LAIKS 2009. gada 5. septembris - 11. septembris

 

Laika 2009.g. 8.-14. augusta numurā iespiestajā Ilgoņa Bērsona rakstā ,,Trīs atslēgas vārdi 257. Jaunajā Gaitā” vairākas rindkopas veltītas arī maniem rakstiem šajā JG numurā. Vēstuļu nodaļas apceri, ko parakstīju ar vārdu Pelikāns, sacerēju, domādams par šā gada Rīgas 13. janvāra demonstrāciju un logu dauzīšanu un demonstrācijas rīkotāju vēlēšanos identificēties ar Rīgas 1905. gada 13. janvāŗa demonstrāciju.

Ilgonim Bērsonim ir lieli iebildumi pret manis teikto: ,,Šķiet, vairums latviešu joprojām nav spējuši izvērtēt Piektā gada notikumus. To nav darījuši arī pašreizējie latviešu rakstnieki.” Bērsons raksta, ka „sarežģītajā cīņā pret vācu muižniecības un krievu carisma jūgu Pelikāns saskatījis tikai vardarbību”. Mani draugi un paziņas tīri labi zina, ka Pelikāns ir Jānis Krēsliņš, vecākais, kuŗš samērā plaši ir apcerējis 1905. gada revolūciju Latvijā savu ,,Rakstu” 2. sējumā (Rīgā, 2006) un arī apcerē ,,Nav augsta tā ideja, kas nepazīst cilvēka žēluma” laikrakstā Diena 2005. gada 8. janvārī, kad biju aicināts pieminēt 1905. gada revolūcijas simtgadi. Šajās apcerēs pieminu ne vien revolucionāru asiņaino un brutālo vardarbību, kuŗas rezultātā tika nodedzinātas, izdemolētas neskaitāmas muižas un arī nogalināti daudzi baltvācieši, ne tikai muižnieki, un latvieši, kas savukārt izraisīja neaprakstāmi brutālās muižnieku un cara valdības soda ekspedīcijas, bet aprakstu arī dažādo latviešu aprindu centienus likvidēt vai samazināt daudzās baltvācu muižniecības un cara valdības netaisnās privilēģijas saimnieciskā, sabiedriskā un politiskā ziņā. Minēju arī, ka Latvijas 1905. gada revolūcija bija tikai daļa no šīs revolūcijas daudzās Krievijas impērijas provincēs.

Par revolūcijas brutalitāti labu priekšstatu var gūt no 1906. gadā publicētā krājuma Livlands zerstörte Schlösser 1905-1906 (Lielvidzemes nopostītās pilis), kuŗa trijos sējumos ir neskaitāmo nodedzināto un izdemolēto muižu fotogrāfijas. Nesen šīs revolūcijas un divdesmitā gadsimta kaŗu traģismu zīmīgi ir interpretējis izcilais Rundāles muzeja direktors, mākslas vēsturnieks un gleznotājs Imants Lancmanis, sarīkojot Rīgā gleznu izstādi un publicējot plašu katalogu ar nosaukumu ,,Piektais bauslis. Gleznu cikls Revolūcija un kaŗš”. (Piektais bauslis – Tev nebūs nokaut.)

Kad, būdams jauns students, pirms daudziem gadiem ierados Ņujorkā, atklāju, ka visai netālu no manis dzīvo Jānis Ozols, vai pats galvenais 1905. gada revolūcijas vadonis, viens no Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibinātājiem un Krievijas otrās Domes deputāts. Pēc šīs Domes slēgšanas 1906. gadā Jānis Ozols atbrauca uz Ameriku, kur nodzīvoja vēl ilgus gadus. Ciemojos pie Ozola, klausījos viņa stāstos un ieguvu no viņa dažnedažādas laikmeta liecības un grāmatas. Protams, tai laikā biju par zaļu, lai viņu sīkāk iztaujātu. Atceros, kad prasīju, kā viņš izvērtētu 1905. gada revolūciju, viņš atbildēja apmēram šādi: Krievijas lācis gulēja, mēs viņam iedūrām adatu dibenā. Viņš lēnām pamodās, atčāpoja uz Latviju – uzsēdās mums virsū, – un mūsu revolūcija bija cauri.

