Neraud, māsiņ, gan drīz nakšu,

Varbūt būšu jau mājās rīt.

Tālu jāsi. neapstāsi.

Nevarēšu tev’ sagaidīt:

Vēlos redzēt svešas zemes,

Tur, kur saule spožāk mirdz,

Tur, kur nekad netumst debess,

Tur, kur brīva būt var sirds.

Zeme, zeme, kas tā zeme,

Ja tev īstas brīves nav?

Brīve, brīve, kas tā brīve?

Ja tev savas zemes nav ?

Paliec, bāliņ , nesteidz projām.

Viena būšu bez tevis es.

Noriet saule, laiks ir klātu,

Doties projām svešzemēs.

          Vēlos redzēt . . .

Gaidu, gaidu, nesagaidu

Dienu gaišo, kad būsi tu.

Ceru, ceru, ilgi ceru,

Cik vēl ilgi, to nezinu.

Vēlamies mēs mūsu zemi

Atkal brīvu redzēt drīz!

Laime, lūdzams, mums to lemi!

Kad to reiz kāds sapratīs?

Zeme, zeme, kas tā zeme,

Ja tev īstas brīves nav?

Brīve, brīve, kas tā brīve.

Ja tev savas zemes nav?

Zviedrijā 1965. gadā,

Es vēlētos stāstīt

par Tālavas biezajiem siliem

par tevi

un kalniem zaļgani ziliem

Es vēlētos stāstīt

par pastaigām raibām

kas atmirdzot jūŗas zilgmē

met zvirgzdošas ēnas dzeltainā rudzu laukā

es vēlētos stāstīt

par nedzirdētām salām vienmuļām

par tālajām taigām

un sajūtām maigām

Es vēlētos stāstīt

par plastmasas eglītēm

par Ziemsvētku svecītēm elektriskām

par aizvestām birzīm un betona siliem

par Čakstes kapu

par Rīgas dzidro

par dienišķām iešļircēm Ņujorkā

par Martinu Luteru Kingu un Džonu Lenonu

par Serbska psīchiatriskā institūta 4. nodaļu

par apvērsumu Čīlē

par rasismu Johanesburgā

par Kremļa nemitīgiem meliem

par Kampučijas beigtajiem

un tomēr nerimstošo pasaules tirgu

par lielāko klīniku pasaules telpā

par zemes lodi

Es vēlētos stāstīt

tiem kas klausās runās sausās

mēlēs miklās šodien

bet rīt

rītā lieciet lūdzu mani mierā

jo katram stāstam

katrai Vietnamai Afganistānai Polijai un pastaigai

ir savs runas laiks.

10.2.1981