MĒS KAŖOSIM! -- ULMANIS
Ainārs Zelčs. 1940. Rīgā: Apgāds Zvaigzne, 2006. 200 lpp.
Ainārs Zelčs kā „paralēlās vēstures" rakstnieku sevi pieteica 2001. gadā ar godalgoto romānu 1945RIGA.1 Jaunais romāns 1940 turpina šo žanru - diemžēl tur arī radniecība beidzas. Šķiet, abas grāmatas nav vienas sāgas fragmenti, bet gan dzīvo atsevišķos alternatīvos universos - kaut tie radīti daļēji vienlaicīgi - autors norāda, ka 1940 sarakstīts laika posmā 1998-2005. Traucē arī stila un rakstības „knifi". Abos darbos tie ir citādi - liekas, rakstītājs vēl meklējas rokraksta.1945RIGA ir dramatiski sirreāls stāsts, kur Hitlers ir pieveicis Staļinu un deportējis visus latviešus uz Maskavas apgabalu, un jauneklis Roberts Rīgā sargā čigānieti Mirkli no holokausta - un abi cer sagraut Lielvāciju ar hipnozes palīdzību. Arī spraiga mijiedarbe ar divām Rīgas vācu meičām un pāris gejiem. 1940 turpretim ir militāra fantāzija, kur galvenie spēlētāji ir ģenerāļi un ministri. Otrā līmeņa lomās darbojas arī daži kareivji - un pāris sieviešu viņu sapņos un domās. Par daiļprozu šeit nesapņot.
Sižets tomēr savdabīgi interesants. Priekšvārdā autors paskaidro, ka romāns ir viņa atbilde latviešu mūžīgajam jautājumam - vajadzēja vai nevajadzēja pretoties Staļina armijas iebrukumam? Romāns iesākas ar 1940.15.Vl kā vēsturisko izejas punktu un noslēdzas 1941.22.V - ar teikumu: Kaŗš turpinās ...
Liktenīgajā 15. jūnijā trijos no rīta krievu kaŗaspēks provokatīvi uzbrūk Latvijas robežsargiem Abrenes tuvumā. Notiek valdības ārkārtas sēde. Klāt pazīstamas vēsturiskas personas: Ulmanis, Berķis, Munters, citi ministri un ģenerāļi. Te vēstures vilciens izlec no sliedēm: „Mēs kaŗosim" - piepeši teica Ulmanis ...
Radiofons izziņo mobilizāciju un sešos vakarā krievu artilērijas granātas sāk sprāgt Daugavpilī. Lietuva jau padomju ultimātu pieņēmusi, pa tās ceļiem plūst okupantu armija, padodas arī Igaunija. Atsevišķi lietuviešu un igauņu pretošanās mēģinājumi paliek bez valstiskas koordinācijas. Latvija stāv viena. 20. jūnijā Ulmanis varonīgi apmeklē ierakumus, bet atceļā uz Rīgu prezidenta automobili ķer krievu bumba un vadonis mirst. Valsts vadību pārņem bruņoto spēku virspavēlnieks Berķis, izvirzot līdzšinējo sabiedrisko lietu ministru Bērziņu par ministru prezidentu. Neskatoties uz kaŗavīru varonību, seko sakāve pēc sakāves un padomju spēki no visām pusēm tuvojas galvaspilsētai. 30. jūnijā valdība armijai pavēl pāriet uz partizānu kaŗa paņēmieniem, un Berķis, Bērziņš, Munters un pārējie ministri zemūdenē „Spīdola" izbēg uz Angliju, kur tie uzsāk darbību kā Latvijas trimdas valdība. Rīgā okupanti nodibina leļļu valdību ar prof. Kirchenšteinu priekšgalā un noorganizē Saeimas vēlēšanas 14. un 15. augustā (mēnesi vēlāk nekā notika īstās viltus vēlēšanas). Sāk parādīties Zelča scenārija augļi: partizānu darbība un Londonas trimdas valdības radio raidījumi traucē okupantu labsajūtu un pašapziņu, un tie jūtas spiesti vēlēšanās tiešām pieļaut divus kandidātu sarakstus. Līdztekus „sarakstam Nr.1" balotējas arī Ķeniņa veidotais „demokratiskā centra" saraksts. Īstajā viltus vēlēšanu „kampaņā" 1940. gada jūlijā šāds saraksts tika gan sastādīts, bet pēdējā brīdī tā dalībniekus arestēja un balsošanā nonāca tikai okupantu sastādītais saraksts. Saraksts Nr.1 iegūst vairāk par divām trešdaļām Saeimas deputātu, bet ne pilno simtu, kā tas notika īstenībā. Saeima nobalso gan, ka Latvija kļūst Latvijas padomju sociālistiskā republika, bet neuzdrošinās tūlīt prasīt iestāšanos Padomju Savienībā. Demokrātiskā bloka deputāti panāk to, ka Saeima ātri iestieg procedurālos strīdos un tālāk netiek! Vismaz līdz grāmatas beigām, Latvija saglabā savu autonomiju. Krievs norūc - pārejas periods!, un turpina vajāt partizānus. Un tad - 1941. gada 22. maijā - Vācijas radio uzsauc: Latvieši, kaŗš turpinās! - un priekškars nokrīt.