Pieminot, ka es ļoti bieži lietojis vārdu „vardarbība”, Ilgonis Bērsons raksta: ,,Vai te nav pamanāms lielā ņujorkieša Džordža Buša izmisīgi pārspīlētais kaŗš pret terrorismu?” Starp citu, Džordžs Bušs varbūt ir viss kas cits, bet nekādā ziņā nav ņujorkietis.

Diemžēl 1905. gada radikālo revolucionāru un 1919. gada Stučkas īslaicīgās komunistu Latvijas darboņu vardarbībai bija ļoti plašas atskaņas, kas nav zudušas līdz pat šodienai. Daudzi muižnieki un citi baltvācieši kļuva par ārkārtīgi lieliem latviešu nīdējiem un par latviešiem nelabvēlīgas informācijas izplatītājiem visā pasaulē. Pēc revolūcijas un arī pēc Pirmā pasaules kaŗa uz Vāciju aizbēgušie baltvācieši lielā mērā ietekmēja Vācijas oficiālo aprindu uzskatus par latviešiem Pirmā un Otrā pasaules kaŗa laikā, protams, arī kaŗu starplaikā. Šiem baltvāciešiem bija arī ļoti liela loma Hitlera kustības veidošanā un izplatīšanā. Hitlera kustības oficiālais ideologs bija baltvācietis Alfrēds Rozenbergs, hitlerisma rokasgrāmatas Der Mythus des 20. Jahrhunderts (20. gadsimta mīts) autors, Hitlera kustības laikraksta Volkischer Beobachter (Tautas Novērotājs) redaktors un Otrā pasaules kaŗa laikā Reichsminister für die besetzten Ostgebiete (Iekaŗoto austrumu apgabalu valsts ministrs). Liela ietekme Hitlera uzskatu veidošanā bija arī baltvācietim Maksim Šeubneram-Richteram (Max Scheubner-Richter), 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijas dalībniekam, kuŗš, soļojot blakus Hitleram, tika sašauts 1923. gadā tā dēvētā Minchenes Alus halles puča laikā. Šim vīram Hitlers ir arī veltījis savas grāmatas Mein Kampj (Mana cīņa) pirmo sējumu.

Pieminot Juŗa Šlesera recenziju par manu ,,Rakstu” 3. sējumu ,,Laikmeta liecības” (Rīgā, 2008) šai pašā Jaunās Gaitas 257. numurā, Ilgonis Bērsons raksta: ,,Starp citu, arī man, tāpat kā recezentam Šleseram, nav skaidrs, ko nozīmē Krēsliņa sen. lietotā vārdkopa ,,marksofašisti”. Atbildot Jurim Šleseram rakstīju: ,Ja ar vārdkopu marksofašisms reizēm svaidos mazliet par daudz, to dažādās variācijās lietoju, lai nebūtu jāsaka nacionālsociālisms, jēdziens, ko parasti saista ar hitlerismu (National-sozialistische Deutsche Arbeiter-partei - Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija). Protams, šo vārdkopu reizēm lietoju provokatoriski un ironiskā nozīmē. Ar manu marksofašismu galā tikt mēģināja arī Andrievs Ezergailis manu ,,Rakstu” 1. sējuma ievadvārdos. Tomēr šķiet, ka nacionālsociālisms kā ideoloģija daudziem latviešiem un ne tikai tiem ir ļoti pa spalvai. Filozofē Baiba Pētersone žurnāla Karogs 1993. g. 2. numurā iespiestās plašās diskusijās ,,Inteliģences atbildība, bezatbildība vai nodevība?” saka, ka latviešiem ,,vienīgā aktuālā ideoloģija varētu būt nacionālsociālisms tā demokrātiskā variantā (kā, teiksim, Norvēģijā)”. Hitlers Vācijā ar savu nacionālsociālismu pie varas jau tika arī demokrātiskā veidā. Apšaubāms ir Pētersones teiktais, ka Norvēģijā valdošā ideoloģija ir nacionālsociālisms.

Paldies Ilgonim Bērsonam par kārtējiem rakstiem, apcerot žurnāla Jaunā Gaita regulāri klajā laistos numurus.

Laika kādreizējais līdzstrādnieks kopš šī laikraksta paša pirmā līdz pēdējam Ņujorkā rediģētajam numuram