1

VECAJĀS ELORAS DZIRNAVĀS

Malēji šodien šeit citi,

rati un riteņi citi, citādi kumeļi

rindā pie apsarmojušas slitas,

bet klintis vēl tās,

kur indiāņu bultas atsitās.

Pret akmeņiem, basu kāju staigātiem,

ūdens krītot plīst.

Ceļš tagad cits uz dzirnavām,

bet izsalkums pēc maizes

no laba maluma,

pēc miltu smaržas un baltuma,

pēc viegluma un smalkuma

tas pats no senlaikiem.

Vēl vienmēr šeit vīru balsīs

dūc zudušie dzirnakmeni,

vēl vienmēr tie rit un griežas

sievu un meiteņu soļos,

sijājot baltu svētvakaru

malēju sejās.

2

ELORAS

Pār ūdens tumsu

balts ledus lapu klājiens –

pa lotusa ziediem

aizstaigāju

uz mājām,

kur miltu putekļos uz rūtīm

vēl manu pirkstu vilktas zīmes,

un pēdas dēļu grīdā

sauc staigātājus

atpakaļ;

kur putu palagi aužas

kāzu un dzemdību gultām,

un saule lāstekas spēlē

kā svētā vietā.

3

– bet krišanas mirklī

smagums

ne vairs uz zemi velk,

bet sviež pret gaismu un debesīm.

Ar vieglumu,

vasaras mākoņiem rada,

skrien upe pret kalnu

un krišanas burvestībā

sauc arī

mani.

4

AR MILTU GARŠU UZ

Tā ūdens skanēšana

un akmens balsis,

kas krastmalas klintīs un kokos,

tie ritmi, tik tikko samanāmi,

plaukstu piespiežot dzirnavu sienām,

un pulsēšana grīdās,

ko sajūt pēdas,

nebeidz asinīs riņķot tiem,

kas ar miltu garšu uz lūpām,

miltu putekļiem drēbēs

no dzirnavām izgājuši.

Ar ievziedu pasē

viņi

visu mūžu

staigās.

ILZES ŠĶIPSNAS

nemirstīgā smiekli

                – dzīvu smieklu resnā instrumentācija –

neatbildīgi

ar materiālu šķiežas

kadenču kaskādes gāžas

pāri dzīvo džungļiem un cauri

sitas šļakatu lāses

apziņai

          – lāstekā sasalst dzīvie smiekli

          prieka dimanttīrais kristalls

          masas likuma mocīts

          laika tecē sasalusi

          ledus lāsteka top

Retajos brīžos,

kad nesāp zobi

un mugura

drusku vien stīva,

liecies pret sauli,

krādams siltumu

vecuma dienām.

Retajās dienās,

kad vakari tālu

un naktis ir –

it kā starp citu,

neguli miegu,

jo vēlāk

to varēsi darīt –

mūžīgi mūžos

āmen.

Kā lai es piedodu sev,

zinot, ka savu dzīvi

esmu vadījis

negrēka stundās?

Pieskarties, atļauties,

atdoties, ziedoties,

zinot, ka esmu,

cerot, ka negrēka stundas

mainīsies

grēkotā jundā!

Kas tur ko piedot!

Negrēks un grēks

vienmēr ir dalāms

uz pusēm.

Bet mūsu bērni –

– Ā!

Tie gudri klusēs.

Velns viņu sazina,

vai rītdiena ir

atdzimusi vakardiena,

vai vakardiena

bija šodiena

pirms šodienas

vai arī pēc tās.

Un vai šodiena

kādreiz būs rītdiena,

kad paradīzē vairs nebūs

vakardienas?

Jo paradīzē būs

mūžīgā svētdiena.

Nepūti, dvēsele, lieki,

Nav taču, nav taču vērts.

Stundas, dienas un gadi,

Viss tikai putekļi, nieki,

Viss velti vērtēts un svērts.

Nepūti, dvēsele, grūta.

Jauna diena zilu ziedu sūta.

Vārdi ir vārti

Domu plūdiem,

Soļiem un pēdām,

Oglēm un liesmām,

Priekiem un niekiem,

Priekiem un bēdām.

Pulksten desmitos

Vakara pusē

Dziedātām dziesmām.

Dažreiz paliekot,

Dažreiz pagaistot,

Dažreiz – it kā bez pēdām.

Vārdus var atrast

Mākoņu plauktos,

Priežu un egļu pazarēs.

Vārdus var atrast

Kurmju smilšainās alās,

Rāznas ezera salās,

Citās malās.

