstnieku pārstāvības principa. Protams, vienmēr „rīvēsies” aistētiskā vērtība un laikmetu izziņas materiāls. J. Silenieks pakritizē „ne visai izteiksmīgo alfabētisko kārtību”(69), taču antoloģiju nelasa kā romānu – lapu pēc lapas. Tagad ir ērti atrast jebkuru rakstnieku. Nākotnē ieteiktu veidot latviešu dzejas antoloģiju vēsturiskā atskatā – pēc periodiem, piemēram, augstvērtīgākā dzeja Otrā pasaules kaŗa laikā (1939-1945).
Apbrīnas vērta ir mākslas zinātņu doktores Rutas Čaupovas plašā un dziļā interese par mūsdienu tēlniecības un pašu mākslinieku likteņiem (,,Krizes laika iespējas un paradoksi”). Top daudzi darbi vēsturiskā skatījumā (Padomju okupācijas upuŗu pieminas memoriāls, veltījums Jānim Endzelīnam un Kārlim Mīlenbacham).
,,Dažos vārdos” lasām: iznākušas „Knuta Skujenieka dzejas izlases Polijā un Bulgārijā. (..) Skujenieks ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu dzejniekiem, viņa dzeja tulkota zviedru, ukraiņu, armēņu, lietuviešu, angļu, čechu, franču, turku, islandiešu, bulgāru, poļu, krievu, vācu un citās valodās”(52). Par visu latviešu literatūru domājot, šogad žurnālam Klubs atbildēju, ka Rainim vajadzēja piešķirt Nobela prēmiju. Pienācis laiks par šīs prēmijas kandidātu izvirzīt Knutu Skujenieku. Rakstnieku savienības valde ilgus gadus godalgošanai ieteica Vizmu Belševicu un cieta fiasko. Varbūt šoreiz...
JG 261. numura līdzautori rakstos un mākslas darbos ir vēl Ausma Ābele, Anna Auziņa, Aina Balgalve, Aivars Bikše, Māris Brancis, Marija Briede, Leons Briedis, Adrians Briedis-Makovejs, Ansis (jābūt Igors) Dobičins, Ivars Drulle, Vita Gaiķe, Indra Gubiņa, Vilnis Gricaičuks-Puriņš, Kristaps Gulbis, Lāsma Ģibiete, Gunārs Indāns, Sandra Kalniete, Lauma Kalniņa, Jānis Karlovs, Juris Kornets, Jānis Kreicbergs, Jānis Krēsliņš, sr., Jānis Krēsliņš, jun., Gunārs Krollis, Gundars Ķeniņš Kings, Baiba Lapiņa-Strunska, Uldis Matīss, Krista Nīgale, Gļebs Panteļejevs, Sniedze Ruņģe, Biruta Sūrmane, Linda Treija, Juris Vīksniņš, Juris Zommers, Juris Žagariņš, ir piecpadsmit lasītāju vēstules (Gulbīšu Jānis, Ildze Kronta, Lalita Muižniece, Ainārs Zelčs u. c.).
P.S. Atsauksmē par JG 260 esmu piemirsis pieminēt kļūmi 63. lappusē; tur teikts, ka Jānis Lejiņš esot literāri pierakstījis J. Gavara atmiņas „Latvijas virsnieks Nr. 35473”. Memuāru autors ir Roberts Gabris. Negribētos, ka kļūda aizietu tālāk.