Romāna vadmotīvs ir, ka Latvija 1940. gadā bija tikpat spēcīga kā Somija 1939. gadā un ka bruņota pretošanās varbūt varēja pasargāt tai lielāku autonomiju, un novērst tās armijas iznīcināšanu un karavīru iepludināšanu padomju armijā. Zelčs attēlo ģenerāli Berķi kā noskaņotu par bruņotu pretošanos, bet ārlietu ministru Munteru pretējos uzskatos. Interesanti, ka nesen iznākušā Berķa biogrāfijā atklājas gluži pretēji šo divu vīru uzskati. 1939. gada rudenī, kad krievi pieprasīja bāzes Baltijā, ģenerāļi Balodis un Berķis2 bija atzinuši, ka Latvija nav spējīga pretoties, jo - Armijai nebija pietiekami ieroču. Ulmanis gribējis mobilizēt armiju, tomēr abi ģenerāļi viņu pārliecināja to nedarīt, bet pieņemt Maskavas prasības pēc bāzēm un pilnvarot Munteru parakstīt līgumu. Berķa dienasgrāmatā izdarītās piezīmes liecina, ka Munters bijis prezidenta pusē pret kaŗavīriem. Tomēr Ulmanis padevās.3
Sākoties karam Baltijas telpā (Vācija pret Poliju un Krievija pret Poliju un tad Somiju), Latvija ieročus iegūt vairs nevarēja un neviena valsts palīdzību nepiedāvāja. 1940. gada jūnijā Latvija nevarēja būt stiprāka nekā iepriekšējā rudenī. Nav arī loģiski pieņemt, ka Berķa un Muntera viedokļi būtu starplaikā diametrāli izmainījušies.
Vai Aināra Zelča militārie aprēķini ir vairāk pamatoti nekā Baloža un Berķa vērtējums 1939. gadā? Atstāšu šo jautājumu neiztirzātu. Bet - kā būtu, ja mēģinātu grozīt vēsturi agrāk?! Ja ne pirms Molotova-Ribentropa Pakta4, tad varbūt 1939. gada septembrī. Ulmanis varēja atlaist Balodi un Munteru (kuŗus igauņi necieta), un ar Berķa palīdzību saliedēt savienību ar Lietuvu, Igauniju un Somiju. Polijas tad diemžēl vairs nebija, bet nu tā arī vairs nekavēja draudzēšanos ar Lietuvu.5 Un Berķis bija labi ieredzēts Somijā un Igaunijā.6 Tad varbūt nenotiktu tas, ka Somijas ārlietu ministram nebija laika pieņemt Igaunijas sūtni, kad tas meklēja palīdzību pret krievu prasībām pēc bazēm.7 Pēc tam bija par vēlu bruņoties, par vēlu meklēt sabiedrotos, par vēlu veidot Baltijas antanti - Baltijas laime bija izlieta.
Juris Šlesers
Paralēli ārsta darbam Dr. Jura Šlesera interešu lokā ir vēsture. Precējies ar dzejnieci Maiju Meirāni. Dzīvo un strādā Bostonā.
Vēres
Rīgā: Karogs, 2001.1
2
Ģen. Jānis Balodis toreiz bija kaŗa ministrs, ģen. Krišjānis Berķis bija armijas komandieris. Pēc tam, kad 1940. g. aprīlī Ulmanis atlaida Balodi, Berķis ieņēma abus amatus.3
Juka Rislaki (Jukka Rislakki). Kur beidzas varavīksne. Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena. Rīgā: Jumava, 2004:181-183. Tulk. no somu valodas.4
1939. g. 23. augustā.5
Visu neatkarības laiku pastāvēja kaŗa stāvoklis starp Lietuvu un Poliju Viļņas dēļ, kas bija Lietuvas vēsturiskā galvaspilsēta, bet ko Polija bija pievienojusi sev. 1939.1.IX. Vācija iebruka Polijā, un septembŗa beigās Vācija un Padomju Savienība sadalīja to savā starpā. Viļņas apgabals nonāca padomju varā.6
Berķis sadarbībā ar igauņiem piedalījās Cēsu kaujā (1919), un bija precējies ar somieti, dzīvojis Somijā un pārvaldīja somu valodu.7
Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolītika ll. Stokholmā: Daugava. 1984:307.