Bet reiz atrasti –

Vai tie runās

Sena burtnieka,

Sena teicēja,

Sena taures pūtēja balsī

Garas egles galā?

Ved mani vārtos,

Vārti vārdos,

Latviešu mēlē teiktos,

Senas rijas spriguļu zilbēs.

Klāj man pāri

Burtus un skaņas,

Runātas latviešu galā.

Ļauj man iegrimt,

Ļauj man pazust

Graudos un skarās,

Atkultās pelavās,

Miltos un rūgstošā mīklā.

Vārti mani,

Vētī mani,

Sijā mani,

Mal mani,

Cep mani smaržīgā

Latviešu vārdu klaipā.

Vārdi ir viss!

Dzimšana,

Dzīvība,

Miršana,

Mošanās lēna.

Cīruļa dziesma,

Dziedāta pērna.

Vārdi ir viss!

Atraitņu lamenti,

Bubuļu zākas,

Raganu mākas,

Pelēks jūrmalas olis.

Gājiens kad sākas

Un – beigu solis.

Alma Bēne

ŠĪVAS ATKLĀSMES

Saceltas cilindru velves kā

klasiskās arkādes –

                      varenā rindā –

pāršķeltām mugurām

kliedē rēnu gaismu telpā,

                      bez ēnām –

akmens sienās

iezīdušās izdzisušas atbalsis,

kas latvju mēlē sarunājās –

mākslas piramīdas sakrautas –

apkārt ūdens dārzi vizuļo,

met spīgas rotaļīgi stiklos –

gleznu krāsu atspīdumus acīs,

izšķērdīgi dāvinot mums

mūzu izraisīto daili.

                          Šodien,

acu priekšā, dievišķīgais Šīva

                      pāri gadu simtiem,

                      pāri kontinentiem

universa ritmā dejo,

pārvaldīdams spīdekļus,

zemi, ūdeņus un vējus

                      tūkstošgadu atklāsmēs,

daudzveidīgās pozēs parādās kā

mīlestības,

              dzīvības un gaismas

devējs – atņēmējs,

kas nāves tumsā nogremdē un

atkal izceļ gaismā – – –

                      kā dzintaru –––

                      kā mūsu Ilzi –––

Fort Vortā

1981. g. 16. IX.

Mūžā sāpes

kā nezāles iesējas –

ravēdams – neizravēsi,

raudādams – neizraudāsi;

raudādams – neizraudāsi,

žēlodams – neizžēlosi –

skaistums, kas bijis,

ierakstīts mūžos.

Rūpīgi pārsveŗu sevi:

Vai manī vairs nav it nekā

Ar ko tavas domas spētu

Ieēdināt kaut kā?

Lai viņas kā zelta zivtiņas

Apkārt un apkārt man peld, –

Vieglāk tad būtu rītos

Galvu no spilvena celt.

Vakara zvaigznei es teiktu:

„Domā par mani tur kāds.

Gādā, lai salda tam dusa,

Nāc, aiziesim tepat uz dzedziedu

Un atgulsimies kumelīšu ēnā,

Pār galvām vējš mums smilgas šūpos

Un runāsi par lēnprātību tu.

Lai katru vārdu labāk saprastu,

Es galvu pieliekšu pie tava pleca

Un gulēšu kā neaizdegta svece

Bez kvēlās vēlēšanās glausties klāt.

No alkām brīva beidzot būšu es.

Un staros mana bezmiesīgā miesa,

Un briestošajos rudzos griezīs grieze

Ne gadu gaita vērš mūs vecus,

Bet mīlestības izsīkums –

Kad nav nekur neviena pleca,

Pie kuŗa tiktos raudāt mums.

Kad nav nekur nevienas rokas,

Ko klusējot pie vaiga spiest,

Kad nav nekur vairs gaiša loga,

Ar kuŗu tumsā runāties.

Kad nav vairs vārda „mīļais”, „labais”,

Ko kaut vai murgos izrunāt,

Tad iestājas tāpat kā dabā

Tas laiks,

Ir mūsu zvaigzne nokritusi

Un dzisis mūsu ugunskurs,

Un dienu liekvārdīgā straumē

Tu esi aizskalots jau tur,

Kur neaizkļūst vairs manas domas

Un manas ilgas neaiziet,

Kur saule skumja, sagurusi

Pēc grūtas vakts pie miera iet.

Bet aizgājušo dienu vārdā,

Kur nebij neīsta nekā,

Vēl tev par mani, man par tevi

Ar sāpēm sirdī jādomā.